Tā rodas mūsdienu leģendas: glāzē ber narkotikas, puisim izgriež nieri
Pēdējās dienās tviterī ceļojošie stāsti par izgriezto un nozagto nieri vēlreiz apliecina: urbānās leģendas jeb mūsdienu teikas joprojām ir aktuālas. Tās top ikvienā valstī visā pasaulē, tās apkopo, vērtē, pārstāsta.
Ir lokālas leģendas, kas raksturīgas kādai noteiktai valstij un, iespējams, noteiktai politiskajai situācijai. Tās aptver ikvienu dzīves jomu no cilvēka dzimšanas (un pat pirms tās) līdz pat aiziešanai (un vēl pēc tam). Spoku stāsti, veiksmes stāsti, māņticības tīmekļi un gluži pamatotas gudrības, ko nododam tālāk no paaudzes paaudzei... Satriecoši, bet šīs teikas neizzūd, tās transformējas cauri laikam kopā ar mums!
Tautasdziesmas, teikas par lidojošiem ezeriem un nogrimušām pilīm, eposi, anekdotes par trakiem mācītājiem un dumjiem muižkungiem – tas ir mūsu folkloras mantojums. Mēs ar to lepojamies, tomēr realitāte rāda: katrs vidusmēra latvietis vairāk par trim četrām tautasdziesmām no galvas noskaitīt nevar. Cita lieta ir anekdotes un, lai gan paši to vēl pilnībā neapzināmies, – jaunās leģendas. Ir leģendas, kas apceļo visas pasaules valstis, kā stāsti par Makdonalda hamburgeriem, kuros liek tārpu gaļu, un kokakolu ar tās spējām izšķīdināt naglas.
Interese par šo žanru starptautiskajā folkloristikā radās 20. gadsimta 70. gadu sākumā (lai gan daži folkloras pētnieki tās ievērojuši krietni senāk), kas aktīvi turpinājās līdz pat 20. gadsimta beigām. Tagad intensīva teiku pētniecība gan mazliet pierimusi...
Vissvarīgākās teikas pazīmes esot divas: pirmkārt, diskusija par ticamību un, otrkārt, tas, ka cilvēki to uzskata par tālāk stāstīšanas vērtu – tas ir pietiekami neparasts stāsts un svarīga ziņa, kas noteikti jānodod tālāk.
Saturiskam segumam vēl piebildīšu, ka materiāls tapis sadarbībā ar Dr. philol. Gunti Pakalnu, Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta galveno pētnieku. (Jau tagad aicinu neturēt sveci zem pūra un rakstīt – lai mums būtu, ko pārbaudīt, bet jums – ko jaunu un interesentu izlasīt!)
Briesmīgie stārķi un pundursunīši
Šis stāsts jau kādu laiku cirkulē internetā. Baiss stāsts. Brīdinošs. Un tātad. Ģimene iegādājas čivauvas kucentiņu un dodas uz laukiem apciemot radiniekus. Pilsētnieki priecīgi staigā pa tuvāko pļavu, lasa puķītes, elpo svaigu gaisu. Turpat zālē draiskojas mazais šunelis, bet attālāk par prieku lielajiem un mazajiem staigā stārķis, cēli sev vēderā ielasot vardes. Cilvēki jūsmo, fotografē, arī mazais suns jautri paskrienas uz lielā putna pusi. Un te pēkšņi... stārķis pakampj mazo sunīti knābī un aizlido! Tāpēc nekad, nekad nevediet savu mazo suņuku uz laukiem, kur to var apdraudēt lielie plēsīgie putni!
“Stārķis ir gaļēdājs, un, lai gan tautā pastāv uzskats, ka stārķīši galvenokārt pārtiek no vardēm, īstenībā viņu ēdienkartē vardes nebūt nav galvenās. Stārķi labprāt ēd strupastes, kurmjus, zaķēnus, putnu mazuļus – visu, ko var norīt. Tad kāpēc lai mazs sunītis būtu izņēmums? Runājot par cilvēku klātbūtni, tā stārķi netraucēs noķert un apēst iekāroto. Svētie putni ir pieraduši, ka Latvijā attieksme pret viņiem ir ļoti labvēlīga, tālab nevairās no cilvēkiem. Kopumā jāsaka, ka tas var būt pilnīgi patiess stāsts.”
