Kā sektanti valda pār izglītotu cilvēku prātiem

­

Harismātisko draudžu televīzijas raidījumi un periodika maz atšķiras no tūlītējas novājēšanas reklāmām. Princips viens – briesmīgā dzīve “pirms tam” un lieliskā “kopā ar mums”. Rezultāts ticības pieņemšanai tiek solīts apmēram tikpat ātri kā novājēšanas jostām ar atskaites punktiem – pirms un pēc desmit dienām.

Kas mūsdienu izglītotajam, advancētajam cilvēkam liek pilnīgi nekritiski noticēt šaubīgām lietām? Kas liek mums maldīties garīgo meklējumu labirintos? Palīdzēt rast atbildi uz šiem jautājumiem lūdzu Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras lektoru, reliģiju pētnieku Artūru Utinānu.

Dieva gēns

Reliģiozitāte raksturīga cilvēkiem visās sabiedrībās, pat visnošķirtākajās un tālākajās neatkarīgi no, tā vai tur reiz pabijuši citu sabiedrību modernie pravieši vai ne. Cilvēka reliģiozitātei ir vismaz 70 000 gadu sena vēsture, par to liecina arī arheoloģiskajos izrakumos atrastie apbedījumi, kad citai realitātei – aizkapa dzīvei – mirušajiem līdzi tika dotas dažādas lietas, kas varētu būt tur noderīgas: zirgs, ēdiens, ieroči, vergi, sieva. Pat neesot kontaktā ar citu reliģiju kultiem, cilvēki reliģiju pieņem spontāni.

Pētnieki secinājuši, ka Āfrikā mazajās Vanatu salās ir savdabīgs kults. Par pielūgsmes objektu afrikāņi izraudzījušies zālē ieaugušu lidmašīnas skrejceļu – Hebridu salā viņi uzstādījuši pieminekli un pielūdz debesis, no kurām, kā vēsta leģendas, reiz biruši visādi labumi. Šim brīnumainajam aktam ir arī gluži prozaisks izskaidrojums, proti, Otrā pasaules kara laikā amerikāņu militārie gaisa spēki salu iedzīvotājus apgādājuši ar pārtiku, metot maisus no lidmašīnām. It kā naivi, taču nu jau turpat sešdesmit gadu salu ļaudīm ir jauns – kravas kults.

Primitīvajām ciltīm jebkura darbība skaitās sakrāla. Atliek vien noklepoties, un jau tiek uzrunāts kāds dievs. Arī civilizētā sabiedrībā ar rituāliem saistītās darbības var uzskatīt par sakrālām, piemēram, laulību var uzskatīt par kultu. Šāda noturīga un ilgdzīvojoša kulta pamatā gan daļēji ir arī veselais saprāts, jo citu attiecību padarīšana par blakus jeb pakārtotām attiecībām nostiprināja sabiedriskās kopdzīves normas un piešķīra sabiedrisku trauku nākamo paaudžu iejavam un raudzēšanai.

Artūrs Utināns skaidro, ka senos laikos cilvēki izdzīvojuši, pateicoties reliģiozitātei: “Cilvēki ir gandrīz vissociālākie no visiem dzīvniekiem, un tikai sociālie kukaiņi, piemēram, skudras, ir sociālāki par mums. Reliģija saliedēja cilvēkus, un tas ir viens no izdzīvošanas iemesliem.”

Un tad nu, lūk, tieši tāpat kā mums ir tieksme pēc seksualitātes, mīlestības, sociālā statusa, varas, mūsu smadzeņu datorā ir arī reliģiozitātes programma jeb instinkts. Ticības gēns nedz noliedz, nedz apstiprina Dieva eksistenci. Varam pieņemt, ka ticības gēns ir tiešākais Dieva esamības apliecinājums, jo ar garīgumu cilvēkā Dievs gribējis mūs padarīt unikālus.

Tomēr daļa zinātnieku vairāk sliecas domāt, ka, tāpat kā uz agrīnās Zemes pirmatnējā dīķī savairojās visdažādākās molekulas, tā matrices jeb smadzeņu dziļumos savairojās visdažādākās reliģiskās idejas. Artūrs Utināns grāmatā „DNS, matrice un cilvēka uzvedība” raksta: “No vienas puses, reliģiskām idejām auglīgāka var būt kāda atsevišķa cilvēka ļoti radoša, uz vizuālo iztēli tendēta individuālā matrice, no otras puses, reliģiskās idejas iedīgst un savairojas tautas genofonda kopējā memofondā.”

