Veikals uz riteņiem. Reportāža no autoveikala Vidzemē

Šis rudens ir kā apsūbējis zelts – dzeltens ar brūnām malām. Sārtie un koši oranžie diegi rudens lupatu deķī nav sasieti, žēloti. Mēs braucam un braucam – cauri Vidzemei un Zemgalei, pa ceļa vidu mums priekšā skrien balta lente – pieturas zīme, kas palīdz neapjukt un nenomaldīties. Bez šādiem daudziem maziem orientieriem dzīve būtu kā nebeidzama teikumu virtene bez pieturas zīmēm, gramatikas likumiem un struktūras – haotiska, mežonīga, bezjēdzīga, nepamatota.

No kokiem, lēni šūpojoties gaisā, kā leļļu teātrī diegā iekārtas butaforijas krīt lapu zelts. Nevaru izlemt, vai ozolu aleja ar birstošajām lapām ir stāsta fons vai tomēr pats stāsts. Iederētos dažas haikas – īsas un precīzas, bet es neprotu rakstīt dzeju, tāpēc pastāstīšu stāstu par cilvēkiem, mājām, suņiem un draudzīgu baltu autobusu uz vientulīgu lauku fona.

“Vai dieniņ, vai, tu tikai nepamet mūs, tad mēs būsim pagalam,” veikala „Zīles” saimniecei Mārai Mežvinskai piekodina nomalē dzīvojošie pensionāri. Baltais „Mercedes” busiņš, ko rotā dzīvespriecīga zaļas zīles aplikācija, ir viņu vienīgā saikne ar ārpasauli. Tā nu mēs ar fotogrāfu sameklējam skapī biezas jakas, gumijas zābakus un dodamies ceļojumā pa autoveikala nomaļajiem Madonas novada nostūriem.

“Kur jūs īsti atrodaties?” jautāju pagasta sekretārei, uz ko viņa attrauc: “Kā tik mūs nesauc – par čangaļiem, zemgaļiem, sēļiem, bet es uzskatu, ka dzīvojam pašā Vidzemes sirdī, jo mums taču Gaiziņš blakus.” Tomēr sētās un cilvēkos, šķiet, savijies Latgales košums un atvērtība ar vidzemniecisku atturību un pelēcību.

Stundu riņķojam pa lauku ceļu līkločiem, dzenoties pakaļ autoveikalam, kas, izrādās, visu laiku bijis tepat kaut kur priekšā. Uz elektrības vadiem sēž divi resni, izspūruši putni (nekaitināšu ornitologus ar sugas minējumiem), nakts salnas nokodušas košās dālijas, skaistumu pārvēršot puņķainā putrā. Paceļu dzeltenas kļavu lapas ar brūniem caurumiem vidū. Tās ir plānās pankūkas, čaukstošiem oglīšu pleķīšiem. Šajā braucienā būs daudz pelēku koka māju, lērums skaļi rejošu, bet draudzīgu kranču, veci vientuļi cilvēki un varenas, tumši pelēkas debesis, kurās jaušama tāda kā spriedze – Dieva dusmas.

“Sveiki!” “Laba diena!” sarokojamies ar autoveikala pārdevēju Inesi Paegli un šoferi Uldi Kāpostiņu. “Vai šodien tirgošanās iet no rokas?” “Vēl jau esam tikai ceļa sākumā,” atmet ar roku Inese. Kad pārdevēja Inese smej, smiekli vairojas kā izpūsti ziepju burbuļi un piepilda mazo improvizēto veikaliņu autobusa vēderā. Krūšturi, dvieļi, darba cimdi, kaķu un kazu barība, šņabītis – ja labi meklē, var atrast visu. Nogriežamies no šosejas un pa zemes ceļu, šūpojoties no vieniem sāniem uz otriem, gāzelējamies uz priekšu.

