In memoriam. Olimpietes Ineses Jaunzemes trīs dzīves
Latvijas pirmā olimpiskā čempione Inese Jaunzeme (1932–2011) pamatoti uzskatīja, ka vienas dzīves laikā nodzīvojusi trīs dažādas dzīves: kā sportiste, ārste un iedvesmotāja.
13. februārī saņēmām ziņu, ka 78 gadu vecumā mūžībā aizgājusi Latvijas pirmā olimpiskā čempione Inese Jaunzeme. 2009. gada pavasarī pie Jaunzemes kundzes viesojās žurnāls „Patiesā Dzīve”. Lūk, žurnālistes Laimas Muktupāvelas intervija ar mūsu pirmo olimpisko čempioni, 1956. gada Melburnas olimpisko spēļu zelta medaļas šķēpmešanā ieguvēju, Latvijas Olimpiešu kluba prezidenti, medicīnas doktori Inesi Jaunzemi.
„Ar šķēpu un zem spārna”
(intervija publicēta žurnālā „Patiesā Dzīve” 2009. gada maijā)
Visi zina, ka tieši Inese Jaunzeme bija pirmā sportiste, kas Latvijai 1956. gadā izcīnīja olimpisko zelta medaļu šķēpmešanā. Pirmā – Latvijai! Taču viņa pati uzskata, ka savas vienas dzīves laikā dzīvojusi trīs dažādas dzīves. Kā sportiste, kā ārste, kā iedvesmotāja. Un visas spoži. Kas ir cilvēka patiesā dzīve? Tās jēga ir mainīgs lielums, viņa atzīst.
“Melburnā priekšsacīkstēs biju pilnīgi apmulsusi. Spiediens no vadības pēc rezultāta un psiholoģiskā atmosfēra visapkārt stadionā tik liela, ka ne aprakstīt. Bija izkārtots, ka starp metieniem ir divdesmit minūšu liela starpība. Dari, ko gribi. Divdesmit minūtes man šķita kā mūžība, un es nojautu, ka tās es varu neizturēt. Tāda sajūta, ka vari izjukt pa gabaliem no spriedzes,” intervijas sākumā pajautāju par to mirkli, kas Inesi Jaunzemi bija pacēlis spožā atpazīstamības saulē. Šis mirklis, kamēr šķēps lidoja līdz olimpiskajam zeltam, ir devis stabilu pamatu visam, ko viņa vēlāk veikusi dzīves laikā.
“Pēkšņi es sapratu, ka man ir jāpaņem sega, jāietinas tajā un jāaizmieg. Piecpadsmit minūtēs atslēdzos, aizmigu. Segā ietinusies, aizmuku no burzmas, no pasaules. To piecpadsmit minūšu laikā jutos tik droši kā nekad. Tajā brīdī manis nebija. Pēc tam pamodos, piecās minūtēs iekustējos.
No kurienes man tāda zināšana un spējas tā rīkoties? Kurš mani pamodināja tieši pēc piecpadsmit minūtēm? Nekad vēlāk mūžā tā neatkārtoju. Man vajadzēja paveikt to, ko varu, bija jāsavācas, lai aizietu prom no visa liekā.”
Īstais un mākslīgais skaistums
– Savu zinātnisko darbu aizstāvēju tieši par nesaaugušo kaulu lūzumu operatīvo ārstēšanu. Tāds nesievišķīgs darbs. Zinātniski pētnieciskajā traumatoloģijas un ortopēdijas institūtā, nodaļā, kur strādāju, ķirurgi veica ne tikai rekonstrukcijas operācijas locītavām, bet bija spēcīgi attīstīts zinātniski pētnieciskais darbs. Profesors Viktors Kalnbērzs kopā ar kolēģiem veica neticamākās operācijas, vienlaikus laboja kropļojošas ķermeņa rētas, līdz ar to mūsu nodaļā bija atļauts veikt 10% neprofila operāciju. Viņam bija globāls skatījums savai misijai.
– No zinātniskā viedokļa tas bija sasniegums ķirurģijā, jo tieši Rīgā tika veiktas pirmās dzimuma maiņas operācijas. Kāda jums bija attieksme pret plastiskajām operācijām?
