Cilvēks ir programmējams? NLP spēles ar zemapziņu
Par vienu no populārākajām cilvēku ietekmēšanas metodēm pēdējās desmitgadēs tiek uzskatīta neirolingvistiskā programmēšana (NLP). Tā ir gan noslēpumaina un vilinoša atslēga uz sevis izzināšanu un iespēju gūt panākumus, gan mazliet biedējoša manipulācija.
To jau pirms 7000 gadu izmantojuši burvji un šamaņi, bet mūsdienās apzināti lieto tirdzniecībā, psihoterapijā, uzņēmumu vadīšanā, plašsaziņas līdzekļos un reklāmas industrijā. Skeptiķi norāda uz NLP nezinātniskumu un pētījumu trūkumu, optimisti uz efektivitāti. Kā ir īstenībā? To arī mēģinājām noskaidrot.
Kas ir neirolingvistiskā programmēšana (NLP)? Semantiskais skaidrojums ir šāds: “neiro” norāda uz to, ka nepieciešams zināt un saprast procesus nervu sistēmā, kas atbild par informācijas saņemšanu, glabāšanu un tālāko izmantošanu; “lingvistiskā” – uz valodas nozīmi cilvēka domāšanas un darbības procesā; bet “programmēšana” stāsta par cilvēka domāšanas un darbības sistēmiskumu, secību. Tiktāl viss skaidrs.
Tikpat skaidrs kā patiesība, ka ik uz soļa esam pakļauti ārpasaules ietekmei. Mūs ietekmē viss – draugi, radi, kolēģi, reklāmas, politiķi, vide, pat sētnieka sveiciens, bufetnieces koši sarkanie nagi, bārdainais ubags pie baznīcas – tas viss apzinātā vai neapzinātā veidā ienes zināmu artavu ikkatra cilvēka dzīvē. Bez šaubām, mēs esam atšķirīgi, tālab arī uztverei ir dažādas jaudas un ietekmes objekti – kas vienam nostrādās kā sarkanā lupata, tas citam var izrādīties miera vēsts.
Tomēr ir kāds vienojošs punkts, proti, nosacīti var uzskatīt, ka ikkatra cilvēka ķermenis ir dators, kurā salādētas daudz un dažādas programmas. No vienas puses, jocīga atklāsme – ķemenis – dators, taču, no otras puses, – varbūt tas ir īstais ceļš, kā izzināt, kāpēc mēs reizēm rīkojamies tā un ne citādi; kāpēc vienam kaut kas izdodas, citam ne, un galu galā – ko lai dara, lai cilvēks justos ar dzīvi apmierināts?
Speciālistu viedoklis: apziņā glabājas tikai neliela daļa mūsu dzīves gaitā iegūtās informācijas, bet zemapziņā – pilns mūsu dzīves pieraksts. Un var tikai minēt, kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs savā zemapziņā vienmēr varētu atrast vajadzīgo informāciju. Labā ziņa – zinātāji apgalvo, ka ar zemapziņu var iemācīties sarunāties…
Par NLP paņēmieniem, stratēģiju un tehniku sistēmu, kas ļauj izmantot kolosālas cilvēka prāta iespējas, stāsta Personības pilnveidošanas centra NLP pasniedzējs Artūrs Zeltiņš, psihoterapeits Valdis Briedis un Psiholoģisko pētījumu centra direktors Igors Kudrjavcevs.
Taču sākam ar reklāmu!
Kā vienmēr. Kā jau krietnu laika sprīdi pierasti un neizbēgami – viss sākas un beidzas ar reklāmu. Tas nekas, ka ja cilvēkiem pavaicātu, ko viņi par to domā – vairums atbildētu – reklāmas viņus neietekmē, un vispār viņi tās ienīst. Kāpēc tad tās pastāv? Nu ne jau tāpēc, ka reklāmas taisa un izvieto muļķi. Nē, viss ir gluži pretēji – tamdēļ, ka tās lieliski darbojas un atstāj pamatīgus nospiedumus mūsu zemapziņā. Mēs aizejam uz veikalu un neapzināti iemetam iepirkumu groziņā kaut kur galvā veikli iezombēto veļas pulveri, kas, iespējams, ekrānā raugoties, izsaucis vienu vienīgu riebumu. Kļūst baisi pat iedomājoties, kā mēs bizojam pa pasauli ar jogurtu, kaķu barību un biksīšu ieliktnīšiem piebāztu galvu svētā pārliecībā, ka uz mums gan tas neiedarbojas.
