Brīvdienu ceļvedis. Septiņas lietas, kas jāpiedzīvo 27. un 28. novembrī

­

Tomēr pirmssvētku burzmā jārod arī laiks sev – labai un saturīgai atpūtai. To piedāvā gan Birmingemas Simfoniskas orķestris ar Andri Nelsonu un Vestardu Šimku Nacionālajā operā, gan Helēna Kozlovska ar „Levītiem” un „Mūzu” Mazajā Ģildē.

Var pastaigāties arī pa īstu Paradīzes dārzu Botāniskajā dārzā vai teātrī „Skatuve” atrast ceturto māsu līdzās Čehova „Trīs māsām”. Bieži vien lai to visu izprastu ir vajadzīgs tieši sievietes skats. Uz to visu mūs aicina kinoteātris „KSuns”. Savs skats mums būs vajadzīgs arī, aplūkojot izstādes – vai nu latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka, Ņujorkas Mākslas akadēmijas pasniedzēja Edgara Jēriņa skatījumu uz nabadzību, vai arī Daces Gailes portretētās pilsētas sejas.

Ne tikai vienkārši lielisku, bet vienreizēji izcilu klasiskās mūzikas koncertu varat paspēt baudīt sestdienas, 27. novembra vakarā pulksten 19.30 Latvijas Nacionālajā operā. Jau izskanot mūziķu vārdiem, visi komentāri lieki. Koncertā uzstāsies Vestards Šimkus (klavieres) un Birmingemas Simfoniskais orķestris, kuru diriģēs Andris Nelsons.

Programmā:

Gustava Mālera Piektā simfonija un Sergejs Rahmaņinova Trešais klavierkoncerts.

Dažu gadu laikā Andris Nelsons ir kļuvis par vienu no pasaules pieprasītākajiem jaunajiem diriģentiem, kuru gaida tādās vietās kā Ņujorkas Metropoles opernams, Zalcburgas festivāls un Vāgnera festivāls Baireitā.

Jau divus gadus viņš vada Birmingemas Simfonisko orķestri, kas ir viens no Apvienotās Karalistes spožākajiem simfoniskajiem orķestriem. Rīgā Nelsons un viņa vadītais orķestris uzstāsies kopā ar vienu no iemīļotākajiem Latvijas pianistiem – Vestardu Šimku, emocionālu un virtuozu mākslinieku, kura spēle neatstāj vienaldzīgu. Orķestra kvalitātes baudīsim, klausoties Gustava Mālera Piekto simfoniju ar slaveno, nereti kinematogrāfā izmantoto brīnumskaisto „Adagietto”, savukārt Vestarda Šimkus meistarību, saspēlējoties ar pasaulslavenu orķestri, novērtēsim Sergeja Rahmaņinova Trešajā klavierkoncertā.

2. Čehova trim māsām piepulcējas ceturtā

Neatkarīgajā teātrī „Skatuve” (Rīgā, Maskavas ielā 108/110) sestdien, 27. novembrī un svētdien, 28. novembrī pulksten 18.00 būs pirmizrāžu vakari. Viss Latvijas Kultūras akadēmijas (LKA) IV Aktieru kurss izrādīs Annas Eižvertiņas režisēto pasaulē pazīstamā Amerikā dzīvojošā poļu dramaturga Januša Glovacka lugu „Ceturtā māsa”, kura sarakstīta 1999. gadā. Izrāde būs skatāma divos sastāvos un tas būs LKA IV kursa diplomdarbs.

Luga „Ceturtā māsa" sasaucas ar Antona Čehova lugu „Trīs māsas”. Čehova trim māsām bija sapnis par labāku dzīvi. Arī Januša Glovacka trim māsām, kuras dzīvo mūsdienu Maskavā, ir sapnis par labāku dzīvi un mīlestību – viņas vēlas nokļūt Ņujorkā.

