Bijušais Rīgas milicijas priekšnieks: Slapiņu nošāva OMON snaiperis

­

"Viņam [Slapiņam] uz pleca taču bija sudrabaini mirdzoša filmēšanas kamera, kas no tālienes izskatījās kā granātmetējs. Tāpēc snaiperis šāva uz viņu," intervijā "Neatkarīgajai Rīta Avīzei" saka Bugajs.

Viņš noliedz, ka barikāžu laikā Latvijā darbojies kāds trešais spēks. "Nebija nekāda trešā spēka. Izmeklētāji to izdomāja, lai būtu interesantāk," piebilst Bugajs.

Bugajs uzskatu, ka Iekšlietu ministrijas vadība tajā laikā neko nebija izdarījusi, lai pasargātu pašu ministriju un tās personālsastāvu pret OMON vienības uzbrukumu 1991.gada 20.janvārī.

Viņš uzsver, ka tolaik barikādes uztvēris tikai kā kārtējos dziesmu svētkus, "visas saliekamās gultas bija izpirktas. Rīgas centrā bija izīrētas visas istabas un dzīvokļi, tur saliktas gultas, lai pēc iespējas vairāk būtu guļvietu. Ārzemnieki brīnījās: vai jums te dziesmu svētki? Tur, kur atrodas Barklaja de Tolli piemineklis, bija tāda kā skatuve, uz kuras uzstājās cilvēki, tas pats notika Doma laukumā un pie televīzijas ēkas. Un neviens neiedomājās, ka Latvijā jau atrodas specnazs - īpašā uzdevuma vienība."

Pēc Bugaja teiktā, Latvijā 1991.gada janvārī bija no simt līdz trīssimt cilvēkiem, daļa bija apmetušies pretim kino "Pionieris" [tagad klubs Essential], daļa - Jūrmalā, Lielupē. Viņi pārvietojās slēgtās kravas automašīnās pa 25 cilvēkiem katrā. Dienā, kad notika uzbrukums Iekšlietu ministrijai, viņi patrulēja Komjaunatnes [tagad 11.novembra krastmala] krastmalā, pie centrālās dzelzceļa stacijas, Kirova parkā [tagad Vērmanes parkā]. Kad sākās šaušana, viņi atradās pie Politehniskā institūta ēkas.

Kā atceras Bugajs, toreizējais iekšlietu ministrs Aloizs Vaznis liktenīgajā laikā aizbrauca uz Maskavu, kaut arī zināja, ka būs uzbrukums ministrijai, atstājot ministriju sava vietnieka Zenona Indrikova pārziņā. Bugajs vairākkārt uzsver, ka ministrijas vadībai nebija nekādas stratēģijas, un tai nebija arī plāna, kā aizstāvēties uzbrukuma gadījumā.

Taču ministrijā strādāja ap 500 labi un vispusīgi apmācīti kadri. Bugajs uzsver, ka tagad mēģina noklusināt, kur šie cilvēki bija palikuši uzbrukuma laikā.

"Lūk, bija atbraukuši Bauskas miliči! Piedodiet, daži provinces cilvēki, kuriem īsti nav skaidrs, ko darīt - vai viņi spēja aizstāvēt ministrijas ēku pret labi apmācītiem milicijas īpašās vienības kaujiniekiem? Viņus pēc tam Indrikovs apbalvoja ar ordeņiem. Es viņiem jautāju: par ko jums tie ordeņi? Par ministrijas aizstāvēšanu, viņi atbildēja. Bet ko jūs konkrēti darījāt, lai aizstāvētu ministriju? Atbildes nebija," tolaiku notikumus atceras Bugajs.

Pēc uzbrukuma beigām Rīgas miliči pie ministrijas durvīm pārbaudījuši katra ienākošā darbinieka dokumentus un iztaujājuši, kur katrs bijis uzbrukuma laikā, kāpēc neaizstāvēja savu ministriju. "Izrādījās, ka daļa slēpās transporta milicijas, daļa - pilsētas pārvaldes telpās. Es zinu, ka viss ceļa posms no pārvaldes līdz ministrijai bija snaiperu kontrolē. Par šo faktu var pārliecināties rāciju sarunu ierakstā. Vienā vietā dzirdam sarunu par to, ka parkam tuvojas kaut kādi apbruņoti cilvēki, snaiperiem tiek pavēlēts neļaut viņiem aizkļūt līdz ministrijai. Tie bija divi miliči, kuri ar pistolēm rokās skrēja cauri parkam," stāsta Bugajs.

"Interesanti, ka pēc tam, kad omonieši jau bija pametuši ministriju, es sadzirdēju, ka zem kafejnīcas letes pirmajā stāvā kāds rosās. Izrādās, tur "varonīgi" bija paslēpies viens no vēlākajiem "varoņiem", kas vēl līdz šim dala ordeņus," atceras Bugajs.

Uz jautājumu, vai 20.janvārī bija nolemts likvidēt barikādes, Bugajs atbild, ka specvienības divīzija gaidījusi pavēli no Maskavas. "Ja tā būtu saņemta, specnazs likvidētu barikādes piecpadsmit minūtēs. Dažas trokšņa un gaismas granātas, dažas dūmu granātas, sāktos panika, daudzi cilvēki paliktu akli un kurli, daudzus būtu viegli nogalināt, barikādes paliktu tukšas," saka bijušais Rīgas pilsētas milicijas pārvaldes priekšnieks.

Viņš pieļauj, - ja cilvēki specnazam pretotos, notiktu tas pats, kas notika Viļņā, tikai upuru būtu vairāk. Bugajs atceras, ka lūdzis toreizējo Augstākās padomes priekšsēdētāju Anatoliju Gorbunovu, lai viņš pierunā barikādniekus atstāt savas barikādes.

"Zināms, ka barikādniekiem bija daudz šaujamo un auksto ieroču. Neviens arī nezina, kur palika Roberta Mūrnieka mašīna ar veselu kravu šaujamieroču - tā nāca no Valmieras. Mūrnieku, kā atceraties, sašāva, un, kamēr mēs ņēmāmies ar ātro palīdzību, tikmēr kāds piesēdās pie auto stūres, un šo mašīnu vēlāk atrada pie Saulkrastiem, tikai jau bez ieročiem," atceras Bugajs.

Bugajs norāda, ka atšķirībā no 1991.gada janvāra barikādēm, kad specvienība tikai gaidīja pavēli no Maskavas, tā paša gada augusta puča laikā šāda pavēle jau bija saņemta. "Augustā visi cilvēki jau bija morāli sagatavojušies militārajam apvērsumam," saka Bugajs un piekrīt, ka 20.augustā līdz pusdienlaikam jau bijis gatavs saraksts: to nošaut, to izsūtīt, to ieslodzīt. Sarakstu veidojuši Iekšlietu ministrijas kadru virsnieki.

"Katru gadu, kad tiek atzīmēti 1991.gada 20.janvāra barikāžu notikumi, man nākas brīnīties: kāpēc kā centrālie tēli tajos piedalās cilvēki, kam ar šiem notikumiem nav nekāda sakara? Labākajā gadījumā viņi var būt vienīgi to dienu laikabiedri, varbūt pat tikai fantazētāji. Dažkārt viņi cits citam melo līdz tādai pakāpei, ka sāk ticēt paši saviem meliem," piedalīšanos (vai tieši otrādi – nepiedalīšanos) barikāžu notikumos skarbi raksturo Bugajs.

­