Pavisam atklāti: „Vārds “paldies” jums vispār neeksistē!”
Ādolfam Sīlim bija tikai 20 gadu, kad viņš, atrauts no ģimenes, cauri kara gaļasmašīnai tika iesviests svešumā. Viens. Ilgus gadus vadījis „Daugavas vanagus” Anglijā, izveidojis „Straumēnus” gados vecākiem latviešiem. Labdaris, kurš asi izsakās par tiem, kuri, saņemot palīdzību, neprot pateikt “paldies.”
“Viņš var atnākt tukšā vietā, tuksnesī, bet, kad ies prom, tur zaļos zāle,” tā par Ādolfu Sīli saka nodibinājuma „Vītolu fonds” valdes priekšsēdētāja Vita Diķe un piebilst, ka viņš esot biznesa ģēnijs, daudz ideju īstajā laikā un vietā. Fonds atbalsta spējīgus, mācīties gribošus jauniešus no Latvijas laukiem, un Sīlis tā padomē darbojas kopš 2005. gada. Ar viņa gādību mazāk turīgi jaunieši no Latvijas laukiem saņem būtisku atbalstu – četrus studiju gadus pa 1300 latiem gadā. Patlaban piešķirtas 26 stipendijas.
Tos 84 gadus, kuri ir Ādolfa Sīļa pūrā, var nojaust tikai reizumis, kādā kustībā vai nopūtā – un arī tikai tad, ja aci pret aci nosēdētas vairākas stundas. Bet citādi viņš, sēdēdams greznā krēslā viesnīcā „Radi un draugi” – savā lolojumā Vecrīgas centrā –, ir staltāks par dažu labu jaunieti. Te nav nekā no kādreiz tik modīgā askētisma, gluži otrādi – šajā ēkā valda mājīgi kruzuļi un greznas drapērijas. Droši vien ar domu – ja patīk man, kādēļ lai nepatiktu citiem. Te apmetas ārvalstu latvieši – iespējams, tā viņi jūtas drošāk šajā viņiem nu jau svešajā Latvijā –, jo šeit saimnieko kāds ar līdzīgu likteni.
– Nerunā gan. Tā ir arī ar mani – negribu runāt par tādām lietām. Man patīk darīt, bet... Es labāk stāvu aizmugurē.
– Es nevaru saprast, ja cilvēks... Labi, varbūt viņš kaut ko ir devis, ziedojis, darījis, bet tad uzkāpj tribīnē un lielās. To es nevaru ciest.
– Jā. Mēs tik daudz palīdzībai esam devuši. Ļoti daudz. Vairāk nekā miljonu latu. Bet mēs to nekur nekladzinām.
– Nu jā. Es negribēju! Nejutos lāgā. Man nepatīk tāds... Kam tas vajadzīgs? Es domāju – labāk dari!
Latvijas lepnums
– Redziet, viņa jau zināja mani no Anglijas. Ne jau personīgi, bet ir bijušas pieņemšanas Latvijas sūtniecībā Anglijā. Arī pie mums „Straumēnos” viņa ir bijusi. Es nekā daudz nevaru teikt... Tikai vienu – kad uzgāju uz skatuves, Zatlers mani apsveica, arī Ulmanis, bet viņa – ne. Man jau to nevajag, bet...
– Varbūt ar’...
– Nu, es jau negribu viņu nolikt. Bet tas man tā drusciņ “uzkrita”. Nesen lasīju to grāmatu par viņu. Tā ir drausmīga. Viņu baigi noliek. Tur viss ir pateikts – kur un kā viņa tērējusies. Domāju – drusku par daudz. Uz tās grāmatas vāka ir, ka viņa parāda šito (Ādolfs pieliek pirkstu pie deniņiem) pie Brīvības pieminekļa. Un to cilvēki ir ievērojuši.
– Jā, un Latvijā viņa ir ļoti daudz darījusi. Pateicoties tam, ka viņa ir no Rietumiem, un tam, ka viņai ir valodas – franču, spāņu, var aizbraukt un runāties ar cilvēkiem bez tulka. Tas ir ļoti svarīgi!