Šis ir kapraču stāstiņš. Esot bijis tā. Nomirst tantīte. Protams, jārok kaps, bet kundzīte pirms aiziešanas mūžībā izteikusi vēlmi dusēt līdzās vīram, kas miris pirms gadiem pieciem. Mirušo lūgumi – svēti. Kaprači rok uzmanīgi, lai neskartu vīra zārku, tomēr, kā tur bija, kā nebija, drusku aizķer vienu maliņu. Un... no zārka parādās rozā roka. Tik labi saglabājusies, it kā nelaiķis būtu guldīts zārkā pirms pāris dienām, nevis vairākiem gadiem! Lai gan svaigas rakuma pēdas nav manāmas, kaprači izdomā, ka kāds, iespējams, ir pamanījies vīra kapā apglabāt nozieguma upuri. Izsauc pat policistus! Taču beigās noskaidrojas; svaigais līķis tiešām ir tas pats pirms vairākiem gadiem apbedītais nelaiķis, vienkārši, ēdot mūsdienu konservantiem bagāto pārtiku, līķi vairs netrūd!
„Nu, viss kaut kas jau ir redzēts ar tiem ķermenīšiem, jā. (Smejas.) Bet patiesībā tas no grunts atkarīgs. Katros kapos ķermenīši saglabājas citādi. Citur pēc divdesmit gadiem balts galvaskauss vien spīd, citur vēl palikušas drēbju, matu un pat miesas atliekas. Ir jau gadījies uzrakties virsū iepriekšējam zārkam, to ne vienmēr var tik precīzi aprēķināt. Tāpēc arī zinu, kā ķermenīši glabājas. Kuros kapos uzglabājas visilgāk? Mālainā zemē! No tām kapsētām, kas tuvāk Rīgai, Ikšķilē baigi svaigi saglabājas ilgu laiku. Tepat Meža kapos, netālu no Čakstes pieminekļa, arī ir viens iecirknis, kur ilgi glabājas, tur mālaina augsne.
Esmu Palsmanes kapos racis nesen, tas ir Valkas rajonā, tur bija 50–60 gadu vecam apbedījumam virsū jārok, un ozolkoka zārks bija tik labi saglabājies, kā vakar rakts. Iekšā gan neskatījos. (Smejas) Tā jau ir, kapraču dzīvē tās nianses dažādas. Zārki vien – veco laiku bija tādi smagi un pamatīgi, ilgi stāvēja, tad deviņdesmitajos, tais juku laikos, zārki kā špičkastes – uzber bērēs trīs smilšu saujas, un šis jau sāk brukt kopā. Tagad atkal kvalitatīvi zārki, no tīra koka. Nevis skaidu platēm. Tādos ķermenīši jūtas labi. Jā, un nesen man pašam gadījās tā interesanti, roku – un no vecā zārka izripo polšs! Ar visu uzrakstu: 3 rubļi 62 kapeikas. Iznīcināts tika ātri, un nebija ne vainas, labāks par dažu labu tagad nopērkamo!
“Šis stāsts pieder pie cikla par mūsdienu pārtiku, ar kuru saistītas daudzas mūsdienu cilvēku bailes. Pērkam, ēdam, dažādi tulkojam to konservantu apzīmējumus un nepārstājam baidīties.”
To man stāstīja kā absolūti patiesu gadījumu. Vidusskolnieki ballējušies pirtī, un kāds pārītis, kamēr pārējie neredz, nodarbojies ar kaislu mīlu baseina malā. Kā jau jauniem mēdz būt, vajadzība pēc siltas miesas izkonkurē prāta skaidrību, tālab kontracepcijas līdzeklis bijis no sentēvu pūra lādes – lietota tā sauktā “pārtrauktā dzimumakta metode”. Viss nodarīts, bet sēkla tā arī palikusi neuzslaucīta uz baseina malas.
Vēlāk tajā vietā apsēdušās citas meitenes, un viena no viņām, tikla tautumeita, būdama nevainīga, palikusi stāvoklī... Tikai vēlāk izdevies restaurēt notikušā secību, un, nosakot paternitāti ar DNS analīžu palīdzību, izrādījies, ka tēvs tiešām ir puisis, kurš dzīvelīgo šķidro mantu izšļācis uz baseina malas.
(Variācijas: meitene apsēdās uz poda, kur kāds bija masturbējis, peldējās baseinā, apsēdās parkā uz soliņa utt.)
“Nē! (Smejas, iepauzē un turpina.) Teorētiski, protams, viss kas var notikt, bet tad jāuzdod jautājums: pēc cik ilga laika meitene tai spermā iesēdās? Principā tam būtu jānotiek zibenīgi, turklāt vīrietim... hmm, nevaru iedomāties, kādam vaisliniekam jābūt! Nav jau, cik man zināms, arī veikti pētījumi, cik ilgi spermiji saglabā apaugļotspēju, ja atrodas ārējā vidē. Taču skaidri zināms – sievietes ķermenī spermatozoīdi dzīvo līdz pat 72 stundām.
