Prostitūtu dzīve Padomju Latvijā

„Padomju Savienībā seksa nav!” Lai gan daudzi sen aizmirsuši, kā šis „spārnotais” teiciens radies, vēl joprojām piesauc to, pieminot aizgājušos laikus. Pirmo reizi tas izskanēja pirms daudziem gadiem televīzijas diskusijā starp PSRS un ASV sievietēm — kāda padomju tradīciju garā audzināta dāma ar pilnu pārliecību izmeta: „Pie mums seksa nav!”

Ja jau Padomju Savienības oficiālās iestādes izlikās savā valstī neredzam ne narkomāniju, ne prostitūciju, tad arī vienkāršā tauta dzīvoja ar pārliecību, ka tāds „zaņķis” komunistiskajā sabiedrībā neeksistē. Taču 20. gs. 80. gadu beigās, kad sākās prezidenta Mihaila Gorbačova pasludinātais atklātības laiks, Rīgā apcietināja vairākus sutenerus un valūtas tirgotājus, vienlaikus sagraujot līdz tam eksistējušu prostitūcijas tīklu.

Tiesa gan, to atklāja tikai tad, kad bija notikusi slepkavība, jo daudziem, to vidū arī varas struktūru darbiniekiem, prostitūcija bija vajadzīga un pat izdevīga. Un, proti, astoņdesmitajos gados Rīga bija viena no PSRS populārākajām ostas pilsētām, kurā regulāri piestāja ārvalstu kuģi. Bet jūrniekiem, kā zināms, katrā ostā ir sava sirdspuķīte.

Latvijas galvaspilsētā palaikam viesojās arī Rietumu diplomāti un valstsvīri, kuriem no darba brīvajā laikā gribējās nobaudīt „saldo” padomijas augli. Jāpiemin arī vairāki desmiti Somijas strādnieku, kuri būvēja Rīgas piena kombinātu, gaitas — viņi dzīvoja kopmītnēs Pļavniekos un brīvdienas pavadīja, uzdzīvojot krogos ar meitenēm.

Pieprasījums rada piedāvājumu, tālab prostitūcija ātri vien izvērtās par varen ienesīgu rūpalu ne vien pašām meitenēm, bet arī virknei tām tuvu stāvošu ļaužu. Tie bija „centroviki” jeb spekulanti, kuru pulcēšanās vieta bija Laimas pulkstenis un kas no savas miesas pārdevējām uzpirka ārzemju preces, ko realizēja ar pamatīgu peļņu. Arī taksometru šoferi guva brangu kumosu, pārvadājot gan pašas „ielenes”, gan viņu klientus.

Taču īpaši ienesīga vieta bija valūtas spekulants, suteners un šveicars kafejnīcā. Kafejnīca „Luna”, bārs „Skapis”, viesnīca „Rīga”, kā arī bāri viesnīcās „Daugava” (tagad „Radisson Blu SAS Daugava”) un Latvija (tagad „Radisson Blu Hotel Latvia”) guva labus ienākumus no iedzērušajiem ārzemniekiem, tālab prostitūtas tur vienmēr bija gaidītas. Pat OBHSS jeb milicijas dienests, kas cīnījās pret sociālistiskā īpašuma izlaupīšanu un spekulāciju, prata iedzīvoties no prostitūcijas — par acu pievēršanu viņi bieži vien saņēma kukuļus.

Eksistēja neliels skaits elitāru prostitūtu, kuras nenolaidās līdz jūrnieku līmenim, — tās apkalpoja tikai īpaši „svarīgus” ārzemniekus. Viņas bija Valsts drošības komitejas pārraudzībā un savus klientus drīkstēja vest tikai uz viesnīcu „Rīga”, kur viena stāva numuri bija aprīkoti ar slepenu noklausīšanās un filmēšanas aparatūru. Saņemot šādus kompromitējošus materiālus, „svarīgie” ārzemnieki samērā viegli ļāvās savervēties drošības iestādei, lai tikai izbēgtu no starptautiska skandāla.

Bija arī pa kādam kuriozam. Izrādās, ka savulaik tādā pavisam kutelīgā situācijā nofilmēts kādas Āfrikas valsts līderis, kurš vienlaikus bija priecājies ar trijām meičām. Kad viņam šo filmu parādīja un piedāvāja sadarbību, pretī gādājot par šā fakta konfidencialitātes saglabāšanu, afrikānis sācis smieties un teicis, ka uzfilmēto materiālu labprāt paradītu savas valsts televīzijā, — lai tauta redz, kas viņš par brašu vīrieti!

Divi klienti = inženiera mēnešalga

Sandrai (saprotamu iemeslu dēļ sievietes vārds ir mainīts — padomju laika prostitūtai — tagad ir stabila ģimene, bērni un darbs) drīz būs piecdesmit gadu. Savu pagātni viņa atceras kā ļaunu murgu, taču, uzklausot viņas stāstu, apjaušu — lai gan, strādājot vissenākajā profesijā, beigu galā nācies dārgi maksāt, diezin vai viņa šo laiku uzskata par savas dzīves sliktāko posmu...