Pirmā pietura – Čauri. Mājai nav saimnieka, to uzreiz var manīt! Ne tāpēc, ka trūcīga, nekrāsotiem logiem vai šķību skursteni. Nē, šo sajūtu veido kaut kas cits. Māja šķiet tāda kā nesamīļota, neapčubināta – slieksnis slaucīts pavirši, soliņš tādā vietā, kur negribas sēdēt, putnu būrī mājo pērnās lapas. Ziniet, tieši tāpat ir ar vīriešiem. Uzreiz var redzēt – re, šis ir pamests novārtā, nemīlēts.

Siltas lūpas šorīt nav uzspiedušas viņam uz vaiga miklu buču, skatiena kniepadatas nav durstījušas aizejošo stāvu, mīlošam acu pārim pa logu nolūkojoties viņam nopakaļ, gādīgas rokas nav pielējušas kafijai pienu, notrausušas neesošu puteklīti no žaketes pleca. Viņa pleci ir sagumuši, mati griezti sliktā frizētavā, krekla apkaklītes stūri spuraini, palekušies uz augšu, skatiens tramīgs un iztukšots. Tā ir! Mājām un vīriešiem vajadzīgas rūpes, mīlestības trūkums viņiem atņem spēku un uzliek bezcerības zīmogu. Durvīs stāv sīka sieviete ar meitenīgiem auskariem. “Labdien, Gundega Priede,” viņa pasmaida.

Čauros sieviete dzīvo jau 26 gadus, bet māja nevienam nepiederot – ne valstij, ne pašvaldībai, dokumenti nozuduši, vārdu sakot, pilsēta bij’ aizslēgta, atslēga bij’ nolauzta. Senāk te dzīvojušas slaucējas, tagad kuplā Gundegas ģimene – viņa ar vīru un jaunāko meitu, dēls, vedekla, meita ar vīru un divi mazbērni. Vīrieši strādājot kokapstrādes uzņēmumā ar traģikomisku nosaukumu „Latvāņi”, bet pati saimniece esot 3. grupas invalīde, tāpēc lopiņus vairs neturot. Turklāt autoveikals divas reizes nedēļā ir klāt kā likts.

Ko pērk? Nu, skatoties pēc maka biezuma – lēto maizīti, gaļiņu, pienu, citu reizi tāpat vien paskatās, paosta, papriecājas. Ziemā pa sniegu jābrien līdz lielceļam, jo mazais busiņš neriskē ienirt slapjajā šļurā. Vēl iestigs, un ko tad, apkārt vieni pensionāri – ne tie stūmēji, ne vilcēji. Kas tas – milzu kovārnis? Nē, spīdīgi melna džipa riteņi nevērīgi nošķiež mājas zemos logus ar dubļiem, jo ceļš piekļaujas tai cieši klāt. Tas ved uz Gaiziņu, veselības takām un pirti, kur dodas pēc dabas pieskārieniem izslāpuši pilsētnieki.

Nākamā pietura – bijusī pienotava „Stalbēni”. Aizvējā pie mājas pēdējos siltos rudens saules starus ķer divi vīri darba drēbēs. Abi samieguši acis, atliekuši galvas, rokās tur lielus, tukšus, piepūtušos maisus. Vecais ir Andrejs Bārbals. Viņam zelta dzīve, jo aliņam, zacenei un maizītei pietiek. Viņš dzīvo tepat netālu pie 90 gadu vecās sievasmātes. “Veikaliņā mums uz parāda iedod, kā saņemu pensiju, uzreiz atdodu. Kā neatdosi, kur liksies? Tad ir cauri, un vāks virsū,” viņš novelk.

Tā varētu būt, jo tuvākās apdzīvotās vietas atrodas 10 kilometru attālumā Vestienā un Bērzaunē. Jaunākais, Vilis Jansons, strādā mežā, gāž kokus. Nav tik traki, ja darbs ir, arī jauns var dzīvot laukos. Ko gaida no jaunās valdības? Neko pārdabisku – lai pārtika lētāka un darbs būtu. Maldas kundze pie veikala atvelkamajām durvīm čabina papīra lapu ar garu produktu sarakstu. Kā citādi – kārtībai jābūt. Viņa nāk vienmēr. Arī tad, ja neko nevajag, paņem vismaz maizīti. Maldas kundze mūs ņem aiz rokas un ved uz māju. Viņa ir vienīgā pienotavas iemītniece, visi pārējie prom.

