Romualds Ancāns, kāds dzīvē, tāds filmā
18. novembrī, Latvijas neatkarības svētkos, televīzijas pirmizrādi LNT ēterā piedzīvos latviešu spēlfilma „Rūdolfa mantojums”. Galvenajā lomā – šarmantais, humora pilnais, enerģiskais Romualds Ancāns. Kāds ir viņa varonis ekrānā, tāds arī pats aktieris dzīvē.
– Man nav ko teikt... Bail teikt jā un bail teikt nē. Bet ar Rūdolfu man tiešām bija daudz kopēja, ieliku arī šo to no sevis. Jebkuru tekstu jau var pateikt visādi, arī vienkāršu labdien. Patiesībā Jānis (Streičs), ja tas neiet šķērsām filmas jēgai un viņa kopējai iecerei par tēlu, nekad nesaka nē, ja tu epizodē ienes savus jauninājumus. Streičs arī pats bieži maina tekstu. Mēs sakām – Jāni, bet scenārijā tā nebija. Viņš – ko scenārijs... Pats to rakstīju, pats arī svītroju. Gadās, ka uz papīra izskatās labi, bet reālā situācijā tas teksts vienkārši neder, un viss!
Dažs brīnās – ko Rūdis tik ilgi dzīvojis puisī... Jāatgādina, ka 25 gadus viņš sabija cara armijā, kamēr saimniecību sakārtoja, kamēr to, kamēr šo... Faktiski jau viņš varēja apprecēties arī agrāk – kaut vai ar to pašu Trīni, lai arī nedaudz pasistu. To gan viņš diez vai būtu darījis. Bet, ieraudzījis Emīliju, viņš dabūja pa galvu kā ar tukšu miltu maisu... Mani uzjautrina, kad man jautā, kāda tipa sievietes man patīk. Man nav tāda tipa – nu, nav! Tas, kas patīk, jau neietilpst tipāžos. Protams, teātrī un kino tas dalījums pastāv – tāda tipa aktieris, tāda tipa aktrise utt. Piemēram? Lai vieglas smiltis Uldim Vazdikam – tāda tipa aktieris, kāds viņš bija, jaunībā Romeo diez vai spēlētu. Es te domāju apmērus... Kaut gan – viss atkarīgs no režisora ieceres.
Romualds Ancāns un Rūdolfs Rūdups
– Pūcītis varētu, ja vēl būtu. Viņš bija ļoti interesants arī vecumdienās – ja es būtu režisors, būtu vecumdienās viņu filmējis vairāk nekā jaunībā. Bet nu – viņam bija uzlikts liegums jau padomju gados. Saistībā ar to pašu... Te ārpus kārtas jāizstāsta viens kuriozs – to var stāstīt, to zina visi. Režisors X noliedza Uldi laist ārā no paviljona un piekodināja asistentei pieskatīt, lai viņš netiktu pie šņabja. Bet Uldim bija slims kuņģis, un tāpēc viņš dzēra pienu. Pēc pusdienu pauzes režisors redz – Uldis jau maķenīt pacilāts... Klūp virsū asistentei – kāpēc tu viņam atnesi? Tā bāla – neko neesmu nesusi, viņš visu laiku tepat sēdēja un dzēra pienu! Lieta tāda, ka viņš to pienu jau laikus bija krietni atšķaidījis ar šņabi...
Bet tad es tūlīt stāstu arī par sevi, citādi nebūs smuki. Kad filmēja „Likteņdzirnas”, kur spēlēju dzērāju mākslinieku Vincentu, aizbraucu uz laukiem, lai tiktu nost no korķa, bet mums tur tik lustīgi gāja, ka tā arī netiku. Varbūt Vincents arī būtu ticis, bet Ancāns viņu nelaida... Tomēr, ja viss norit daudzmaz pieklājības robežās, arī priekšniecība ir pieklājīga. Atceros kādu filmēšanu. Vienu rītu sanāk visi tādi slābani. Jānis saka – Aivar, filmē! Tas atbild – nav atmosfēras... Labi, saka Streičs, piecpadsmit minūtes – pauze! Pēc 15 minūtēm visi nāk pīpēdami, tādi atdzīvojušies, smaidīgi... Operators saka – Jāni, nu varam filmēt! Cik vajag...? Ar simts gramiem “atmosfēras radīšanai” pietiek...