– Es vēl toreiz biju īstens padomju medicīnas produkts. Man šķita, ka estētiskā ķirurģija der tikai bagātajai Amerikai, kur aiz pārāk lielas labklājības vairs nezina, ko darīt. Toreiz padomju medicīnā, lai atceramies, valdīja uzskats, ka galvenais ir celt sociālismu: rokas, kājas ir – labi, nāsis, pa ko elpot, ir – tad tik uz priekšu! Kāds tas deguns vai kādas ausis, ja suns nokodis, – tas nekrīt svarā... Septiņdesmito gadu sākumā biju asistente, kad šefs Kalnbērzs sāka nodaļas darbību paplašināt, tad sevī domāju: ak, Die’s, kam gan tas vajadzīgs? Cilvēki nāk ar vēlmi uzlabot to, kas nepatīk, kaut arī viņiem bija veselības problēmas. Operācija vienmēr ir risks cilvēka dzīvībai. Estētiskajai operācijai – dubultrisks! Domāju: nu, kāpēc sievietes tā riskē?
– Atceros savu pirmo operāciju, kad mainīju skeptiskās domas. Toreiz man bija pāri trīsdesmit, atnāca... veca sieviete – ap piecdesmit. (Pasmejas.) Tagad es domātu: o, cik jauna! Viņai bija ne īpaši labi saglabājusies seja, bet normas robežās, noslīdējusi āda ap žokli, kas darīja viņu mazliet bēdīgu. Viņai bija pāris gadu jaunāks vīrs, un viņa domāja, ka novecojusī seja jaunajam vīram var nepatikt, viņa kaunējās vīram stāvēt blakus. Ģimenes drāma, kad sieviete jutās nedroša par savu laimi. Divus gadus viņai bija sirds problēmas. Ar tagadējām zināšanām varu traktēt sirds sāpes kā emocionāla rakstura psihosomatiskās vainas, jo zināms, ka it īpaši sirds reaģē uz negatīvām emocijām. Tāda anamnēze, tāda, lūk, pacienta vēsture.
Tajā brīdī nodomāju: ko šefs dara, ja ņem viņu operēt? Es nosodīju šādu operāciju. Traks viņš ir, domāju, sievietei ir sirds problēmas, ja nu viņai sirds apstājas, kamēr uz operāciju galda? Viņa taču var dzīvot tālāk, nav nemaz tik nesmuka... Kā tagad atceros nosodījumu.
– Asistentam jāturas pie āķiem un jātur ciet mute. Kas jādara – jādara. Bet, kad šī sieviete atnāca uz kontroli parādīties, viņai bija cita gaita. Vairs nebija veca vecene, kas atvilkās, bet moža, skaista sieviete. Un seja bija ieguvusi citu starojumu. Cita gaita, citas acis, cits smaids. Sievietei bija cita enerģija! Tajā brīdī nodomāju: pagaidi, Inese, pagaidi... Kad ieraudzīju izmaiņas, atskārtu, ka biju kļūdījusies, ka man nebija taisnība.
– Vai taisnība, ka plastiskajām operācijām nav tikai estētiska rakstura?
– Ķirurgs var veikt darbu profesionāli, un, ja cilvēks pats pieliek tādu pievienoto vērtību, rezultāts ir negaidīti labs. Ārsta spēkos ir izvilkt skabargu, kas sāp. Ir visādas metodes – var pārliecināt cilvēku, ka viņš ir skaists. Esmu sastapusi daudz sieviešu, kas ir “vidēji skaistas”, bet, kad viņas pašas paceļ savus deguntiņus, kad viņās kūsā enerģija, visi redzam – jā, cik skaista sieviete. Te der atgādināt hrestomātisko teicienu, ka “sievietes skaistums nāk no iekšām”.
– Kad biju Amerikā, biju pārsteigta par amerikāniešu atbrīvotību un iekrišanu kā azartā. Lepojas un lielās – Amerikā tas ir bizness. Arī estētiskajam ķirurgam jābūt kaut mazliet māksliniekam. Tie nav māli, no kuriem izveido ķiņķēziņu. Mūsdienās ar datoru var modelēt dažādus rezultātus, parādīt klientam, vai patiks. Tāpat svarīga prakse un pieredze. Taču mani izbrīna ārprātīgā tendence sevi labot. Cilvēkam gribas pilnveidoties, bet varbūt tas ir nepilnvērtības komplekss, kā uztver psihologi? Tās dāmas, kas guļas zem naža, lai “te paceltu gabaliņu”, šite noņemtu krunciņu”, jau ir kļuvušas par atkarīgajām. Atkarīgais cilvēks, skatoties spogulī, neredz spoguļattēlu, bet redz sevi kontekstā. Anoreksijas upuriem ir kauli un āda, bet viņiem tik un tā ir sajūta, ka nav gana notievējuši.
