Latviešiem ir jābeidz glorificēt ciešanas

Latviešu nacionālā īpatnība ir pārlieka fokusēšanās uz ciešanām, sabiedrība nodarbojas ar vaimanoloģiju, uzskata A.Šulcs. „Labi mums ir tāda valsts kāda ir, ekonomiskā situācija ir slikta, bet jautājums ir, ar ko mēs salīdzinām. Mēs to vien darām kā pribedņjajemsja.”

Viņaprāt, publiskajai telpai trūkst pozitīva piepildījuma.  „Piemēram, Torņakalna stacijā ir izsūtīto piemiņas akmens un vagoniņš. Tas liecina par ciešanām, izraisa negatīvas emocijas. Bet kāpēc blakus tam nevarētu būt pozitīvs veiksmes stāsts? Mīlētāju soliņš, kur satikās kāds Jānis ar Annu un par spīti izsūtījumam un grūtībām, viņi izdzīvoja, laida pasaulē četrus bērnus,” saka A.Šulcs.  „Tā mēs apliecinātu, ka tautas pagātnē bijušas ne tikai nejēdzības, bet arī labas lietas.”

Šulcs skaidro, ka simboli, pieminekļi ar negatīvu vēstījumu nevirza cilvēku uz priekšu, bet ir tumšais strupceļš, antikultūra.  „Ir tikai divi ceļi – uz ciešanām vai ilgtspējību. Jaunieši no negatīvā bēg ar zāles pīpēšanu, dzeršanu, agresiju.”

Ārsts uzskata, ka daudz pareizāk būtu nevis glorificēt ciešanas, bet parādīt, kā cilvēki izsūtījumā, karā tika galā ar sarežģītām situācijām, izdzīvoja, realizēja sevi. Tas ļautu mūsdienu cilvēkiem justies stiprākiem: „Ja cilvēki pirms manis tika galā tik smagās situācijās, arī es varu!” A.Šulcs novērojis, ka svētku, ko mēs svinam pa īstam, pēc būtības nebūt nav tik daudz.

„Piemēram, ko mēs svinam Lieldienās? Vai to, ka reliģiskās ideoloģijas elks ir sists krustā un augšāmceļas, vai to, ka ir pienācis pavasaris? Kas ir pozitīvāk? Ja senāk bija ciešanas, tad jācieš arī tagad. Tā ir upuru ideoloģija: manus senčus izveda un mani tagad izliek no dzīvokļa. Jautājums ir par to, kam tu gribi būt lojāls – upura vai veiksminieka statusam. Jā, mūsu senčiem bija grūti, bet mums tagad ir citādāk.” Kur ir skaistākie pieminekļi – kapos. Kam – ciešanām, sāpēm?

Šulcs uzskata, ka Latvija būtu jāveido kā veiksmīgu cilvēku vide un telpa ar pieminekļiem veiksmīgiem cilvēkiem un vides objektiem ar priecīgu, pozitīvu vēstījumu. „Es labprāt ieliktu sludinājumu ar tekstu, ka meklēju politisku spēku, kura darbība būs vērsta uz pozitīvām vērtībām un pārmaiņām nevis uz ciešanām. Tas negatīvais visiem ir piegriezies, apkārt notiek foršas lietas. Ir vasara – cik daudz cilvēku ir pabeiguši maģistratūru, doktorantūru. Kur ir viņu vārdi? To vietā mēs varam izlasīt par „varoņiem”, kas kādu noslepkavojuši, piekāvuši, apkrāpuši.

Medijos varēja uzzināt cik Jāņos noķerti dzērāji, bet mani interesē, cik bērni piedzimuši, cik cilvēku iepazinušies, cik bērnu ieņemti. Un kāpēc nevarētu būt vides objekts – piemineklis Ilzei un Kārlim, kas te mīlējušies un pēc tam piedzimis Jānītis, kas tagad beidz augstskolu. Es būtu gatavs ziedot šādai skulptūrai.”  

„Latvieši nav pārdzīvojuši savus lielos zaudējumus tiktāl, ka pat nespēj identificēt kādi tie ir,” saka psihoterapeits Viesturs Rudzītis. Viņaprāt, mēs nedzīvojam objektīvajā pasaulē, bet gan savā iekšpasaulē, kur ir cīņa, zaudējumi, pašpārmetumi. Ārsts skaidro, ka šī negāciju pilnā iekšpasaule tiek projicēta uz ārpasauli, kur tai tiek meklēts apstiprinājums, ka viss ir tieši tā, kā cilvēks jūtas, lai gan ar realitāti tam nav sakara. No medijiem tiek pieprasītas negatīvas ziņas un sensācijas, sazvērestību teorijas. „Nav taču iespējams, ka Latvijā ir godīgi politiķi. Viņš var teikt ko grib, tik un tā neviens netic. Viņš taču noteikti muld, melo, saistīts ar tumšajiem spēkiem.

Cilvēks subjektīvā realitāte pieprasa objektīvu apstiprinājumu. Mēs dzīvojam pasaulē, kur ir pilns ar dēmoniem. Filmas par monstriem, dēmoniem, visādiem jocīgajiem ir psiholoģiski pamatotas.”

Rudzītis saka, ka latviešu situācija nav unikāla, māka pārdzīvot nāvi ir liels izaicinājums visai civilizācijai. „Latvieši ir tālu no tā, lai šajā jomā būtu teicamnieki. Nāves pārdzīvojums izmaina ģimenes struktūru uz daudziem gadiem, reizēm uz mūžību. Var būt tā, ka senā pagātnē ir  vectētiņš, bet viņa nāve ir deformējusi visu ģimeni un cilvēks ikdienā ir spiests dzīvot tā ietekmē ar nolemtības sajūtu,” stāsta psihoterapeits. Nepārdzīvota nāve rada nemotivētas dusmas, kuras nav iespējams ar kaut ko saistīt. „Nāve rada dusmu epidēmiju, no kuras ir jāizlaužas. Raksturīgi, piemēram, kur divi latvieši, tur trīs partijas. Mēs esam tik dusmīgi, ka neredzam racionālas lietas. Tā nu mēs dzīvojam kopā ar saviem dēmoniem, kas traucē saskatīt reālo pasauli.”

/

­