Daudzi garīdznieki gan stingri iebilst pret reliģijas un garīgās pieredzes reducēšanu līdz gēnu līmenim, tomēr ne mazums teologu apsveic ticības gēna atrašanu. Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors, mācītājs Juris Cālītis uzskata, ka fakts, ka mēs zinām, kurā smadzeņu puslodē mīt, piemēram, mīlestība, mūs ne par mata tiesu mīlestības izpratnei netuvina.

Tas, ko varam izmērīt ar instrumentiem, neatklāj patiesos iemeslu, kāpēc radām naidu nevis mieru, kāpēc baidāmies, mīlam, smejamies, skumstam. Savukārt budismā jau gadu tūkstošiem ir visai materiālistisks virziens, kas mūsu domāšanu skaidro kā elektroķīmisku smadzeņu procesu.

Šizofrēnija vai Dieva dāvana?

Visiem cilvēkiem bez izņēmuma ir reliģiozitātes gēni, apgalvo Utināns. Ja tie gēni smadzenēs sakombinējas pārāk daudz un blīvi, rodas psihiskas slimības, tāpēc zinātnieki reliģiozitāti aplūko saistībā ar diviem fenomeniem – sapņiem un psihozēm.

Tas tāpēc, ka dažu šizofrēnijas veidu gēniem ir saistība ar reliģiozitātes un atklāsmju gēniem. Piemēram, deniņu daivas epileptiķiem (tā nav ģenētiska, bet dzīves laikā, piemēram, galvas traumas dēļ, iegūta slimība) lēkmes izpaužas reliģiozu, mistisku vīziju veidā. Reliģiju pētnieks uzskata, ka harismātisko reliģisko kustību līderi, kas runā par atklāsmēm, visbiežāk ir šizotipālas personības (izņemot gadījumus, kad līderim patiesi konstatēta šizofrēnija).

Tas nozīmē, ka  cilvēks ir spilgtāks, izteiksmīgāks, ar lielāku spēju pārliecināt nekā sabiedrības vidējais vairākums. Cilvēkam nav izteiktas halucinācijas, bet viņam ir spilgtas vīzijas, galvā var skanēt balsis, viņš var tikties ar gariem.

Šādu cilvēku nemāc šaubas, viņam pat prātā nenāk kritiski analizēt savu stāvokli, gluži pretēji, viņš ir pārliecināts, ka ir izredzētais, kuru apmeklē gari, citplanētieši vai kas tamlīdzīgs. Citiem cilvēkiem, kurus šīs konkrētās personas harisma nav skārusi, viņi šķiet pustraki, agresīvi un nesaprotami, tāpēc apkārtējie atstumj sektu, bet tā savukārt atstumjas no pārējiem.

Artūrs Utināns uzskata, ka sadzirdētās balsis ir atsevišķa universāla tēma. Intuitīvām sajūtām, domām smadzeņu dzīlēs dažos gadījumos ir tendence skanēt, un brīdī, kad domas skan, cilvēks tās neuztver kā savējās. Var likties, ka tās nāk no iekšienes vai no ārpasaules. Visbiežāk šie cilvēki ir ļoti radošas personības ar tendenci producēt filozofiskas mācības, tātad viņiem ir labēji attīstīts intelekts. Nereti viņiem piemīt spēja ietekmēt citus, un viņi kļūst par harismātiskiem līderiem.

Harisma vai hipnoze?

Sektu līderi uzsver, ka reliģiskās kustībās neviens netiek iesaistīts ar varu. Tomēr teoloģijas zinātņu doktors Olafs Brūvers ir pārliecināts, ka sektu vadītāji lieliski pārzina cilvēku domāšanas īpatnības un viņu rīcībā ir instrumenti, ar ko ietekmēt nestabilu psihi – lai rastos jauna reliģiska kustība, vajadzīgi viegli suģestējami ļaudis, kas notic līderim, nepārbaudot teiktā pareizību.

Cilvēki ar izteiktu ticības instinktu ir viegli iespaidojami un hipnotiski. Ticība viņiem prevalē pār spēju kritiski analizēt. Bieži šādi cilvēki izvēlas tieši netradicionālās, harismātiskās reliģijas, kas palīdz viņiem pārdzīvot tā sauktās pozitīvās un negatīvās halucinācijas.