– Jā, paldies Dievam, Paukštello nespēlēja dumju! Kā teica mūsu šefs Arnolds Liniņš – ja vajag dumju, spēlē, cik tik gudru spēj, tad tikai tā vien būs... Un parasti tā arī ir. Jo gudrāk un nopietnāk tu to muļķi spēlē, jo viņš ir smieklīgāks. Atgriežoties pie Rūdolfa – kad esmu darbu pabeidzis un redzējis, negribu vairs spriedelēt – varbūt varēja tā, varbūt šitā. Droši vien, ka varēja, bet ko tas vairs dod... Par filmu kopumā varu teikt, ka tad, kad pirmo reizi izlasīju scenāriju, man iekšā viss sāka pilnīgi trīcēt. Nejauši saskrējos ar operatoru Hariju Kukelu, kurš man to pa kluso iedeva. Sapratu: ja dabūšu Rūdupu, būšu nospēlējis lomu, kuras dēļ vispār esmu aktieris. Bet Jānis nezvana un nezvana... Man atkal neērti zvanīt Harim un prasīt – vai tad Jānis nemaz nerunāja, kurš ko spēlēs... Nezvanīju ar’.
Nāk laiks, kad jāsākas provēm, bet – nekā. Es jau gandrīz sāku raudāt... Domāju – Jānis tak vienmēr man kaut ko ir atradis – pat tur, kur šķietami nekā nav, vai tad nu šoreiz nekā... (Starp citu, pēc Izidora lomas „Cilvēka bērnā” kino kritiķe Maija Augstkalna man teica – es tevi zināju kā labu cilvēku, bet kā aktieri ieraudzīju tikai pēc šīs filmas!) Nuja, un tad pēkšņi vienu vakaru Jānis zvana – vajadzētu rīt atnākt piemeklēt kostīmus, jātaisa tak proves! Man iekšā viss saraujas, bet es izliekos – kam kostīmus? “Kā, vai tad tu nezini?” Mēs taču filmu taisīsim! Jānim kādreiz tā ir – viņš pats pie sevis visu izdomā, un viņam liekas, ka visi visu zina. Prasu – vai tu esi man teicis, ka man pie tevis būs loma? “Kā – vai tad ne?” viņš brīnās... Un tad man kļuva bail. Gribējās, gribējās, bet, kad pateica – būs, es nobijos. Jā, Rūdupa tēls ietver plašāko spektru, kādu man nācies atveidot – tādas lomas man nav bijis un diez vai būs vairs. Pēdējā filmēšanās dienā man bija drausmīgi skumji. Ir gan doma par turpinājumu, bet ko nu man – es jau esmu miris. Es Jānim teicu – tad es būšu gars. Kad Emīlija dzīvos ar jauno vīru, es viņai rādīšos, kad viņi mīlēsies.
–
Par tavu Rūdupu Normunds Naumanis rakstīja, ka Romualds Ancāns šajā lomā ir izcils...– Es biju gar zemi! Krustmeita piezvanīja – tu lasīji Naumaņa rakstu? Nodomāju – nu ir sūdi... Prasīju, vai briesmīgi. Viņa teica – briesmīgi gan, jo tik labi par tevi neviens nav rakstījis...
– Vēl pirms filmas spēlēju pie Annas Eižvertiņas „Skatuvē”. Bija vēl pāris atsevišķu darbu, bet tā neviens teātris mani nav aicinājis. It kā gribas uz to teātri, bet – par “neatkarīgo deputātu”. Ja būtu tāds darbs, kas mani ieinteresētu, tad – jā, uz šo izrādi. No teātra gan esmu pagājis malā, būtu jāiejūtas par jaunu.
– Bet profesionālisms taču nezūd...– Jā, jā, tā saka par aktieriem dzērājiem – talantu nevar nodzert, prātu – gan!
Vīrieši ir jāgana
– Uzdošu ārkārtīgi oriģinālu jautājumu – kā tev iet?– Jautājums tiešām labs! Un man tikpat oriģināli jāatbild – labi! Tiešām labi. Ja nedomā par darbu. Darba nav, bet viņš gribas. Ar gadiem sadzīvoju labi – šitais vēl nav vecums. Mans tēvs bija kā tāds vecs ozols, nodzīvoja 92 gadus – normāli. Ja man nesāpētu mugura, es absolūti nejustos vecāks kā pirms desmit vai divdesmit gadiem.
