Sākusies tirgošanās ar preses brīvību

Memorandu parakstījis „Par labu Latviju” priekšsēdētājs Guntis Ulmanis un asociācijas vadītājs Ivars Zariņš. Politiķi sola atbalstu, lai saglabātu preses izdevumiem samazināto PVN un pat izvērtēt nulles likmes piemērošanu, ieviest dotācijas preses piegādei lauku novados, izstrādāt ilgtermiņa programmu preses izdevējdarbības atbalstam. Tas viss gan liecina „Par labu Latviju” centieniem „pieradināt” presi, lai arī apvienība publiski paudusi stingru atbalstu preses brīvībai.

„Izdevniecība „Rīgas Viļņi” norobežojas no šādas rīcības, mēs neesam pilnvarojuši savu profesionālo asociāciju slēgt darījumus ar politiķiem,” pauž izdevniecības „Rīgas Viļņi” valdes priekšsēdētāja Aija Simsone. Viņa uzskata, ka šādi paziņojumi priekšvēlēšanu kampaņas laikā ir nepieņemami: „Nevaram atbalstīt tirgošanos ar preses brīvību.”

No juridiskā viedokļa, minētajā memorandā ir redzamas pretrunas Preses izdevēju asociācijas pamatprincipiem, kas nostiprināti organizācijas statūtos. Proti: „2.2. Biedrība ir neatkarīga no publiskās varas un Valsts pārvaldes institūcijām, politiskām partijām un citām nevalstiskajām vai saimnieciskām organizācijām. (..)

2.4. Biedrība iestājas par preses brīvības principu ievērošanu, veicina drukāto mediju un izdevējdarbības nozares attīstību un savā darbībā tā aizstāv biedru intereses attiecībās ar publiskās varas, nevalstiskajām un privātajām institūcijām.” Neviens no asociācijas mērķiem vai darbības virzieniem neparedz slēgt šādus memorandus.

Mediju eksperte, Rīgas Stradiņa universitātes žurnālistikas studiju programmas vadītāja Anda Rožukalne atzīst: „Diezgan šokējoša ziņa, kas atklāj, ka pat preses izdevēju pārstāvji kļuvuši par politiskā mārketinga kampaņas dalībniekiem un labprāt iesaistās „pērc un pārdod, piedāvā un pieprasi, apsoli un izpildi” attiecībās ar politiskajiem spēkiem. Lai arī vienošanās pamatā it kā ir mediju biznesam būtiskas konsekvences (kuras šie paši spēki iepriekš izmainīja pretējā virzienā), tomēr šāds memorands nepārprotami rada iespaidu, ka tagad politiķi izdevējiem kaut ko apsolīs un gan jau arī kaut ko vēlēsies pretī.”

Par to jau nepārprotami liecinot arī citi „Par labu Latviju” parakstītie memorandi. Rožukalne domā, ka izdevēju asociācija netieši apliecina, ka atbalsta šī politiskā spēka lietu kārtošanas paņēmienus. „Tādējādi preses biznesa saikne ar konkrētiem politiskajiem spēkiem un atkarība no to solījumiem vai lēmumiem tiek arvien nostiprināta, liekot domāt par neatkarīgas un spēcīgas preses ne vairs lēnu, bet pēkšņu nāvi Latvijā,” brīdina mediju eksperte.

Žurnāla „Ir” galvenā redaktore Nellija Ločmele atgādina, ka šāda taktika „Par labu Latviju” partijām bija raksturīga arī iepriekšējās vēlēšanās, solot „lielākas algas, celt jaunas slimnīcas, ko tik vēl ne”.

„Neesam šīs asociācijas dalībnieki, bet uzskatām, ka tas ir ārkārtīgi slideni — slēgt vienošanos starp divu varu pārstāvjiem. Ir likumdevēji, politiskā vara un prese kā varas uzraugi. Tām jāuztur attiecības, kas nerada aizdomas par savstarpēji izdevīgu labumu apmaiņu,” teic Ločmele.

Runājot par vienošanās būtību — samazināto PVN likmi preses izdevumiem — Ločmele atgādina, ka arī neviens politiskais spēks neplāno to mainīt. Šis „Par labu Latviju” solījums esot populisms, gluži kā apņemties nodrošināt saules spīdēšanu. „Samazinātais PVN presei ir nepieciešams, lai arī trūcīgākajiem cilvēkiem ir iespēja piekļūt informācijai,” piebilst Ločmele. Un tas nedrīkst būt iemesls politiskām manipulācijām.

„Mēs nevaram pilnīgi visus atbrīvot no nodokļiem, no kā tad beigās valsts budžets pildīsies,” politiķu solījumus vērtē politologs Ivars Ījabs. No ētikas viedokļa, Preses izdevēju asociācijas rīcība esot mazliet dīvaina, lai gan jāņemot vērā, ka tā apvieno nevis žurnālistus, bet uzņēmējus.

Publiski, protams, „Par labu Latviju” iestājas par preses brīvību, bet vietā atgādināt apvienības pārstāvja Andra Šķēles no tribīnes pausto Tautas partijas kongresā 2007. gadā: „Kopš ASV un Eiropā televīzija savā nospiedošajā vairākumā vairs nepieder valstij, plašsaziņas līdzekļi izveidoja pamatu jaunai politiskai struktūrai, kas arvien vairāk vēlējās uzbrukt tām interešu grupām, kuras uzskatīja par kavēkli ceļā uz savu neatkarību un lielāku varu. (..) mediju stratēģija cīņā ar valsti ir veidota ap izdomājumu: vēlētāji nicina politiķus.” Tās gan nav tikai Šķēles atziņas, viņš tās guvis no zviedru Barda un Sēderkvista grāmatas.

Māris Puķītis/Foto:LETA