Jaunie īpašnieki remontu pametuši pusratā, tāpēc verandā no jumta gāžas ūdens, lietus laikā pietek pilni desmit spaiņi, sienas sapelē, bet ziemā sals tāds, ka, kurini vai nekurini, jāsēž cimdos un cepurē, gar pakšiem vējš dauzās. Maldas tantei bail, ka pērkona laikā vējš noraus un aiznesīs jumtu. Mājai patiesi ir nelāga aura, siltināmo materiālu izknābājuši putni, jauno logu ailes ir tukšas, aizklātas ar polietilēna plēvi, tā kā skrandas plivinās ap māju, atgādinot dāvanu, kas rupji izplēsta no iesaiņojuma. Pa naktīm te sirojot žuļiki, zogot ķieģeļus un stikla vati.

“Sirds sāp, te mans tētis dzīvoja, es jau kopš 1976. gada. Salstu nost, no pagraba ceļas tāds baiss aukstums, bet es tik eju un skaldu malku. Manas dzimtas māja ir citur, bet tur krievu laikos viens kā ienāca, tā lauka viņu vairs nevar dabūt. Mums, latviešiem, tā ģimenes vēsture smaga. Toreiz bija viens, tagad cits smagums. Meitas ir, bet nav vairs tādas sirsnības kā agrāk, katrs kuļas, kā māk. Es bērnus viena audzināju, varbūt reizēm tiku izsmieta, bet ļaunu nevienam neesmu darījusi. Vispār traki, divas dienas biju bez maizītes, labi, ka ir tas veikaliņš. Paņēmu uz parāda, kaut kā jāsitas. Veselības arī nav, aknas, nieres beigtas, bet, re, tualete ārā. Esmu pieradusi, nekur prom negribu, dzīvošu, kamēr varēšu,” piesūcinātus ar emocijām, te raudot, te iesmejoties, vārdus kā pupas bārsta Stalbēnu pēdējā iemītniece. “Turieties, Maldas kundze, jādzīvo!”

Vidēji turīga māja ar saimniecisku atvēzienu un pašapzinīgu verandu. Tomēr sagurusi, novecojusi un tikpat pelēka kā ar rudens debesīm sakrustotie lauki. Verandā parādās salīkusi sieviņa, kurai katrā rokā pa kūjai, un negaidīti sparīgi dodas pie mums. Trauslais salīkušas stāvs ar nepaklausīgajām kājām disonē ar dzīvīgu seju un izteiksmīgu skatienu.

“Te izpilda katru mūsu vēlēšanos. Visu var pasūtīt, pievedīs klāt,” viņa slavē bodi un enerģiskā, labi nostādītā balsī, kurā tikko jaušama ieskanas pamācoša toņkārta, noskaita: “Tā, asinsdesu, krēmu, šokolādi! Un nākamreiz atved man mazo šņabīti kompresēm!” Kolhoza priekšsēdētāja vai skolotāja, nodomāju. Neesmu kļūdījusies, otrais variants.

Ausma Zariņa 35 savas dzīves gadus mācījusi mazo klašu skolēnus. Ziemā, kad sniega māte bijusi vēlīga, tēlaini izsakoties, ne Muhameds tiek pie kalna, ne kalns pie Muhameda. Toties ar sniegu galā tiek Inese. Viņa atbrien līdz Ausmas mājām, paņem produktu sarakstu, naudu un dodas atpakaļ.

