Krievijā apsmej Latvijas prezidenta vizīti

Latvijas puse šai vizītei piešķir lielu politisku un ekonomisku nozīmi. Tikmēr vairāki Krievijas apskatnieki un politologi visai nievājoši izsakās par Latvijas prezidenta vizīti Maskavā. Viņi nesaprot, kāpēc Medvedevam būtu jātiekas ar Zatleru. Izskatās, ka Latvijā Krieviju mīl vairāk nekā Krievijā Latviju, secina laikraksts Telegrāfs.

Lai gan Krievijas pārstāvju izteikumos ir pa kādam racionālam graudam, jūtams arī objektivitātes trūkums, ņemot vērā abu valstu attiecību vēsturisko kontekstu, un lielvalstīm raksturīgā augstprātīgā attieksme pret bijušajām PSRS republikām.  

Latviešiem jābūt pateicīgiem Krievijai... par vakariņām

Krievijas ziņu dienesta galvenais redaktors Sergejs Dorenko Telegrāfam atzīst, ka jautājumam par to, kas 20 gadus pēc PSRS sabrukuma saista Krieviju ar Latviju, ir skaidra atbilde. Tas ir degvielas tranzīts, kas nodrošina jūsu mazās republikas un, pirmām kārtām, tās rietumu daļas, kas ir pretkrieviski noskaņota, izdzīvošanu. Bez tranzīta abu valstu saiknes pamatā vajadzētu būt Latvijas tautas dziļām pateicības jūtām pret Krieviju par to, ka latviešu mājās ir siltums un viņi vakarā mājās var vakariņot. Tomēr šīs pateicības nav.

Runājot par Krievijas pozīciju, Dorenko saka, ka viņam grūti iedomāties, ar kādu mērķi Krievija veidos kaut kādas attiecības ar Baltijas valstīm. Mūsu tuvākais sarunu partneris Rietumos ir Vācija, saka žurnālists. „Austrumeiropa tagad cenšas būt Austrumamerika un ieķīlēties kā starpnieks starp Krieviju un Vāciju, bet es nesaprotu, par ko ar to vienoties. Baltijai šodien nav ne politiskas, ne ekonomiskas ietekmes.”

Kopīgā pagātne vairs neko nenozīmē

Globalizācijas problēmu institūta direktors, akadēmiķis un ekonomists Mihails Deljagins  uzskata, ka Valda Zatlera līmeņa vadītājs būtu jāpieņem kādam no Krievijas Ārlietu ministrijas vadības vietniekiem.

Viņu pārsteidz šī pilnīgi nepamatotā iecietība kādu pret tamlīdzīgu kvazivalstiņu līderiem izrāda Krievijas vadība. Jāsaprot, ka vienīgais, kas saista Krieviju ar Latviju, ir kopēja robeža. Runāt par Latviju kā par ekonomisku vienību šodien nav iespējams: latvieši, tāpat kā pārējie baltieši, mērķtiecīgi iznīcināja visus saskares punktus un visas iespējas ieslēgt viņus kopējā ražošanas telpā.

Protams, ir iespējams, padomāt par to, ko no Latvijas varētu iegūt nākotnē, tomēr nav īsti skaidrs, kāpēc Medvedevam būtu jātiekas ar šīs valsts prezidentu? Ja kādam kaut ko savajadzēsies no jebkuras Baltijas republikas, viņš piezvanīs uz Vašingtonu un noskaidros savu jautājumu pie šī reģiona Austrumeiropas kuratora. Kas attiecas uz dažām nostalģiskām notīm un atmiņām par kopīgo padomju pagātni, kas daudzējādā ziņā noteica Krievijas līderu attieksmi pret Baltiju un citām bijušām padomju valstīm 90.gados, pēc „bronzas nakts” Tallinā un citiem notikumiem, tas vairs neko nenozīmē.

Latvieši ir kā „poļu santehniķi”

Publicists un analītiķis Anatolijs Vassermans atzīst, ka Latvijas uzņēmēju vizīte Maskavā ar prezidentu priekšgalā apstiprina faktu, kas bija acīmredzams jau sen: aiz kopējās Krieviju ekonomiskās telpas nekādas attīstības perspektīvas jaunajām demokrātijām nav. Latvija, iznīcinot savu pat pēc Eiropas standartiem ļoti labo ražošanas un materiāli tehnisko bāzi, pretim saņēma lētā darbaspēka piegādātāja lomu.

„Cik man zināms, latvieši Eiropā kļuvuši par apsmietā „poļu santehniķa” analogiem. Tas Latvijai ir kopīgs ar citām bijušajām padomju republikām, kas izolējās no Krievijas, cerībā, ka tiks uzņemtas Eiropā. Ekonomiskā krīze, kuras laikā Eiropā saruka ražošana, skaidri parādīja, ka bijušas padomju republikas tur ir vajadzīgas tikai kā jaunas asinis Rietumeiropas izvārgušajiem vampīriem. Tajā pašā laikā Krievija, neraugoties uz vietējo deindustrializatoru pūliņiem, joprojām lielā mērā ir ražošanas lielvalsts un tai ir iespēja savus kaimiņus pieslēgt kopējai sistēmai. Ražošanas lielvalstīm raksturīgs, ka to sistēmā visiem atradīsies vieta. Cita lieta, ka nekāda ekonomiskā reintegrācija nav iespējama, ja tiks saglabāta demonstratīva politiskas nepatikas paušana no Baltijas valstīm.”

Kā reiz teica Vladimirs Uļjanovs: politika ir koncentrēti pausta ekonomika. Tas nozīmē, ka ekonomiskā vajadzība integrēties ar Krieviju agri vai vēlu Latviju piespiedīs manīt politiku.