Aktrise gribēja skūpstīties vēl un vēl… Ķibeles filmēšanas laukumā
No sestdienas, 18. septembra, kino gardēži var augām dienām dzīvoties kinoforuma „Arsenāls” seansos. Taču dažkārt pati filmu tapšana ir ne mazāk interesanta kā rezultāts. Ielūkojamies kino aizkulisēs!
Par filmēšanas laikā piedzīvotajām ķibelēm stāsta kinoforuma „Arsenāls” izpilddirektore un producente Elīna Zazerska.
Aktieru īpašie raksturi
„Ar kino cilvēks parasti saslimst. Uzņemšanas laukumā jābūt ātrai reakcijai un arī spējai strādāt lielās stresa situācijās. Nu jau laikam no šī adrenalīna esmu kļuvusi atkarīga. Sākotnēji BBC televīzijas filmā „Arhangeļska”, kas bija mans pirmais projekts kino, biju tā sauktais „runner” – cilvēks, kas dara visu, piemēram, aktieriem pienes tēju, kafiju, rūpējas, lai viņiem nekā netrūktu, ierobežo cilvēku kustību filmēšanas laikā. Vēlāk kļuvu par filmu ražošanas koordinatori un izpildproducenti.
Parasti pēc pirmās filmēšanas rodas mānīgs iespaids, ka par filmu uzņemšanu zini jau visu, taču ar katru nākamo apzinies – ne tikai pats process, bet arī aktieri un režisori ir īpaši ļaudis, un šis darbs nav prognozējams. Esmu redzējusi situāciju, kad pat režisors aktieru priekšā bezspēcīgi nolaiž rokas.
Kādai aktrisei ļoti patika galvenās lomas tēlotājs, un bija jāfilmē aina, kur abi skūpstās. Kad tas tika izdarīts, režisors sacīja, ka ir labi, var filmēt tālāk nākamo kadru. Ko aktrise? Tūlīt iebilda, ka epizode noteikti nav bijusi ticama. Visi pārsteigti saskatījās, bet režisors laikam nebija pārāk pārliecināts, tāpēc piekrita filmēt vēlreiz. Arī pēc nākamā kadra aktrisei nelikās lāgā. Jāpārfilmē! Tad gan apkārtējie sāka ķiķināt.
Īpašs stāsts ir cilvēku raksturi filmēšanas grupās. Filmai „Jāņu nakts” biju koordinatore. Mana tiešā priekšniece, pēc izcelsmes – pa pusei austrāliete, pa pusei serbiete, bija jau krietni gados, bet ar tādu krampi un raksturu, ka pārējā filmēšanas grupa muka no viņas pa gabalu. Mēs sēdējām ar viņu vienā kabinetā, bet, tā kā viņa neprata latviešu valodu, tad turējās kopā ar mani arī citviet. Reizēm līdz absurdam – piecēlos no krēsla, lai aizietu līdz labierīcībām, bet viņa histēriski iekliedzās: „Uz kurieni tu esi sataisījusies?”
Daļa no kinolentes “Golfa straume zem ledus kalna” filmēšanas notika Maltā. Runāju ar vienu darbinieku par kādu problēmu, kas ātri jāatrisina, kad pie manis pienāca cilvēks no Maltas komandas. Sacīju, ka tūlīt beigšu sarunu, lai viņš mirklīti pagaida, taču vīrietis tajā brīdī sašutumā meta rokas pa gaisu, prasot: „Ko! Man jāgaida?!” Pagriezās un gāja prom. Latvijā tā nekad nenotiktu, bet Maltā viņi jebkurā brīdī var pateikt, ka pamet filmēšanas laukumu. Tad jādomā, kā nogludināt asumus.
Ārkārtīgi interesanti ir krievu aktieri. Ļoti profesionāli un komunikabli. Tomēr gadās jau visādi. Reiz pēc filmēšanas beigām, kad aktierim vajadzēja atgriezties Pēterburgā, trīsdesmit minūšu laikā viesnīcā, pakojot mantas, viņš paguva tā pamatīgi iedzert. Rezultātā šoferis, kas šajā gadījumā bija meitene, divus metrus garo stāvu mēģināja dabūt mašīnā un pēc tam vilciena kupejā. Mēs no biroja jau paguvām sarunāt viesnīcas apsargus, kas varētu palīdzēt aktieri aiznest, ja tas būtu nepieciešams. Vilciena pavadones laikam ne pirmo reizi bija saskārušās ar šādu problēmu, un viņu reakcija bija zibenīga!”
Zvans nakts vidū: vai varam no jums aizņemties audumu?
„Ja darbojies pie filmu tapšanas, ir jārēķinās, ka ļoti daudz ir atkarīgs no cilvēka spējas ātri reaģēt. Parasti pēc lielākām vai mazākām pūlēm viss nokārtojas, bet nervus tas gan prasa. Kad tika uzņemta vācu filma „Currywurst”, Maskavas forštatē bija novietoti treileri, kur aktieriem pārģērbties un nogrimēties, kā arī elektrības ģenerators. Četros no rīta visiem bija jāpulcējas, lai piecos varētu sākt filmēšanu. Protams, mēs, tehniskie darbinieki, ieradāmies pirmie, taču puisis, pie kā bija treileru atslēgas, nekur nebija manāms. Uz telefonzvaniem neatbildēja.
