Pret grāmatas „Maniaks” autoru Grūtupu uzsākts kriminālprocess
Advokāta Andra Grūtupa grāmata „Maniaks” kā bumerangs atsitusies pret pašu autoru. Kāda no grāmatā minētajām sievietēm, kuru savulaik piesmējis Staņislavs Rogaļovs uzrakstījusi policijai iesniegumu.
Faktu par ierosināto procesu atzīst arī pats Andris Grūtups:
„Tas, manuprāt, atbilst patiesībai. Es gan vēl neesmu redzējis nevienu dokumentu, kas to apliecinātu. Taču ir cilvēki, kas mani par to informēja. Tas esot noticis pēc Datu valsts inspekcijas ierosinājuma – šajā iestādē esot vērsusies kāda cietusī, kuru Rogaļovs savulaik ir izvarojis, proti, es neesmu viņai lūdzis atļauju grāmatā minēt viņas vārdu un uzvārdu, līdz ar to esmu aizskāris viņas tiesības. Tāpēc ierosināts kriminālprocess,” tā grāmatas autors ir teicis „Neatkarīgajai Rīta avīzei”.
Kasjauns.lv 14. jūlija publikācijā „Kāpēc Grūtups vēlreiz izvaro Rogaļova upurus?” jau rakstīja par to, ka grāmatā attēloti seksuālā maniaka Rogaļova noziegumi 20. gadsimta astoņdesmito gadu sākumā. Autors detalizēti aprakstījis seksuālo noziegumu ainas, minot datumus, vietas, upuru vārdus, uzvārdus. Piemēram, „norāva biksītes un iestūma locekli taisnajā zarnā,” „cietušajai taisnajā zarnā iedzīta saimniecības svece (29 cm garumā)” utt. Savukārt grāmatas atvērumā redzami kaili mirušo sieviešu ķermeņi. Vismaz dažus no tiem pēc aprakstiem iespējams atpazīt.
Šī grāmata no ekspertu puses izpelnījusies visasāko reakciju. Tā mediju eksperte Sandra Veinberga skaidro, ka upuru vārdus nedrīkst publicēt, ja vien tas nav akceptēts no upuru, viņu radinieku puses. Tas ir it visur pasaulē nerakstīts žurnālistikas ētikas kodekss.
„Žurnālistikā nekad sabrauktu, piekautu, izvarotu nesauc vārdā un nefotografē. Princese Diāna aizgāja bojā, jo viņu vajāja paparaci. Kad automašīna avarēja, viņa mirstot lūdza paparaci palīdzību, kas turpināja viņu agonijā fotografēt. Kopš tās dienas nevienā pasaules medijā, pat ne visdzeltenākajā, nav parādījusies mirstoša princese Diāna, jo tas vienkārši ir necilvēcīgi un nehumāni.”
Veinberga toreiz atzina: „Sievietes vai viņu tuvinieki varētu uzrakstīt iesniegumu ar prasību kompensēt kaitējumu, un autoram būtu ļoti sarežģīti, jezga būtu pamatīga. Šajā gadījumā ir jāvēršas tiesā... Autors var rakstīt, ko grib, autori mēdz būt dažādi – arī jukušie, šizofrēniķi, bet atbildīgs ir tas, kas drukā un nopublicē, tādējādi uzrakstīto padarot par patiesību. Šis ir tas gadījums, kad beidzot vajadzētu aktualizēt preses ombuda jautājumu. Līdz šim medijiem bijis izdevīgi, ka tāds neeksistē. Cietušajiem nav kur iet.”.
Savukārt Grūtups skaidro, ka pieturējies pie vēsturiska žanra, kurā pieņemts minēt vārdus. Pasaules literatūrā tas neesot nekas jauns. Motivācija bijusi tā laika sociālās realitātes un traģisko notikumu atainojums tā, lai lasītājs tos labāk varētu izprast.
„Tādu pavērsienu es negaidīju. Tas man tiešām ir pārsteigums. Es gan jutu, ka pret mani varētu būt civilprasība. Aprīlī pirms grāmatas iznākšanas saņēmu draudu vēstuli: toreiz Latvijas Avīze publicēja manas topošās grāmatas fragmentus, un man tika atsūtīta vēstule ar prasību no grāmatas izņemt ārā fragmentu par konkrēto sievieti. Vēstulē bija atstāts kontakttālrunis. Jutu, ka šī sieviete no manis grib izspiest naudu. Uz šo vēstuli es nekādi nereaģēju,” Grūtups saka „NRA”