Utināns atzīst: “Pozitīvo halucināciju laikā cilvēks redz to, kā realitātē nav, savukārt negatīvās dod efektu, kad cilvēks neredz acīm redzamo. Piemēram, cilvēkam var iedvest, ka istabā nav krēsla. Viņš tam apiet apkārt, bet ieraudzīt nespēj. Lai seanss noritētu veiksmīgi, vajadzīgs  hipnotizētājs, kurš tic, ka spēj ietekmēt, un cilvēks, kurš tic hipnotizētāja vārdiem un noteiktai tehnikai, kas ir pats nebūtiskākais.

Daži cilvēki transā nonāk spontāni, un viņus var nohipnotizēt jebkurš. Un tomēr, ja darbības, uz kurām aicina hipnotizētājs, ir klajā pretrunā ar cilvēka morāles normām, indivīds var arī nepakļauties. Lielākajai daļai cilvēku hipnozes laikā nevar iedvest, ka viņiem kāds jānogalina.

Savulaik hipnozes metodi plaši izmantoja psihoterapijā, bet mūsdienās tikai retos gadījumos, jo ir citas – efektīvākas metodes. Tā saukto ticības ārstēšanu, kad rezultāts ir atkarīgs no tā, vai pacients notic tam, ko viņam saka, vai ne, izmanto arī ekstrasensi un dziednieki.

Eiropā hipnozi 18. gadsimta beigās ieviesa ārsts Antons Mesmers.  Medicīnā šī metode sastopama arīdzan kā placebo efekts, proti, slimniekam iedodot ķīmiski neaktīvu medikamentu un pasakot, ka  tam būs noteikts efekts, tas arī tiek panākts. Jo vairāk pacients tic medikamenta spēkam, jo lielāks ir tā iedarbības spēks.

Var būt arī placebo pretējs nacebo efekts – ja uzskatāt, ka ārstēšana nelīdzēs, pat ķīmiski aktīva viela neiedarbosies. Izteikti suģestējamam cilvēkam smadzenes ir iekodētas tā, ka no televīzijas ekrāna Kašpirovska vai kāda cita vārdi iedarbojas uzreiz un cilvēks patiešām pēc dažām minūtēm jūt siltumu kājās vai viņam sāk birt asaras. Tā darbojas ticības fails – cilvēks nevis notic sev, bet harismātiskai personībai. Būtībā tā ir pašsuģestija, un efektu cilvēks varētu panākt pats saviem spēkiem, tikai tam būtu vajadzīgi vairāku mēnešu treniņi.

­ ­

Līdzīgi harismātiskajās draudzēs līderim tikai atliek pielikt roku cilvēka pierei, lai viņš ieietu transā, runātu balsīs, raustītos lēkmē, jo apziņas stāvoklis jau ir izmainīts. Sacītajam būtībā nav nozīmes. Šādas tehnoloģijas paskaidro arī daudzas situācijas vēsturē, kad liela daļa cilvēku, nepārbaudot faktus, spēj noticēt jebkurai, pat visabsurdākajai idejai. Nacionālsociālistiem nebija vajadzīgi zinātniski argumenti, lai noticētu āriešu rases pārākumam. Komunisti ticēja, ka iespējams pilnībā pārveidot cilvēka dabu.

Pasaules gala pravieši

Mūsdienās pasaulē ļoti bieži sastopamas apokaliptiskās – pasaules galu gaidošās – kustības. Krievijā, Penzā, pirms pāris gadiem uzradās jauna apokalipsi gaidoša grupa. Atšķirībā no iepriekšējiem sēdētājiem, kas pusgadu bija iemūrējušies pazemē, šie mitinās apsargātā dārzniecības teritorijā. Apmēram divdesmit 40–50 gadu vecas sievietes kopā ar grupas vadītāju, 52 gadus veco Aleksandru Žukovu, gaida globālo karu. Viņiem ir skaidrs, ka no zemeslodes pāri paliks tikai Mihailovas dārzkopības teritorija.

Līdzīgi kā citas, arī šī grupa ir ultrakonservatīva un noliedz pases. Toties alu iemītnieku līderim Pjotram Kuzņecovam konstatēta šizofrēnija – pēdējos mēnešus viņš naktīs gulējis zārkā un tiesas laikā mēģināja izdarīt pašnāvību.

Savulaik Māršala Eplvaita kustība „Debesu vārti” no savas ķermeniskās čaulas atbrīvojās, cerot nonākt citplanētiešu kuģī, kas traucas Heila–Bopa komētas astē. Šajā kustībā bijuši intraverti, vientuļi cilvēki, gandrīz visi IT speciālisti.