Muguru es saudzēju, tāpēc man patīk Čērčila teiktais. Uz jautājumu, kā jums tik ilgi izdevās nodzīvot, viņš atbildēja: “Es nekad neesmu stāvējis kājās, ja ir bijusi vieta, kur apsēsties, un nekad neesmu sēdējis tur, kur ir vieta, lai apgultos.” Taču – tā kā nav darba profesijā, visu vasaru esmu varējis nodzīvot pa laukiem. Tur dzīvo mans brālis, tur ir manas tēva mājas, un man ir laiks tās sakopt. Agrāk darbojos celtniecībā, tagad to daru tik, cik pašam vajag. Man ļoti patīk strādāt ar koku, patīk būvniecības darbi, bet neko smagu cilāt nedrīkst (tomēr vienalga to daru). Pašlaik būvēju augstiem viesiem piebūvi, kur gulēt pa nakti. Izdomāju tā – lai augstie viesi nekavētos pārāk ilgi, piebūvi ceļu pie bijušās kūts. Lopi tur sen nedzīvo, tomēr tur nav tīrīts un visu var just. Ja kāds arī to pārvarēs, tad es pavēršu kūts durvis un lūgšu nākt talkā. Kad viesus liek pie darba, viņi pazūd ļoti ātri.
– Ne tik sen tu zaudēji sievu...
– Mana sieva aizgāja vairāk nekā pirms diviem gadiem. Man ir Annas jaunību dienu bilde, kuru zīmējis viņas tēvs. Bilde ir ļoti forša, un tā arī neesmu to noņēmis no sienas. Es arī netaisos ņemt to nost – vismaz pagaidām. Kad atbrauc mana draudzene, man izskatās, ka viņas saprotas. Kādreiz rodas tādas domas – vai pieņem, vai atzīst... Un šķiet, ka pieņem.
Skatās nevis kā uz sāncensi, bet ar tādu kā interesi...
– Tātad, runājot par privāto dzīvi...
– ...uzraksti – privātā dzīve ir! Tā ka – ja nu kāda grib mani precēt, pasaki, ka ir par vēlu. Bet tā saudzīgi.
– Teici, ka tipāža, kāds tev patiktu, nav. Vai ir kas tāds, kas sievietē noteikti nedrīkstētu būt?– Es nevaru atbildēt. Ja es pazītu pats sevi, varbūt atbildētu. Turklāt – viens cilvēks var būt tāds, ka būtu vai sūdu bedrē ierokams, bet ieroc – un varbūt viņš parādīs savu pērli! Mani praktiski nekad nav pievīlis pirmais kontakts. Ir kaut kas tāds, ka... Kad tu ieraugi vienu gobelēnu, tu redzi šīs krāsas, tu redzi krāsu pārejas, un tu redzi, ka viena krāsa melo... Tas, ko cilvēks runā, pat dažbrīd – ko dara, tas patiesībā vēl par cilvēku nepasaka neko, jo nav tādas situācijas, kurā tev būtu ļauts cilvēku iepazīt. Un, kamēr nav, es nezinu. Jā, falšums man nepatīk, un to redz uzreiz. Kļūdas vēl nav bijis.
– Tātad – tu esi tik lojāls, ka pieļauj – sieviete var būt gan skopa, gan ļauna – visādas labas?
– Bet kurš var pateikt, kas aiz tā slēpjas? Jo tā nav viņa, kas to dara... Tā ir tikai blakus parādība. Iedomājies, viens bērniņš vai „bērniņa” – viņš tak nedzimst tāds vai šitāds... tas nāk vēlāk.
– Kā iepazīsti cilvēku?– Līdz galam tikai tad, kad jau pavada uz turieni, jo līdz tam tu nezini, ko viņš nākamajā dienā var izdarīt. Tad, kad ir pavilkta strīpa, ir rezumē – vot, tāds viņš bija, es viņu pazinu. Kamēr vēl dzīvs, var turpināt veidot tēlu, var piestrādāt nezin ko...