– Tas jau ir psihiatra darbs, nevis ķirurga!
– Amerikāņiem ir speciāli izdevumi plastiskajiem ķirurgiem, kur teikts: šķirojiet! Labāk vairāk laika veltiet sarunājoties, ko pacients vēlas, nekā pašai operācijai. Ir cilvēki, kas nekad nav apmierināti. Tā, kā ir, nekad nav labi. Bet, ja viņiem pajautā, kas vajadzīgs, lai viņš būtu laimīgs un lai pats pēc tam nenožēlotu, pacients apmulst un pats nezina.
Reiz atnāca kāda sieviete, kas vēlējās krūšu korekciju. Krūtis bija skaistas, bet paciente neatlaidīgi gribēja izmaiņas. Ieteicu viņai aiziet pie citiem ķirurgiem – es jau arī varu kļūdīties. Pēc diviem mēnešiem viņa klāt. Ar pretenzijām. Izrādās, ka pēc operācijas sieviete jau nākamajā dienā ķirurgam izteikusi pārmetumu, ka viņai nepatīk rezultāts. Nav apmierināta! Dakteris runājis ar viņu, runājis, beigās izrāvis implantus ārā, aizšuvis ciet, atdevis naudu. Viņa atnāca pie manis, lai izteiktu apvainojumu, ka es, lūk, neesmu viņu ņēmusi, jo tad rezultāts noteikti būtu bijis labs. Muļķības, sapratu, ka sieviete ir nelaimīga. Uzprasīju, kādas krūtis viņa grib. Man atbildēja: es nezinu, gribu, lai būtu citādi...
Iztaisnosim galveno kaulu!
– Tas bija ķirurga darbs. Tagad jūs Olimpiešu klubā vadāt projektu „Stipra un vesela mugura. Stājas mācība sākumskolās”. Kā olimpieši iesaistās kustībā, kur mudina ikvienu saprast, ka par savu veselību atbildīgs pats?
– Tādiem pieredzējušiem sportistiem, kādi ir lielais vairums olimpiešu, nav nekādu šaubu, ka stipra un vesela mugura ir vajadzīga un ka par to jārūpējas jau no bērna kājas. Ja es pirms desmit gadiem par stāju sāktu runāt kā ārste, man ir aizdomas, ka tam sabiedrībā nebūtu lielas rezonanses. Arī man nebūtu bijis iespējas satikties un uzzināt daudzu ievērojamu sportistu viedokli. Man nebūtu atbalsta, nebūtu komandas. Bet te darbojas olimpieši!
Sportistiem arī ir muguras problēmas, turklāt novērojumi rāda, ka jauniešiem dažos sporta veidos to ir pat vairāk, piemēram, futbolistiem, mākslas vingrotājām, arī šķēpmetējiem. Jautāju trenerim Artūram Mickēvičam, kāpēc vingrotājiem viss kārtībā ar muguru, bet šķēpmetējiem ne. Tāpēc, ka jau no mazotnes nākamajiem vingrotājiem nostiprina rumpi – vēderu, muguru – un tikai pēc tam sāk mācīt visus sarežģītos vingrošanas elementus, viņš atbildēja. Kad jautāju Gatim Gūtam, bobslejistam, vai viņiem, ar smago bobu pa ledus trasēm kratoties, mugura nejūt, viņš atbildēja, ka salīdzinoši ne visai sen sācis saprast, cik patiesi liela nozīme pareiziem, garlaicīgiem, bet ļoti derīgiem vingrojumiem muguras nostiprināšanai. Te nosaucu tikai dažus piemērus. Providence atsūtīja man palīgus! Atsaucās gan sportisti, gan treneri, gan ārsti. Un, pats galvenais – skolotāji.
– Mūsu muskuļi ir ļoti skaisti – anatomijas atlasā redzams, cik harmoniski tie apvij mūsu ķermeni. Mūsu muskulatūra arī strādā saskaņoti. Vispareizākā stāja ir tad, ja vertikālam stāvoklim iztērējam vismazāk spēka – tā teikt, balansējam savu gudro un diezgan smago galvu skaisti, ekonomiski sadalot darbiņu visiem muskulīšiem.
