Noras Bumbieres kvēlākais fans
Mūziķis Kārlis Ārgalis–Straumēns (50), kā pats apgalvo, bijis leģendārās latviešu dziedātājas Noras Bumbieres dzīves pēdējais vīrietis. Viņš Noru mīl un dievina joprojām.
„Mikrofona ieraksti” ar Noras Bumbieres dziesmu izlasi uzsākuši jaunas albumu sērijas „Leģendas” izdošanu. Albuma prezentāciju apmeklēja daudzi Noras laikabiedri — dzejnieks Jānis Peters, dziedātāji Ojārs Grīnbergs un Viktors Lapčenoks, muzikoloģe Daiga Mazvērsīte, komponists Gunārs Freidenfelds, radio žurnālists Gunārs Jākobsons —, kā arī Noras Bumbieres viskvēlākais fans — Kārlis Ārgalis–Straumēns. Viņš Noras pēdējos dzīves gados bija dziedātājas uzticības persona, un Nora viņam atklāja savus visdziļākos dvēseles noslēpumus. Kārlim bija lemts ne tikai fanot par Noras balsi, bet arī pašam uzstāties kopā ar viņu koncertos un duetā ierakstīt vairākas dziesmas, kuras līdz pat šodienai saglabājušās Kārļa dziesmu arhīvā.
Kārlis Ārgalis–Straumēns dzimis un audzis Rīgā, bet pats apgalvo, ka pa pusei ir latgalietis. Stāstot par savu dzimtas koku, Kārlis teic, ka arī kādreizējais Rīgas mērs Andris Ārgalis esot viņam rada. „Vienreiz, kad nejauši satikāmies, Andris teica, ka man esot tikpat līks deguns, cik viņam. Varētu jau būt, ka esam attāla rada, jo mūsu senči nāk no viena „kraja”,” pasmaida interesantais vīrs.
Kārlim jau kopš bērnu dienām mūzika ir sirdij tuva, par dziedāšanu viņš saņēmis pat sodu. Tas noticis dienestā padomju armijā, kad par savām muzikālajām izdarībām ielikts „gubā” un pāris dienu pavadījis restotā kamerā. Latvijā skatuves gaitas Kārlis uzsāka tikai pēc tam, kad 1981. gadā atgriezās mājās no dienesta armijā Kazahstānā.
„Tajā pašā gadā aizgāju mācīties pie daudzu Latvijas dziedātāju vokālās pedagoģes Maigas Grietēnas, jo jau pirms armijas biju dziedājis VEF Kultūras pils grupā „Vefiešu balsis” un korī „Rīga” pie Jāņa Dūmiņa,” stāsta Kārlis, kas paralēli mācībām pie vokālās pedagoģes Grietēnas iestājās Jāzepa Mediņa mūzikas vidusskolā, kur viņa skolas biedri bijuši tādi slaveni latviešu dziedātāji kā Nauris Puntulis un Niks Matvejevs.
Kad no Jelgavas ansambļa „Gamma” pie Raimonda Paula dziedāt bija aizgājis jaunais solists Žoržs Siksna, vokālā pedagoģe Grietēna ieteica „Gammas” vadībai Kārli. „Ok, es biju ar mieru. Žoržiks prom, es vietā. Tāpat bija arī ar Siguldas orķestri, ko vadīja Alnis Zaķis un Pēteris Goldbergs. Tiklīdz orķestra solists Nauris Puntulis aizgāja pie Jura Kulakova uz grupu „Pērkons”, tā man radās vieta Siguldas orķestrī,” teic Kārlis.
Kārlis apvienojis dziedāšanu Jelgavas „Gammā” un Siguldas orķestrī, bet trešais orķestris Kārļa mūžā ir „Harmonija”. Kārlis apgalvo, ka kaifs bijis dziedāt orķestrī, kur viņa skatuves kolēģi bija Viktors Lapčenoks, Žoržs Siksna, Margarita Vilcāne un Ojārs Grīnbergs.
Muzikants arī pats komponē dziesmas, viņa kontā ir 100 oriģināldziesmu, daudzas Kārļa rakstītās dziesmas savulaik kļuvušas par īstiem hitiem, viņš arī tautā zināms kā latgaļu častušku ziņģētājs. Savulaik Kārlis pat koncertējis Sibīrijā, bet ar Maestro Raimondu Paulu uzstājies Kirovas apgabalā Krievijā. Ārgalis–Straumēns pārliecināts, ka Latvijas muzikanti cits citu pazīst kā raibus suņus, un viņš vairāk esot atpazīstams mūziķu aprindās.
Nora Bumbiere un Kārlis Ārgalis–Straumēns satuvinājās laikā, kad Nora dziedāja Harija Užāna ansamblī „Sandra un Harijs”, kurā par ārštata mūziķi uzaicināja arī Kārli. „Nora bija ļoti sirsnīgs cilvēks. Jau sen viņu zināju, man mājās bija Noras plates, un viņa bija mans elks mūzikā.”