– Tevi neapgrūtina, ja sieviete ir, piemēram, greizsirdīga?
– Oi, man patīk, ja ir greizsirdīga, tad es zinu, ka vismaz manī kaut kas labs ir aizķēries.
Gabēns, Brando un Smoktunovskis
– Vai nebūs dumji prasīt – tev pašam ir mīļākais aktieris?
– Man ir viens – Žans Gabēns. Tas ir Aktieris. Viņš var stāvēt un nekustēties.
– Filma?
– Divas. Zelta klasikā es ieliktu amerikāņu filmu „Krusttēvs” ar Brando. Un zelta klasikā es ieliktu „Cilvēka bērnu”. Tās ir divas dažādas lietas, bet pēc spēka, pēc cilvēka tīrības (kaut gan vienā it kā ir netīrība, bet šajā netīrībā ir tīrība) abas var salīdzināt. Man patīk krievu aktieri, man ar viņiem ir bijis daudz kontaktu. Ar, es pat teiktu, ģeniālāko krievu aktieri esmu spēlējis vienā filmā. Tas ir Inokentijs Smoktunovskis.
Atlidoju uz filmēšanu, kāds bija kļūdījies, un man viesnīcā nebija numura. Inokentijs, ar kuru pirms tam nebiju apzīstams, stāvēja kāpņu galā un sauca: “Roma, iģi sjuda!” (Roma, nāc šurp! – krievu val.) Laikam bija redzējis kādu filmu, tāpēc atpazina. “U meņa ļuks – dve komnati!” (Man ir lukss – divas istabas! – krievu val.) Un tad mēs diezgan skaisti parunājāmies. Ne jau par gudrām lietām – par normālām. Viņš man stāstīja, ka katru gadu ejot slimnīcā. “U meņja s ņervami ņe v porjadke. Inogda zahožu v takoje...” (“Man nervi nav kārtībā. Reizēm ieeju tādā...” – krievu val.) Viņš bija tāds ļoti atklāts.
Prasīja – kak tjebe aktjorskaja žiņ? (Kā tev patīk aktiera dzīve? – krievu val.) – Vesjolaja! (Jautra! – krievu val.) – atbildēju. “Vot, kogda staņet ņe vesjolaja, ti okažešsja tam že, gdje ja... Po načalu mņe tože bilo veselo.” (Lūk, kad vairs nešķitīs jautra, tu attapsies turpat, kur tagad esmu es... Sākumā arī man bija jautri. – krievu val.) Mēs nerunājām par mākslu – mēs runājām par lietu kārtību.
– Ja reiz to pieminēji – kas tev pastāvošajā lietu kārtībā šķiet nepieņemams?– Ja baznīckungi var izpirkt no cietuma vai pārcelt citā amatā draņķi, kurš izvaro bērnus, tad baznīca ne par matu nav mainījusies. Manuprāt, tā ir visnoziedzīgākā organizācija pasaulē. Visasiņainākā. Bet citādi... Šekspīrs pareizi pateica – pasaule ir teātris. Nelaime ir tā, ka mēs nezinām, kurš īsti to scenāriju ir uzrakstījis. Varbūt to zina atsevišķi cilvēki. Man ir aizdomas, ka to varbūt zināja Pliekšānu Jānis. “Kas Dievu redz, tas mirst...” Tas teksts liek par dažām lietām aizdomāties. Rainis bija liels domātājs, filozofs pēc dabas – pat vairāk filozofs nekā dzejnieks. Dzejniece viņam bija blakus. Dramaturgs gan viņš bija galīgi švaks...
Dzeršana un blēņu stāsti
– Visi aizkulišu – un ne tikai – pekstiņi tā vai citādi saistās ar iedzeršanu...– Jā, iznāk, ka jārunā par dzeršanu vien, bet ko var darīt – skaidrā jau nekas interesants nenotiek!
– Bet blēņu stāsti patīk visiem. Un daudzi pazīstami aktieri, tā sacīt, ar alkoholu bijuši draugos. Par dažu un viņa dzeršanu pat grāmatas sarakstītas. Piemēram, par Hariju Liepiņu.