Patiesībā tik vienkārši nemaz nav. Arī šeit mūsu emocijas nojauc harmoniju. Rūpes nokar galvu, bailes un steiga uzrauj plecus līdz ausīm. Nost ar emocijām!? Nekā nebija! Emocijas un kustības, ja var ticēt zinātniekiem, esot radušās kopā jau amēbu ērā. Visu stimulē emocijas – ja man gribas ēst, man ir emocijas, objekts jānoķer, organismā notiek ķīmiskas reakcijas, un es lielā ātrumā metos kādam kukainim pakaļ un – ham! – apēdu. Savukārt arī tam objektam, ko gatavojas apēst, arī viņu pārņem citas emocijas: vai, mani tūlīt grasās apēst... Hops! – un es bēgu. Kustību aparāts realizē mukšanu. Emocionālā puse stimulē muskuļu spēku. Vai arī izjūt muskuļu atslābumu brīžos, kad esam bēdīgi.
– Būtu bijis jāapgūst rehabilitologa specialitāte. Biju domājusi, ka gana daudz zinu ortopēdijā, bet izrādās – lai nodzīvotu mūžu, arī man jāturpina mācīties visu mūžu. Ar stājas mācību sāku nodarboties tāpēc, ka man pašai radās problēmas ar muguru. Sapratu, ka man nav, kur atkāpties, bija jāsāk sev palīdzēt. Pati izķepurojos ar kustību terapiju, tāpēc man ir ne tikai teorētiskas zināšanas, bet varu ar pilnu atdevi palīdzēt arī praktiski. Esmu piemērs tam, ka, tikai kustoties, mugura top vesela, varu dārzā ravēt un pļaut zāli.
– Pareizāk laikam būs teikt, ka masāža izmīcīs nepareizi lietotos un pārmocītos muskulīšus un muguru varēs iztaisnot, un tā nesāpēs, ja neturpināsim grēkot un turpmāk to mocīt.
– Latviešu tautai, kam vienmēr ir bijusi kalpa/pussaliektības sajūta, stalta stāja ir nepieciešama pašapziņas celšanai. Stipra un stalta mugura ir saimnieka stāja. Projekts ir par to pašu – runājam par fizisko labsajūtu un veselību, bet ilgtermiņā tas ir pēdējais brīdis nācijas garīgās veselības glābšanai. Mainot cilvēkā stāju, jūs ceļat pašapziņu visai jaunajai latviešu tautas paaudzei!
– Tieši tā. Jūsu augsti izteikto domu mēs mazliet piezemējām. Izglītojot bērnus, nedrīkst maitāt viņu veselību. Mēs nejēdzīgi ilgi turam bērnus sēdus. Bērni varbūt ir par to priecīgi, ka nav jākustas, ja tik datora ekrānā kaut kas kustas, tāpat kā ir priecīgi, ja var grauzt taukus saturošus čipsus un piedzert burbuļdzērienus. Pateicoties, ka mums stājas mācības pilotprojektā ir brīvprātīgie sākumskolu skolotāji, kas ar bērneļiem ir piecas stundas dienā, mēs varam audzināt jaunajā paaudzē pašapziņu. Agrāk stundās bija obligātas dinamiskās pauzes, kad bērni stundas laikā pakustināja rociņas, izkustināja pleciņus. Turklāt bija prasības kā militārā skolā – jāsēd taisni! Tagad viss palicis pašplūsmā. Vecāki neapmierināti, ka bērni skolā nosēž sakumpuši. Nav jau noslēpums, ka bērniem fiziskā kondīcija kļūst arvien vājāka.
– Kas jādara, kamēr vēl var?
– Citēšu kāda praktiķa-ķirurga tiešu, kaut ļoti cinisku teicienu: “Planēta ir ļoti pārapdzīvota, un muļķi un neattīstītie sev paši piespriež īsu mūžu.” Es brīnījos, ka stājas muskuļu vingrināšana skolās sporta priekšmetu standartā nebija paredzēti. Ir prasības apgūt driblu, lēcienus, bet kur pats elementārākais, lai nostiprinātu rumpi, lai izveidotu skaistu stāju? Jāstiprina vēdera muskulatūra, jāstrādā ar vēderpresi! Vēdera un dibena muskuļi strādā tandēmā – ja izgāžam vēderu, atslābst dibens, gūžas iesēžas, ceļos mēs atrullējamies, bet sēžam gūžās. Galva uz priekšu, kupris mugurā, tā strādājam, tā staigājam, un cilvēka ķermenis turas līdz laikam...