1994. gadā Šveicē un Kanādā kolektīvu pašnāvību izdarīja 53 Luka Žurē „Saules tempļa” aktīvisti. 1995. gadā 16 cilvēku sadedzinājās Francijas Alpos. 100 cilvēku no Deivida Koreša „Dāvida zara” sadedzinājās FIB ielenkuma laikā. Džima Džonsa „Tautas tempļa” kultā aizgāja bojā 911 cilvēku. Šo sarakstu varētu turpināt. Artūrs Utināns ar nožēlu secina, ka šos cilvēkus visprecīzāk raksturo apzīmējums “matrices piečakarētie”, kas nozīmē, ka viņu ticība bijusi tik akla, ka pilnībā izstūmusi analītiski skeptisku domāšanu.

Glābj vai tomēr pazudina?

Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes asociētais profesors Juris Cālītis uzskata, ka jaunu reliģiju ienākšana vai rašanās nav nejaušība, bet likumsakarība. Kustības acīmredzot kalpo kādām cilvēka vajadzībām, kurām piepildījumu nevar rast citur. Harismātiskās reliģijas vēsturē ir plaši zināmas, tās ir bijušas un būs, jautājums ir tikai par to, kādas idejas draudzē tiek propagandētas.

Cālītis saka: “Tests ir pavisam vienkāršs. Ir tikai jāatbild uz jautājumu, vai darbošanās kustībā cilvēku padara mierīgāku, laimīgāku, sev un citiem tīkamāku. Ja rezultāts ir agresija pret citiem cilvēkiem, ar sektas darbību kaut kas nav kārtībā. Mācītājs ir atbildīgs par to, lai viņa skandētās idejas radītu pozitīvu atsauksmi.”  

Viņš arī uzskata, ka harismātisko reliģisko kustību rašanās saistīta ne tikai ar to, ka cilvēki meklē atraktīvāku Dieva pielūgsmes veidu, nekā to piedāvā tradicionālās konfesijas, bet, visticamāk, to veicina dzīves nesakārtotība, daudzās grūti risināmās problēmas, agresīvā noskaņa, kas virmo gaisā un nomāc cilvēkus. Lai gan aptaujās lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju atbild, ka pieskaita sevi pie kādas konfesijas, realitātē ticīgo skaits, kas apmeklē baznīcu gan tradicionālajās, gan jaunajās draudzēs, ir neliels.

Cilvēki vairāk tendēti uz materiālo vērtību uzkrāšanu, ātru, lētu dzīves baudīšanu, un garīgie meklējumi nereti aprobežojas ar zīlnieces apmeklējumu. Taču diemžēl viss nav tik nevainīgi, kā varētu izskatīties pirmajā acumirklī, pat Latvijā zināmi skandalozi atgadījumi, saistīti ar  kustību – Jehovas liecinieki, kuras dalībnieki vairākkārt iestājušies pret medicīnu pat dzīvības glābšanas nolūkā.

Smagākie gadījumi bija letāli. 1996. gadā nomira 17 gadu veca Jehovas liecinieku kustības locekle, jo vecāki un meitene pati neļāva mediķiem pārliet viņai asinis. 1995. gadā Suntažos nomira deviņus mēnešus vecs bērns, kam pārliet asinis liedza tēvs, Jehovas liecinieks.

Citu lielu skandālu, kas būtu saistīti ar sektām, Latvijā, par laimi, nav bijis. Ja arī saistībā ar kādu likumpārkāpumu dzirdams par kādu organizāciju, vainojami atsevišķi psihiski slimi indivīdi, kas par motīvu savai noziedzīgajai darbībai min balsis, garus, sātanu u. tml. Piemēram, kāds jaunietis ar psihiskiem traucējumiem sadūra māti, sakot, ka sazinājies ar sātanu.

