Mātes savus dēlus gaidīja visu mūžu. Mūsējie svešos karos
Neatkarīgajā Latvijā patlaban ir aptuveni 5000 vīru liela armija. Kopš esam NATO, ir vienošanās, ka sabiedrotie palīdz cits citam un uzbrukums jebkurai NATO dalībvalstij ir kopēja lieta – visi dodas palīgā, kā arī piedalās miera uzturēšanās un dažādās operācijās visā pasaulē. Mēs esam karā.
Aizsardzības ministrijas Preses nodaļas vecākā referente virsleitnante Sandra Brāle informē, ka no 1996. gada līdz 2010. gada 31. decembrim dažādās starptautiskajās operācijās ir piedalījušies 3607 Latvijas karavīri. Dalību starptautiskajās operācijās mūsējie sāka Balkānu reģionā – 1996. gadā Bosnijā un Hercegovinā, pēc tam – 1999. gadā – Albānijā un Kosovā. 2003. gada februārī bruņoto spēku vienības devās uz Afganistānu un maijā uz Irāku. Mūsu karavīri piedalījušies arī operācijās Maķedonijā un Gruzijā. Patlaban Latvijas karavīri piedalās divos misijā Afganistānā un Eiropas Savienības vadītajā pretpirātisma operācijā „Atlanta”.
1000 latu mēnesī plus koeficients
Par cik? Samaksas sistēma ir gana komplicēta: atalgojums veidojas no mēnešalgas, prēmijām un piemaksām, tostarp par dalību starptautiskajās operācijās, par uzdevumu izpildi, kas saistās ar paaugstinātu risku dzīvībai vai veselībai, par dienestu apgrūtinātos apstākļos.
Aprēķināšana ir sarežģīta, ar koeficientiem, taču vidējās mēnešalgu robežas (pirms nodokļu nomaksas) ir šādas: kareivis un matrozis pirmajā dienesta gadā saņem 268 latus, bet par 25 un vēl vairāk nodienētiem gadiem 352 latus, kaprālis pirmajā gadā saņem 322, bet par 25 un turpmākajiem gadiem – 418 latus, seržants – attiecīgi 341 un 481 latu, štāba virsseržants – 394 un 638 latus, augstākais virsseržants – 457 un 742 latus, leitnants – 347 un 463 latus, kapteinis un kapteiņleitnants – 413 un 639 latus, majors – 455 un 754 latus, pulkvedis – 562 un 914 latus, brigādes ģenerālis, flotes admirālis – 688 un 1118 latus, ģenerālmajors, kontradmirālis 790 un 1283 latus, ģenerālleitnants, viceadmirālis – 988 un 1605 latus. Piemaksas tiek rēķinātas gan pēc stundām, gan kā mēneša takse.
Par dalību misijās karavīri saņem algu atbilstoši dienesta pakāpei un stāžam un piemaksu, kuru veido 1000 latu plus vēl valdības noteikts koeficients. Karavīriem pienākas arī kapelāna un/vai psihologa vizītes operāciju rajonā, sociālo darbinieku darbs ar karavīru ģimenēm un valsts apmaksāts sociālās rehabilitācijas kurss, ir arī dažādas privilēģijas attiecībā uz sociālo jomu.
Aizsardzības ministrijas pārstāve Sandra Brāle skaidro: lai arī brīvprātības principa vairs nav, karavīram joprojām ir iespēja atteikties no dalības operācijā, izvēloties dienestu tādā bruņoto spēku vienībā, kas nav iekļauta dalībai starptautiskajās operācijās, vai atvaļināties rezervē. Taču lēmums par atteikšanos karavīram jāpieņem, pirms sākas sagatavošanās dalībai operācijā.
Tajā pašā laikā, slēdzot darba līgumu, karavīrs apņemas godprātīgi pildīt militāro dienestu gan Latvijā, gan starptautisko organizāciju, piemēram, NATO, Eiropas Savienības, vienībās, gan starptautiskajās operācijās. Tātad – viņam jārēķinās ar nokļūšanu karstajos punktos. Turklāt karavīra dalība starptautiskajās operācijās ir neatņemama viņa militārās karjeras sastāvdaļa, tā teikt – slikts ir tas ierindnieks, kurš nesapņo kļūt par ģenerāli.
Cik tas ir maksājis Latvijai? Gala bilance patlaban – par labprātīgo piedalīšanos svešos karos tie ir septiņi (no 24 līdz 34 gadiem) bāleliņi. Septiņas jaunu vīru dzīvības nemiernieku uzbrukumos un mīnu sprādzienos Afganistānā un Irākā.
Tātad – varam atviegloti uzelpot, ka nevienu obligātajā militārajā dienestā par varītēm, neatkarīgi no tā, kāda ir tava pārliecība, vairs neiesauc, karavīrs – tagad Latvijā tā ir profesija. Un cinka zārki, kurus piederīgie nekādā gadījumā nedrīkstēja atvērt, ir pagātne. Pagātne, kas iestiepjas šodienā. Jo redziet, ir liela starpība – vai tu savu dzīvību esi pārdevis, vai tev ir bijis tas gods...