– Sākumā programmai par stāju izveidojām revīziju no vecum vecām, labām lietām. Uzskatu, ka no skolēniem jāprasa stāja! Izrādās, ka to nemaz nedrīkst. Atvainojos par izteicienu, bet ir daži tik “aptaurēti” vecāki, ka viņi iebilst, ja skolotājs pieprasa bērnam staltu stāju. Jā, ja šī prasība būs skolu programmā, viņi piekristu. Tāpat vēlamies, lai stundu laikā būtu kustību pauzes. Bērni nevar nosēdēt 45 minūtes, jāizkustas. Stāju ne tikai prasīt, bet arī paskaidrot bērniem, kā jāvingro. Programmu palīdzēja veidot bijusī vingrotāja Zinta Valdmane. Tāpēc man prieks, ka tik daudzi sākumskolu skolotāji darbojas mūsu projektā.
Vēl bērniem jāizprot, kāds labums no taisnas muguras. Mēs organizējām zīmējumu konkursu. Bērni rakstīja savus viedokļus, kas ir tik aizkustinoši: “Mugurkauls – cilvēka galvenais kauls!”, “Mugura – kā ozols no metāla!” Saprašanu vajag, te tā parādās. Turklāt vingrošana un stājas mācība netraucē mācību procesā. Ir skolotāji, kas uzliek skanēt klasisko mūziku, un bērni vingro.
– Kā Izglītības ministrijā novērtēja olimpiešu pienesumu?
– Mūs neredzēja kā mediķus, mēs nesām vēsti par veselību. Kā galveno argumentu mēs ieteicām nevis tikai to, ka bērniem būtu jāsēž taisnu muguru skolās un lai viņi dejo, bet arī – stingra stāja, stalta mugura jauniem cilvēkiem nepieciešama, kad viņi ies un meklēs darbu! Iekams iedod savu CV, tev ir jāieiet telpā, uzreiz redzams, vai tu esi pārliecināts par sevi, vai pārvaldi savas emocijas un stāju, jau esi labs kandidāts.
– Kad strādāju pie projekta, sapratu, ka mums vajadzīgi ne tikai sportisti, olimpieši, bet arī... baletdejotāji. Man atsaucās baletdejotāja Lita Beiris. Lūdzu viņai vadīt semināru „Kā mācīt skolā bērnus, lai uz visu mūžu paliktu skaista stāja”. Jo, kā viņa teica: “Man ir iemācīta tik taisna stāja uz mūžu, ka tādu taisnu mani ieliks zārkā...” Viņa vadīja mums, semināra dalībniekiem – pedagogiem, lektoriem un viesiem –, baleta stundu. Pat Edgars Šneps, slavenais basketbolists, un Olimpiskās komitejas prezidents Aldons Vrubļevskis – mūsu viesi – sakārtoja stāju atbilstoši baletskolas prasībām, iedomājaties? Vēlāk izrādījās, ka skolotājas iegūto izmantojušas vecāku sapulcēs, informējot par stājas mācības labumiem.
Desmit svētīgu minūšu, desmit gadu uz priekšu
– Droši vien. Bet šajā shēmā ir kļūda! Ņemiet vērā, ka cilvēkam ir liela, gudra galva, pietiekami smaga. Kad stāvam stāvus, ķermenis ir jāiedomājas kā lunkans miets, uz kura balansējam “ķirbi”. Tur ir, ko turēt! Galvai jābalansē uz ķermeņa centru. Ja dabūjam balansu, vismazāk vajadzīgs muskuļu spēks, lai vertikāli noturētos. Zināt, kāda ir ideālā samuraju stāja? Galva mazliet pievilkta, it kā viņam no avotiņa būtu pacelti mati, ar ko viņš ir iekārts debesīs. Samurajs iet tādā balansā, lai visi muskuļi būtu tonusā – ne atslābināti, ne sakrampēti, jo jebkurā brīdī, ja kāds uzkāpj viņa galvas ēnai, samurajam būtu iespēja izvilkt zobenu un nocirst nācējam galvu. Atbrīvots rīcībai.
– Tad jau tikai čūskām un kaķiem mugura nesāp, plastiski!