– Es nevaru teikt... Es neteikšu. Nu, cilvēki zināmā mērā ir sarūgtināti. Uz Lestenes brāļu kapiem viņa nav aizbraukusi nevienu reizi. Viņa brauc uz ebreju kapiem, bet uz latviešu – ne. Un tas, ziniet... Tie, kas dzīvo ārpusē, ir lieli patrioti. Jo visu mūžu ir centušies un strādājuši tikai Latvijas labā. Ko tik mēs esam darījuši, lai tā tiktu brīva! Un tie karavīri, kas apglabāti Lestenē, jau negāja karot vāciešiem. Viņi gāja par Latviju. Viņi tai leģionā tika iesaukti. Ja negāji, tevi ķēra rokā. Bet, nu – kas bijis, bijis. Sava vaina ir katram. Tā jau sabiedrība atzīst, ka viņa ir gudra, izdarīga. Daudzi viņu dievina. Arī tur. Un es arī nevaru teikt, ka esmu pret viņu! Bet tās dažas lietas...
– Ā... Esmu dzimis Zemgalē, Elejas pagastā. Mans tēvs strādāja muitā. Mums turpat bija lauku mājas, vēl tagad ir.
– Jā, bet man pietiekami bija pašam, un es atteicos. Faktiski – par labu māsai. Tagad mana brāļa dēls tur strādā, un viņam ļoti labi iet. Kad mani vecāki nomira, tur dzīvoja mana tēva māsa, kurai bija vairāk nekā 90 gadu. Mums bija liela māja – 14 istabu! Izņemot virtuvi un koridoru, visu atņēma. Vecāki dzīvoja virtuvē.
– Ģimenes bija, bet tur ierīkoja arī kolhoza kantori un veikalu. Labums tāds, ka mums bija otrais un trešais stāvs. Otrajā bija atstātas istabas, kuras nebija apsildāmas. Un manas māsas un brālis pa vasaru brauca turp un pa augšu dzīvoja. Mana māsa un māte bija noliktas par tā veikala vadītājām. Māte bija beigusi komercskolu. Laukos jau cilvēkiem izglītība nebija tāda... Bet viņiem bija!
– Es biju armijā.
– Mums drusciņ bija pazīšanās – tiku Jelgavas apsardzības rotā. Mums bija Latvijas uniformas. Bet, kad krievi otrreiz nāca iekšā, mūs pārformēja uz vācu. Negribu lielīties, bet biju labi ieredzēts, un mani aizsūtīja uz instruktoru skolu. Tā nu es kara beigas...
– Jā, aizbraucu uz Poliju, no turienes mani aizsūtīja uz to instruktoru skolu. Bet karu es beidzu slimnīcā. Man bija ievainojums, un tas kaut kā strutoja.
– Nē, mūs aizsūtīja uz Igauniju. Pēc pāris dienām nāca viena mīna, un es dabūju pa kāju!
– Jā, un pēc tam problēmas tikai sākās. Mani ielika slimnīcā, operēja. Bet galvenais, ko varu par vāciešiem teikt, – viņi bija tādi... Visus nevarēja izvest. Viņiem bija iedoti divi ešeloni, lai izvestu savus ievainotos. Es vienīgais biju ārzemnieks. Vācieši zināja – ja esi ārzemnieks, tev būs problēmas ar krieviem. Un ielika mani pirmajā ešelonā. Aizveda uz Austriju, Klāgenfurti. Man bija ļoti laba vācu valoda, neviens nevarēja pateikt, ka neesmu vācietis. Tur, Austrijā, bija tāda darba pārvalde. Varēja pieteikties darbā pie angļiem. Es arī pieteicos. Toreiz jau karavīrus neņēma tajās nometnēs.
– Tas vismaz nozīmēja, ka tev ir, kur gulēt un ko ēst. Man bija karavīra apliecība, no kuras tās lapas, kur bija teikts, kādā vienībā esmu bijis, izplēsu. Tad kāds vācietis, kurš strādāja birojā, mani uztaisīja par ‘volksdeutsche’ – baltvācieti. Kad nāca krievu komisija, tā veda prom savējos. Visus aizveda, bet mani ne! Jo biju taču baltvācietis. Tas mani izglāba.
– Es nemaz nebūtu atvests – viņus, kolīdz pārveda pāri robežai, tūlīt mežā nošāva.
