Filma, kurā Freimanis nospēlēja pats savu likteni
Šovakar – 3. martā – kinoteātrī „Rīga” pirmizrādi piedzīvo viena no gaidītākajām latviešu kinofilmām „Dancis pa trim”. Pārsteidzošus stāstus, kas saistīti ar filmas uzņemšanu, atklāj tās režisors Arvīds Krievs.
Proves sākām taisīt jau 2002. gadā. Tie aktieri, kurus mēs toreiz noskatījām, sākoties filmēšanai 2007. gadā, jau bija pārauguši vajadzīgo vecumu vai pat miruši – tā diemžēl notiek. Bet kopējo filmēšanas ilgumu grūti aprēķināt, jo materiāls filmēts trīs dažādos gados.
Nav sliktuma bez labuma. Mūsu priekšrocība bija tā, ka filmas darbība notika vairākos laikos – mūsdienās un kara laikā. Ja aktieris vienlaikus spēlē divas dažādas lomas atšķirīgos laikos, tad ir pat vēlams, lai viņš izskatītos citādi. Tāda bija arī projekta ideja – daži aktieri spēlē vairākas lomas, pa gadiem izskatā pārmainās, un ir viss kārtībā.
Kad beidzot sākām filmēt, kopš pirmajām provēm bija pagājuši ļoti daudzi gadi, un Kristīnīte (Kristīne Nevarauska – aut.) bija vienīgā, kura palika no tiem aktieriem, kurus izvēlējāmies sākumā. Kad izvēlējāmies viņu, Kristīne tikko bija iestājusies „aktieros”, bet pie filmēšanas tikām tikai tad, kad viņa sen bija beigusi mācības un kļuvusi par pazīstamu Dailes teātra aktrisi. (Smejas.)
Kāpēc toreiz izvēlējāmies šo studenti? Mums bija izdomāts, ka mūsdienu omītes lomu spēlēs Vija Artmane. Bet kara epizodēm vajadzēja atrast tikpat skaistu aktrisi kā Artmane jaunībā, un mēs noskatījām Kristīni.
Ieskats filmā "Dancis pa trim"
Artmane būtu piekritusi filmēties?
Kāpēc ne? Es domāju, ka mēs būtu viņu pierunājuši.
Skatītāji ir pieraduši pie dārgām amerikāņu filmām, kuru budžets mērāms miljonos, un par to naudu, protams, var visu nostrādāt. Mums jātiek galā ar daudz mazākiem līdzekļiem, un tad tas filmas gala paskats ir amatierisks. Tas skan ciniski, kad saka: „Filma – tā ir nauda.” Bet tā ir! Kad latviešu filmas nonāk uz ekrāniem, publika žēlojas, ka tās ir šausmīgi sliktā tehniskā kvalitātē. Bilde slikta, skaņa slikta un kas tik vēl ne.
„Danci pa trim” izglāba „Latvijas Valsts meži”, kuri „uzsauca” skaņas, attēla un kvalitatīvu kopiju izgatavošanu Somijā. Tas nozīmē, ka filma uz ekrāniem nonāks ļoti labā tehniskā kvalitātē, ja kaut kas pietrūks bildē vai skaņā, tad tā būs kinoiekārtas vai mehāniķa vaina.
Skeptiķi jau pirms filmas iznākšanas sūkstās par to, ka „... atkal būs kārtējā drūmā latviešu filma par karu”. Vai nu kaut ko priecīgāku uzņemt nemākot...
Ai, ai, kur tad nu mums ir tās kara filmas! Labi, „Rīgas sargi”. Kas tur drūms? Bet citādi pēdējās latviešu kara filmas uzņemtas pirms gadiem 25 līdz 30. Uzņemt kara filmas ir ļoti, ļoti dārgi. Bet tām vajadzētu būt, lai rosinātu interesi par nozīmīgiem vēsturiskiem notikumiem tautas un valsts dzīvē. Kā lai citādi sabiedrība sevi apzinās, jo skolās jau Latvijas vēsturi tikpat kā nemāca.
Filma apskatīs tādu Latvijas vēstures aspektu, kurš vispār tikai nedaudziem ir zināms.