“Ikdienā cilvēkus ietekmē neskaitāmas lietām un cilvēki,” apstiprina mediju aģentūras „OMD Latvia” direktors Einārs Vītols. “Turklāt – ja agrāk mūs ietekmēja ierobežots mediju skaits, tad tagad ietekmju avotu ir aizvien vairāk.” Aģentūra ļoti rūpīgi nodarbojas ar ietekmes izpēti uz cilvēku (Influence Checkmate), tā palīdzot saviem klientiem fokusēties uz komunikācijas kanāliem, kas ir ārpus klasiskā mediju piedāvājuma.
„Piemēram, brīdī, kad draudzene saka: “Tev pie šī kostīma derētu somiņa, ko redzēju tajā veikalā,” un jūs noticat draudzenei, kas savukārt ir redzējusi reklāmu, šāda ietekmes forma darbojas daudz rafinētāk nekā parasti,” atklāj Vītols. Pircēja izvēli nosaka ne vien reklāma televīzijā, bet arī draugi, radinieki, cena, dizains, funkcijas, preces tēls sabiedrībā, attieksme pret dabu, iespējams, pat firmas atbalsts basketbola komandai utt.
“Reklāmas un mediju speciālisti cenšas rast vispiemērotāko brīdi, kad cilvēks ir visatvērtākais un informāciju pieņems ar prieku. Tā ir ļoti smalka tehnika. Daudzi domā, ka viņus neietekmē apnicīgās reklāmas, tomēr intensīvā, uzbāzīgā informācija vislabāk panāk savu. Diemžēl brutālo formu dēļ reklāmas prestižs sabiedrībā nav visai augsts. Šobrīd, mainoties kreditēšanas politikai valstī, nevajadzīgu lietu pirkšanas bums jau ir apsīcis un cilvēki pamazām atbrīvojas no muļķīgā mantu pirkšanas riteņa, kad vienai vajadzīgajai pievienotas desmit nevajadzīgas lietas, tomēr, jā, reklāmas ietekme joprojām ir ļoti spēcīga.”
Psihoterapeiti atzīstas, ka reizēm viņiem jāstrādā ar pāriem, kuru attiecības ir uz izjukšanas robežas tāpēc vien, ka, piemēram, vīram dziļi zemapziņā iesakņojies mediju radīts tēls, kādai jābūt sievai – blondai, slaidai, ar žilbinoši baltu smaidu. Nav baltu zobu, nav attiecību! Tāpēc nereti psihologiem nākas atkodēt cilvēku, pārklājot reklāmas failu ar kādu citu, teiksim: “Tava sieva ir skaista tāda, kāda ir.” Vai nav pabriesmīgi?...Un to mēs paši, paši! Bet ko par to saka reklāmas speciālisti? Piekrīt, jā, vienmēr ir kāds skaistuma etalons, modeles tips mainās katru desmitgadi, un, protams, reklāma iespaido mūsu dzīvesveidu, attiecības, lietu izvēli, īsāk sakot – dzīvi.
Ko darīt? Neko. Varbūt vienīgi vērts pameklēt citas “pogas”. Problēmu sakne esot jāmeklē jau ģimenē un skolā, kur bērniem netiek iemācīts, kā pamatvērtības atšķirt no pseidovērtībām, netiek radīti apstākļi, lai veidotos personības, kas spēj izdarīt brīvu, ētisku izvēli. Vecākiem pietrūkst laika bērnu audzināšanai, viņi raujas, lai nopelnītu, bet skolās... arī nav laika, resursu, līdzekļu, lai pievērstos tik “smalkām un nepraktiskām” lietām. Tāpēc brīdī, kad jaunais cilvēks pēc siltumnīcas apstākļiem vidusskolā tiek izspļauts lielajā dzīvē, viņš ir apjucis un viegli ietekmējams.
