Vilis Krištopans Latviju joprojām uzskata par muļķu zemi

Krištopans pamatīgi latviešus nokaitināja pirms 14 gadiem, kad viņš intervijā „Lauku Avīzei” paziņoja, ka Latvija ir stulbeņu un muļķu zeme, jo viņu apvainoja korumpētībā. Viņš teicās no tās braukt prom. Tagad viņā dzīvo Floridā un tikai bezkaislīgi vēro, kas notiek Latvijā.

Pirms 11 gadiem, kad Krištopans aizbrauca no Latvijas, viņš sev esot teicis: „Viss, Vili! Tas, kas šeit notiek, tevi vairs neskar.”

Intervijā Rīgas krievu laikrakstam „Vesti Segodņa” Krištopāns neskopojas ar nicīgiem izteikumiem par Latviju. Viņam nepatīkot gan tās riebīgais klimats, gan tas, ka neviens viņam nav pateicis paldies par viņa valdības laikā izstrādātajiem ostas un dzelzceļa likumiem. Krištopanu ar Latviju emocionāli vairs nekas nesaista. Viņš pareģo, ka pēc simts gadiem Latvijā būs palikuši mazāk par miljons iedzīvotājiem, kuru saknes būs meklējamas Krievijas ziemeļu apgabalos.

„Latvija manī neizraisa nekāda emocijas”

Jautāts, vai ekspremjers nenožēlo to, ka pirms daudziem gadiem Latviju nedēvēja par muļķu zemi, viņš atbild:

„Es jokojot uzskatu, kad toreiz, kad teicu šos vārdus, esmu nolādējis Latviju. Tagad nezinu, kas man jāsaka, lai šo lāstu noņemtu.

Bet kā, lai to (ka Latvija ir muļķu zeme) nesaka pašreiz, kad no šejienes brauc projām simtiem tūkstošu cilvēku. Acīmredzot viņi domā tāpat.”

Uz Latviju Krištopans skatās kā bezkaislīgs novērotājs. Jautāts, vai viņam nav atkal vēlme iejaukties Latvijas politiskajos un saimnieciskajos procesos, viņš saka:

„It nemaz. Padomju laikā radio „Brīvība” bija tāda pārraide „Skats no Londonas”, kurā stāstīja par notikumiem PSRS. Tā arī tagad es: no malas skatos, kas notiek Latvijā un manī nav nekādu emociju. Laikam tajos 11 gados kopš dzīvoju ārzemēs esmu iemācījies salīdzināt kas ekonomikā, politikā un sabiedrībā notiek tur un kas te.”

Latvijas vislielākā nelaime bija un ir tas, ka visos līmeņos ir ļoti zems profesionālisma līmenis, valdību un valsts aparātu ieskaitot. Likumsakarīgi, ka arī iedzīvotāji nesaprot ekonomiskos procesus, un viņi savus vadītājus izvēlas atbilstoši savai sapratnei, uzskata Krištopans.

„Vajag vēl simts gadus, lai mēs pārdzīvotu desmitiem krīžu un sapratu, ka krīze – tas ir neslikti, tā attīra no visa liekā. Pats esmu mednieks un ļoti labi saprotu: ziema bija barga un ne visi mežakuiļi izdzīvoja, bet tie, kas izdzīvoja, nostiprināja populāciju. Tas izklausās nežēlīgi, bet patiesi. Tas nepieciešams arī ekonomikā,” saka Krištopans.

Tomēr pēc simts gadiem, pēc ekspremjera domām, Latvija izskatīsies pavisam savādāka:

„Domāju, ka pēc 100 gadiem Latvijā būs mazāk par miljons iedzīvotāju. Mums ir pārāk mazs genofonds, kas gadiem ir nīcināts un ko atjaunot vairs nav iespējams. Jāsamierinās ar to, ka latviešu Latvijā būs mazāk un viņu vietu ieņems imigranti no Krievijas ziemeļiem, kurus neatbaida mūsu klimats. Musulmaņi pie mums nebrauks – viņi šeit apsals.”

Tāpat viņš uzskata, ka, piesaistot investīcijas Latvijai, mums ārzemniekiem būtu jātirgo gan uzturēšanās atļaujas, gan arī pilsonība.

Nenovērtētais Krištopāns

„Četru parlamentu un piecu valdību laikā es savu patriotismu sadedzināju. Mēs politikā gājām romantikas dēļ, kaut kādu lielo ideālu dēļ. Es strādāju kā zirgs, mēs uzrakstījām likumu par dzelzceļu, par ostām, nodibinājām Valsts ieņēmumu dienestu. Kaut viens to būtu atcerējies un pateicis paldies. Tagad man ir vienalga – lai katrs peld, kā pats māk,” saka Krištopans.

Bijušo politiķi visvairāk tracina tas, „ka ja tu esi iegājis politikā, tad tevi automātiski iemet vienā katlā ar visiem un ieraksta zagļos un krāpniekos.” Tāds liktenis ir piemeklējis arī ekspremjeru un tāpēc „viņam tagad viss ir vienalga”. Galvenais, lai viņam būtu laba biznesa reputācija, un tā viņam ir.

Pēc visa spriežot, Krištopans savu reputāciju izmantos ne jau Latvijā, jo te taču „nekā nav”. Viņš saka: „Kas mums (Latvijā) ir? Nekas. Klimats ir riebīgs un tas nav mazsvarīgi. Tādēļ arī ziemā nedzīvoju Latvijā – man galīgi nepatīk mūsu klimats, ziemā saules gandrīz nav, apkārt viss depresīvs.”