“Nē, man nav bail, man cirvis aizdurvē. Es varu kā tā Gulbenes tantiņa, kas zagli nocirta, kamēr šis pa māju šiverējās. Nekrītu izmisumā, nolaisties nedrīkst. Man ir televizors, radio, draugi, skolotājas atbrauc, sarīkojam pasēdēšanu,” sparīgi stāsta Ausma. “Ak, „Patiesā Dzīve”? Zinu, zinu, man pastniece atved.”

Viņai neesot ko slēpt – balsojusi par zaļajiem zemniekiem. “Paklau, kas tā par lietu, ka viņi „Saskaņas centru” neņem valdībā? Tik daudz cilvēku par viņiem nobalsojuši, kā to drīkst ignorēt?” Atceļā pieliecos, lai pabužinātu koši baltu kaķi, un mēs dodamies tālāk.

Braucam gar akmeņu krāvumiem, kas pirms gadiem simt bijušas mājas – lielas un stipras. Zigrīda Stradiņa tādā reiz dzīvojusi, bet tad atnākuši jaunie saimnieki, nojaukuši un uzcēluši jaunas sienas. Tagad viņa te nakšņo, sargā māju, kamēr neviena nav. Zigrīda iepērkas par visiem desmit latiem. Tas ir izšķērdīgi, jo citi vairāk par piecīti bodē neatstāj.

Inese pačukst, ka neesot īstā diena, vēl jāizdzīvo līdz pensijai. Kad pienāk lielā diena, tad gan pensionāri uzdzīvo – pērk saldumus, augļus, gaļu, šņabīti...

Ir drēgns, mašīnas salonā sāk pūst silts gaiss, skaļi, nervozi runā radio: “Dombrovkis... pirmais sarunu raunds... meklēsim saskarsmes punktu... vecā koalīcija nespēja... mandāts... vairākums.” Tukša muldēšana, saka lauku vīrs ar raupju seju, šķidriem, baltiem, no pieres atglaustiem matiem, darbā uzblīdušiem resniem pirkstiem kā sardeles. Kad jāizlemj – pirkt lēto baltmaizi vai ķieģelīti, piemājas mežā jālasa zari iekuram, jāaizbāž vecais loga rāmis ar lupatām un jābrien pa dubļiem piecus kilometrus līdz sagrabējušam satiksmes autobusam, teksti par koalīcijas līgumu, ekonomisko jaudu, strukturālām izmaiņām un programmatiskiem saskarsmes punktiem izklausās idiotiski un prasās pēc revolūcijas.

Vestiena. Pils pagalms. Tas nekas, ka pils ir veca peļu pelēka koka māja. Grozi kā gribi, pils paliek pils. Klaja vieta ar nelielu dārzu un pamatīgu iebraucamo ceļu, lejā pa kalnu – meža ieskauta ezera bļoda. Pēc skata niknie suņi izrādās lāga zēni, tikai ziņkārīgi. Elga Garkalne un Aina Einika ir māsas.

Viņas audzina piecus audžubērnus, gana desmit govis, pļauj sienu, pēc tam 35 tonnas siena saceļ kūtsaugšā, tin skābbarības ruļļus, šķiro kartupeļus, novāc bietes. Bērni katru pirmdienu mostas puspiecos, izberzē no acīm miegu, izdzer tēju ar upeņu ievārījumu, apēd sviestmaizi un brien vairākus kilometrus līdz autobusam. Rudenī ceļš ir dubļains un ar tādām peļķēm, kas vietām sniedzas bērniem līdz ceļgaliem, vasarā tas ir tīts brūnos putekļos, ziemā – balts un gurkstošs.

Jāuzmanās, lai aiz zābakiem nesalien par daudz sniega, bet baltie apaļie sniega bumbulīši no vilnas biksēm jānolasa jau autobusā, citādi tie izkūst un saslapina kājas. Māsas ceļas pussešos un pa tumsu dodas pāri pagalmam uz kūti slaukt govis. “Nē, nu ko jūs! Te nav ne skumji, ne grūti, ne garlaicīgi. Re, Kaņepāna ezerā eju makšķerēt, varu sēdēt stundām ziemā un vasarā! Braukāju pa visu Latviju uz makšķerēšanas sacensībām,” stāsta Elga. “Konstruktīva stīga, Raivis Dzintars, ministru portfeļi, kandidāti, profesionāļi,” tarkšķ radio, “Vau, vau!” rej kranči.