Nedomā par klibo balto pērtiķi!
Reklāma galā, sākam izpēti!
NLP aizsākumi meklējami Amerikā Santakrusas universitātē, kad jaunās metodes pamatlicēji Džons Grinders un Ričards Bendlers sāka interesēties, kas ir veiksmīgu un talantīgu cilvēku darbības pamatā. Kāpēc kādam, kurš augstskolā mācījies slikti, izdodas sasniegt daudz vairāk nekā studiju biedram ar izcilām sekmēm? Kāpēc vienam cilvēkam viss padodas, otram ne? Kā vēsta speciālisti, viss esot pavisam elementāri – katrs mājās var paņemt baltu lapu, pierakstīt un izpētīt un izanalizēt, kā konkrēta rīcība ietekmējusi viņa panākumus. Protams, NLP ir daudz sīkākas nianses, ko apskatīt, bet dažas atbildes var mēģināt gūt arī šādā veidā.
“NLP ļauj ieskatīties sevī dziļāk, saprast, kāpēc pieņemam vienu vai otru lēmumu. Jo “es neesmu pietiekami labs, gudrs vai skaists” – tā ir tikai doma. Bet šī doma ļoti spēcīgi ietekmē mūsu uzvedību un rīcību,” stāsta Personības pilnveidošanas centra NLP pasniedzējs Artūrs Zeltiņš. “NLP nevis cīnās ar negācijām, bet meklē jaunus pozitīva rezultāta sasniegšanas ceļus. Ir atšķirība, vai mēs cenšamies no kaut kā izvairīties vai kaut ko sasniegt: “Es nevēlos būt trūcīgs. Es vēlos būt bagāts.” Kāda starpība? Cilvēka prāta īpatnība ir tāda, ka zemapziņa “nedzird” nolieguma priedēkli ‘ne-‘. Tāpēc cilvēki, kas bieži lieto ne-, tikpat bieži savai zemapziņai dod pilnīgi pretējus norādījumus.
Piemēram: “Nedomājiet par klibo balto pērtiķi!” Vai izdevās? Protams, ne. Lai varētu par to nedomāt, vispirms jūs to iztēlojāties. Tieši tāpat ir ar mūsu trūkumiem – jo mēs cītīgāk no tiem cenšamies izvairīties, jo vairāk par tiem domājam, bet dzīvē cilvēks neapzināti tiecas uz to, par ko domā. Viņš vienmēr un visur sev apkārt pamana to, par ko domā.”
Labi, labi, iespraucos. Tomēr kāpēc šī metode visbiežāk izraisa noraidošu reakciju, sak’, labāk ar tādām lietām nespēlēties? Iebāzīs maisā kā aitu, pat aci nepaspēsi pamirkšķināt? Kuram gan gribas būt cērpamai aitai? Nevienam!
Artūrs Zeltiņš atbild: lai gan, protams, NLP iespējams izmantot arī negodīgos nolūkos, to nevar uzskatīt par manipulatīvu metodi. NLP ir skaidri ētiskie standarti, turklāt vienmēr tiek domāts par atgriezenisko saiti, cilvēku reakciju. Ja mērķi ir negodīgi, rezultāti nebūs ilgstoši, jo cilvēki, ar kuriem manipulēts, drīz vien atklās, ka ir apkrāpti vai ietekmēti pretēji savai gribai.
Piemēram, priekšnieks vienu reizi darbiniekiem var iestāstīt, ka jāstrādā vēl vairāk par to pašu samaksu, bet drīz vien cilvēki sapratīs, ka tas nav godīgi un neatbilst viņu interesēm. Līdz ar to viņiem veidosies nepatīkams priekšstats par šo vadītāju un zudīs vēlme aktīvi darbā sevi realizēt. Līdzīgi tas notiekot arī, pārdodot preci, – ja tiek izmantotas NLP metodes un tā tiek “iesmērēta”, apmuļķotais otru reizi vairs lietu nepirks un vēl visiem izstāstīs, ka reklāmā melots. NLP sistēmā ir tāds jēdziens kā ekoloģija.