„Maģiskā rituālā” nogalina kaķēnus

Ziņu par saliedētām sātanistu organizācijām, kas piekoptu rituālus, Latvijā nav. Parasti tās ir nelielas jauniešu grupiņas, kas izveidotas pankroka mūzikas iespaidā un plašākā sabiedrības uzmanībā nonāk, ja tiek apgānīti kapi vai baznīcas. Šā gada sākumā policija Rīgā aizturēja trīs dzīvnieku bendes, kas Biķernieku mežā rīkoja rituālas slepkavības. Diviem kaķēniem viņi nogrieza galvas... Likuma sargi, uzzinājuši, ka mežā notiek kas dīvains, talkā sauca kinologus ar suni un aizturēja 27 gadus vecu sievieti un divus vīriešus, 21 un 23 gadus vecus vīriešus. Pratināšanā atklājās, ka kaķus nogalinājusi sieviete, lai ar „maģisku rituālu” uzlabotu veselību. Ierosināts kriminālprocess par cietsirdīgu izturēšanos pret dzīvniekiem.

Par sātanistiem sevi uzskata daži indivīdi ar  nopietniem psihiskiem traucējumiem, bet, ņemot vērā pārlieku ekscentrisko izskatu un uzvedību, atbalsta grupu savākt nav spējuši, zina stāstīt Artūrs Utināns. Lielākas problēmas ar sātanistiem ir Krievijā, kur kulta piekopēji periodiski slepkavo cilvēkus.

Jaroslavļā arestēja vairākus 17 un 18 gadu vecus jauniešus, kuri mežā nežēlīgi noslepkavoja četrus jauniešus, dzēra viņu asinis un ēda miesu. Pēc pašu teiktā, citas motivācijas, kā vien dāvana sātanam, viņiem nav bijusi. Utināns saka, ka, tāpat kā citos, arī šajā gadījumā, tie ir cilvēki ar psihiskām novirzēm.

Tomēr asiņu rituāls melnajā maģijā pastāvējis vienmēr. Atskatoties vēsturē, redzam, ka 1679. gadā Parīzē tiesāja kādu abatu, ar kura līdzdalību 17. gadsimtā rituāliem tika ziedoti 2500 embriju, ko par grašiem nopirka nabadzīgajos kvartālos. Pēc tam kādā pamestā baznīcā, bagātīgi laistot nevainīgu bērnu asinis, abats rīkoja melno mesu.

“Vampīru terapija” bagāto klientu gara un miesas atjaunināšanai notiek vēl mūsdienās. Piemēram, Krievijā, veicot abortu, embriju var uzdāvināt it kā zinātnei, pretim saņemot naudas kompensāciju. Valstī, kur uz katrām dzemdībām ir divi aborti, “biomateriālu” banka ir lielākā pasaulē. Dzirdēts, ka nedzimušie bērni tiek izmantoti ne tikai pseidozinātniskos eksperimentos, bet arī rituālos.

Pēc neoficiāliem datiem, Maskavā vien darbojas vairāk nekā desmit sātanistu sektu, bet sātanistu Krievijā ir vairāki tūkstoši, to vidū visnotaļ izglītoti un labi situēti cilvēki. Tomēr taisnības labad būtu jānošķir psihotisku indivīdu grupiņas, kas murgaini uzskata, ka kalpo sātanam, no ortodoksālām sātanistu organizācijām, kas neaicina uz vardarbību, bet sludina hedonisku dzīvesveidu.

Sātanistu baznīcas pamatlicējs Antons Šandors Lavejs, ungāru izcelsmes cirka mākslinieks, lauvu dresētājs, 60. gados Sanfrancisko radīja „Sātana bībeli” (tā tagad maksā vairākus tūkstošus dolāru), kurā aicināja baudīt un gūt prieku no dzīves, neļauties ilūzijām, bet dzīvot šodienai, sitienam atbildēt ar pretsitienu un tamlīdzīgi. Latvijā to iztulkoja, izdeva un Ziemassvētkos prezentēja vēlākais „Par labu Latviju” interneta portāla redaktors Nils Sakss. Tad jau viņš sevi dēvēja katoli...

­

Eiropā, it īpaši Lielbritānijā un ASV, ļoti populāra ir arī raganu kustība „Vikka”, kas pielūdz dabu, Dievu un Dievieti, kas savstarpēji papildina cits citu. Organizācijā praktizē maģiju, izmanto kristālus un buršanās rituāla laikā dalībnieki izģērbjas kaili. 50. gados izveidotā „Vikka” ir miermīlīga, demokrātiska un atvērta reliģija. Līdzīgi kā dievturi, tā pieder pie tā sauktajām jaunpagānu kustībām. Latvijā šādu kustību nav.

