Lūk, psihoterapeites Aelitas Vagales komentārs:
„Jāsaprot, ka alkoholisms ir hroniska slimība ar uzlabojumiem un recidīviem. Ar laiku slimība progresē, recidīvi kļūst arvien ilgāki, bet laiks, ko cilvēks pavada skaidrā, – arvien īsāks. Parasti sieviete, kas dzīvo kopā ar alkoholiķi, cer, ka vīrietis tiks atkarībai pāri, un nesaprot, ka tas nav panākams ar gribasspēku.
Parasti alkoholiķus satiek sievietes, kas pašas augušas ģimenē, kurā kāds no vecākiem bijis atkarīgais. Bērnības pieredze ir tik traumatiska, ka sieviete nolemj: „Es nekad nedzīvošu kā mani vecāki, nekad neprecēšu dzērāju!” Taču ar savu līdzatkarīgo uzvedību, ko meitene apguvusi bērnībā, viņa piesaista tieši šādu puisi. Parasti sākotnēji puisis nedzer vairāk kā viņa vienaudži, taču paiet 15 gadi, un viņš ir tāds pats alkoholiķis, kāds reiz bijis meitenes tēvs vai māte. Otrs, gan retāk izplatīts scenārijs: sieviete savā dzimtā ar atkarību vispār nav sastapusies, un, apprecoties ar alkoholiķi, viņa dzīvo ilūzijās, ka spēs vīrieti mainīt.
Nereti sieviete atzīst, ka „skaidrajā periodā” vīrs ir brīnišķīgs – uzmanīgs, iejūtīgs, ka tā dēļ vērts turpināt kopdzīvi. Taču sieviete neapzinās, ka tik uzmanīgs vīrietis ir tādēļ, ka viņu pašu nomoka vainas apziņa. Jāsaprot, ka alkoholisms ir jūtu slimība. Cilvēks dzer, ja netiek galā ar dusmām, bēdām vai kādu citu izjūtu, un alkohols ir veids, kā to slāpēt. Taču nav iespējams izravēt vienu izjūtu, tāpēc ar gadiem cilvēks emocionāli mainās, kļūstot arvien noslēgtāks un nepieejamāks. Pēc dzeršanas viņu pašu nomoka nelāga izjūta, ka kaut ko viņš atceras, kaut ko atkal – ne, viņš nezina, ko sarunājis, ko izdarījis, un tas liek arvien vairāk distancēties no cilvēkiem.
Kāds ir risinājums? Nav iespējams otru mainīt bez viņa paša gribas. Tāpēc sievietei nav jākoncentrējas uz otru, bet jāsaprot – ko vēlos es, kā es gribētu dzīvot. Un jāsāk domāt par savu dzīvi, savu darbu, saviem hobijiem. Nereti situācija sievieti tik ļoti nomāc, ka viņa reaģē atkarībā no vīra rīcības, taču ir jāiemācās dzīvot sava dzīve. Ir svarīgi pārstāt aprūpēt vīru. Nevajag pēc viņa novākt netīros traukus, savākt pudeles. Bet pats svarīgākais: nepiesegt vīru kolēģu acīs, nemelot, ka viņš slimo, ja tobrīd vienkārši dzer. Dažkārt, saprotot savas vēlmes un mainot savu uzvedību, mainās arī vīra rīcība.”