Puiši Sandrai patikuši jau skolas laikā. Viņa neesot bijusi sevišķi klīrīga un pārlaidusi nakti ar vienu, otru un trešu... Tad nejauši iepazinusies ar kādu somu jūrnieku. Pēc kopīgi pavadītas nakts viņš meičai uzdāvinājis tiem laikiem šausmīgu deficītu — krimplēna drēbi kostīmam. Tad arī prātā ienākusi doma: „Kāpēc man būtu jādara par velti tas, par ko tikpat labi varētu prasīt naudu.” Kad savai rīcībai daļējs attaisnojums bija rasts, pārējais jau noticis ļoti strauji... Piecos gados, būdama visai pieprasīta prostitūta, viņa varēja atļauties visu, ko sirds kāroja, un vēl iekrāja 15 tūkstošus rubļu. Diemžēl tie gāja zudumā aresta brīdī...

„Rīts parasti sākās ap pulksten vienpadsmitiem divpadsmitiem, kad bija izgulēts iepriekšējās dienas dzērums un arī morālās paģiras mitējušās,” Sandra iesāk savu stāstu, aprakstot spraigo prostitūtas dienas kārtību.

„Pirmkārt, bija jāsaskaita iepriekšējās dienas guvums, kurā bija gan valūta, gan dažādas mantas un pat zeltlietas. No valūtas centos tikt vaļā pēc iespējas ātrāk, jo tolaik tikai par tās atrašanos mājās vien varēja dabūt pamatīgu cietumsodu.

Viens klients tolaik maksāja 20-40 ASV dolāru, taču par vienu dolāru saņēmu trīs četrus padomju rubļus — tas nozīmē, ka divi klienti bija līdzvērtīgi inženiera mēnešalgai. Lai valūtu un preces pārvērstu padomju rubļos, katrai prostitūtai bija pastāvīgs valūtas uzpircējs, kurš vienlaikus bija gatavs atpirkt arī citus nieciņus. Spekulantu bija daudz, un tiem bija vesels klientu tīkls.

Viens no tādiem bija uzpircējs ar iesauku Fedža, kurš kopā ar vecākiem bija atbraucis no Dienvidslāvijas. Vienlaikus būdams dienvidnieciski šarmants un nežēlīgs, viņš sev pakļāva daudzas prostitūtas, piespiežot valūtu pārdot tieši viņam. Vēlāk Fedžu arestēja lidostā, kad viņš mēģināja iesēsties lidmašīnā, un tiesa viņam piesprieda vairākus gadus cietumā. Par valūtas spekulācijām sodu saņēma arī viņa draudzene.

Starp citu, Latvijas brīvvalsts laikā pēc soda izciešanas viņš izveidoja legālu valūtas maiņas firmu, kuras kantoros notika vairākas dīvainas aplaupīšanas un slepkavības.

Otrs spekulants, kuru sauca par Sovu, iepriekš bijis vairākas reizes sodīts par dezertēšanu no armijas un tirgošanos ar valūtu. Viņš bija ļoti nežēlīgs, darbojās gan kā suteners, gan valūtas uzpircējs, kontrolējot kafejnīcas „Sigulda” un „Lira”.

Pats viņš nekur oficiāli nestrādāja — it kā pārtika no sievas pārdevējas algas —, taču līdztekus par 50 tūkstošiem (!) rubļu iegādājās savrupmāju Jūrmalā, kura bija noformēta uz tēva vārda. Klīda leģendas, ka zagļi šo māju reiz apzaguši un aiznesuši vērtības par vismaz 300 tūkstošiem rubļu, taču Sova uz miliciju negāja, jo naudas izcelsmi būtu grūti izskaidrot.

Viņam bija pat savi informatori milicijā, tāpēc par paša iespējamo arestu viņš uzzināja laikus — kad viņa Jūrmalas mājā ieradās milicijas darbinieki, tur atrada vairs tikai pārsimt rubļu un šādus tādus elektronikas sīkumus.

Sovam bija rokaspuisis — bijušais Rīgas Dinamo hokejists Rodionovs, kurš prata somu valodu, un kāds Artjomovs, kurš bija resns, tāpēc iedzīvojies iesaukā Bifšteks. Sākumā četrotne strādāja kopā un kontrolēja lielāko daļu Rīgas prostitūtu un no viņām dabūja valūtu, taču, kad brigāde sastrīdējās, pilsētas kafejnīcas sadalīja ietekmes zonās.

Spekulantus bieži varēja sastapt pie Rīgas tirdzniecības ostas vārtiem, kur viņi centās nopirkt valūtu no jūrniekiem, taču viņu centrālais štābs lielākoties bija kafejnīca „Luna”. Mēļoja, ka īpaši prasīgi klienti pie viņiem varēja nopirkt ari narkotiskās vielas.

Noslēpumaina personība bija arī šīs kafejnīcas šveicars Laimonis Vilciņš, kurš uzpirka valūtu, kad klāt nebija pastāvīgo spekulantu. Pastāv aizdomas, ka viņš — bijušais bokseris un ļoti nežēlīgs cilvēks — bijis patiesais prostitūcijas sistēmas vadītājs Rīgā un minētie bijuši tikai Vilciņa rokaspuiši. Taču šo versiju nevienam tā arī nav izdevies noskaidrot, jo bokseri mīklainā veidā noslepkavoja.

