Kā es braucu vēlēt uz Bostonu
Aktrisei un māksliniecei Ilzei Dauvartei, kura jau vairākus gadus dzīvo ASV 2. oktobrī, uz vēlēšanu iecirkni Bostonā bija jābrauc divas stundas. Viņa uzģērba svētku drānas un devās ceļā...
"Nekas diži nozīmīgs ceļā nenotika, vairāk - manas emocijas. Nedaudz adrenalīna, nedaudz sentimenta, patriotisma, skumju, nostalģijas, cerību... Visam pāri cerība uz tautas veselo saprātu,” kasjauns.lv stāsta Ilze Dauvarte un atklāj savas emocijas ceļā uz Bostonu un pārdomas vēlēšanu iecirknī, kas bija iekārtots vietējā latviešu luterāņu draudzes namā.
"Beigu beigās nonācu pie slēdziena"
"Sāku gatavoties vēlēšanām diezgan laikus. Kaut arī zināju, par ko balsošu, tomēr sameklēju internetā informāciju par visiem sarakstiem un izlasīju programmas, izskatīju kandidātus. Beigu beigās nonācu pie slēdziena, ka palieku uzticīga savam sarakstam Nr. 12 ("Visu Latvijai"/"Tēvzemei un Brīvībai"/LNNK), īpaši kandidātam Konstantīnam Pupuram un saraksta atbalstītājam Edvīnam Šņorem. Bija žēl skatīties, ka viens no "maniem" cilvēkiem - Andris Buiķis - ir "Vienotības" sarakstā, bet tur nu es neko nevarēju darīt."
"Uzvilku svētku drānas"
Tā nu sestdienas rītā - 2.oktobrī - uzvilku svētku drānas, jo vēlēšanas manās sajūtās ir visnotaļ svarīgs un nozīmīgs pasākums, lai tam izrādītu cieņu un respektu, ievīteroju draugos, ka dodos pie urnas, un devos ceļā.
Dzīvoju divu stundu braucienā no Bostonas, diena bija skaista un saulaina, ieslēdzu radio, lai mūzika īsinātu ceļu, un nu tik rullēju.
Nonākot galā, konstatēju, ka nav viegli atrast, kur "noparkoties", jo vēlme balsot ir vedusi uz Bostonu tuvākus un tālākus tautiešus. Skatoties uz mašīnu numurzīmēm, atklājās, ka balso ne vien bostonieši (Masačūsetsas pavalsts), bet cilvēki nav slinkojusi braukt no Menas, Konektikutas, Vermontas un es - vēl daži - no Ņūhempšīras. Ticat vai ne, tie visi ir tāli braucieni - citi pat nakšņoja Bostonā, jo vienā dienā nevar izbraukāt šīs distances."
"Nu tas bija darīts!"
"Tad sekoja pasu pārbaude, sarakstu izsniegšana un pārdomu brīdis. Ieliku savu sarakstu aploksnē un ieslīdināju urnas atverē. Tā! Nu tas bija darīts!
Izgāju no Latviešu luterāņu draudzes nama (tur notika vēlēšanas) pacilāta un smaidīga. Saule joprojām spīdēja, un oma bija brīnišķīga. Jutos, kā svētu pienākumu izpildījusi.
Pāris vārdu pārmiju ar sastaptajiem paziņām un mēroju ceļu atpakaļ. Lai diena būtu godam pavadīta, vēl apstājos lielveikala ēdamzālē iebaudīt kafiju un pankūciņā ievīstītu ābolu zaptes/biezpiena masu ar karameles un putukrējuma dekorāciju, visam pa virsu - zemene. Tas bija pienācīgs akcents dienas svarīgajam notikumam.
"Tā nu tas ir"
Nākamajā rītā atvēru draugiem.lv, gaidīdama kādas ziņas par vēlēšanu rezultātiem, bet tur vīterotājā atradu kārtējas anekdotes un visādu citādu drazu. Jutos nepatīkami vīlusies, ka ļaudīm jau aizmirsies vai arī ļaudīm galīgi pie kājas ir 2. oktobris.
Nekādu kaislību, nekādu pārrunu par vakardienas vēlēšanām...
No Latvijas saņēmu info, kurā saitē skatīt balsu skaitīšanas jaunumus, un devos lasīt.
Rezultāti, kaut arī nojaušami, mani nedaudz sāpināja - "Vienotība" spicē! Biju naivi cerējusi uz apvienību "Visu Latvijai". Taču ne tik daudz "Vienotības" veiksme mani skumdināja, kā "Saskaņas centra" izvirzīšanās Rīgā un Latgalē.
Bet tā nu tas ir, un ar to mums jādzīvo nākamos četrus gadus. Atliek vienīgi cerēt, ka pa šiem gadiem Latvijas valsts vēl būs dzīva un tās pilsoņi līdz nākamajām vēlēšanām kļūs politiski apzinīgāki, patriotiski aktīvāki un atrausies no savam iknedēļas nogales izpriecām vai mājas darbiem, lai vēlēšanu dienā tomēr paceltu savus dibenus no beņķīšiem un aizietu līdz tuvākajam vēlēšanu iecirknim nobalsot par savu un mūsu nākotni."
"Nekļūt par muļķīgiem atriebējiem"
Savas pārdomas Ilze Dauvarte noslēdz ar vēsturiskām pārdomām:
"Tagad Latvijā populāri ir teikt: "Nevajag skatīties pagātnē", bet es saku: "Šie vārdi ir lielākais ienaidnieks Latvijai."
Vienīgi atceroties pagātni - skatoties tajā un atgādinot sev, kas ar mums ir noticis, vienīgi tas var dot motivāciju un izpratni par to, kā mēs gribam dzīvot šodien un rīt. Vienīgi tas var dot izpratni par mūsu raksturu, kā un kādēļ tas veidojies tieši tāds, kāds tas ir šodien, vienīgi zinot pagātni, mēs varam būvēt nākotni, jo pagātne ir pamats, uz kura mēs stāvam. Neviena valsts, neviena tauta nav bez pagātnes, un, aizmirstot to, mēs izraujam sev pamatu no kājām, un tādēļ mūsu soļi nākotnē ir tik ļodzīgi un nenoformulēti. Tādēļ mūsu pēcnācēji ir tik viegli pakļaujami citām influencēm...
Ja mēs necienīsim un nerespektēsim to, kas ar mums ir noticis pirms 10, 100 un 1000 gadiem, tad jebkuram būs tik viegli mums iegalvot, ka mēs neesam neko vērti, jo mums taču nav nekādu pamatu, nekādas vēstures... un to es redzu lēnām, bet neatlaidīgi īstenojamies dzīvē.
Atcerēsimies pagātni, iepazīsimies ar to un cienīsim to, kas mēs esam! Un tas nenozīmē, ka mums ir jāatriebj – pagātnei mūs ir jāstiprina, nevis jāpārvērš par muļķīgiem atriebējiem."
Elmārs Barkāns/Foto: no personīgā arhīva