Jāatzīmē, ka pirms trim gadiem teātra festivālā Horvātijas pilsētā Dubrovņiki „Ceturtā māsa” tika atzīta par gada labāko komēdiju. Tā šo gadu laikā ir iepatikusies daudziem skatītājiem. Piemēram, kad to izrādīja vienā no lielākajiem Ņujorkas dramatiskajiem teātriem, trešajā rindā sēdēja Londonā dzīvojošais krievu oligarhs Boriss Berezovskis.

Izrādes beigās oligarhs piecēlās kājās un aplaudēja. Šīs oligarha ovācijas Glovackis atceras, kad viņam jautā par „Ceturtās māsas” panākumiem.

Par pašu lugu pēc tās pirmizrādes Ukrainas galvaspilsētas Kijevas Jaunajā teātrī tās autors saka: „Tā ir komēdija par depresiju. Depresija tagad ir modē. Budapeštā pēc izrādes pie manis pienāca skatītājs Džonatans. Viņš pastāstīja, ka viņa klasesbiedrs ir pārcēlies uz dzīvi Sicīlijā un kļuvis par mafiozi. Pārguruma un pārstrādāšanās dēļ viņš nejauši nošāva ne to, kuru vajag. Kopš tā laika viņš vairāk ne par ko neinteresējas.”

Tādā veidā lugas autors depresijā un arī traģēdijā saskata komisko.

3. Skandināvu sievietes kinoskats

Vēl sestdien un svētdien pulksten 18.00 vai 20.00 Rīgas kinoteātrī „KSuns” varat paspēt uz kādu no Norvēģijas un Dānijas filmu programmas „Sievietes skats” spēlfilmām. Programmā redzamas filmas, kuras veidojušas režisores – sievietes. Tās fokuss ir „sievietes skats”, tas unikālais pasaules izjūtā, filmu tematikā un stāstījumā, ko savos radošajos darbos, arī šķietami tradicionāli tik vīrišķīgā profesijā kā kinorežija, ienes sievietes.

Valda uzskats, ka skandināvu sievietes ir stipras un emancipētas. Šajā filmu programmā šis pieņēmums tiek vienlaikus atspēkots un apstiprināts - filmas ir skarbas skartā tēmu loka ziņā un emocionālo trauslumu un gaistošumu uzsverošas ik niansē.

Filmu programma ir reta un lieliska iespēja redzēt aktuālākās mūsdienu norvēģu un dāņu režisoru filmas, arī rosināt diskusiju, vai sieviešu režisoru filmas, to stāstītie stāsti ir īpašāki, emocionālāki, jūtīgāki par viņu kolēģu veidotiem darbiem. Tā ir arī iespēja novērtēt Ziemeļvalstu režisoru filmas, kas guvušas panākumus starptautiskā arēnā.

Filmu programma:

* 27. novembrī pulksten 18.00 – „Gluži kā mājās” (rež. Lone Šērfiga, 2007., Dānija). Ar cilvēkmīlestību un humoru pāri plūstoša komēdija, kas risinās mazā pilsētiņā, kuras tik ierasto kārtību izjauc kāds šokējošs notikums - nakts melnumā kāds manījis pa pilsētu skrienam kailu vīrieti ar avīzi rokā.

* 27. novembrī pulksten 20.00 – „Dejotāji” (rež. Pernille Fišere Kristensena, 2010., Dānija). Drāma par grūtībām, ar kurām jāsastopas, izdarot svarīgu izvēli. Filmas darbības centrā ir deju skola, ko vada pievilcīgā un atraktīvā Annika un viņas māte.

* 28. novembrī pulksten 18.00 – „Eņģelis” (rež. Margrēta Olina, 2009., Norvēģija).Emocionāli piesātināts un dramatisks skatījums uz ciešo saikni, kas vieno māti un meitu, un smagajām atkarībām, kas ar to saistītas. Mātes nespēja būt vienai viņu ierauj brutalitātes un pazemojumu pilnās attiecībās. Savukārt meita, nespējot rast mieru pati savā ģimenē, pievēršas heroīnam.