“Tas nozīmē apzināties, kā rīcība ietekmēs mani, man tuvos cilvēkus un apkārtējos. Galvenais princips: modelis darbosies, ja visi būs ieguvēji, un tas nozīmē atrast labāko veidu, kā apmierināt ikviena vajadzības, saglabājot labas attiecības. Savukārt, ja cilvēks ir nelīdzsvarots, nezina, ko grib, kas ir labs, kas slikts, no pareizā ceļa viņu var novest arī bez NLP palīdzības,” uzskata pasniedzējs.
Katram sava podziņa
Pēc NLP speciālistu domām, tikai 6% no cilvēka rīcības ir apzinātu procesu rezultāts, bet 94% – neapzinātas darbības. Atšifrējot ķermeņa signālus, var daudz ko pateikt par cilvēku – ko viņš domā, kā jūtas, ko vēlas konkrētajā brīdī, un, ja šai informācijai vēl piepluso neskaitāmos nostāstus par to, kā lietpratēji vada cilvēku gluži kā robotiņu ar tālvadības pulti, un vēl reklāmu, kas nemitīgi skandina – kā tev dzīvot, ko pirkt un kas tu esi – veidojas samērā neomulīga aina. Taču interesenti tik un tā. Piemēram, ko nozīmē, ja sarunbiedram ir sakrustotas rokas?
Zeltiņš smejas: “Tas faktiski var nozīmēt jebko, viss atkarīgs no konkrētās situācijas, un reizēm cilvēki rokas sakrusto tāpat vien. Ķermeņa kustību valoda ir smalka un individuāla, tāpēc visnepareizākais ir izdarīt vienkāršotus secinājums. NLP ķermeņa kustību raidītie signāli tiek izmantoti, lai nenodarītu cilvēkam pāri, uzrunājot viņu neīstajā brīdī. Šo metodi sauc par kalibrēšanu.”
Piemēram, pēc klasiski zināmajiem uzvedības principiem var secināt, kāds ir cilvēku tips – vienam attīstītāka ir redze, otram dzirde, trešajam kinestētiskā maņa. Tie, kuri pasauli uztver vizuāli, parasti iet ar paceltu galvu un taisnu muguru. Savukārt tie, kam parasti galva noliekta, vairāk orientēti uz tausti un sajūtām. Šos principus lieliski izmanto lielveikalu atklāšanās – telpas ir izdekorētas, lai ir ko redzēt, visur skan mūzika, lai uzrunātu tos, kuriem skaņa ir svarīgāka, un noteikti tur būs arī degustācijas, lai savs prieciņš tiek arī ir tiem, kam prevalē sajūtas. Šīs zināšanas tiek izmantotas tikai ar vienu vienīgu mērķi – izraisīt pozitīvas emocijas, kas saistītos tieši ar šo vietu. Un, ja tā, kas tur būtu bīstams? – smejoties brīnās pasniedzējs Zeltiņš.
Kas kopējs Hitleram ar zirga dibenu?
Arī psihoterapeits Valdis Briedis uzskata, ka NLP nav nekāda ārpusnormas parādība no Marsa, jo ikviens no mums ikdienā neviļus izmanto programmēšanas elementus. Viņaprāt, ir ļoti grūti pamanīt atšķirību, kad NLP tehnika tiek izmantota mērķtiecīgi, lai manipulētu ar cilvēku, starp reizi, kad tā vienkārši ir lieliska ikdienas komunikācija.
“Ja Latvijā kāds politiķis vai partija reklāmas kampaņā nemitīgi atkārto, ka viņi ir labi, lieliski, strādīgi un godīgi, pēc laika cilvēki sāks uztvert to kā patiesību un ievēlēs “vajadzīgos” politiķus,” pārliecināts Zeltiņš, jo ir zināma patiesība: ja visdārgākajā reklāmu raidlaikā (prime time) katru dienu rādītu ķirbi vai zirga dibenu, abi drīz kļūtu slaveni. Taču arī te ir noteikti knifi un gudrības. Piemēram, rādāma objekta atrašanās vieta.
