Advokāts Vonsovičs rosina atjaunot nāvessodu
Šīs nedēļas īpaši nežēlīgais noziegums Staicelē, kur tika nogalināta māte un viņas septiņgadīgais dēlēns, atkal uzjundījis runas par nāvessoda atjaunošanas nepieciešamību.
Slepkavība Staicelē, kā arī iepriekš notikušie noziegumi, kuri vērsti pret nepilngadīgajiem, nāvessoda tēmu padara jo aktuālu. Par tā atjaunošanas nepieciešamību iestājas arī pazīstamais advokāts Romualds Vonsovičs.
Šonedēļ Latviju satricināja ziņa par to, ka Staicelē kādā mājā atrasta nogalināta vietējās novada domes preses sekretāre un viņas septiņus gadus vecais dēliņš. Slepkava rīkojies ar nazi. TV 5 ziņo, ka māte ir nodurta, bet zēnam pārgriezta rīkle. Lai slēptu nozieguma pēdas, māja tika aizdedzināta, taču ugunsgrēka imitācija neizdevās... Uz aizdomu pamata aizturēta sievietes 15 gadus vecā meita un viņas 21 gadu vecais draugs.
Oktobra beigās sabiedrību satricināja ziņa par nepilnus trīs gadus vecas meitenītes izvarošanu, ko pastrādājis meitenītes patēvs. Minētais vīrietis jau iepriekš bija tiesāts par netiklu darbību veikšanu ar nepilngadīgajiem. Neizturējis spriedzi, noziedznieks cietuma kamerā pakārās.
Šis notikums atsauca atmiņā arī citus briesmīgus noziegumus, kuru iznākums gan bija daudz šausminošāks. Šā gada aprīlī valsti pāršalca ziņa, ka reiz Latvijas lepnuma titulu ieguvušais jēkabpilietis Vilis Simanovs nodūris savu septiņgadīgo meitu un aizdedzinājis māju. Toreiz Simanova paziņas par notikušo bija patiesi pārsteigti, jo slepkava pirms tam bijis priekšzīmīgs pilsonis.
Ja atceramies tālāku pagātni, tad 2008. gadā mūža ieslodzījumu piesprieda Ivaram Grantiņam, kurš Ceraukstē noslepkavoja 18 gadus vecu meiteni, savu bijušo sievu un savu meitu. Grantiņš tika atzīts par pieskaitāmu. Tiesa norādīja, ka Grantiņa "izdarīto slepkavību sistemātiskums liecina stabili noturīgu viņa rīcības modeli, gūstot baudījumu ar citu personu nonāvēšanas palīdzību". Slepkava lietas iztiesāšanas laikā arī neesot izrādījis nekādu nožēlu par izdarīto, turklāt viņš slepkavojot guvis seksuālu apmierinājumu. Mūža ieslodzījums monstram šķita par bargu, un viņš spriedumu pārsūdzēja.
2007.gadā Inčukalnā tika izvarota un nežēlīgi noslepkavota 13 gadus vecā Justīne Legzdiņa, kuru noziedznieks ievilka savā automašīnā, kad meitenīte bija ceļā uz skolu. 1964.gadā dzimušais noziedznieks Gundars Paipals jau iepriekš bija vairākkārt sodīts un tiesu psihiatriskajā ekspertīzē viņu atzina par pieskaitāmu. Slepkavam tika piespriests mūža ieslodzījums.
Vonsovičs piespriedis piecus nāvessodus
Pirms kāda laika jau publicējām bērnu ārsta Pētera Kļavas viedokli. Ikdienā redzot, ko varmākas ir nodarījuši neaizsargātiem bērniem, dakteris nešauboties iestājas par nāvessoda atjaunošanas nepieciešamību.
Līdzīgu viedokli pauž arī Romualds Vonsovičs – viens no pazīstamākajiem advokātiem, kurš zināms arī kā populārās žurnālistes Baibas Strautmanes vīrs. Vonsovičs stāsta, ka nāvessodi viņam ir emocionāli ļoti tuvs temats. Laikā, kad advokāts strādājis par Augstākās tiesas tiesnesi, viņš piecu gadu laikā piespriedis piecus nāvessodus. „Mana pārliecība ir tāda, ka Latvijā nāvessods ir nepieciešams,” intervijā žurnālam „Playboy” pauž Vonsovičs.
„Tie pieci, kuriem nāvessods tika piespriests un vēlāk izpildīts, kopumā bija nogalinājuši 15 pilnīgi nevainīgus cilvēkus. Iedomājieties rindu ar cilvēkiem, kuriem palika sievas, vīri, bērni, vecāki... Visi pieci bija agrāk tiesāti par smagiem noziegumiem, bija pārliecība, ka neviens no viņiem nekad, nekad, atgriežoties sabiedrībā pēc jebkādas cietumsoda izciešanas, nebūs spējīgs neizdarīt jaunus noziegumus. Esmu pārliecināts, ka neviens no mums negribētu šos cilvēkus satikt ne gaišā, ne tumšā diennakts laikā.”
Advokāts uzskata, ka nāvessods būtu jāsaglabā par slepkavībām, dzimumnoziegumiem un dzimumnoziegumiem, kas pastrādāti pret mazgadīgajiem, un šo sodu vajadzētu piespriest nelabojamiem noziedzniekiem. „Taču Eiropas Savienības pozīcija ir cita,” saka Vonsovičs. Viņš arī atklāj savas sajūtas sprieduma nolasīšanas brīdī. „ Kad lasi spriedumu, tev ir aizsmakusi balss, tu nevari parunāt, tev mute no uztraukuma ir pārkaltusi. Tu lasi milzīgu, daudzu simtu lappušu garu spriedumu un zini, kas ir beigās (...) Sirds dauzās, parunāt ir briesmīgi grūti. Vienam cilvēkam tas ir par traku, un tas bija viens no iemesliem, kāpēc es aizgāju no tiesas,” vaļsirdīgi stāsta advokāts. Viņš arī atceras visus notiesātos, kuri bijuši ļoti dažādi un daži spriedumu uzklausījuši ar smaidu vai pat jokojuši. „Atceros tās lietas, atceros prokuroru vārdus un rokrakstus. Jo sprieduma parakstīšana nenoliedzami ir trauma uz mūžu. Uz tiesa sēdēm nāca mātes ar noslepkavoto bērnu fotogrāfijām...Man tagad zosāda uzmetas, to visu atceroties...”
Kasjauns.lv/ foto: LETA