Gaismas un tumsas cīņa mūsu pašu pagalmā

Lai gan reģistrētas ir tikai ap trīsdesmit, kopumā Latvijā darbojas vairāk nekā 80 reliģisku organizāciju, tostarp šobrīd modernās netradicionālās austrumu reliģijas. Dažas reliģijas vispār nav reģistrētas, citas darbojas kā sabiedrības ar ierobežotu atbildību. Lielākā daļa jauno kustību ir tā sauktās tīkla organizācijas, kas ienākušas no Eiropas, Amerikas, Krievijas, kur jau plaši darbojas. Piemēram, Jehovas liecinieki, Vasarsvētku draudze, metodisti, krišnaīti. Ir arī tādas, kas izveidotas tieši Latvijā, piemēram, dievturi, „Jaunā paaudze”.

„Problēmas sākās, kad vienai meitenei neļāva aiziet no kustības. Kad tika izplatītas pret meitenes māti vērstas skrejlapas, sieviete vērsās pēc palīdzības Reliģijas lietu pārvaldē,” atklāj Artūrs Utināns. Tā nu par organizācijas ienaidnieku kļuva toreizējais pārvaldes vadītājs Ringolds Balodis.

Līdzīgi šī kustība, uz zinātnes nosaukumu pretendē arī scientoloģija (lietišķā reliģiskā filozofija). Rīgas pirmās scientoloģijas baznīcas statūtos minēts, ka cilvēks ir nemirstīgs un pārdzīvo vairākas dzīves. Kustība pauž uzskatu, ka visu var sasniegt, ja ir stipra griba. Cilvēks ir kaut kas robotam vai superdatoram līdzīgs. Kustība tiek saukta par totalitāru kultu, jo tā ierobežo cilvēka izteikšanās brīvību.

Scientoloģijai ir sava sodīšanas sistēma. Citur pasaulē kustība nodarbojusies ar valsts slepeno dokumentu izzagšanu, ir vērsusies pret medicīnu, īpaši psihiatriju, fabricējusi tiesas prāvas, tāpēc vairākās valstīs varas iestāžu attieksme pret to ir negatīva, bet Austrālijā tā ir pat aizliegta. Kustības pamatlicējs Rons Habards vairākās valstīs tika izsludināts par persona non grata un pēdējos dzīves gadus pavadīja uz kuģa.

Jāteic, ka scientoloģija joprojām ir finansiāli varena organizācija – valsts valstī. scientoloģijas piekritēju vidū ir Holivudas zvaigznes, piemēram, Penelope Krūza un Toms Krūzs. Latvijā scientoloģijas mācību popularizē arī Latvijas Dianētikas centrs. Totalitāro sektu apkarošanas komitejas „ANTISEKT” pārstāvis, Psiholoģijas augstskolas profesors Oļegs Ņikiforovs apgalvo, ka pēc iesaistīšanās kustībā pie viņa pēc palīdzības vērsušies vairāki cilvēki. Pēc vairāku pakāpju apmācības cilvēkus sākušas vajāt halucinācijas, kas no dianētikas viedokļa esot labi, jo pieredzējušie spējot atcerēties dzīves pirms simt un tūkstoš gadiem.

Ticēt vai neticēt?

Tas ir visai intīms jautājums, pat vēl intīmāks par seksualitāti. Taču tajā pašā laikā vai, zinādami, ka mums ir seksualitātes gēns un mīlestība no pirmā acu uzmetiena nav nekas vairāk kā vienīgi gēnu noteikta vēlēšanās pavairot sevi pēc iespējas vairāk un kvalitatīvākos eksemplāros, mēs atteiksimies rakstīt dzeju un radīt neatkārtojamus mākslas darbus, slavinot mīlestību (starp citu, mūsdienu zinātne romantisko mīlu uzskata par vienu no visspēcīgākajām dziņām, pat spēcīgāku par seksuālo dziņu)?

Ticības lielums un dziļums, gluži tāpat kā spēja mīlēt nesavtīgi vai kaprīzi, ir mūsu neatkārtojamās individualitātes daļa. Mums ir tiesības šo individualitāti paturēt, gan vienmēr atceroties, ka satiekoties pieklājīgā sabiedrībā nav pieņemts apspriest, nosodīt vai uztiept citiem vienīgi trīs lietas – partijisko, reliģisko un seksuālo piederību.

P. S. Neatkarīgi no gēnu skaita un kombinācijām mūsu matricē mēs katrs (!) agrāk vai vēlāk izejam savu garīgo meklējumu ceļu. Evija Hauka / Foto: AFP/LETA

­­­­­