NLP rekomendē nākotnes tēlus izvietot labajā augšējā attēla daļā, jo tā “strādājot” visefektīvāk, tāpēc, redzot reklāmas, kurās cilvēki raugās pa labi uz augšu, skaidrs – izmantotas NLP gudrības. Tas gan nav jaunums. To ieteicis jau nacistiskās Vācijas propagandas ministrs Jozefs Gēbelss. Aplūkojot tā laika plakātus, patiesi, vācu karavīra jūsmīgais skatiens ir vērsts pa labi uz augšu, kur redzams nacistu krusts vai pats fīrers. Gandrīz identiski ir plakāti ar padomju karavīru un Staļinu.
NLP metodes, intensīvi izmantojot skaņu, krāsu, sajūtas, lieto, piemēram, reliģiskās sektas. Psihoterapeits Valdis Briedis teic, ka arī tradicionālo konfesiju, piemēram, luterāņu un katoļu, mācītāji izmanto NLP metodes, savukārt, pēc Artūra Zeltiņa domām – harizmātiskās reliģiskās organizācijas vairāk izmanto hipnozi, nevis NLP.
Kas tad ir hipnoze? Tas ir transa stāvoklis, par kuru var runāt visās tajās situācijās, kad cilvēks mazāk pievēršas ārējiem stimuliem, bet vairāk vērsts uz savu iekšējo pasauli. Tas ir pusmoda brīdis pirms aizmigšanas vai pamošanās, tā ir sapņošana ar vaļā acīm, kad cilvēks it kā “aizpeld” kaut kur tālu domās, tas izpaužas jebkuru ritmisku vai ļoti ierastu darbību laikā, piemēram, braucot ar auto pa zināmu maršrutu, – īsāk sakot, dabiskā transa stāvoklī cilvēks nonāk vienmēr, ja viņš ir ilgstoši koncentrējies vai intensīvi domājis. Jā, protams, hipnozes stāvoklis var iestāties arī lūgšanās...
Tas ir normāli, pat vairāk, šāds stāvoklis ir vēlams, jo šajā laikā atjaunojas smadzeņu darbība. Tā ir dabiska cilvēka prāta spēja, kad smadzenes saglabā uzņemto informāciju un prāts atpūšas. Un, lūk, šis moments nereti tiek arī izmantots! Visbiežāk gan harizmātiskie līderi spēju pateikt stiprus vārdus ir atklājuši intuitīvi un paši nemaz nenojauš, kādas metodes izmanto, tostarp metodes, kurām daudzi nespēj pretoties, un tāpēc tās lieliski darbojas.
Piemēram, emocionālā suģestija, kas ir garīgs stāvoklis, kad cilvēks viegli un bez iebildumiem pakļaujas pavēlēm. Kā to var panākt? Vienkārši. Tur, kur loģika un saprāts ir bezspēcīgi, uzvar emocionālā suģestija. Kad cilvēks ir gatavs – noguris, apjucis, psihoemocionāli vājš, vientuļš vai izmisis –, durvis uz viņa bezapziņas pasauli ir plaši vaļā.
Jautāts par harizmātiem, kas, emocionāli sevi uzkurinot, spēj aizraut līdzi pūli, Artūrs Zeltiņš paskaidro, ka tie tomēr atšķiras – ir pozitīvie līderi, kuriem ir lieliskas idejas, kas pamatojas augsti morālās vērtībās, savukārt, ja pūli mēģina ietekmēt tiešā, bieži vien rupjā veidā, visticamāk, ir darīšana ar autoritatīvā stila piekopēju. Tas ir viens no Hitlera darbības pamatprincipiem. Jāteic, ka Hitlers savās runās NLP metodes izmantot gan nevarēja, jo tās vēl nebija izgudrotas, tomēr, būdams lielisks orators, viņš spēja veidot enerģētiski uzlādētu tekstu, kas aizrāva masas.
(Pastāv gan informācija, ka Hitlera PR veidotāju grupa pārzināja dažnedažādas ietekmes metodes, taču tas jau būs cits stāsts – aut.) Daudz svarīgāks moments – problēmas rada fakts, ka Latvijas likumdošanā nav noteikts, kas ir zombēšana, kodēšana, programmēšana, hipnotizēšana, tāpēc, runājot par programmēšanu, labāk atturēties norādīt uz kādu konkrētu organizāciju. Turpretim citās valstīs ir skaidri un precīzi juridiski definēts – kas ir ietekmēšana.