– Kad mācījos institūtā, bija tāds teiciens: militāristiem muguras nesāp. Tāpēc, ka viņi visu laiku ir balansā. „Smirno!” Mierā! Balerīnām arī ir perfekta stāja: gurni mazliet uz priekšu, savelk dibenu, līdz ar to reflektori ievelkas vēders. Ja mēs atšaujam dibenu, iesēžamies gūžās, ceļu locītavas “atlokās” atpakaļ, plastiski. Tagad skatos, ka meitenes staigā, bojājot savu gaitu...
– Rezultātā viņām ir nevienmērīgi noslogotas gūžu locītavas, un nebūs brīnums, ka ap piecdesmit gadiem var sākties deformējošā artroze. Varbūt tas ir bizness, būs darbavietas metālapstrādes rūpnīcām, kas darinās mākslīgās gūžas. To vajag, ja? Samurajs iet platām kājām, kā slēpotājs, stabili. Ejot platām kājām, tik viegli uz slidenas ietves nepakritīsi.
– Ko lai dara tie, kam jau gadu nasta vai kas strādā birojos vai laukos kustas pa sētu?
– Man pašai bija muguras problēmas, sāpes tik lielas, ka domāju – nu jau jāraksta testaments. Nolēmu, ka tomēr gribu kustēt, strādāt savā dārzā, lai mana dzīve būtu interesanta. Nolēmu, ka mediķiem zāļot sevi neļaušu. Pieteicos pie fizioterapeites Marikas Nazarovas. Darbojos, vingrojumi tādi smieklīgi, bet pēc pusgada atskārtu – sāpes mazākas. Esmu lasījusi, ka Tibetas mūki ar paškontroli motivē smadzenēm iedarboties uz muskuļiem, panāk, lai smadzenes komandē veģetatīvās sistēmas. Varu vēlreiz atkārtot – ja jau es varu, tad citi arī. Galvenais ir darbs, treniņš. Sevi jākoriģē, ne pasauli! Kustību terapija ir labākās zāles!
Lauciniekiem parasti sāp jostas daļa, pilsētniekiem – spranda. Tas ir muskuļu disbalanss. Lauku darbi noslogo vienus un tos pašus muskuļus – diemžēl. Tāpēc arī tiem, kas it kā visu laiku kustas, ir jāpavingro. Jāiet pirtī, lai, perot ar slotiņu, muskuļi atbrīvojas. Ne velti vecos laikos sievas sēja jostas. Ne jau tikai maģijai vai skaistumam – sajoza, lai nostiprinātu vēdera priekšējo sienu, lai var kult rijā, celt smagumus. Cilvēks jau ir slinks pēc dabas – ja nebūtu slinki, mēs pārpūlētos. (Pasmaida.) Tāpēc labi, ja var atrast domubiedrus un vingrot.
– Jā, jā, visi brēc: “Nav halles, nav aprīkojuma!” Bet rehabilitologs Uģis Brūveris, kas rāda nodarbībās skolotājiem vingrojumus stājai, izvelk no kabatas elastīgo gumiju un parāda, kā var vingrot, lai trenētu bicepsus, tricepsus un citus muskuļus. Viņš vingrojumus parāda un pēc tam “trenažieri”/gumiju ieliek atpakaļ kabatā. Visu var!
– Viss nāk no galvas! Ja pievienojas nezināšana un slinkums, tad, protams, ķermenim ir grūti. Arī veciem sportistiem, tāpat kā laukos strādājošajiem, ir pārslogota viena muskuļu grupa, kas sāp. Atnāk sportisti pie Uļas (Uļjanas Semjonova kūrē un uztur sakarus ar vecajiem sportistiem) un sūdzas, ka sports viņus ir “dadzinis”. Nekā tamlīdzīga. Viņi vienkārši ignorē savu ķermeni, neliek tam kustēties. Ir varianti: ārsts ieliks bleķa locītavu vai turpini strādāt ar savu ķermeni un velc, cik vari. Jāatceras, ka muskuļi jānodarbina visu mūžu, kaut vai jāstaigā nūjojot jeb, precīzāk sakot, jāpraktizē „balanced walking” – jānodarbojas ar līdzsvaroto staigāšanu, kā sauc nūjošanu. Jākustas visu mūžu.
Bet paskatīsimies, kas notiek tālāk pēc locītavu operācijām. Taupīgā, diemžēl arī nabadzīgā tauta, ja tai nepasaka, kā jādzīvo turpmāk, pēc operācijām sēž mājās un krāj naudu. Tad nebūs rezultāta. Tikai tagad esmu pārliecinājusies par nenovērtētās kustību terapijas ārstnieciski labvēlīgo ietekmi. Ko mēs redzam mūsdienu realitātē? Ierindas sliņķis/normālais cilvēks, kas visu dienu nosēdējis pie datora, nesaprot, kāpēc viņam sāp galva...
