Kairišs un Rubenis izliekas viens otru nepazīstam

Viņš tikko ieguvis Latvijas Gāzes Skatītāju balsojuma balvu par labāko 2009./2010. gada sezonas jauniestudējumu. Ar Ojāru Rubeni Kairišs gan joprojām nesarunājas.

„Kad pasniedz balvu, vienmēr ir daudz patīkamāk, nekā tad, kad to nepasniedz,” pēc ceremonijas Latvijas Nacionālajā operā Kas Jauns atzīst Kairišs. „Šī ir īpaša balva, jo tā ir no skatītājiem. Vienmēr esmu uztvēris savu darbību kā pietiekami komplicētu, kas plašam skatītāju lokam vienmēr bijusi grūti uztverama. Bet Pučīni gadījumā es izjutu tik lielu mīlestību pret šo materiālu, ka tas ir tikai loģisks vērtējums — cilvēkiem tas nevar nepatikt, jo tur ir tik daudz emociju! Man šis balsojums bija ļoti svarīgs. Redzu, ka cilvēki tomēr uztver to ceļu, ko es eju. Jūtos lieliski,” sajūtās dalās Kairišs.

Režisors neslēpj, ka izrāde tapusi smagi un tās radīšanas laikā pārdomas par dzīvi bijušas visai globālas. „Es toreiz biju emocionāli tukšā stāvoklī, man bija beigušās visas iespējamās sadarbības ar teātriem. Sākām šo ekstra iestudējumu, kas tika izdomāts pēdējā brīdī, pat īsti nepaspējām apkopot idejas. Jā, pēc kāda laika atgriezos Operā. Nevarēju nejust, cik ļoti Operā man jūt līdzi un cik man ir kolosāla sadarbība ar Latvijas Nacionālās operas solistiem, diriģentu. Ilgi nebiju ar viņiem strādājis, bet jutu, ka te strāvo enerģija, kas mani velk uz priekšu. Es tiešām izjutu lielu atbalstu. Esmu sapratis, ka daudz labāk strādāju, kad esmu brīvs, kad man ir visneiedomājamākās fantāzijas un cilvēki ciena manu radošo garu,” neslēpj režisors.

Vaicāts, vai ar to teātrim pielikts punkts, Kairišs, ilgi nedomājot, atbild: „Es gribētu turpināt strādāt abos — gan teātrī, gan Operā. Bet skaidrs, ka Operā es varu labāk īstenot savas ieceres lielā vēriena dēļ. Man ir nepieciešams tas apjoms. Taču es mēģināšu strādāt visos žanros, cik vien būs manos spēkos. Arī kino.”

Kopš Latvijas Nacionālais teātris šā gada sākumā neatjaunoja līgumu ar režisoru Kairišu, Latvijas teātros viņam jaunu projektu nav. Toties aprīlī gaidāma Vāgnera Parsifāla pirmizrāde Vroclavas Operā, un pēc gada novembrī tepat Latvijā — Vāgnera Dievu mijkrēslis.

Vaicāts, kādas šobrīd ir viņa attiecības ar bijušo darba devēju, Latvijas Nacionālā teātra direktoru Ojāru Rubeni, Kairišs teic: „Nekādas. Es viņu pēdējo reizi redzēju Kazimira un Karolīnas pirmizrādē.”

Lai arī uz Latvijas gāzes Gada balvas Operai pasniegšanas ceremoniju bija ieradušies gan Kairišs, gan Rubenis, abi lielajā cilvēku pūlī izlikās viens otru nepazīstam. „Es viņu neredzēju. Man nav nekādu ļaunu domu. Ja satiktu Ojāru, es teiktu — čau! Viņš iet savu ceļu, es eju savu. Atšķirība vien tāda, ka es eju pareizi... Cilvēki katrs var domāt, kā viņi vēlas. Man nav nekādu problēmu, ja sabiedrība un Kultūras ministrija ir izšķīrušies par šiem cilvēkiem. Es respektēšu viņu neprātīgo kompetenci un domas vērienu,” Kairiša balsī joprojām jūtams aizvainojums.

Lai arī vēl nesen laikrakstam Diena Kairišs izteicās, ka naudas grūtību dēļ apsver iespēju doties peļņā uz Īriju, Latvijas Gāzes Skatītāju balva par Džakomo Pučīni operas iestudējumu Triptihs viņa radošajā noskaņojumā ieviesusi pozitīvas korekcijas. „Es ceru, ka strādāšu Latvijā. Man tas ir ļoti svarīgi,” atzīst režisors.

Ja tomēr notiktu brīnums un Latvijas Nacionālais teātris atkal aicinātu režisoru Viesturu Kairišu iestudēt kādu izrādi, ko viņš atbildētu? „Es teiktu „nē”. Es ļoti vēlos strādāt ar šiem aktieriem un arī ar teātri, bet es teiktu nē. Ar šo vadību strādāt es nevaru.”

Sintija Lase, Foto: Mārtiņš Ziders