Pārprogrammējot sevi
“Leģendas par NLP sabiedrībā vairāk saistītas ar metodes nosaukumu, cilvēki automātiski domā, ka tiks programmēti. Patiesībā mūsu ķermenis ir viena liela programma,” stāsta nākamais sarunas dalībnieks – Rīgas Stradiņa universitātes Integratīvās medicīnas laboratorijas vadītājs, Psiholoģisko pētījumu centra direktors Igors Kudrjavcevs. Ar NLP viņš nodarbojas kopš 1995. gada, ir ārsts, sociopsiholoģijas, Eriksona hipnozes, netradicionālās medicīnas un Austrumu vingrošanas Cigun speciālists.
Arī Kudrjevcevs ar cerību pauž, ka NLP lieliski var izmantot gan ārsta praksē, gan pedagoģijā, gan kā komunikācijas sastāvdaļu. Ar NLP palīdzību kaut ko iemācīties iespējams pat desmit reizes ātrāk nekā ar tradicionālajām metodēm. “Cilvēkam, kuram ir vizuālā uztvere, teikšu, nevis “domāsim kopā!”, bet gan “paskatīsimies!”. Ja cilvēks izmanto daudz vizuālo vārdu, piemēram, saka: “Parādiet man, kā izskatās jūsu plāns!” – es atbildēšu: “Redzu, ka perspektīva ir saulaina.” Ja spēcīgāka ir audiālā sistēma, teikšu: “Domāsim!”” – skaidro Kudrjavcevs, piebilstot, ka ir daudz īpašu paņēmienu, kā atšķirīgu cilvēku auditorijai padarīt runu saprotamāku. Savukārt, ja pasniedzējs nezina, kā uzrunāt cilvēkus, viņš runā savā valodā, un ne visiem viņa teiktais ir pietiekami labi saprotams.
Pēc Edvarda Portera sistēmas, cilvēkus iedala zaļajos – racionālajos, sarkanajos – impulsīvajos un zilajos – emocionālajos. Piemēram, zaļo cilvēku nedrīkst steidzināt, bet sarkanais visu darīs daudz ātrāk. “Sekmīgi šī metode iedarbojas uz bērniem ar garīgās attīstības traucējumiem, jo viņi ir ļoti radoši. Kādreiz teica, nevar iemācīties algebru, tātad – atpalicis. Bet, ja sāksim runāt “pareizajā” valodā, viss izdosies. Viens cipars ir smagāks, otrs vieglāks, komatiņš grumbains...” Kudjavcevs stāsta viegli un it kā rotaļājoties, lai gan neslēpj, ka daudzi klasiskie psihoterapeiti NLP neizmanto, jo neuzskata šo metodi par pietiekami zinātnisku. Taču Igors atceras, ka vairākas fobijas tā izārstējis pusstundas laikā. Ar citām terapijas metodēm tas būtu jādara gadiem ilgi.
Pasaules pieredze liecina, ka pacientu var iemācīt pareizi domāt tiktāl, ka cilvēks var vizualizēt arī sāpes, izteikt tās tēlu valodā un atbrīvoties no tām. “Ja pacients saka, ka viņa sāpes koncentrējas galvā un tās ir kā zaļa svina cepure, es saku: “Labi, pārkrāsosim to zilā krāsā un izelposim caur degunu.” No malas tā izklausās kā divu šizofrēniķu saruna, bet mēs patiešām varam izelpot visas savas slimības.” Vislabāk šai metodei pakļaujoties bērni. Arī radoši cilvēki šādu pieeju nenoliedz – ļaujas, teiksim, savas sāpes uzgleznojot un tad tās pārkrāsojot citā krāsā.