Ainava kā no banāli smukas skatu kartītes – zils ezers, ko Dievs iesmēlis saujā un izlējis zemē, kalnā cara laikā celta liela māja ar seniem ozoliem. Vispirms nāk suns ar smagu dibenu – labradora un kranča krustojums, aiz viņa stalta sirma kundze – “Sniķerēnu” saimniece Ārija. “Varbūt ko pastāstīsiet, jūs te tuvāk serdei. Re, kā ir – tik slavena sieva kā Rozentāle Saeimā netika, laikam frizūra nepatika, ar veco Kārli Leiškalnu arī ir cauri,” viņa sāk sarunu un tad pievēršas Inesei.

Kundze rāda fotogrāfiju, kurā redzama starp puķu dobēm pietupusies meitene ar Džeri – to pašu, kas, sargādams saimnieci, cilpo gar autoveikalu un gāž mūs no kājām. Vienpadsmit gadu vecajam Džerim šajā dzīvē ir veicies – viņš ir Ārijas labākais draugs un “saimnieks”. Ārijas tuvie un mīļie ir kapos, tāpēc tik košas puķu dobes – lai uz kapiem nav jāiet tukšām rokām. “Sestdien biju uz kapu svētkiem Vestienā – lielus klēpjus aiznesu.”

Ko no dzīves gaida? Lai būtu mazliet vairāk laimes. “Mums viss ir kārtībā, satiksme laba. Trīs kilometri kājām, un tad var aizbraukt uz Madonu vai Rīgu,” saka piesteigusies kaimiņiene Rita Kārkla. Sākumā nesaprotu, kāpēc viņas parādīšanās atmiņā atsauc pagājušā gadsimta astoņdesmitos gadus. Tad attopos – tā ir kantainā galva, jo lakats slēpj matos ietītos ruļļus. Esmu jau paguvusi piemirst, ka uz pasaules eksistē tādi skaistumkopšanas moku rīki.

Rita kādreiz strādājusi kolhozā. Kopš to likvidēja, darba vairs nav, bet līdz pensijai – ūja, vēl labs gabals. Viņa rosās un šiverējās, tur dažas gotiņas un kaut kā iztiek. Tikmēr Ārija iztaisno muguru un lūkojas tālumā: “1956.gadā atgriezos no lielās ekskursijas Tālajos Austrumos. Tos gadus jūtu visu laiku, nekas nav zudis. Amūra, skaisti… Nekā skaista tur nebija, es biju morāli un fiziski sagrauta – sabiedrībai nederīga. 1949. gadā man bija 28 gadi. Stundas laikā skolā iesoļoja čekisti ar šautenēm un teica: “Sobiraisja!” Paņēma mani un trīs bērnus. Kad atgriezos, skolā vairs nevarēju strādāt. Aizgāju, satiku kolēģes, pēc septiņiem prombūtnes gadiem mani atpazina kaķenīte. Kaut kas bija jādara – strādāju kolhozā par zootehniķi, tad satiku vīru un atnācu dzīvot uz viņa dzimtas māju. Tagad visi nomiruši. Senči kokus par tuvu sastādījuši, re, viens liels guļ zemē. Brīnums, ka neuzkrita mājai.”

Tikmēr Rita izceļ no autoveikala kasti ar āboliem – kaimiņiene atsūtījusi. “Vai tu visu šito ābolmaizē liksi?” smej Ārija. Bet mēs pamājam atvadas mājai no skatu kartītes un steidzamies uz nākamajām. Vēl jāpagūst pie vairākiem nomaļu ļaudīm, kas šodien gaida zelta veikaliņu.