Vienpadsmit manas prakses gados neesmu dzirdējis, ka kāda sieviete šādā veidā būtu palikusi stāvoklī. Šis stāstiņš man šķiet ir no tās pašas sērijas, kā: “Noslaucījos pirtī svešā dvielī, apsēdos uz poda malas publiskajā tualetē un dabūju hlamīdijas / gonoreju.” Arī tas nav reāli. Vai arī nostāsti, ka sieviete var palikt stāvoklī, ja ar seksu nodarbojas mēnešreižu laikā. Fizioloģiski tas ir neiespējami! Vienīgais variants, ja sieviete neatšķir mēnešreizes no vieglas smērēšanās cikla vidū. Tādās dienās gan var apaugļoties.
Un vēl viens svarīgs faktors, runājot par “pēkšņu apaugļošanos”. Ja partneri kā izsargāšanās metodi lieto pārtraukto dzimumaktu un puisis izšļāc sēklu nevis dvielī, piemēram, bet uz sievietes ārējiem dzimumorgāniem, tad gan spermiji varētu būt spējīgi nokļūt iekšpusē un doties tālāk. Otrs – vīrietim pirmais ejakulāta piliens var noplūst tā, ka to nemaz nejūt. Un tad seko stāsti: dakter, bet viņš taču laikā izvilka! Kā var būt, ka man būs bērns?”
“Ir ticējums, ka meitene pirmajā dzimumaktā, zaudējot nevainību, nevar apaugļoties. (Smejas.) Līdzīgi nostāsti sastopami arī Zviedrijā un citur pasaulē, un viens no tādiem ir šāds. Sievai piedzimst melnādains bērns, kaut gan viņa ir gulējusi tikai ar vīru. Izrādās, vīrs pirms atgriešanās no ārzemēm pārgulējis ar prostitūtu, ar kuru pirms tam gulējis melnais vīrietis. Ķēdīte gara, pārdomāta, bet absurda. Cilvēki vēl joprojām nepārstāj ticēt, ka ar HIV var inficēties tualetē.”
Jau kādu laiku (iespējams, pat no divdesmitā gadsimta septiņdesmitajiem gadiem, daži avoti min pat vēl agrāku laiku) klīst baumas, ka ātrās ēdināšanas restorāni McDonald’s hamburgeros pilda gaļu, kas gatavota no tārpiem vai sliekām. Šīs baumas vēl joprojām tracina ļaudis arī Rīgā, tīkami biedējot tos, kas ēd Makdonaldā, un atbaidot tos, kas uz ātrās ēdināšanas iestādēm jau tāpat skatās ar dziļu neuzticību.
Komentāri no dažādiem avotiem
Šādas runas ir mēģināts apkarot pat ar tiesas palīdzību. Jau 1978. gadā Newsweek ziņoja: “Preses konferencē Atlantā McDonald’s vadība, piedaloties ASV Lauksaimniecības ministrijas reģionālajam pārstāvim, paziņoja, ka baumas ir “pilnībā bez pamatojuma”, un zvērēja, ka kompānijas hamburgeros tiek pildīta tikai gaļa.”
Četrus gadus vēlāk, 1982. gadā, baumu kliedēšanā iesaistījās pat FinancialTimes, kas rakstīja: “Šis stāsts ir ieguvis tik plašu rezonansi, ka McDonald’s pārstāvji sasauca preses konferenci, lai to atspēkotu, un parādīja pat ASV Lauksaimniecības ministrijas izdotu vēstuli, kas apliecināja, ka burgeri satur tikai tīru gaļu.” Taču 1992. gadā caur laikrakstu Time galavārdu šai lietā mēģināja pateikt Rejs Kroks (Ray Kroc), kas 1955. gadā iegādājās McDonald’s no brāļiem Makdonaldiem: “Mums nav jēgas hamburgeros likt tārpus – tie maksā sešus dolārus mārciņā, bet gaļa tikai pusotru dolāru.”
Domājat, ar to baumas beidzās? Miniet trīs reizes! Loģika uz patērētāju vētraino fantāziju un vēlmi pašausmināties neatstāja nekādu iespaidu, un vēl pirms dažām dienām es pie Makdonalda ēstuves Vecrīgā dzirdēju dialogu: “Ejam uzēst kādu hamburgeru?” – “Fui, vai tad tu nezini, ka viņi tajos pilda maltas sliekas!”
Ja kāds jautātu manu viedokli, man Reja Kroka vārdi atgādināja deviņdesmitajos gados lasītu interviju ar kādu pašmāju belašu tirgoni, kam tika uzdots jautājums: vai taisnība, ka belašos pilda suņu un kaķu gaļu?