“Galvenais, ir jāatrod kontakts ar to smadzeņu daļu, kur ir problēma. Sajūtas, ko identificējam kā sāpes, bieži vien ir tikai galvā. Cilvēkiem ir raksturīgas aprobežojošas pārliecības. Viņi iedomājas, ka sēne ir indīga un, to apēdot, saindējas. Tātad cilvēks jāatbrīvo no šīs pārliecības.” Kudrjavcevs pasmaida, turpinājumā atceroties, kā kāda paciente sūdzējās par alerģiju no bērziem. Viņai pat nācies mainīt dzīvesvietu, jo pie loga auguši bērzi. “Viņa to stāsta manā kabinetā, bet es zinu, ka aiz loga ir divi bērzi. Sieviete tos nepamanīja, jo no automašīnu izplūdes gāzēm koki bija kļuvuši pelēki. Mēs izgājām ārā, un es piedāvāju atbalstīties pret kokiem. Viņa to izdarīja, un tad es teicu: “Tagad paskatieties, kādas šiem kokiem ir lapas...” Nereti pat alerģiju cēlonis ir smadzeņu darbībā.”
Bet ļoti slikti, ja cilvēks verbalizē savas kļūdas, – tā domā ārsts, uzsverot, ka jāsaprot – ja kaut kas neizdodas, tas nenozīmē sakāvi, ir jādara kaut kas cits un citādi. Cilvēkiem ir raksturīgi vispārināt savas neveiksmes un kliegt: “Es esmu stulbs!” Tā nav tiesa.
Kudrjavcevs ir pētījis suģestīvo lingvistiku un verbālo rezonansi – kā pareizie vārdi rada svārstības un iegūst daudz lielāku spēku. Šos principus izmanto tautas dziednieki, burvji, šamaņi, dažādās psihotehnikās un, protams, reklāmu veidotāji. Ar vārda palīdzību var mainīt pat vielas struktūru. Viens no principiem ir tā sauktā apercepcija: cilvēks dzird kādu vārdu, un viņam ar to saistās noteikta situācija un reakcija. Sakot, ka esi gudrs, labs un skaists, cilvēks jūtas labāk, bet, pasakot, ka esi muļķis, tā arī jūtas. Kudrjavceva padoms – ir jāatceras, ka izrunātais vārds uzlādējas ar paša cilvēka dzīvības enerģiju, kas koncentrējas tajās organisma vietās, kur ir visvairāk nervu galu, un balsenē to esot ļoti daudz.
Nu re, kā, tā vien rādās, ka tas velns nemaz nav tik melns, ja galva atrodas tur, kur galvai jābūt, – uz pleciem. Un nevis tikai atrodas, bet arī domā. Turklāt savas domas, nevis uzspiestās.
Un tomēr... Ja paraugāmies plašāk un pieņemam, ka uz zemes darbojas Dieva likumi un cilvēks te nav tāpat vien, bet apgūt kādu mācību stundu, neviļus rodas jautājums: vai saliekot pozitīvus enkurus, pasuģestējoties, bez dziļākas izpratnes panākot ātru rezultātu, mēs, gudrīši, nepārvēršamies par strausiem, kas, iebāzuši galvu smiltīs, kladzina – viss ir ļoti labi, brīnišķīgi, un tas nekas, ka dažreiz uznāk vēlēšanās ielēkt akā vai gaudot uz Mēnesi? Sak’, kam tagad dzīvē viegli, dzīvojam tik nost un miers mājās.
Kā tad tur īsti ir – vai šī amerikāniski optimistiskā, plaši smaidošā attieksme pret dzīvi nav pārāk vienkāršota? Vai tiešām mēs esam paredzamas, izskaitļojamas, vadāmas biomašīnas? Vai varbūt tieši otrādi – mēs spējam daudz vairāk, tikai pagaidām nezinām, kā? Varbūt mēs vēl neesam “izauguši”, tāpēc pat smalku radošu instrumentu spējam izmanot tikai kā ieroci, lai izdabūtu kādu labumu no citiem?
Taču, kad šī mācība ir apgūta, tajā brīdī neirolingvistiskā programmēšana vairs neizsauc nepamatotas bailes, bet pārtop tikai un vienīgi par progresīvu metodi, kas vēl dziļāk un pamatīgāk palīdz cilvēkam izprast sevi un sarunāties ar savu zemapziņu.
Evija Hauka/ Foto: Shutterstock