Stūrējam tālāk, gāzelēdamies pa bedrēm un palēkdamies uz akmeņiem. Saule spēlējas ar tumši pelēkiem lietus mākoņiem, drēgnums slapstās apkārt un cenšas iespraukties siltajā auto salonā. Krustcelēs nez no kurienes sarodas ļaužu bariņš – meitene rudiem matiem, resnas tantes treniņbiksēs, pufaikās un košos lakatos, zēns... Kāda ceļa sākumā redzama puscelta guļbaļķu māja bez jumta. Sākta ar vērienu un tad – ek, bijis, nebijis – pamesta.

Otrs ceļš ved uz sīkstu kā lauku večiņa krūmājos ieaugušu mājeli. Tālāk redzama vēl kāda no skata nabadzīga māja ar vairākiem dzīvokļiem. Jauna sieviete plānā blūzītē, ar rētu uz sejas. Viņa kaut ko sarunā ar autoveikala pārdevēju, tad paķer spaini un steidzas uz pumpīti pēc ūdens. Mazi trūcīgi ģērbti bērni, nenosakāma vecuma cilvēki. Depresīva noskaņa, negribas kāpt laukā no mašīnas un samāksloti mundrā balsī sākt sarunu. Redzu taču – revolūcijas te nebūs.

Autobusa pieturā ar nosaukumu „Krogs” mūs gaida vairāki pircēji ar izbalējušiem, saburzītiem lielveikalu maisiņiem rokās, ģērbušies lamzacīgās jakās, nokarenos džemperos, treniņbiksēs ar izstaipītiem ceļgaliem. Sabozušies kā baloži viņi lūkojas katrs uz savu pusi, it kā saviesīgu sarunu būtu daudz par daudz, tāpēc gribas miera un plašuma. Jā, bet ko daudz runāsi, ja gadus trīsdesmit blakus dzīvots, viss jau sen ne tikai izrunāts, bet krietni par daudz sarunāts...

Pēteris Skutelis, vecs vīrs sirmu matu cekulu, smaida, mīņājas un uzmanīgi mūs nopēta – redzams, gribas papļāpāt. Viņš dzīvo mājā no laukakmeņiem, te kādreiz bijis krogs. Ko tagad? Sēž tik uz sliekšņa, uzpīpā, padzenā lapas, padzer kafiju. Tikmēr pie autoveikala sastājusies rinda. Inese pārlūko parādnieku sarakstu, vienu izsvītro, otram kaut ko pieraksta klāt.

Gaidīto cilvēku profesija

Tā, ložņājot pa pagalmiem, jautājot pēc svešām dzīvēm, otrajā plānā palikuši galvenie aktieri, bez kuriem šī izrāde nevarētu notikt. Inese un Uldis ir pāris gan mājās, gan darbā, lai gan te, laukos, viss sapiņķerējies kopā, radot to vienu veselumu, ko dēvē par dzīvi. Katru dienu, ziemas salā vai vasaras karstumā, veci, salīkuši stāvi veras tālumā – vai pie horizonta neparādīsies baltais cerību autobuss... Varbūt viņi ir vieni no gaidītākajiem cilvēkiem pasaulē.

Autoveikals piegādā barību miesai un garam – desas, šņabīti, bonbongas, klačas, baumas, vēstis par piedzimšanu un nomiršanu, sveicienus un laba vēlējumus, Viņi pacietīgi uzklausa, brīnās, pašausminās, iesaka, izpalīdz un izglābj – jā, nesmejieties, reizēm pat no drošas nāves. Saka, izmirušajos padomju kolhozos un fermās vairs pat spoki nedzīvojot – garlaicīgi...