– Jā, Haris bija droperis un – talantīgs bez gala! Filozofs, jautrībnieks, labs stāstnieks. Harim bija jubileja, tajā vakarā vēl bija izrāde un pēc tam – pasēdēšana. Es ar’ biju uzaicināts. Tur uzdeva visādus jautājumus, un viena dāma tā bezgala svinīgi prasa – cienījamo māksliniek, vai ir grūti tikt pie lomas kodola? Haris dziļi ievelk elpu, bet man – biju mazliet ieķēris – kamēr viņš elpo, pasprūk – nav grūti, ja ir talants. Haris – O! Ir akurāt tā, kā viņš saka! Tā ir taisnība – ja ir talants, nav grūti.
Bet es saprotu Hari, ka tad, kad gāja mēģinājumi, viņš vienā brīdī sāka dzert. Kā var mēģināt, ja citi nezina tekstu? Lasīšanas periods, kad lugu lasa pie galda, jau sen garām, Harim viss ir skaidrs, bet dažs vēl nejēdz iemācīties tekstu. Viņš trīs četras dienas tajā noskatījās, un tad (vismaz es tā iedomājos) viņam bija līdz kaklam – ejiet jūs visi d...! Atnākšu, kad būsiet iemācījušies.
– Visādi runā par Artūru Dimiteru – ka viņš tīšuprāt uzbāzies ar glāzi tiem, kam ar to lietu bijušas problēmas. Lai ieriebtu, lai “uzsēdinātu” uz korķa. Par to rakstījuši paši aktieri.– Jā, bet Dimiters bija arī foršs! Ar visu to viņš bija maiga, ievainojama dvēsele. Viņš bija gudrs cilvēks, asprātīgs, daudz zinošs par mākslas lietām. To pašu varu teikt par Artmani – viņa Dailes teātra labā ir darījusi tik daudz kā neviens. Bet – jā, talantīgi cilvēki diemžēl nereti mēģina viens otru norakt: zinādami, kas otram par nelaimi, uzplijas – kas, tu nevari vienu glāzīti?
Pūcīšu Uldis reiz iztaisīja vienu skaistu gājienu. Vismaz viena tante tā teica... Uldim izrāde un aktierim N – arī. Uldis pārtraucis dzert, bet N saka – Uldi, davai, ierausim, nu ierausim taču! Un tad Uldis kļuva nikns un teica – labi, iedzersim! Un viņš paņēma N galvu, iespieda sev padusē, paņēma to polšu un salēja viņam iekšā. Un noprasīja – nu, padzēries? N bija spiests visu drudžaini rīt nost – nelaidīs tak mantu vējā! Lai pazemojums kur pazemojums, bet tam viņš bija par skopu.*
– Vai arī izrāžu laikā gadījušies alkohola inspirēti kuriozi?– Bija laime spēlēt vienā izrādē ar to pašu aktieri N un Kārli Auškāpu. Tā bija igauņu rakstnieka Enna Vetemā luga „Rožu dārzs”. N spēlēja vienu trako. Vienā izrādē viņš bija tā-ādā pālī... Viņam bija jāuzlien uz skatuves pa tādu mucas apakšu un, bungojot pa sērkociņu kārbiņu, vienlaikus jārunā teksts. Tad nu šajā izrādē viņš izlien, sit, sit pa to kārbiņu, bet teksta nav... Uz skatuves bija Kārlis un Ausma Kantāne. N sit vēl, sit un sit... Grib teikt, nevar, tomēr beigās taču kaut ko izstosta. Un tad, galvu piešķiebis, skaļi noprasa – tā ir, Auškāpiņ?
Ausma pagriezās ar muguru pret zāli un sāka smieklos kratīties. Auškāps tik vien jaudāja, kā rīt nost smieklus – brhm, brhm, brhm... Ausma nomuka no skatuves nost, bet pats varonis ielīda atpakaļ mucā un prom bija – kas viņam par to, kas tālāk būs! Man ar viņu savukārt „Velnakaula dvīņos” bija skaists moments. Režisors bija pieteicis N neiet pie celma, kas atradās uz skatuves, tas jaucot kompozīciju. Bet pa dienu N bija uzņēmis uz krūts un vakarā izrādē kā apsēdās uz celma, tā nemaz vairs necēlās augšā. Tas vēl nekas, bet viņam tur tāds monolodziņš runājams.