Avantūra kā zāles
– Jā, vēlāk, kad sāku dzīvot privāti, strādāju pie ugunsdzēsējiem. Tur bija labi – angļu uzturs, nekādu problēmu. Man laimējās. Kad to likvidēja, pie citiem angļiem tiku virsnieku klubā par viesmīli.
– Jā, bet man piemīt liela uzņēmība.
– Kad gāja divdesmitais, jau aizbraucu uz Angliju.
– Nu, varat iedomāties – jauns cilvēks... Visu zaudējis. Un ne jau tikai tā, ka materiāli zaudējis. Es zināju – ja Latvija būtu palikusi tāda, kāda tā bija pirms kara, mēs būtu ļoti labi dzīvojuši. Mums bija trīs lauku mājas. No zemes nāca peļņa. Tēvs no muitas būtu dabūjis lielu pensiju. Visi mācījāmies.
– Zināmā mērā, jā. Bet vēlāk jau... Kad esi jauns, kādreiz vienatnē padomā, bet citādi... Tev jāsamierinās.
– Pilnīgi pareizi! Un man bija tāda tieksme. Tēvs man rakstīja vēstules, ne jau bieži, viņam bija bailes. Viņš bija izsūtāmo sarakstā, bet atkal palīdzēja kāda draudzība, un viņu no tā izņēma ārā. Mēs bijām tā sauktie kulaki, turīgi. Bija arī skaudība. Vēlāk dabūju zināt, ka viens ir nodevis. “Jā, re, kā Sīlis var dzīvot – mīkstās mēbelēs sēdēt!...” Mums bija ļoti labi iekārtota māja. Bet tēvs vienmēr atgādināja – mācies, mācies, mācies! Tā es arī darīju.
– Latvieši izceļoja, brauca uz Kanādu, Ameriku, visur. Anglija bija pirmajā vietā. Tajā laikā angļi ņēma tikai jaunus cilvēkus. Tur bija tādas komisijas, viņi izskatīja, kāds esi, kas esi. Trīs mēnešus nostrādāju uz laukiem, bet neklātienē mācījos viesnīcu pārvaldi. Ļoti labi nokārtoju eksāmenus un dabūju pavāra darbu. Tas bija Skotijā. Tur bija tāda organizācija, kas palīdz cilvēkiem, kuriem ir grūtības ar darbu vai dzīvošanu. Dabūju pie viņiem darbu. Pēc diviem gadiem organizāciju likvidēja, un mūs atlaida brīvībā. Varējām braukt, kur gribam. Aizbraucu uz Korbiju Anglijas vidienē, bet meklēju ko citu – negribēju ņemties par pavāru. Bet man papīros visur iekšā, kas esmu pavārs. Šefs visu laiku dzenāja rokā, lai nākot palīgā. Beigās nodomāju – eh, labi, ies ar’! Trīs mēnešus nostrādāju par konditoru un tad pārņēmu visu to padarīšanu. Man bija padoti 45 cilvēki.
– Tur jau tā nelaime! Pēkšņi manā pakļautībā tik daudz cilvēku. Un no tiem – 37 sievietes! Pats jauns, turpat arī jaunas meitenes – viena par otru labāka. Bet es nekad, nekad... Un tad viens draugs, ar kuru mēs kādreiz kopā strādājām, mani aicināja atvērt Londonā pašiem savu kafejnīcu. Tā arī izlēmām – aizbraucām, noīrējām telpas, un, jāteic, mums gāja ļoti labi.
– Jā, jā – tā es sāku. Tad pārņēmu Londonas Daugavas vanagu māju. Es tajā organizācijā biju jau pirms tam, bet 1962. gadā sāku pie Vanagiem strādāt jau uz pilnu laiku. Zini, kā – sākumā jāiedzīvojas, jādabū māja. Apprecējos.
– Nē, šveiciete. Bet runā latviski!
– Jā! Un viņa ir lielāka latviete nekā viena otra dzimusi latviete. Viņa dabūja grāmatu franču valodā (viņas mātes valoda ir franču) par Latviju no 13. gadsimta, izstudēja to un brauca pa tiem vilidžiem, ciemiem lasīt angļiem referātus par latviešiem.