* 28. novembrī pulksten 20.00 – „Upperdog” (rež. Sāra Jonsena, 2009., Norvēģija).Pērnā gada skatītāju mīlētākā filma Norvēģijā, ir dramatiski komisks stāsts par multikulturālisma dažādajām sejām mūsdienu sabiedrībā.

Ieeja uz seansiem – brīva.

4. Botāniskais Paradīzes dārzs

Šajās brīvdienās gan pilsētās, gan laukos tiks iedegtas Ziemassvētku eglītes, jo pienākusi

1. Advente un sācies lielais ziemas saulgriežu gaidīšanas laiks. Ja nu tomēr Ziemassvētkus gribas sākt gaidīt, bet bez eglītes, jo tās iededzināšana liekas par pāragru, der aizstaigāt līdz Pārdaugavai – Latvijas Universitātes Botāniskajam dārzam (Kandavas ielā 2).

Tieši tur pašlaik ir vislabākā vieta sajusties kā paradīzes dārzā. Botāniskajā dārzā līdz 9. janvārim speciālā svētku ekspozīcijā ir apskatāmi augi, kas ir neatņemama kristīgās ticības rituālu daļa, kas ir minēti Bībelē gan ar simbolisku nozīmi, gan izmantoti ikdienas vajadzībām.

Tur ir iespēja apskatīt „Paliurus spina - christi” – ērkšķiem klātu krūmu, kura zinātniskajā nosaukumā latīņu valodā atspoguļojas senais stāsts par šī auga izmantošanu Kristus vainaga pīšanai pirms viņa sišanas krustā. Kopumā izstādē „Bībeles augi” ir apkopota turpat puse no Vecajā un Jaunajā Derībā minētajiem augiem: mirre, olīvkoks, vīģe, papiruss, ciprese un citi eksotiski, kā arī mūsu ikdienai neatņemami augi, un ne tikai augi.

Izstādē līdzās Bībeles botānikai ir izstādīti arī Latgales podnieka Evalda Vasiļevska un viņa skolnieku svēpētie keramikas darbi (melnā keramika).

­

5. Amerikas latvietis pret nabadzību

Vienlaicīgi divās izstāžu telpās – Eiropas Savienības (ES) mājā (Aspazijas bulvārī 28) un Agijas Sūnas mākslas galerijā (Kalēju ielā 9/11) līdz 11. decembrim ir skatāmi latviešu izcelsmes amerikāņu mākslinieka Edgara Jēriņa lielformāta mākslas darbi. Ar Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā gādību uz Rīgu atceļojusi Edgara Jēriņa izstāde, kas ir iekļauta Eiropas gada cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību pasākumu kalendārā.

Gadiem vērojis un pārdzīvojis savu līdzcilvēku dzīves stāstus, mākslinieks radis impulsus savai daiļradei. Viņa darbi ir ar ogli zīmētas lielformāta grafikas, kas attēlo sarūgtinājumu un nepiepildītu sapņu nomāktus cilvēkus un arī cerību, kas staro no bērniem.

2001. gadā, gatavojoties savai pirmajai personālizstādei Ņujorkā, Edgars Jēriņš sagatavoja lielformāta (2,5 x 1,6 m) reālistisku zīmējumu ciklu. Šai laikā mākslinieka zīmējumi piesaistīja vairāku Amerikas mākslas muzeju uzmanību. „Amerikas moderno zīmējumu desmitgade”, „Jauni virzieni Amerikas zīmēšanas mākslā” – tie ir tikai daži no izstāžu nosaukumiem, kurās tiek iekļauti Edgara Jēriņa darbi. Kopš pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sāktās aktīvās izstāžu darbības mākslinieks saņēmis dažādu ASV Mākslas Fondu balvas un stipendijas.