Nora, iepazinusi Kārli, jaunajā vīrietī atrada uzticamības personu. Dziedātāja viņam stāstīja noslēpumus, kurus neatļāvās uzticēt ne savām draudzenēm, ne skatuves kolēģiem, ne arī trešajam vīram Arsenam Sulejmanovam.
Lai arī Nora par Kārli bija 16 gadu vecāka, Kārli šis fakts valdzinājis vēl vairāk, jo viņam vienmēr patikušas vecākas un valdonīgākas sievietes. Nora Bumbiere atbildusi visiem Kārļa ideālas sievietes kritērijiem: „Mēs samīlējāmies. Gadiem nav nozīmes. Galvenais, ka viņa bija forša sieviete, ļoti mīlīga un sirsnīga. Mēs varējām apķerties un stundām ilgi runāties. Ja vajadzēja, Nora atspiedās man uz pleca un izraudājās. Viņa man stāstīja visu, arī to, ka vīrs Arsens pret viņu ļoti slikti izturējās — gan roku pacēla, gan bija uzsācis romānu ar abu kopīgās meitas Beatrises auklīti Andželu.”
Kārlis, kā pats teic, pacietīgi stāvēja rindā uz Noras Bumbieres sirdi, jo cerēja, ka dziedātāja reiz pieņems viņa bildinājumu. „Es tobrīd vēl biju jauns un ļoti gribēju, lai Noriņa kļūst par manu sievu. Taču Nora nebēdnīgi smēja, ka pirmais rindā ir Žoržs Siksna un tikai tad Kārlis,” atceras dziedātājs, kurš tā arī nesagaidīja brīdi, kad Nora aiziet no sava vīra Arsena. Viņa samierinājās gan ar vīra cietsirdīgo attieksmi — viņš palaida rokas —, gan ar viņa sānsoļiem. Un turpināja ciest.
Paralēli draudzībai ar leģendāro dziedātāju Ārgalis–Straumēns bija izveidojis arī savu ģimenei, un pusgadu pēc tam, kad Nora pasaulē bija laidusi savu trešo bērnu, meitiņu Beatrisi, arī Kārļa ģimenē piedzima dēls Vilis. Tiesa gan, pēc vairākiem gadiem Ārgalis–Straumēns aizgāja no sievas un abu dēlu mātes.
Tolaik dziedātājs dzīvoja Ropažos un cīnījās, kā spēja, lai uzturētu bērnus. Tā kā darba mūzikas lauciņā nebija daudz, bet Kārļa ģimenei bija lauku saimniecība, viņš, apkrāvies ar lielām somām, devās uz Rīgu, lai Imantas tirgū pārdotu pienu, krējumu un biezpienu. Ārgalis–Straumēns uz Rīgu brauca katru darbdienas rītu, un, līdzko Noras dzīvesbiedrs Arsens bija izgājis pa Purvciema dzīvokļa durvīm, viņš klusi bija ielavījies iekšā. „Vienmēr samīlēju Noriņu, uzklausīju viņas bēdas, kā arī abi kopā iedzērām. Aizvedu arī Norai kārtīgu lauku biezpieniņu un krējumu. Tā kā biju nabags, neko citu viņai nevarēju dot. Tāpēc jau arī noteikti nesagājām kopā pa īstam, jo es nebiju spējīgs viņu nodrošināt. No rītiem, kad atbraucu, Noriņa man iedeva naudiņu un es aizskrēju pakaļ vienai pudelītei, un tā arī abi to iztukšojām. Noras vīrs to nezināja. Ja Arsens mani būtu noķēris kopā ar Noru, viņš noteikti man būtu galvu norāvis, jo viņš bija augumā ražens „mužiks”,” žurnālam „Kas Jauns” atmiņās dalās Kārlis Ārgalis–Straumēns.
Tiesa gan, Inetas Meimanes grāmatā „Nepalikt vienai tumsā”, kurā Noras Bumbieres līdzgaitnieki dalās atmiņās par Noru, Ārgalis-Straumēns stāsta, ka viņa un Noras attiecībās seksa nav bijis, tikai īsta un dziļa draudzība. Kārlis tikai lolojis sapni par iespēju satuvināties ar Noru: „Nora gaidīja, bet es „noraustījos”. Tagad kā vīrietis to nožēloju. Tas bija un palika sapnis.” Nu gan viņš runā ko citu.
Vaicāts, ja jau viņš zināja un redzēja, kā Nora slīgst alkohola problēmās, kāpēc viņš nemēģināja viņu atrunāt no šīs likstas, Kārlis ir godīgs: „Es dzēru kopā ar Noru — jo vairāk skumju, jo vairāk cilvēks dzer. Mēģinot aizmirsties, Nora un es vēl vairāk iedzērām. Nora vienmēr zināja, cikos es būšu klāt, un man tik atlika: „Kling klang esmu klāt, pieci polši — varam sākt!”