Vīriņš toreiz ārkārtīgā sašutumā atbildēja: “Vai jūs zināt, ka no vidēja lieluma vācu aitu suņa sanāk tikai deviņi kilogrami tīras gaļas? Tad parēķiniet, cik nerentabli sanāktu suņus ķert, dīrāt, atkaulot – tam visam ir vajadzīgs darbaspēks un energoresursi, un beigās tas vienkārši neatmaksājas.”
Teikšu godīgi, šāda precizitāte mani nepārliecināja ne tolaik, ne tagad. Belašus neēdu vēl joprojām, un, kad reiz piedāvāju belašu savai kucītei, viņa riebumā novērsās. Iespējams, saoda ko dīvainu.
“Jau pašu nosaukumu Hot Dog nezinātāji tulkoja kā zīmi, ka tur iecepti suņi, it īpaši drīz pēc padomju laiku beigšanās, kad angļu valoda vēl bija maz zināma. Ļoti iespējams, šim stāstam un ticējumiem ir kāda saikne ar ķīniešu virtuvi un daudzās pasaules valstīs sastopamajiem ķīniešu restorāniem, jo tajā tārpi ir normāla ēdienkartes sastāvdaļa. Turklāt, kā savulaik pieredzējām ar Maximas salātu skandālu, aktīva atspēkošanas kampaņa vēl vairāk pastiprina cilvēku bailes un pārliecību.”
Stāsts, kura rašanos esot iespaidojuši plašsaziņas līdzekļi un kāds nelaimīgs notikums Tallinas naktsklubā. Pirms dažiem mēnešiem naktsklubā pēkšņi nomira jauna sieviete. Tika pieņemts, ka nāves cēlonis ir kādas indīgas vielas pievienošana viņas alkoholiskajam dzērienam.
Tā kā stāsti par to, kā sieviešu dzērieniem naktsklubos ļaunprātīgi svešinieki piejauc beladonnas acu pilienus vai klofelīnu, ir zināmi jau no padomju laikiem, baumas aplidoja pilsētu milzīgā ātrumā, atdzīvinot atmiņas par nāvējošo beladonnas pilienu lietošanu šādos gadījumos.
Interesantākais, ka baumotājus nepavisam neuztrauca fakts, ka minētie pilieni aptiekās nav nopērkami. Vēlāk noskaidrojās, ka sievietes nāvi izraisījusi neveiksmīga alkohola un narkotiku kombinācija, turklāt naktskluba pārstāvis televīzijas intervijā paziņoja, ka baumas par svešiniekiem, kas dzērieniem pielej kaitīgas vielas, ir tikai un vienīgi izdoma. Tomēr mediķi ziņo, ka apmēram 10% gadījumu, kad cilvēks mirst kafejnīcā vai bārā, tas ir saistīts ar ļaunprātību.
Komentē Aloizs Vaznis, zvērināts advokāts, bijušais Iekšlietu ministrs un ilggadējs policijas darbinieks: “Tādi gadījumi praksē ir bijuši, jā, un pat ļoti daudzi. Tikai gan apgrieztā secībā – nevis puiši indē meitenes, bet meitenes puišus. Parastais scenārijs ir tāds: kamēr sieva ar bērniņiem atvaļinājumā laukos, vīrs grib papriecāties. Sastop uz ielas vai stacijas rajonā jauku meiteni un uzaicina mājās iedzert kādu lāsīti. Vārds pa vārdam, malks pa malkam, un meitene palūdz, lai viņai atnes ūdeni vai ko citu no blakus telpas.
Kamēr gādīgais namatēvs rūpējas par tīru glāzīti vai vakariņām jaukajai viešņai, tā piepilina pāris pilienu vīrieša glāzē. Viņš izdzer un aizmieg vai krīt nesamaņā. Tad meitene paņem koferīti, sakrāmē tajā labāko, kas dzīvoklī atrodams, un aiziet. Vai šādi gadījumi ir beigušies arī letāli? Nevaru šobrīd atcerēties, bet šādu iespēju neizslēdzu. Tā ka silts ieteikums: nepieskatītas glāzes nevajadzētu atstāt nevienam, kas nolēmis iedzert kopā ar svešiniekiem!”
Guntis Pakalns: “Iespējams, šī stāsta popularitāti veicina arī filmas, kur līdzīgas situācijas nereti apspēlētas. Tiesa, arī zagļi un slepkavas bieži vien izmanto idejas no filmām un detektīvromāniem. Interesanta nianse, ka šoreiz kā bīstamā un nesaprotamā zeme ir Igaunija, nevis Krievija, Somija vai tepat Vecrīga. Kāpēc Igaunija?”