Viņš tēloja vācieti, kurš patiesībā manam tēlam Kasparam darīja labu. Monologa beigās teksts bija tāds: “Kaspar, tu esi komunists...” Tas vācietim jākonstatē ar dziļu rūgtumu un vilšanos. N pasaka: “Kaspar...” saķer galvu, izmisis to groza. Saka vēlreiz: “Kaspar...” Es redzu izmisušas acis, bet nevaru tālāk runāt, jo man jārunā, izejot no viņa teksta. Nevarēju taču sacīt: “Tu laikam gribēji teikt, ka es esmu komunists?” Tā viņš ņēmās kādas trīs reizes, un tad bija gara, gara pauze. Šausmīgs klusums – vismaz tā šķita, atrodoties uz skatuves, varbūt zāle to tik traki neizjuta. Un tad pēkšņi, acīm laimīgi spīdot, N pagriežas un priekpilnā balsī līksmi sauc: “Tu esi komunists!” Pietrūka tikai – urrā!...
Tagad iznāk, ka es par kolēģiem stāstu tikai kā par dzērājiem, bet, kā jau teicu, tad arī notiek tās foršās lietas... Un, kā teica kāds kolēģis, kopš visi ir skaidrā, teātrī vairs nekā interesanta nav. Tas ir tāpat kā – viens dzērājs prasa otram – tu sapņus vēl skaties? Otrs – ē, nē, tur vairs nekā interesanta nerāda...
“Šito idiotu es nespēlēšu, ejiet jūs visi...”
– Tev netālu no teātra bija dzīvoklis. Ar lielu ķēķi un visām no tā izrietošajām sekām...– Jā, un, protams, kolēģi regulāri nāca ciemoties. Ko sieva? Vienreiz neizturēja un teica – ciemos lai viņi nāk, bet pie ledusskapja gan lai neiet – gluži visu teātri es nevaru pabarot. Cik laika tur pavadījām, ko visu izrunājām... Reiz sēdējām Ivars Kalniņš, Helmuts Kalniņš un Valentīns Skulme. Man mājās bija tāds vecāsmātes šūpuļkrēsls, Valentīns tajā iesēdās, šūpojās, šūpojās, mazliet iedzēra (viņam ļoti maz vajadzēja), mēs baigi gudri spriežam, viņš klausās, klausās, līdz beidzot saka: “Ja jūs spēlēsiet tāpat, cik jūs gudri runājat, tad ar teātri viss būs kārtībā!” Lamājās gan viņš kā kurpnieks – neatkarīgi no tā, kas bija klāt. Kad viņam piedāvāja Donu Kihotu, viņš uzsprāga: “Šito idiotu es nespēlēšu, ejiet jūs visi dirst!”
– Valentīns Skulme esot bijis arī lustīgs...
– Kā nu bez tā! Reiz Valentīns ar Hari, vēl pajauni būdami, visu dienu dzēruši. Vakarā izrāde, kurā abiem jāspēlē aina uzreiz, kolīdz atveras priekškars. Priekškars ilgi neveras vaļā, un šie abi sāk spriest – vai Jāņavārtu stacija, braucot no Daugavpils, ir kreisajā vai labajā pusē. Abi aizraujas, Valentīns saka – he, he – labajā! Tu vispār nekad no turienes neesi braucis! Priekškars jau lēnām veras, bet šie abi, iekarsuši strīdā, to nemaz nemana – pats neesi braucis, vai tu vispār zini, kur Ogre atrodas! Izrāžu vadītāja šausmās velk aiz striķa, lai taisītu priekškaru ciet, bet – ko nu vairs, skatītāji jau pamanījuši, ka divi aktieri ir tādi kā ierāvuši un runā pavisam ne to, ko vajadzētu.
Nezinu, kurš, bet kāds izsauca miliciju. Kāds cits savukārt par to pačukstēja abiem varoņiem. Otrpus pagalma sētai (tas notika vecajā Dailē) atradās kara komisariāts, un, kā stāstīja Haris: “Mēs ar Valentīnu abi divi no skatuves nost, no teātra ārā, sētai pāri un pie armijniekiem iekšā. Nu ko – armijnieki mums uzlika trauku, un mēs šo problēmu risinājām tālāk...”