Kad Noru Bumbieri ielika slimnīcā un viņas izskats liecināja, ka labi nebūs, Kārlis aiznesās uz Latvijas Radio māju pie Maestro Paula un Viktora Lapčenoka, lūdzot, lai abi vīrieši aizbrauc apciemot Noriņu, kura guļ uz nāves gultas. „Viņa pēdējā laikā kļuva aizvien dzeltenāka. Ar Noras ārstēšanu gāja raibi. Komponists Grigorijs Zilbers mēģināja atrast iespēju izārstēt viņu kādā ārzemju klīnikā, bet pietrūka naudas. Nora mocījās, bet neteica to nevienam. Savas dzīves pēdējās dienās Nora ļoti, ļoti gribēja dzīvot, bet viņai vairs nevarēja palīdzēt. Nora aizgāja, jo viņu pievārēja aknu ciroze,” asarām acīs atceras dziedātājs.
Kārlim spilgti palicis atmiņā 1994. gads, kad 12. janvārī, dienā, kad Raimonds Pauls svin savu dzimšanas dienu, 46 gadu vecumā Gaiļezera slimnīcā beidza pukstēt leģendārās dziedātājas sirds: „Tā bija auksta janvāra diena, un pie Noriņas līdz pēdējais stundai bija viņas jaunākā māsa Māra. Vēlāk gan Noras vīrs Arsens, kad dalīja Noras mantu, aicināja mani par liecinieku, bet es nebraucu, man tas nepatika. Ātri vien pēc Noras bērēm Arsens ar meitu Beatrisi un auklīti Andželu aizlaidās uz Ņujorku.”
Skatījies nerātnas filmas kopā ar Dimiteru
Joprojām atminoties Noru, Kārļa acis kļūst miklas: „Tādas sievietes, kāda bija Nora, vairs nekad nebūs.” Raksturojot Noru Bumbieri, Kārlis taic, ka viņa bija tieša sieviete, kura nemācējusi melot: „Nora nerunāja muļķības un neglaimoja.”
Par savu mūža mīlestību Kārlis uzņēmis arī dokumentālo filmu, kurā skan Noras izpildītās dziesmas un dziedātājas skatuves kolēģi izsakās par viņu. Tajā redzama un dzirdama arī pati Nora. „Sākumā gan viņa negribēja, bet vēlāk piekrita intervijām. Es uzdevu jautājumus, un Nora atbildēja. Filma ir tapusi amatieru līmenī. Man ir sapnis samontēt filmu, lai to var redzēt ikviens, kuram ir dārga Noras piemiņa,” cer Kārlis Ārgalis–Straumēns.
Kārlim kino lietas vienmēr interesējušas, un tās viņš pat apguvis Rīgas 3. tehniskajā skolā. Viņš atceras, kā padomju gados pirmās aizliegtās ārzemju video filmas gājis skatīties pie drauga, dziesminieka Kaspara Dimitera. „Pirmo reizi dzīvē „porņukus” skatījos kopā ar Dimiteru. Sākumā uzlikām šausmu filmas, bet, lai tās skatītos, bija jāpiedzeras. Pēc tām skatījāmies porno filmas. Nu, bet pēc tam tik gāja vaļā! Ne jau vieni skatījāmies, arī dziedātāja Sandra Ozolīte turpat mums mīcījās blakus. Visi jau domāja, ka esam baigie bohēmisti.”
Kārlis smejas, ka jaunībā nav bijis bagāts un arī tagad nav kļuvis par naudīgu vīru, lai gan viņa dziesmas ieņēmušas augstas vietas dažādos topos. Šobrīd Kārlis gaida savu kārtu „simtlatnieku” rindā, cerot uz sociālo pabalstu. „Ļoti trūcīgi dzīvoju,” paskaidro Kārlis.
Ja Kārli aicina, viņš brauc muzicēt pa Latvijas kultūras namiem. Viņu dažreiz aicina arī par izvadītāju bērēs. Lai arī materiālie apstākļi nav spīdoši, Kārlis ir optimistiski noskaņots un teic, ka Nora viņam iemācījusi kādu dzīves patiesību: „Ja par tevi runā, tad vienalga — labu vai sliktu. Galvenais, lai runā. Jo tikmēr tu esi dzīvs!”
Kārlis sarunas nobeigumā piebilst: „Nora vienmēr paliks mana dieviete.” Uz Noras Bumbieres kapu Kārlis parasti ved rozes vai neļķes dzeltenā krāsā, jo novērojis, ka dzeltenā ir Noras mīļākā krāsa.
