Ekonomists: valdība dara visu, lai atbrīvotu valsti no "lūzeriem" un "vārguļiem"

Medijos plaši tiek popularizēts viedoklis, ka Latvijā ir tikai divas iedzīvotāju grupas, kuru viedoklis ir vērā ņemams, – valdība un uzņēmēji, uzskata Brīvers. Lai gan tieši tā tas netiek pateikts, valsts politika rāda, ka tie Latvijas iedzīvotāji, kuri nepieder pie šīm divām grupām, labākajā gadījumā tiek uzskatīti tikai par nodokļu maksātājiem, taču drīzāk par traucēkli, no kura iespējami ātrāk ir jātiek vaļā, stāsta profesors.

„Valdis Dombrovskis lepni deklarē, ka ekonomikas struktūra jau ir mainījusies no iekšējā patēriņa uz eksportu. Tātad Latvijas iedzīvotāji lai dzīvo no atliekām, galvenais, lai uzņēmējiem tiek daudz naudas, ar ko tiem nāksies padalīties arī ar valdību. Taču, ja Latvijā valdošie kleptokrāti to tiešām vēl nesaprot, tad agri vai vēlu viņiem nāksies saprast, ka eksportētajām precēm sekos arī iedzīvotāji.

Iespējams, ka tāds arī ir viņu patiesais mērķis, jo jau tagad tiek spriests, cik tūkstoši iebraucēju būs vajadzīgi, lai aizstātu tos Latvijas iedzīvotājus – viņu izpratnē nodokļu maksātājus, kuri jau ir atstājuši Latviju un kuri to darīs tuvākajos gados.”  

Ekonomists teic, ka pie varas esošie kleptokrāti* vārdos liekulīgi aicina aizbraucējus palikt vai atgriezties Latvijā,  bet reālajā dzīvē dara visu, lai iespējami pilnīgāk attīrītu teritoriju no „lūzeriem” un „vārguļiem”, par kādiem tiek uzskatīta latviešu tauta. „Valdības mainās, jaunie valdītāji bargi kritizē iepriekšējos, uzsverot piederību pie atšķirīgiem politiskajiem spēkiem. Taču pēc būtības tas ir teātris – latviešu tautas iznīcināšanas politika no valdības izkārtnes nemainās.”

Brīvers uzskata, ka balstīt valsts ekonomiku uz eksportu ir rupja kļūda, kas, starp citu, apdraud arī privileģēto šķiru labklājību. Ir acīm redzami, ka pašreiz pasaulē notiekošie procesi – valūtas kari -  palielina negatīvu scenāriju riskus ekonomikām, kas balstās uz eksportu. „Uzskatīt, ka Latvijai šādi kari paies garām, ir naivitāte. Paraugoties  vēsturē, redzam, ka kaut kas līdzīgs jau tika piedzīvots 1939. un 1940. gadā. Līdz ar to uzskatu, ka Latvijā notiekošos procesus nenoteiktība pavadīs tikmēr, kamēr pamatos netiks mainītas ekonomikas prioritātes.”

Brīvers uzskata, ka pašreizējās valdības „ekonomikas stabilizācijas plāns” tik lielā mērā atgādina Godmaņa valdības „ekonomikas stabilizācijas plānu” 2008. gada decembrī, ka atsauc atmiņā zināmo apgalvojumu, ka vēsture otrreiz atkārtojas kā farss. „Pēc Godmaņa plāna IKP samazinājās par 18%. Domājams, ka pašreizējais „stabilizācijas plāns” dos mazāku kritumu, jo no zemāka punkta ir mazāk kur krist.”

Ar IKP pieaugumu mērītas ekonomikas izaugsmes fetišizācija ir absurds, ko pieļauj cilvēki, kuru izpratne par ekonomiku atbilst vidusskolas absolventu līmenim, saka ekonomisko procesu analītiķis. „Fiziķiem, kuri vada Latvijas ekonomiku, vismaz no viņu zinātnes, vajadzētu atcerēties, ka skaitlisku sadalījumu raksturo ne vien ar vidējo lielumu (ekonomikā IKP per capita), bet arī ar izkliedi (dispersiju). Ekonomikā tie ir sociālās nevienlīdzības rādītāji, piemēram, Džini (Gini) indekss (saukts arī par koeficientu), pēc kura Latvija ir 27. vietā starp Eiropas Savienības valstīm, atpaliekot pat no Rumānijas un Bulgārijas. Tiem, kas ir bijuši ne tikai Rīgā, jautājums par ekonomikas izaugsmes reģionālo struktūru garus komentārus neprasa. Latvija ieņem pirmo vietu starp ES valstīm pēc reģionālās nevienlīdzības rādītājiem.”

*Kleptokrātija – vara, kas rada likumus, kuru galvenais uzdevums ir sabiedrības resursu ieplūdināšana savās kabatās

Evija Hauka/ Foto: Evija Trifanova/LETA