Tas ir kara beigu posms, un tie ir kurelieši, latviešu ģenerāļa Jāņa Kureļa grupējums, nacionālās pretestības kustības būtiska sastāvdaļa, kam bija paredzēts kļūt par nākamās brīvās Latvijas armijas kodolu, kuram pievienotos leģionāri no abām latviešu divīzijām. Filmai rudenī bija dažas „pirmsskates” – mēs gribējām izmēģināt, kā uz filmu reaģē skatītāji. Kā par brīnumu pat dažiem vēstures skolotājiem bija pirmā dzirdēšana – kas tie kurelieši tādi ir? Un ko var prasīt no skolēniem, ko var prasīt no sabiedrības, ja pat skolotāji nezina Latvijas vēsturi?
Te es atklāju vienu ļoti interesantu lietu – ja jau padomju okupācijas laikā Latvijas vēsturi nemācīja un arī tagad visi dzīvo vienā steigā, ka nav laika lasīt Latvijas vēstures grāmatu, vai mēs nedzīvojam valstī, kuras vadītāji pa lielākai daļai nezina savas valsts vēsturi? Vai tas nav unikāls gadījums visā pasaulē? Pamēģiniet noeksaminēt kādu no mūsu „vadošajiem darbiniekiem” jautājumos par Latvijas vēsturi! Domāju, ka vairākums nemācētu atbildēt pat to, kas tiek prasīts no krieviem pilsonības iegūšanai.
Ikvienai veselīgai dzīvai būtnei ir dabiska interese par savu apkārtni, vispirms – par tuvāko. Kāpēc mūsu izglītības funkcionāri izmisīgi turas pie uzskata, ka jaunietim vispirms ir jāinteresējas par Peleponēsas karu, nevis, piemēram, par kureliešiem, par leitnantu Rubeni un viņa 650 varonīgajiem vīriem. Par savu vectēvu un vecvectēvu, par saviem senčiem agrākajos gadsimtos. Par viņu darbu un varonīgām cīņām. Kāpēc mēs tik ļoti cenšamies slēpt savu vēsturi – paši no sevis? Un vai te nav atrodams viens no iemesliem masveida emigrācijai, kad daudzi neatkarīgajā Latvijā augušie jūtas te kā svešinieki.
Ja „Dancim pa trim” izdosies jaunatnē rosināt interesi par to, kā dzīvoja viņu vecāki, vecvecāki, un sākt apzināties sevi nevis „izejot cauri” šumeru ciltīm, kas dzīvoja starp Tigru un Eifratu, bet no saviem tuvākajiem, savas apkārtnes, nonākot līdz Latvijai un pēc tam – līdz visai cilvēcei, tad filma savu uzdevumu būs paveikusi tādā tīri politiskā nozīmē.
(Smejas.) Tas tā ir bijis, ir un būs vienmēr, pat dokumentālās filmās, nemaz jau nerunājot par spēlfilmām. To, ko mēs domājam par kādu laiku, piemēram, nedomā vācieši – viņiem ir cits redzējums, francūžiem atkal cits. Katrai tautai ir sava vēsture. Katras tautas rakstītajā vēsturē atspoguļojas pašas priekšstati un vērtējums par to. Tāpat arī katrs individuāls vēsturnieks rakstīs vairāk vai mazāk subjektīvi. Mums filmā viens no galvenajiem varoņiem, Mārtiņa Freimaņa atveidotais Atis, kurš interesējas par savu vecotēvu, kā detektīvs vāc kopā faktus, ko viņš ir dzirdējis, uzzinājis citu interpretējumā un pats iztēlojas, līdz ar to viņa vēsture ir subjektīva. Tā tam vienkārši ir jābūt. Kā bija patiesībā, to nav viegli izzināt, jo sevišķi tāpēc, ka joprojām no Ata daudz kas tiek slēpts. Mēs paši esam atraduši un filmā ielikuši arī daudz autentiska, kas attiecas uz kureliešiem. Ja nebūtu šī filma, es nebūtu uzzinājis daudzas pārsteidzošas lietas Latvijas vēsturē. Un cik daudz tur ir nezināmā...