–
– Brīnišķīgi! Lai sameklē vecos ierakstus, bet nezinu, vai jaunie klausās Latvijas Radio 1, taču būtu jauki, ja vismaz 10% vingrotu. No 2,5 miljoniem Latvijas iedzīvotāju tas vien būtu 25 000 katru rītu! Konkurss sporta skolotājiem par vadītāja vietu! Ausekļa ielā strādā divi Tai masieri. Viņi brīnās, ka mūs platuma grādos ir tik daudzu ar muguras problēmām, brīnās, ka tie ir jauni vīrieši, un trešais brīnums – ja atnāk vecie, tiem muguras labākas. Desmit minūšu dienā vingrot – arī tas tautai ilgtermiņā būtu lieliski.
Es pati ar meitām skrēju no Juglas līdz Teikai pusnaktī – iela tukša, auto nebrauc, gaiss tīrs, viss izvējots. Man kādreiz negribējās iet skriet, tad mana jau pieaugusī vecākā meita uztaisīja žēlīgas actiņas un teica: “Kā tu vari palaist savu bērniņu vienu tumšā naktī uz ielas? Mammu, tev jāiet skriet!” Kopējā darīšana vieno.
– Kā savām meitām mācījāt turēt stingru muguru? Dresējāt savas meitas par čempionēm?
– Vai, vai... Ja godīgi – olimpiskā medaļa man nemaz nebija dzīves piepildījums. Tā tas ir, kad bērns maziņš, viņu lolo, tad mamma ir kā tīģeriene, kas gatava aizstāvēt savus mazuļus – atceramies Raiņa dzejolītī par kaķeni un suni. Katra mamma saprot – lai viņas mazulim turpmākā dzīvē būtu labāk, tas jāskolo, un tad sākas problēmas. Cik tālu varam saprast, ka arī mēs varam kļūdīties, cik liela ir apkārtnes ietekme, paši nesaprotam, ka bīdām.
Kādu laiku man gribējās viņas ļoti pamācīt, tagad manas meitas ir lielas un es saprotu, ka esmu vērotājos. Vienkārši esi blakus. Tagad sapratu – nebāzies virsū ar saviem padomiem, līdz tev neviens neprasa. Tā arī daru. Man bija darbs, pēc savas saprašanas mēģināju virzīt meitas viņām labākajā virzienā. Jā, nu var jau teikt – mammu, tu mums veltīji par maz laika un mīlestības, es neko nesaku. Cilvēkam visu laiku nav gana. Tagad man meitas saka: zini, mammu, tagad tevi saprotam.
Zem Spārna bez telpas un laika
– Jūs teicāt, ka nelaime ir, ja cilvēks nezina, ko grib...
– Pēdējos gados par to esmu domājusi. Laime un prieks ir divas dažādas lietas. Prieks – tas ir īslaicīgs mirklis, ja tev izdevies labs darbs. Zinājāt, ka īstāko prieku sagādājot nedrauga neveiksmes? Ne velti saka, ka prieku sagādā sātans! (Labsirdīgi smejas.)
– Parasti prieks nomainās, tā ir emociju spēle. Laime ir harmonija. Miera sajūta, ka ar mani nekas nevar notikt. Esmu Dieva uzraudzībā. Esmu līdzsvarā.
– Kad pati tā esat jutusies?
– Jā, kad cilvēks ir iemīlējies, tad staigā metru virs zemes. Visi grib, lai mirklis būtu mūžīgs. Tomēr nav paredzēts. Tāpēc arābiem ir vēlējums: “Miers ar tevi.” To var atkārtot, un ja paveicas... Mums tas nozīmē trīs saujas zemes, bet, ja ir labi, ja mieru uztver kā harmoniju sevī...