– Vai tev pašam uz skatuves ir gadījušies kādi ekscesi?– Reiz sapņos biju uz skatuves, bet pat nezināju, kas tā par lugu. Lūpas sakniebis, paslepus prasu kolēģim, Aivaram Bogdanovičam – Aivar, kas šitā par lugu? Viņš – kā lai es zinu?! Un es staigāju pa to skatuvi un pagriežos pret vietu, kur sēž izrāžu vadītājs, un skaļi prasu – vai kāds te var pateikt, kas šī ir par izrādi?!... Un pats no tā skaļuma pamodos – šausmu pārņemts, viss sviedriem noplūdis. Par laimi, dzīvē tā nav gadījies – arī ar tekstu ne.
Mums teātrī bija ideāla sufliere Maija Spera – klusa, bet ar ļoti skaidru dikciju. Kā viņa juta aktieri! Viņa redzēja, ja aktieris ir aizmirsis, bet nekad neteica priekšā, ja tā bija gara pauze, jo viņa zināja – zināja, ka tā nav nezināšanas pauze. Bija arī cita sufliere, kura, ja gadījās pārlēkt tekstam pāri – un tā mēdz gadīties –, kaut arī sakāmais sen garām, tik un tā cītīgi atkārtoja to, kas tev tur bija jārunā iepriekš...
– Reti, tomēr reizēm dzīva anekdote iznāk arī tad, kad visi ir skaidrā... Dzirdēts jau folklorizējies stāsts par skatuves strādnieku atriebību kādai pazīstamai aktrisei.
– Jā, tas gadījās ar vienu cienījamu primadonnu – vārdā nesaukšu. Laikam jau tiešām tā iznāca tāpēc, ka viņa slikti izturējās pret skatuves strādniekiem. Lugā bija skats, kur viņa no rīta iziet uz balkona un izstaipās. Apmēram tā – aaaak, cik skaists rīts...! Un skatuves puikas, kuriem bija apnicis, ka viņa visu laiku kasās klāt, izdarīja tā – brīdī, kad šī stiepās, viens aiz skatuves palaida kārtīgu pirdienu – trrrrrrrrrrrrrrrrrr...
Nu aktrise par izrādes bojāšanu iet sūdzēties teātra direktoram. Toreiz direktors bija Palkavnieks, lāga vīrs. Palkavnieks atsauc skatuves strādnieku priekšnieku Krastiņu. Tas saka – direktor, nu ko es tur varu darīt? Es taču nevaru katram skatuves strādniekam turēt dibenā pirkstu! Skaidrošanās notiek abižotās aktrises klātbūtnē. Tā sēž kā koka dieviņš un stingrā primadonnas tonī noskalda – es gribu zināt, kādu sodu saņems tas nekautrīgais cilvēks! Ko gan nabaga direktors lai dara? Viņš saka – biedrene X, savā ziņā jau Krastiņam ir taisnība – viņš tak nevar katram skatuves strādniekam pakaļā pirkstu turēt... Primadonna cēli uzslējusies kājās, no augšas visus noskatījusi un tikpat cēli izpeldējusi ārā.
Sapņi un vīzijas. Goija un Mikelandželo
– Reiz man kāda žurnāliste jautāja – jums esot bijušas problēmas ar alkoholu? Es teicu – man ne, alkoholam ar mani gan – vienmēr pietrūkst... Jā, un tad es pajautāju tai žurnālistei – bet vai jūs Goiju esat redzējusi? Viņa teica – nē. Bet es esmu – viņš nāk pie manis ciemos! Un viņš tiešām ir bijis pie manis mājās – tad, kad esmu divas nedēļas nodevis. Vai otrādi – kad nāk Goija, tad zinu – ir divas nedēļas.
Reiz bija tā – iedzēru vienu dienu, otru. Palāpījos un nodomāju – velns, bet Goija taču nav bijis – nevienu bildi nav rādījis. Jā, viņš nāk ar bildēm – mape ir pie rokas. Godīgi zvana pie durvīm. Kā izskatās? Kā jau Goija. Es tik ceru, ka tas nav kaimiņš... Es pat viņam pie durvīm noliku pašam savu krēslu, teicu – man blakus tu nenāc sēdēt, tik tālu esi nācis, droši vien esi sasvīdis... Kad dzeru trīs dienas un viņam pārmetu, ko šis nenāk, viņš atbild, ka tik ātri, pa trim dienām, tak neesot iespējams atnākt... Es viņam saku – nopirkšu tev biļeti uz lidmašīnu.
