Latvijas Televīzijas demonstrētais "Ilgais ceļš kāpās" izraisa asas vārdu kaujas

Nesen Latvijas Televīzijas 1. kanāls sāka demonstrēt 1981. gadā uzņemto septiņsēriju mākslas filmu „Ilgais ceļš kāpās”. Diskusijas par filmas izrādīšanas lietderību sabiedriskajā televīzija izraisīja „Latvijas Avīzes” lasītāja, politiski represētā Ilmāra Knaģa vēstule, kurā viņš rakstīja:

„Tas, ka šī filma pirms vairākiem gadiem tika rādīta Krievijas televīzijās, bija saprotams. Lai gan arī toreiz patiesībā Latvija varēja asāk iebilst par Latvijas vēstures nepatiesu interpretāciju. Bet šāda filma Latvijas sabiedriskajā televīzijā. Tagad, kad Latvija jau 25 gadus atkal ir neatkarīga valsts! Nonsenss! Kādā valstī tad galu galā es dzīvoju? Rādās, ka tajā pašā Krievijā esam un nekādi netiekam no tās vaļā. Mēs protam tikai lielīties, ka esam uzņemti gan NATO, gan ES, gan gudri, gan lieli un vareni…”

Filma – noziegums pret Latvijas valsti un tautu

„Vai tiešām LTV vadošajiem darbiniekiem šis numurs ies cauri? Es ļoti gaidu gan kultūras, gan izglītības ministru reakciju (maz ticams), gan arī vēl augstāko amatpersonu reakciju. Bet varbūt viņi domā, ka šīs filmas demonstrēšana tikai tāda „sīka vienība”, ka par to nav vērts runāt? Es gan to uzskatu par noziegumu pret Latvijas valsti un tautu.

Un tā, katru trešdienas vakaru, sēriju pēc sērijas, lai tautas atmiņā atjaunotu brīnišķīgos krievu laikus. Tantuki ar mazbērniem klēpī sēdēs pie raibā ekrāna un skaidros mazajiem, ja tie ko nesaprot. Un mazais jautās vecmammai, kas tie tādi aizsargi, kas leģionāri un kas briesmīgie partizāni? Man nav ne laika, ne patikšanas uzskaitīt visus šajā filmā pret Latvijas valsti un tautu vērstos melus,” turpina Knaģis.

Skaudrs mīlas stāsts

Savukārt Latvijas Televīzija aicina filmu skatīties kā skaistu mīlas stāstu vēstures griežos. Televīzijas pārstāvis Klāvs Radziņš uzsver, ka LTV filmu atlasē demonstrēšanai pastāv kritēriji un galvenais no tiem – noturēt augstu kvalitātes latiņu, kas sevī ietver kvalitatīvas, pārdomas rosinošas filmas. Par šādu atzīstams arī leģendārais seriāls „Ilgais ceļš kāpās”.

„Marta ir viena no izcilākajām Lilitas Ozoliņas lomām, filmas vēsturiskās atklātības pakāpe ir vienīgā iespējamā tās tapšanas laikā. Pirmo reizi tajā runāts par deportācijām uz Sibīriju. Bez visa tā – mūsu skatītāji ar prieku redz mūsu izcilo aktieru buķeti, bet vēstures interpretāciju gudrs skatītājs vērtē individuāli. Aicinām šo filmu skatīties kā skaistu mīlas stāstu vēstures griežos,” komentē televīzija.

„Jo ilgāk dzīvosiet, jo vairāk visādu aplamību piedzīvosiet”

Filmas demonstrēšana izraisījusi plašas diskusijas sociālajos tīklos. Lai arī pēc valsts neatkarības atjaunošanas tā jau daudzkārt rādīta gan sabiedriskajā, gan komercetelevīzijā, šādas diskusijas līdz šim nav bijušas. Lūk, daži viedokļi:

„Lasu un brīnos – cik ātri mēs aizmirstam pagātni! Šī filma ir epopeja par mūsu latviešu likteņiem, stāsts veidots pēc tā laika vēstures izklāsta pozīcijām. Tas bija laiks, kad meloja visi, bet nemeloja aktieri un mākslinieki, kas izdzīvoja patiesu stāstu. Scenāriju rakstīja krievu rakstnieks, latvieši paši neko nevarēja uzrakstīt tais laikos. Un atcerēsimies, ka laiks, kad skatījāmies šo filmu ar lielu interesi un mīlestību, bija mūsu – vidējās un vecākās paaudzes jaunības laiks. Izcili kinoaktieri, skaista mīlestība, brīnišķīga Paula mūzika. Nevajag visu noliegt!”

„Filma man patīk. Viena no manām mīļākajām... Politika lai paliek politiķiem. Es par to neiedziļinos, jo melu uz pasaules ir daudz. It īpaši saistīti ar politiku. Dodiet mums ar sirdi, jūtām, smaidu un asarām skatīties šo fantastisko filmu!”

„Bet vēsturei taču lai paliek dokumentālās filmas un grāmatas. Ja mēs tā ņemam, tad arī „Mans draugs -  nenopietns cilvēks” nevar rādīt, jo tur slavināta brigādes sociālistiskā sacensība. Un arī citām filmām ideoloģiski var piekasīties.

Kurš gan tam kritizētājam liedz ieguldīt (ar peļņu) vai vismaz ziedot savus līdzekļus citu labāku un vēsturiski patiesāku filmu radīšanā. Lai mēģinātu kaut uz pusi pārspēt to, kas radīts iepriekš”.

Diemžēl!: „Arī man šādas filmas demonstrēšana ir absolūti nepieņemama, jo „kvalitatīvas pārdomas” izraisa tāpat „Uz jauno krastu” un “Ļeņins oktobrī”! Un, lai ikvienam slavētājam būtu skaidrs, kādēļ, pacentieties salīdzināt šo „šedevru” kaut vai ar lietuviešu filmu „Neviens negribēja mirt”!”

Ōpis: „Jo ilgāk dzīvosiet, jo vairāk visādu nepareizību un aplamību piedzīvosiet. Ja katru centīsieties dedzīgi apstrīdēt, cietīs jūsu veselība”.

Es pac: „Tad jau vajadzētu aizliegt jebkuru padomju laikos uzņemto filmu – ieskaitot bērnu filmas (nu kaut vai, pirmās, kas ienāca prātā – „Saulessvece”, „Dunduriņš” – vai tik tur netiek slavināta kolhozu iekārta?!, jebkuru padomju laikos sarakstītu lugu, grāmatu, dzejoli u.t.t. Vai mēs nepaliekam drusku slimi?”

50s: „Filmu skatijos okupācijas laikā . Tagad ,protams, ne. Komunistu propagandas gabals”.

***

Septiņu sēriju mākslas filma „Ilgais ceļš kāpās” tika uzņemta 1981. gadā Tā ir melodrāma, kas stāsta par zvejnieka dēla Artūra Bangas un saimnieka meitas Martas Ozolas mīlu, kas risinās no 20. gadsimta 30. gadiem, cauri Otrā pasaules kara un līdz pēckara gadiem. Ilgs un nežēlīgs ir abu dzīves ceļš, kamēr viņi atkal sastopas dzimtajā zemē. Tajā filmējušies daudzi izcili latviešu aktieri. Atbilstoši tā laika ideoloģiskajām nostādnēm arī traktēti vēsturiskie fakti. Tomēr filma izpelnījās plašu popularitāti arī tādēļ, ka tajā pirmo reizi tika atklāti parādīta latviešu izsūtīšana uz Sibīriju Staļina laikā.