Romānam ir vairāk nekā 300 lappušu, bet filmas scenārijs ir apmēram 50 lappušu garš. Patiesībā – jo plānāka būs grāmata, jo cilvēks ilgāk to visu paturēs prātā. Tāpēc arī mēs dabūjām daudz īsināt savu stāstu un parādīt to caur mūsdienu redzējumu, kas romānā, protams, nav, jo autors jau sen ir miris. Detektīva cienīgs stāsts ir par to, kā es meklēju viņa radus, lai dabūtu atļauju filmai. Vajadzēja pasaulē atrast cilvēkus, kuriem tagad ir pavisam citi vārdi un uzvārdi...
Radiniece bija priecīga mani vispār dzirdēt! Viņa nedzīvo latviešu sabiedrībā un teica, ka pirmo reizi pēc kādiem 40 gadiem runā latviski. Turklāt viņa runāja skaidrā un labā latviešu valodā.
Vai esat pamanījuši, cik daudz Mārtiņš ir fotografēts? Tas tāpēc, ka Mārtiņam ir īpaša seja – tajā atspoguļojas visas iespējamās viņa emociju nianses. Tas ir dabas dots, viņam nav jātēlo – visas emocijas parādās sejā, tāpēc viņš kā aktieris ir izcils atradums. Es runāju par Mārtiņu tagadnē, jo filmā viņš joprojām dzīvo.
Kaut kur jau tas bija teikts, un arī es piekrītu tam, ka Mārtiņš Freimanis ir labāks aktieris nekā mūziķis. Bet viņam mūzika ir komplektā ar aktierspēli – šīs lietas nav atdalāmas.
Vai arī filmā dzirdēsim kaut ko no viņa mūzikas?
Nē, filmā mēs abstrahējamies no Mārtiņa kā komponista. Mums viņš ir gan baltvācietis, vācu armijas leitnants, gan mūsdienās – uzņēmējs laukos, interesents par vēsturi, par senām pilīm, leģendām, par kara laikiem, izrakumiem mežos. Tādu jaunu cilvēku laukos nav maz – kuri nedomā braukt uz Īriju, bet ir atraduši savas saknes, dzīvo un cīnās šeit. Jo Latvija patiešām nav tā sliktāka vieta uz globusa. Arī pats Mārtiņš nekur negribēja laisties prom.
Tātad viņš savā ziņā bija līdzīgs savam filmas varonim?
Lielā mērā – jā. Tas tā nebija domāts, bet stāstā ir dažas paralēles ar viņa paša dzīvi. Arī Mārtiņš ir cilvēks, kurš audzis bez vecākiem, pie omītes. Viņš pats arī neko daudz nezināja par saviem senčiem. Kaut gan scenārijs netika rakstīts Mārtiņam, bet neatkarīgi no viņa tā sanāca.
Decembra beigās mums bija pēdējā skaņošana, kur Mārtiņš ierunāja filmas beigu tekstus. Mēs atvadījāmies ar vārdiem: „Tiksimies pirmizrādē, ja ne ātrāk!”
Jā, mūziķu mums filmā ir patiešām daudz – Mārtiņš, tad Matīss Pavītols no Liepājas, Lauris Reiniks, Kārlis Būmeisters jeb Kaža, Mārcis Lācis arī dažreiz ir mūziķis.
Reiniks reizēm ir pat pārāk zinošs. (Smejas.)
Nu ja, nu ja! (Smejas.)
Filma ir domāta jebkurai auditorijai. Gan tiem, kuri interesējas par vēsturi, gan tiem, kuri vēl ne. Filma ir uzņemta pēc Andra Puriņa scenārija, Ata aizkadra monologus rakstīja Jānis Peters, bez Mārtiņa, Kristīnes un citiem jau minētajiem vēl darbojas aktieri Jānis Vingris, Juris Bartkevičs, Indra Burkovska, Rūdolfs Plēpis, Matiass Knolls, Rihards Rudāks, Ģirts Krūmiņš. Šī ir arī izcilā operatora Dāvja Sīmaņa pēdējā filma.
Filmas "Dancis pa trim" treileris
Zane Lapiņa, „Rīgas Viļņi” / Foto: „Dancis pa trim” publicitātes