– Ui, jā! Viņai bija tik daudz jābraukā, ka vairs nevarēja tikt galā. Tad viņa pieaicināja klāt vienu latvieti, lai palīdz.
– Ļoti viegli! Dzīvoju Londonā, ļoti labā vietā, varbūt esat dzirdējusi – Harodā. Un netālu bija viens vācu klubiņš, kur pulcējās ārzemnieki. Viņa bija māsiņa, strādāja slimnīcā.
– Jā, lai mācītos valodu. No sākumā dzīvojām vienā istabā, bet cik ilgi tā dzīvosi? Bijām drusku iekrājuši, nopirkām māju. Vēlāk man nāca piedāvājums pārņemt to Vanagu māju. Viņiem absolūti negāja – parādos līdz acīm, māja bija uz pārdošanu.
– Jā, un man tāda bija – ja ko sāku, tas jānoved līdz galam. Redz, man jau tā visa pārvaldīšanas lieta bija skaidra. Biju sācis no nulles un zināju to visu kā savus piecus pirkstus.
Kā cīnījos “pret padomju varu”
– Jā! Nu ne jau visi, protams, uz turieni iet. Bet tas ir pieturas punkts, kur var satikties. Mums tur bija arī klubiņš. Bet pati apvienība nozīmē – palīdzības organizācija latviešiem visā pasaulē.
– Vairāk koncentrējāmies uz Latviju. Arī padomju laikā sūtījām paciņas – ar drēbēm, pārtiku. Piederīgajiem. Iedomājieties – tur, Anglijā taču bija cilvēki, kuri bija aizbraukuši prom, te atstājot sievas, bērnus.
– Jā, bet citādāk nekā nevarēja!
– Nu, ja kāds lūgums bija...
– Jā, zināja, ka mēs palīdzam, un uzrunāja. Tas jau gāja no mutes mutē. Bet jāatzīst, ka no Amerikas, iespējams, palīdzēja vairāk, jo tur bija vairāk aizbraukuši. Mums savukārt bija tāda priekšrocība, ka bija vairāk saimniecisko pasākumu, klubu. Tie pelnīja naudu. Finansiāli mēs bijām stiprāki. Vēl tagad mēs noteikti esam stiprāki. Nevienai valstij nav tādas viesnīcas kā šeit! Tā jau visa nav mana. Tā ir Anglijas Daugavas vanagu viesnīca! Bet es esmu tas, kas sāka, ierosināja, nāca ar ideju, saimniekoja.
– Jā, mēs par to runājām. Gājām visās demonstrācijās. Kad Kosigins bija atbraucis uz Angliju, visi gāja ar plakātiem. Kad Hruščovs iebrauca, arī gāja.
– Jā. Negribu lielīties, bet lielākoties jau no Latvijas izbrauca inteliģence. Un karavīri, kas par Latviju stāvēja un krita. Tā ka tajās demonstrācijās arī nebija tāda huligānisma.
– Viņa taču latviešu korī dzied jau 40 gadus! Ar Straumēnu kori ir piedalījusies arī dziesmu svētkos Latvijā. Un vēl tagad dzied. Ir patīkami, ka tie jaunie, kas atbrauc tagad, arī nāk korī, ir jaunas balsis. Tiem vecākiem jau... Mana sieva vienmēr sūdzas, ka blakus nevar noturēt balsi! Nu, tāda tā dzīve ir.
– Bija tāds Rītiņš, braukājām apkārt, meklējot piemērotu māju, kur varētu ierīkot veco ļaužu mītni. Starp mums jau arī daudzi tādi vecāki bija, un, lai viņiem nebūtu jāiet angļu veco ļaužu mītnēs, izdomājām, ka viņi varētu nākt uz latviešu.
– Jā. Māju meklējām vairāk vidienē, lai varētu sabraukt cilvēki no visas Anglijas. Atradām vienu skaistu muižu ar visām palīgēkām. Tagad daudz ko esam piebūvējuši klāt. Atvērām 1975. gadā, un pirmos 20 gadus tur dzīvoja apmēram 65 vecie ļaudis. Tad mazliet pamainījās, un nu ir kādi trīsdesmit. Viņiem ir patīkami tādā vidē dzīvot – apkārt smuki dārzi, mežiņš. Vienreizēji labi!