Latvijas interesentiem mākslinieks Edgars Jēriņš nav „balta lapa”. Jau 1992. gadā Rīgā Aizrobežu mākslas muzejā notika viņa gleznu izstāde. Tagad, pēc gandrīz divdesmit gadiem viņš atgriežas Rīgā ar jauniem darbiem.

Ar mākslinieka daiļradi var iepazīties viņa mājas lapā: www.jerins.com.

Galerijā „FLAT”( Rīgā, Ģertrūdes ielā 46) līdz 5. janvārim ir apskatāma jaunās gleznotājas Daces Gailes personālizstāde „Pilsētas sejas”.

Pati māksliniece par izstādes ideju stāsta: „Pilsēta atspoguļo cilvēkus, kas tajā dzīvo, un cilvēki reprezentē pilsētu, kurā dzīvo. Es gleznās rādu indivīdus, lietas un emocijas, kas saistītas ar pilsētas iemītniekiem. Cilvēkiem patīk saposties, reizēm paslēpties, uzlikt masku, saplūst ar pilsētas garu, būt un dzīvot.”

„Gleznotāja Dace Gaile savos darbos it kā pretnostata cilvēka radīto jeb mākslīgo vidi attiecībā pret dabīgo. Neatkarīgi no tā, vai tā ir pilsētvide vai slēgta telpa - cilvēks ir kopā ar dzīvnieku kā savu otro būtību, dažkārt figuratīvos tēlus sapludinot vienā zoomorfā pirmtēlā. Līdz ar to rodas sajūta, ka māksliniece risina redzamās un neredzamās sajūtu pasaules attiecības, atsevišķās gleznās ieviešot masku kā simbolu realitātei. Intensīvo un lokālo krāsu pielietojums pastiprina laikmeta klātbūtni, bet figuratīvo personāžu tumšās acis, kas rietumu kultūrā ir dvēseles spogulis, gleznotājas darbos ir tukšas, rosinot pārdomas par cilvēku kā tukšu formu, kas jāpiepilda dzīves laikā, tādēļ mākslinieces darbos ir jaušamas sirreālas ieskaņas,” Daces Gailes gleznas raksturo mākslas zinātniece Zanda Jankovska.

­

7. Helēna Kozlova, „Mūza” un „Levīti” – nedzirdēts izpildījums

Sestdien, 27. novembrī pulksten 18.00 Mazajā Ģildē uz īpašu koncertu aicina zemās un samtainās balss īpašniece Helēna Kozlova ar grupu „Levīti”, solot klausītājiem atklāties jaunā un pilnīgi nedzirdētā izpildījumā, jo priekšnesumam īpašu auru un muzikālu pilnību palīdzēs sasniegt jauniešu koris „Mūza” diriģenta Gunta Cimiņa vadībā.

Grupa „Levīti” izpilda solistes Helēnas Kozlovas autormūziku kopš 2002. gada. Vieglās etno, jazz un meditative noskaņās gan latviešu, gan „putnu” valodās tiek atklāta Helēnas pašas sacerēto gaišo, garīgi poētisko tekstu burvība. Grupas sastāvs un aranžijas laika gaitā ir mainījušās, un šobrīd skanējums līdz ar pavadošo instrumentu loka paplašināšanos (bass, ģitāra, flauta, čells, alts un perkusijas) ir kļuvis gluži vai mini simfonisks.

Raksturojot mūziku var teikt, ka „Levīti” ir tāda grupa, kas, attaisnojot savu nosaukumu, patiesi spēj klausītāju „pacelt virs zemes”. Senebreju tradīcijās levīts ir Jeruzalemes tempļa kalpotājs, tātad – starpnieks cilvēka komunikācijā ar Dievu.

Koris „Mūza” ir vienmēr jaunām idejām atvērts un aktīvi koncertējošs koris, kas aktīvi koncertē gan Latvijā, gan arī ceļo ārpus valsts robežām un bieži sadarbojas ar dažādu žanra māksliniekiem, piemēram, Raimondu Tigulu, Arti Gāgu un Valdi Indrišonoku.

­