Ar Mikelandželo arī es draudzējos. Es biju pie viņa, un tas ceļš bija ļoti īss. Kaut kur aiz Sabiles eju lejā pa nokalnīti, un tur tāds milzīgi liels akmens. Un es dzirdu – reāli dzirdu! –, ka tur iekšā balss sauc – atbrīvo mani! Vēlāk, kad ieraudzīju Mikelandželo, gan sapratu, ka pavisam reāli tomēr tas nav. Gudroju pie sevis – nu, kas viņu varētu atbrīvot? Jāiet pie vecā itāļa! Un ņemos to akmeni stumt.
Kad esmu ticis puskalnā, jau esmu Itālijā, kad kalnā, jau Mikelandželo pagalmā. Iznāk ārā Meistars, tāds čirkains, ķitelī, un skaidri lotgaliski prosa man – kū tu grib? Es saku – atbreivoj tū bolsi, kas tur dzīd! Šis skatās uz mani, skatās uz akmeni, uz mani, uz akmeni, ieiet atpakaļ darbnīcā, iznes kaltu un tādu puskuvaldiņu. A kaltam abi gali vienādi – plakani. Un rāda man – kalts esot jāasina. Bet es viņam tīrā latgaļu valodā – kaļ, maita! Šis klausīja ar’ – kad latgaliski pasaka, kā neklausīs! Viņš kaļ un drupina to akmeni, tas paliek arvien mazāks, un – nekā tur nav... Kad palika tikai tāds neliels bumbulis, es teicu – sit!
Un izlidoja ārā tāda kā laumiņa – velns, kur skaista! Tikai kājiņas asiņainas, kā pa rudzu rugājiem būtu gājusi, kleitiņa noskrandusi. Apsēdās uz pleca, piekļāvās un saka – runā, runā, runā! Es izmisumā prasu – ko lai runāju!? Labi, ka pamodos, citādi būtu sācis runāt un piemuldējis pilnu pasauli. Jā, vēlāk aizbraucu uz to vietu paskatīties – akmens nav, tātad esmu to aizvēlis, un viss ir kārtībā! Un tie nelikās ne kā sapņi, ne murgi – gluži kā vistīrākā īstenība. Pamodies tomēr sapratu, ka ar Mikelandželo fiziski gluži tikties laikam es nevarēju, bet... ir tik daudzas lietu, ko mēs vēl nezinām. Jā, dažreiz man par tām skaistajām vīzijām gribas pastāstīt...
– Tev gadu gaitā ir izkristalizējies kāds secinājums, pašam sava gudrība?
– Galvenais, ko esmu sapratis, – ir jāiemācās piedot. Pat to, kas pirmajā brīdī šķiet nepiedodams. Patiesībā tas nav jāmācās, man šķiet, ka atziņa par šīm lietām nav atkarīga no paša cilvēka. Viņš teorētiski var pateikt – jā, es zinu, ir jāpiedod, tomēr viņš to nespēj. Tas ir jāizjūt, ar prātu vien tas nav izdarāms. Citādi – tu dzīvo, un tu nevari to dabūt prom – viņš tevi grauž. Bet grauž jau tevi, nevis to, kuram tu nevari piedot.
Kādreiz mēs ar Eidi (aktieris Eduards Pāvuls – Aut.) par to runājām – mums bija ļoti laba saprašanās. Un vēl – ak Dievs, cik mēs gudri esam, kad citi jāmāca! Un patiesība vien ir, neko nepareizu jau tiem citiem nesakām... Bet pamēģini pats dzīvot tajā patiesībā! Zini, vecais gudrais romietis Seneka pateica vienu visai ciešamu frāzi – cik viegli ir izdarīt atziņu, bet cik grūti ir dzīvot pēc izdarītās atziņas...
Māra Vilde/Foto: Ojārs Jansons, no izdevniecības „Rīgas Viļņi” arhīva *No teātrim tuviem avotiem dzirdētas baumas, ka tas, kurš tekstā minēts kā aktieris N, tomēr bijis Artūrs Dimiters – Aut.