– Stāstīja... Daudzi bija vienkārši cilvēki, uz laukiem dzīvojuši. Sieva bija palikusi, bērns. Jūs taču zināt tādu Streiču Jāni, režisoru? Viņa tēvs arī bija pie mums, viņš arī bija izbraucis. Ģimenes bija izšķirtas. Zinu, viņš arī sūtīja paciņas. Mēs visi sūtījām!
– Protams, viņi par mani zināja. Vara vairāk zināja par tiem, kas bija vadošos posteņos. Interesanti, ka šajos laikos ir vieta, kur vari aiziet un uzzināt, vai par tevi padomju laikā ir sniegta kāda informācija.
– Es biju. Tur jāaizpilda anketa, jāiedod pase, un viņi saka – pēc divām dienām atnāc, mēs tev pateiksim! Aizeju – jā, ir! Izraksts – kas esmu bijis, ko darījis “pret padomju varu”, vai kā nu viņi bija formulējuši. Nu, visādi tur bija sarakstīts. Es jau visu nevarēju saprast – nebija normālā rakstā, bet šifrēts, pašiem sava smalka zīmju sistēma.
Mēs dzērām, viņi vairāk
– Jā. Bet es arī negribu visus nolikt... Atceros, bija tāda – jūs arī to noteikti nezināt – Čehoslovākija vai Ungārija...
– Jā, un tajā pašā laikā Londonā bija izstāde – no Krievijas, bet cilvēki bija atbraukuši arī no Latvijas. Mēs ar Anglijas latviešiem, protams, gājām skatīties. Iepazināmies ar latviešu puišiem, aicinājām uz latviešu klubu. Viņi atnāca – kādi seši vīri un viena sieviete. Arī Indulis Zariņš, mākslinieks. Mēs, kā parasti, kaut ko iedzeram. Bet viņi jau lieli dzērāji! Mēs tik daudz nevarējām...
– Jā, jā. Un Indulis – kā viņš dzēra – vai tu traks! Pilnu glāzi – tik iemet un iemet! Nu, labi, jauks vakars bija, bet tā sieviete teica: “Induli, beidz, Induli, iesim mājā!” Bet Indulis pieceļas un saka: “Ko tu man!... Vaktē tos pārējos! Man ir ordenis!” Baigi stingri pateica. (Smejas.) Un tad viņa apklusa. Nevienu vārdu vairs...
– O, jā! Tā sieviete bija novērotāja! Otrā vakarā bija atnācis viens vecāks kungs, kas bija pazīstams ar vienu no mūsējiem, viņi kādā sporta klubā bija spēlējuši volejbolu vai basketbolu. Viņš bija vienreizējs! Tik atklāts! Viņam prasīja – nu, kas ir tava mīļākā dziesma? Viņš teica – „Dievs, svētī Latviju!” Viens puisis uz klavierēm to nospēlēja. Sarunājām nākamajā dienā satikties. Aizgājām uz izstādi – nav. Cauri. Aizsūtīts atpakaļ. Tāpēc gribu teikt, ka nebija jau visi tādi, kas tikai par padomju iekārtu vien... Bija arī nacionāli domājoši cilvēki. Bet, dabiski, kad satiecies, nevari jau neko daudz runāt. Mums Anglijā savukārt bija likums – ja tu uz Latviju brauc Padomju Savienības laikā, tev jāatsakās no visiem vadošajiem posteņiem.
– Jā, bet domāju, ka tas bija ļoti labi un pareizi. Mēs zinājām, ka ir tādi un tādi, kas braukā uz Latviju. Mums bija kāds jaunietis, viņš tagad Latvijā ir pazīstams. Kad pie mums bija jauniešu kongress, viņam teica: “Tev viss jāizstāsta! Ja ne, liksim pie lielā zvana.” Un viņš izgāja priekšā un izstāstīja visu – kā ticis vervēts...
– Jā! Bet, viņš saka, nebaidieties – es neko sliktu neesmu teicis. Nu, tā tas pagāja... Viņš bija lāga puika. Naivs jaunietis. Un kā viņš iekrita – bija palicis Berlīnē bez naudas un aizgājis uz to padomju sūtniecību, tā tas esot sācies.
