Līgatni apsēdušas mežacūkas

Bērni, mežā neejiet!

Rukšu rakumi un pēdas manāmi māju tuvumā un gar meža takām, kur pastaigājas tūristi.  Ilze Viņķele un Inga Vēze dzīvo Skolas kalnā – simt metru attālumā no domes. Sievietes pie mājām cūkas manījušas jau vairākas reizes. Dzīvnieki mielojušies ar jaunajiem kartupeļiem. Abas līgatnietes stāsta, ka  iepriekš nekad mežacūkas nav nākušas uz pilsētu. Pirms divdesmit gadiem ieklīdis viens kuilis, un tad ilgi esot bijis ko runāt. Trakākais, ka dzīvnieki manīti ne vien mazdārziņos, kuru saimnieki jau atmetuši ar roku cerībai sagaidīt dārzeņu ražu, bet arī nelielās pilsētiņas centrā pie domes ēkas. Mazdārziņu saimnieki cer dzīvniekus aizbiedēt, izkarot lupatas, grabuļus un spīguļus, bet velti – 20 cūku bars ar mazuļiem cilvēku tuvumā jūtas droši – šaut uz dzīvniekiem apdzīvotā vietā ir aizliegts.

Pat ilggadējie līgatnieši, kas zina katru koku un krūmu, vienatnē uz mežu izvairās iet un aizliedz bērniem vieniem iet mežā. Domes priekšsēdētājs Ainārs Šteins atzīst, ka pilsētā vairs nav vietas, kur cūkas nebūtu bijušas: „Iedomājieties vien: lai tiktu Skolas kalnā, cūkai jāiet cauri visai pilsētai, jāiet pa asfaltētām ielām. Varam tikai iedomāties, cik mežā ir daudz cūku.” Šteins domā, ka problēmās ar mežacūkām vainojama pārlieku zaļā domāšana un nekritiskā attieksme pret meža dzīvniekiem. Viņš min piemēru: braucot pa ceļu, mēs priecājamies par pēkšņi ieraudzītu stirnu bariņu, bet vienā brīdī tās kļūst bīstamas. Priekšsēdētājs uzskata, ka jāatrod vidusceļš, nedrīkst ļaut meža zvēriem sēdēt cilvēkiem uz kakla.

Līgatnes dabas taku zvērkope Velga Vītola uzskata, ka dzīvnieki vairs nebaidās no cilvēkiem, kas viņiem nedara neko ļaunu un ir satuvinājušies ar tiem. Viņa min piemēru, ka Rīgas centrā dzīvo lapsas un bērni rotaļājas ar mazajiem lapsēniem, kamēr kāds pieaugušais tos atrod un atved uz dabas parku. „Līgatne patiesībā nav nekāda pilsēta, bet mājas meža vidū. Cilvēku nav tik daudz, lai traucētu cūkām. Līdz ar to dzīvnieki tā saukto pilsētas teritoriju sāk uzskatīt par piemērotu dzīves vidi ar labu barības bāzi. Meža cūkas te nekas neapdraud, jo tās nav iespējams izšaut pilsētā,” stāsta Vītola. Iespējams, ka cūku pastaigas pa pilsētu veicinājis apstāklis, ka mazie sivēntiņi ir  paaugušies un kopā ar mammu dodas meklēt gardāko barību.

 „Gaujas Nacionālā parka teritorija ir milzīga, tajā ir daudz dzīvnieku, un to skaitu regulēt ir sarežģīti. Tāpat kā ikviena dzīva radība, arī meža cūka meklē vietu, kur komfortablāk dzīvot, un tā izrādās ir pilsēta,”  stāsta Vītola. Pilsētas teritorija nav izkopta, mazdārziņi sniedzas līdz mežam, līdz ar to cūkas nevar vainot, ka tās nāk uz pilsētu. Patiesībā tās pastaigājas pa sava bara teritoriju. No meža cūkām nav jābaidās, jo tās, kā ikviens dzīvnieks, bēg no cilvēka. Tomēr der atcerēties - ja jūs mēģināsiet aizskart sivēnu vai cūkai liksies, ja jūs vēlaties nodarīt pāri mazulim, meža cūkas nevis bēgs, bet uzbruks. „Līgatne ir tāda pilsēta, kurā nav jābrīnās par to, ka jūs stādāt kāpostus, pagriežaties un tur jau zaķis sēž.” Jārēķinās, ka barību zīlītēm var apēst pūce, zemeņu stādus nograuzīs stirnas, un ik pa laikam jāpaskatās augšup – lūšu ir daudz. „Dzīvnieki ir gudri. Līdzko sāksies pīļu medību sezona, Gauja būs pilna ar pīlēm, kur tās nedrīkst šaut,” saka zvērkope.

Mednieks Monvīds Krastiņš atzīst, ka mežacūkas neviens nav saskaitījis, tāpēc nevar droši apgalvot, ka to šovasar ir vairāk nekā citkārt. Viņš saka, ka pietiek ar diviem mežacūku bariem, katrā ir pa 20 cūkām, kas mitinās pilsētas apkaimē, lai visa pilsēta būtu kājās un sistu trauksmes zvanu, ka Līgatni apsēdušas cūkas. Viņš saka, ka dzīvnieki atceras vietas, kur notikušas medības, cūkām ir laba oža un tās intuitīvi sajūt draudus. „Ja dzīvnieks nav ievainots vai jūs neuzbrūkat pirmais, nav ko baidīties,” skaidro mednieks. Velga Vītola piebilst, ka vajadzētu priecāties par iespēju aplūkot cūku tuvumā, paņemt fotoaparātu un tālskati.