Kad valūta un citas vērtīgās lietas bija iztirgotas, bija jādomā par jaunu klientu meklēšanu. īpašas pūles tas neprasīja, ja ostā bija piestājis kuģis, — prostitūtām bija zināms ārzemju kuģu ienākšanas grafiks vismaz mēnesi uz priekšu, par ko parūpējās suteneri. Viņiem bija savs cilvēks ostas vadībā,” saka Sandra.

Izrādās, ka viss jaunais ir labi aizmirsts vecais, un tāpat kā seksa tūristi mūsdienās arī to laiku klienti Rīgā meitenes nemeklēja „uz dullo”. Vairākiem no viņiem līdzi bijušas pat ar roku zīmētas un pārkopētas pilsētas kartes, kurās bija noradītas vietas, kur visvieglāk iepazīties ar meitenēm. Vairāki somi pat bija snieguši vaļsirdīgas intervijas kādam erotiska satura žurnālam, kurā bija pievienoti ari fotoattēli un dažu Rīgas prostitūtu adreses.

„Parasti klientus varēja sastapt kādā no centra kafejnīcām, kur šveicari mūs laida iekšā bez rindas, par to maksājām 3-5 rubļus. Interesanti, ka tolaik šveicara amats vienkāršajam mirstīgajam bija tikpat kā nepieejams, jo te ar rekomendācijām lielākoties iekārtojās pensionētie Valsts drošības komitejas virsnieki. Tas bija darīts ar tālejošu mērķi — viņiem ļāva piepelnīties, taču vienlaikus vajadzēja kalpot par informācijas pienesējiem.

Ārzemnieki nāca uz šīm kafejnīcām, jo zināja, ka te dabūs to, ko vēlas, un bija informēti arī par to, cik tas maksā. Izvēle parasti bija laba, jo reti kurā ārzemnieku apmeklētā krogā vienlaikus neatradāmies vismaz piecas. Ja tomēr viņus neapmierināja piedāvājums vai visas jau bija „darbā”, par sakarniekiem un meiteņu pievedējiem kalpoja taksometru šoferi.”

Vairākums sieviešu, arī Sandra, savus klientus veda uz mājām vai īrētām istabām, jo tad pašu peļņa bijusi lielāka. Taču neatteicās arī doties pie klienta uz viesnīcas numuriņu. Kaut arī padomju laikos viesnīcās bija stigri noteikumi un teorētiski vienā numurā drīkstēja uzturēties tikai laulātie, taču arī šī problēma bija risināma — pieci rubļi šveicaram un desmit rubļu stāva dežurantei. Kāda no vizītēm viesnīcā Sandrai kļuva liktenīga, taču par to vēlāk...

Lai gan daudzu tālaika paziņu vārdi no atmiņas ir pabālējuši, vairākas kolorītas Rīgas prostitūtas Sandra atceras ļoti labi.

„Leģendāra persona bija prostitūta ar iesauku Melnā Emma jeb Zelta Rociņa. To otro iesauku viņa ieguva, jo uz abām rokām nēsāja masīvus zelta gredzenus, kuru vērtība lēšama vairākos desmitos tūkstošu rubļu. Melnā Emma bija nolēmusi emigrēt uz Izraēlu un apmaiņā pret izbraukšanas atļauju tieši viņa milicijas darbiniekiem bija sniegusi visaptverošu informāciju par noziedzīgā spekulantu tīkla struktūru un tajā iesaistītajām personām.

Tatjana ar iesauku Nahodka Rīgā savulaik bija ieradusies tieši no šīs Tālo Austrumu ostas. Joprojām nesaprotu, kā viņai bija izdevies apprecēties ar kādu somu. Viņa visiem stāstīja, ka Rīga esot tikai pagaidu dzīvesvieta. Somu uzvārds un zīmogs pasē ļāva viņai legāli turēt mājās ārvalstu valūtu.

Irina ar iesaukām Muha un Lidojošais šķīvītis bija ieradusies no Kaļiņingradas ar nosūtījumu strādāt Slokas celulozes rūpnīcā. Par Lidojošo šķīvīti viņu dēvēja tāpēc, ka iedzērusi uzkāpa kafejnīcā uz galda un bez problēmām nodemonstrēja striptīza numuru.

Dzintru Rēvaldi, kuras palama bija Baltais zirgs, deviņdesmito gadu vidū nogalināja viņas dzīvoklī. Vēl atminos Labo Zeņu, kas pie klientiem brauca automašīnā „Ņiva” kopā ar saviem abiem bērniem — kamēr mamma strādāja, viņi gaidīja mašīnā, un Klibo Gundegu, kurai par izvirtības perēkļa turēšanu mājās bija atņemtas vecāku tiesības.”

Sandra domā, ka tolaik Rīgā vismaz simt sieviešu iztiku pelnīja, pārdodot savu miesu.