Meklēju paziņu paziņas, lai noskaidrotu puiša mājas numuru, un, kad arī tas izrādījās bezcerīgi, viens no darbiniekiem brauca pie viņa, cits – pēc ģeneratora rezerves atslēgas. Tikmēr zvanīju šoferiem, lai aktierus uz filmēšanās laukumu ved, cik vien lēni iespējams. Nepagāja ilgs laiks, kad šoferi zvanīja: „Vācieši sāk jautāt, kāpēc tik lēni jābrauc pulksten četros no rīta, kad satiksmes nav nekādas?! Ko lai atbildu?” Joprojām atceros to izmisumu – viena stāvu tumša un neapgaismota laukuma vidū, piebrauc mašīnas ar vācu aktieriem, un es gudroju, ko lai viņiem tagad saku?! Protams, situācija tika atrisināta 15 minūtēs, taču stress bija liels..
Filmējot šo pašu kinolenti, divatā ar kolēģi starplaikā sēdējām pie mantām, lai kāds nejauši ieklīdis garāmgājējs neizdomātu, ka tās viņa mājoklī varētu gluži labi iederēties. Rekvizīti mēdz pazust uz neatgriešanos. Apkārt neviena nebija, mierīgi dzērām kafiju. Te, pēkšņi, pieskrien paliels krancītis, ātri paskatās uz plauktu, kur stāv dažādas lentes, paķer visdārgāko un nesas prom. Mēs rokas vien noplātījām. Filmēšanā reiz tika nozagta arī kartona kaste, kurā atradās 1930. gada aizkari. Māksliniecei asaras acīs, jo vairs nav, ko kārt logos, bet zaglim, visticamāk, nebija nekāda lielā gandarījuma par guvumu.
Citkārt filmēšanas vajadzībām nakts vidū ir bijis jādabū 20 metri melna auduma. Laikam darbs mani jau uztrenējis: ieejot telpā, to „nofotografēju” – atceros visus tajā esošos priekšmetus. Nesen biju ciemos pie māksliniekiem un ievēroju, ka viņiem darbnīcā stāv milzīgs auduma baķis. Toreiz pat nosmēju, kam viņiem tik daudz auduma?! Bet pāris dienas vēlāk nakts vidū viņiem zvanīju un modināju, lūdzot – vai nevaram baķi tūlīt pat aizņemties filmēšanas vajadzībām?!
Savukārt, filmējot „Golfa straumi zem ledus kalna”, saslima viens no tās aktieriem. Ātri bija jāatrod vietā cits. Režisors apstiprināja aktieri, kas piedalījās provēs un kura kandidatūra šai lomai jau bija pārrunāta. Problēma tikai viena – aktierim vakarā izrāde Pēterburgā, pēc kuras neviena lidojuma nav, bet filmēt jāsāk nākamās dienas agrumā. Organizējām busiņu un šoferi, kas pēc izrādes sagaida aktieri pie teātra, ved uz Helsinkiem, sēdina pirmajā lidmašīnā uz Rīgu un taisnā ceļā uz filmēšanas laukumu.”
Divi tetovēti puiši piedāvājas aizvest līdz Berlīnei...
„Ko pati no savas dzīves varētu uzfilmēt? Laikam ceļojumus. Man jau gadiem ir viens niķis – nokavēt lidmašīnas. Tas sākās 18 gadu vecumā, kad ar draudzeni bijām Amsterdamā. No rīta mazliet aizgulējāmies, bet ātri sapakojāmies, un laika vēl bija gana, lai nonāktu lidostā. Taču vilciens uz lidostu kavējās. Ieskrienot lidostā, mums paziņoja: „Par vēlu!” Naudas citai biļetei nebija, bet kaut kā taču mājās jātiek. Ko darīt? Jābrauc ar stopiem. Noteicām galamērķi, kas jāsasniedz, līdz iestājas tumsa – Berlīne.
Sazvanīju draudzeni, kurai pazīstams puisis tobrīd dzīvoja Berlīnē. Sarunājām pie viņa naktsmājas un tikšanos pie Brandenburgas vārtiem. Taču līdz Berlīnei vēl bija jātiek. Benzīntankos meklējām, vai kāds mūs nevar vismaz kādu gabaliņu uz Berlīnes pusi aizvest. Piekrita divi ļoti kolorīti puiši, viscaur tetovēti, ar pīrsingiem un skūtām galvām. Neteikšu, ka bija ļoti omulīgi. Draudzenei vēl piesacīju, ka abas uzreiz aizmigt nedrīkstam, vienai noteikti jābūt nomodā. Bet nogurums darīja savu.
Kad pamodos, secināju – uztraukumam nav pamata – abi puiši rokas viens otram bija uzlikuši uz celīšiem. Turklāt viņi mūs aizveda līdz pašiem Brandenburgas vārtiem. Vārtus ieraugot, gan noelsos, kā gan tai pūlī vispār atradīsim puisi, kuru nekad mūžā neesam redzējušas un arī sazvanīt nevaram, jo telefona baterija nosēdusies! Taču pilnīgi neticamā kārtā viņu atradām un pēc dažām skaistām dienām Berlīnē laimīgi atgriezāmies Latvijā.
Šādu piedzīvojumu manā dzīvē netrūkst. Tāpat kā ceļojumos savāktu stāstu. Spilgti atmiņā palicis puisis, ar kuru iepazināmies Izraēlā. Tur visiem jauniešiem jādien armijā, viņš bija nonācis īpašajā vienībā Gazas sektorā un piedzīvojis briesmīgus notikumus – viņa draugs tika sašauts sejā. Viņš vēl rādīja ārprātīgas fotogrāfijas! Dažiem kara šausmas ir realitāte. Atgriezies no armijas, puisis pievērsās labdarībai, strādāja ar garīgi atpalikušiem cilvēkiem, invalīdiem. Daudzu sastapto cilvēku stāsti ir filmu vērti.”
Ieva Konstante / Foto: no privātā arhīva