Ar pirmo lidmašīnu
– Atbraucu ar pirmo lidmašīnu, kas tieši no Anglijas lidoja uz Latviju.
– Jā, jo mēs teicām – ātrāk nebrauksim, kamēr nebūs Latvija brīva.
– Krišjāņa Valdemāra ielā bija tāda deputātu māja. Tur man drusciņ bija pazīšanās. Nekādi luksusa numuri nebija... Biju pat drusku pārsteigts. Tur bija dīvāns, pat ne gulta. Vēlāk dabūju labāku istabu, tā bija eleganta.
– Nebiju viņus redzējis kopš 1944. gada. Brālis bija miris. Viņš bija inženieris, strādāja pētniecības institūtā. Žēl, nomira par ātru – bija pārstrādājies. Satiku divas māsas. Vecākā bijusi dietoloģe, jaunākā – skolotāja.
– Jā, nebija vairs tā kā agrāk. Ar vecāko mums bija tā tuvāk. Viņa vairāk bija uz mana viļņa – palīdzēt otram. Bet ar jaunāko... Nezinu... Māsa ir māsa. Bet, nu... Ko es vispār te ievēroju – jums ir tāda tieksme ņemt, ņemt, ņemt, bet neko nedot pretī. Un vārds “paldies” jums vispār neeksistē! Un tas mums, rietumniekiem, visvairāk ķērās pie sirds. Mēs sūtījām pakas, lielus konteinerus, bet vai kāds pateica paldies? Nē. Aizsūtīju uz – neteikšu to vietu – divus konteinerus. Tas bija jauniešiem, 52 gultas, matračus, spilvenus, segas, lielas kastes ar kurpēm. Ne viņi pateica paldies, nekā. Kad aizbraucu apskatīties, kā viņi tur iekārtojušies, redzēju vienu istabu ar sešām gultām, bet segas – visas vecās.
– Jā. Un tās kurpes!... Viena mana paziņa gribēja tur nopirkt kurpes vietējā veikalā, viņai saka – neesot, bet lai aizejot pie tās tantes, viņai esot! Un tās bija manis sūtītās kurpes. Nu, kāda jums būtu dūša? Tāpēc teicu – negribu vairs neko!
– Jā... Rīgā ļoti daudz esam devuši slimnīcām. Tās ļoti labi parādīja, ko viņi ar mūsu sniegto palīdzību ir izdarījuši. Tad ierosināja, ka vajadzētu arī kaut kur tālāk Latvijā – atbalstījām Malnavas veco ļaužu mītni un skolu. Un tas ir tiešām... kad aizbrauc un redzi tos bērnus!... Mēs divreiz gadā viņus vedam uz Rīgu – uz operu, cirku, iedodam dāvanas, paēdinām. Uz to mēs tagad koncentrējamies. Bet par to bēdīgo pieredzi... Nezinu, vai tas ir iespaids no veciem laikiem, kad cilvēki zaga. Un zināmā mērā arī tāpēc mēs atvērām šo viesnīcu – lai varētu palīdzēt Latvijā. Un mēs palīdzam. Lielas naudas esam devuši. Un dosim vēl!
Par bērniem un latvietību
– Es jau saku – ja es būtu palicis atsevišķi, privāti, tad būtu daudz labākus iekrājumus sev sagādājis.
– Man viss ir! Nekā netrūkst. Varu dzīvot mierīgi. Varam ar sievu ceļot, mums ir trīs mājas – viena Londonā un divas uz laukiem.
– Nē, tikai numuri. Londonas māja, kuru nopirkām pirmo, kad apprecējāmies, patlaban ir visvērtīgākā.
– Trīs dēli. Un viņiem visiem arī ir mājas!
– (Smejas.) Nu, kā... Puslatvieši – pusfranči. Šveicieši.
– O, jā, jā! To viņi zina.
– Mums bija tāda Minsteres ģimnāzija, Vācijā. Un ideja bija sūtīt bērnus turp. Anglijā bija tikai vasaras nometnes, tur nekā daudz nevarēja iemācīties. Vecākais aizbrauca un, kad pēc gada atgriezās, tīri labi runāja latviski. Bet tad viņš aizgāja studēt – un cauri! Kā jau studentiem... Šo to jau viņš saprot. Bet tas nav tā...