Esmu nobažījusies, ka mūsdienās tik daudzi jaundzimušie piedzimst ar encefalopātiju – kur teikts, ka pieaugušajiem apzināti neskalo smadzenes? 80% cilvēka sastāv no ūdens, un, kā zināms, ūdens ir informācijas nesējs. Ja runājam par domām, tām ir savi viļņi, tad sakiet – kāpēc nevar ieprogrammēt kaut kādu vilni sabiedrības smadzenēs? Nav brīnums, ka tik daudzus cilvēkus var gluži vai nozombēt: ejiet, ņemiet kredītus, ņemiet! Es esmu par gudru tautu, kam fiziskais un garīgais spēks ir līdzsvarā. Tagad esmu aizgājusi no medicīnas, tas notika manā iepriekšējā dzīvē. Tagad esmu re-in-kar-nējusies. (Smaida.) Neesmu ticīga, bet Dieviņš mani ir stutējis. Kādreiz to nesapratu.
– Vismaz trīs! Daudzas lietas mēs padarām dažādos dzīves posmos, un nevajag ieciklēties bijušajā.
– Kā izjutāt laimes sajūtu, saņemot olimpisko zelta medaļu?
– Smieklīgi, bet tās bija “virtuves lietas”. Es varēju izdarīt to, ko no manis prasīja. Un es darīju, ne par ko nedomāju. Darīju visu, ko tajā brīdī sapratu. Kad Melburnā atzīmēja piecdesmit gadu jubileju kopš 1956. gada olimpiskajām spēlēm, es arī biju aizbraukusi.
Mums rādīja Austrālijas televīzijas sagatavotu filmu par olimpiādi. Tajā bija iekļauts arī mans metiens un manis apbalvošana. Šo filmu nekad nebiju redzējusi, jo krievi to nebija iepirkuši, kaut es saņēmu zelta medaļu. Nu, kas tad tur – no Latvijas... Es skatījos filmu un redzēju... jauno sievieti šķēpmetēju it kā no malas, ar telpas un laika distanci. Viņa bija tik pārliecināta par savu rīcību, tik pārliecināta par sevi, ka man, dzīves pieredzējušai, uzreiz bija skaidrs – jā, viņa ir pārliecināta no galvas līdz papēžiem. Skatījos un domāju: no kurienes viņai, tādam jaunam skuķim, ir tā pārliecība? Skatījos un ar tagadējo pieredzi redzēju – jā, viņa jau ir uzvarējusi! Nekādi to nevaru izskaidrot. Nevaru! Man teica – tu to izdarīji, bet es brīnos – nē!
Tas bija interesanti, bet olimpiskā medaļa nebija mans mērķis. Es atceros, kad bija apbalvošana, man bija ļoti iekaisusi Ahilleja cīpsla, bija grūti paiet, skriešana sagādāja fiziskas sāpes. Ejot pēc medaļas, apbalvošanā domāju: paldies Dievam, „proņeslo...” Tagad mani neviens nevarēs lamāt, kāda es biju, jo pret sportistiem no vadības nekādas demokrātijas nebija. Paldies Dievam, viss laimīgi garām... Tagad neviens man kādu laiku neliks skriet. Paldies Dievam, man vairs nav jāskrien... Izrādās, ka cilvēks ir ļoti saistīts pie zemes.
– Nezinu, vai cilvēks var iemīlēties vienu vai vairākas reizes, bet iemīlēšanās sajūtu vispār nav iespējams aprakstīt. Laimes sajūta, kad tu esi tik trausls. Laimes sajūta nav kaut kas bezgalīgs. Tie ir īsi mirkļi: kad spīd saule un cilvēkā pašā ir absolūta harmonija – tev nekas nedraud. Tevī ir tāds iekšējais miers un drošība.
– Kas rada šo sajūtu – vīrietis vai Dievs?
– Dievs. Iespējams, ka Viņš pasūta kādu vīrieti sievietei, kas viņu paceļ debesīs, vai liek atskaņot mūziku, lai būtu lidojuma sajūta. Tas var būt jebkas.
– Cilvēks jau sevi nepazīst. Kad cilvēkam teiktu: vēlies, ko tu patiesībā visvairāk gribi, saki tikai vienu vēlēšanos, ko tu nekad nedrīkstēsi mainīt!... Cilvēks apmulst, nezina. Vienīgais, ko var vēlēties, ir lūgt laimes sajūtu. Ka tev ir iekšējā drošība. Citi saka: zinu, ka esmu Dievam zem Spārna – tāda sajūta. Kad pilnībā paļaujos.
– Jūs taču, tai segā ietinusies, bijāt Dievam azotē, zem Spārna.
– To es sapratu tikai pēc tam.
Laima Muktupāvela / Foto: Aigars Hibneris, no Ineses Jaunzemes privātā arhīva