Pēdējie mohikāņi – vecie cilvēki – vēl atceras labāko slaucēju apbalvošanu, tostus kultūras namā, indiešu kino vakarus, sadzīves pakalpojumu kantori ar karsti elpojošu veļas mazgātavu, pa kuru skraida nervozas sievietes neilona kleitās virs ceļgaliem, bērnu klaigas, traktora rūkoņu un daudzbalsīgu govju mūjināšanu. Tagad tā visa vietā divas reizes nedēļā palicis tikai autoveikals ar visām dzīvībai nepieciešamajām funkcijām – apgādes, sociālo, kultūras, izklaides, pirmās medicīniskās palīdzības...

Inese ir autoveikala karaliene jau desmit gadus. Galvenā klientūra, protams, ir vecie vientuļie ļaudis, jauno ir mazāk, un tie paši – šādi tādi, liela daļa tuvās attiecībās ar sīvo. Inesei patīk viņas darbs – visu dienu svaigā gaisā un kustībā, katru dienu ceļā.

“Kad aiziešu pensijā, rakstīšu memuārus. Kas tik viss bijis, redzēts un pārdzīvots! Atceros, reiz večiņa naudas maku atstājusi mājā, bet durvis aizcirtušās. Es saku, ka iekāpšu pa logu, šī – nekā nebij’, līdīšot pati... Man viņa bija jāceļ, jāstumj pa to logu iekšā, viņa iestrēga, nevarēja apgriezties, tomēr kaut kā tika. Reiz aizbraucu ziemā pie vienas vecas tantes, bet viņa jau divas dienas kā pārsalusi guļ zemē – nokritusi un nav varējusi piecelties. Aizveda uz slimnīcu, nodzīvoja divas nedēļas un nomira, tā arī nevarēja atkopties.

Viena cita večiņa man saka: es lāgā neredzu un nesaprotu, nāc paskatīties – man liekas, ka vīrs nomiris... Uldim bail, gāju viena, skatos, tiešām beigts. Sacēlām kājās visu Bērzauni. Gaiziņā, Jāņukalnā, Vestienā, Bērzaunē – visur tikai veci cilvēki. Kā kāds nomirst, jāmaina maršruts, nav vairs pie kā braukt. Apdzīvotu māju kļūst aizvien mazāk, brauciens sarūk līdz ar aizgājējiem. Ziemā esam iestrēguši, briduši pa kupenām, stūmuši autobusu divus kilometrus un vilkuši laukā no grāvja. Bet – jābrauc, mūs gaida, nedrīkstam pievilt, cilvēki paliks bez maizes.

Jā, cilvēki ir visādi, vieni saka, mūsu glābiņš, citi nosauc par nagu maucējiem, kas pēc naudas atbraukuši. Mums rāda fotogrāfijas un izstāsta visu par bērniem, mazbērniem, kaitēm, priekiem un bēdām. Saku, labi, labi, bet tagad mums jāsteidzas, nevaram pļāpāt. Reizēm žēl, redzi, ka cilvēkam sirds pilna, gribas izrunāt, bet tev jāskrien prom,” stāsta Inese.

Tie, kas apnicīgā grimasē savilktu seju švīkā mākslīgas gaismas pielietu lielveikalu grīdas un mokās, nespējot vien izvēlēties, ko šoreiz tādu īpašu ielidināt grozā, diez vai spēj iztēloties, ko jūt autoveikala pircēji. Un otrādi – vecai mammītei, kas, ietinusies lakatā, sēž uz saliekama ķeblīša pie ceļa, gaidīdama “manu zelta veikaliņu”, nekas daudz nav zināms par tiem, kuri neapmaldās gaismas pilīs – lielveikalos.

Man nav palikusi atmiņā neviena no tūkstoš reizēm, kad esmu klīdusi pa lielveikalu, toties autoveikala durvīs dzestrā rudens dienā nosalušos pirkstos saņemtā bulciņa ir pirkums, kas iespiedīsies atmiņā un atgādinās, ka rudeņos, pa klajumiem un pakalniem trakojot vējiem, šeit ļaudis nemainīgi gadu no gada divas reizes nedēļā ņem ķeblīti un vilnas segu, lai dotos pie ceļa gaidīt autoveikalu.