– Lielākoties tā arī ir. Bet dēli, kad gāja skolā, sevi uzskatīja ne tik daudz par šveiciešiem, kā par latviešiem.
– Vai ne? Mums bija problēmas, kad vācieši nāca iekšā. Apkārt bija kādas piecas mājas, bet viņi vienmēr kaut ko pirkt – olas vai sviestu – nāca tikai pie mums. Tēvs labi runāja vāciski, jo viņam muitā vajadzēja valodas, arī krievu. Viņš pat lietuviski runāja! Bet tas jau viegli – tik pašķieb muti... Tā viņš teica. Kad tēvs vāciešiem prasīja, kāpēc šie neejot uz citām mājām, viņi teica, ka domājuši, ka tām visām ir viens saimnieks, jo mūsējā vidū – liela un smuka, tie pārējie – nu, tādi...
– Jā! Un to es vairāk no tēva... Viņš bija diezgan rezervēts, viņam nepatika rupja valoda. Vēl tagad atceros, kā savam jaunākajam brālim teicu: “Ak, tu, velns tāds!” Man uzreiz stingri aizrādīja. Pie mums tā nedrīkstēja. Bet esmu pateicīgs, ka bija tāda stingrība. Man māte vairāk vēstules rakstīja. Tajās viņa tā kā ar nožēlu teica – nu jā, mēs tiem pārējiem esam devuši visu – tādu izglītību... Bet es atbildēju – man jau pietika ar to izglītību. Nav jau svarīga tikai tā izglītība, kas skolā iegūta, bet tas, kā esi audzināts...
– Jā, tāpat! Paldies Dievam, viņi ir samērā labi situēti. Vecākais, Tālis, ir kontroles speciālists Holandē. Olavs – tas, kuram vienīgajam ir bērni – ir elektroinženieris, jaunākais, Māris, pie reklāmām strādā. Visi ir precējušies.
Vēl plinte nav krūmos
– Tur.
– Jā... Un, ziniet, jums te nav tādu attiecību, draudzības... Te cilvēki nav tādi, kā esam pieraduši. Tur mums ir labi draugi.
– Jā! Mēs cits citu pazīstam jau 50 gadus!
– Nē! Mana sieva ir ļoti laba saimniece. Bet es ne, man pietiek. Mums ir tā – braucam atvaļinājumos. Es – uz Latviju, viņa – uz Šveici.
– Braucam arī kopā! Bet, kad šovasar viņa uz trim nedēļām bija Šveicē, tad ēst gatavoju pats! Man nekādu problēmu nav.
– Jā, bet tad jau man bija tikai 50 gadu.
– Astoņdesmit četri.
– Es nevaru... Man vienmēr vajag, ko darīt – plānot, organizēt. Tāpēc es turos. Tagad tos „Straumēnus” esmu tā kā mazliet atmetis, es labprāt gribētu redzēt, ka šis komplekss tiktu nobeigts. Vēl vienu piebūvi, un tad liktu mieru.
– Jā! Piemēram, šeit, kur tagad sēžam, lai uztaisītu šo atpūtas telpu, atteicāmies no divām istabām. Tagad mums ir 76 viesu istabas. Ja mums laimīgi viss izdotos, būtu simts. Bet pāri simtam negribam iet, jo tad jau ir pavisam citi noteikumi. Mēs gribam līdz 99. (Smejas.)
– Pagaidām jā! Bet domāju, ka drīz būs jāmet tā plinte krūmos. Laiks pienāk! Tomēr pagaidām jūtos labi, galva strādā, es varu.
– Latvija kā tāda man patīk! Bet ne visi cilvēki. Parasti paskatos „Panorāmu”... Vakar ar’ – nu, nekā tur nebija! Šad tad – CNN.
– Esmu jau bijis – uz operu, teātriem. Bet ja jums visu dienu ir kaut kas... Nav dūša vairs vakarā kaut kur iet. Es atturos. Bet ir jau labi. Ceru, ka ar laiku tas mainīsies.