Padomju karaspēks Afganistānā iegāja 1979. gada Ziemassvētku laikā, naktī uz 26. decembri. Gunārs Rusiņš, Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācijas priekšsēdētājs, bija viens starp pirmajiem jauniesauktajiem: “Divas nedēļas nodzīvojām karaspēka daļā Novočerkaskā – sākumā nezinājām, kurp būs jādodas. Neviens pat nenojauta, ka tā varētu būt Afganistāna. Tiesa, bija politinformācija par to, ka aprīlī notikusi revolūcija, ka afgāņu tauta cīnās par savām tiesībām, un tā tālāk. Kādā nakts stundā mūs piecēla, lika saņemt noliktavā mantas. Sākumā šķita, varbūt sūtīs uz Kubu, taču, saņemot siltās drēbes, sapratām – diez vai... Naktī laukumā visus nostādīja ierindā, un pats ģenerālpulkvedis (tā ir augsta pakāpe, augstāk ir tikai maršals) sacīja: “Jums ir kritis liels gods ar ieročiem rokās aizstāvēt aprīļa revolūcijas iekarojumus Afganistānā.”
To es atceros kā šodien. Tad mūs salādēja slēgtās mašīnās un veda uz ešelonu. Novočerkaskā, kurā vienmēr dzīvojuši pret padomju režīmu noskaņoti cilvēki (1969. gadā pat notika miermīlīga demonstrācija, kuru bija pavēlēts apšaudīt), uzzinājuši, ka karavīri tiek vesti karot uz Afganistānu, ļaudis protestējot bija sastājušies dzīvās ķēdēs ielās. Taču kārtības nodrošināšanai bija norīkoti milicijas kursanti un armijnieki, kuri ātri vien to visu izdzenāja.
Vagonos mūs veda cauri visai Krievijai, lielajās pilsētās uz peroniem stāvēja armijas virsnieki, kas atdeva mūsu ešelonam godu – kā vienam no pirmajiem, kas dodas šajā karā. Kā uzzināju vēlāk, šajā ešelonā bijis arī Padomju Savienības Varonis un kādreizējais Ingušijas prezidents Auševs.
Braucot cauri Tadžikistānai, redzējām, ka cilvēki ir diezgan naidīgi noskaņoti, nevienā apstāšanās vietā mums neļāva kāpt ārā, kaut gan daudzviet cilvēki pa vilciena logiem deva arī ēdamo un dzeramo.
Skolas laikā mums neko par Afganistānu nemācīja, un saprašanas, kas tā pa valsti, nebija nekādas – kāds ekonomiskais, kāds politiskais stāvoklis, nulle. Kad iebraucām pierobežas ciemā Termezā, domājām, ka esam jau Afganistānā: izgāztas sētas, klusums, tikai pamazām no kaut kurienes parādījās cilvēki. Izrādījās, bijusi trauksme, un vietējās armijas daļas burtiski gājušas pa taisno, cauri sētām, neskatoties ne uz kādiem šķēršļiem, un tā līdz Afganistānas robežai. Turpat poligonā viņi arī gaidīja...
Lai iekļūtu Afganistānas teritorijā, padomju armija mēģināja izveidot pontonu tiltus, bet Amudarjas upei ir ļoti ātra un spēcīga straume, visu tehniku rāva prom, tāpēc mūs ieveda ar helikopteriem. Alma–Atas pulks, kas bija nokomplektēts no šā reģiona cilvēkiem, jau bija pilnībā iznīcināts. Kad likām savus posteņus uz ceļiem un mēģinājām to tiltu būvēt, redzējām, kā no Afganistānas teritorijas uz mūsu pusi brauc mašīnas, kurās bija sakrauti kritušie.”
Slavenais Krievijas karavadonis Suvorovs varbūt tomēr nošāva greizi, sacīdams leģendāros vārdus: “Grūti mācībās, viegli kaujā!” Nemaz nebija viegli. Latvijas puiši gāja bojā, tika ievainoti, un daudziem veselība sabeigta uz visiem laikiem. No vairāk nekā 3650 Latvijā patlaban apzinātajiem karavīriem veterāniem 177 kļuvuši par invalīdiem. No Latvijas šajā laika periodā reģistrēti 63 kritušie, viens pazudis bez vēsts. No šiem kritušajiem vairāk nekā 10 ir apglabāti ārpus Latvijas.
Liela daļa puišu atgriezās nevis ar vai ne tikai ar ievainojumiem, bet ieguvuši arī smagas slimības, kas raksturīgas Afganistānas reģionā, – tīfu, dzelteno slimību. Reizēm fiziskais ievainojums pat nav bijis tik smags un ar tādām sekām kā no slimībām, kas iegūtas dienestā. Turklāt tagad, ar gadiem, daudzu kādreizējo karavīru veselības stāvoklis pasliktinās – senas slimības, traumas un ievainojumi par sevi atgādina. Un ievainojumi bija, jo faktiski gandrīz katram karavīram nācās piedalīties kaujas operācijās.
Afganistānas kara veterāns Guntis Vabole no kara atgriezās ar smagi traumētu muguru. Guntis atminas: “1984. gadā kļuva plašāk zināms, ka PSRS piedalās karā Afganistānā. Tā gada rudenī man bija jāiet armijā, taču iesaukumu atlika līdz nākamajam pavasarim. Te vienu dienu zvana no komisariāta un jautā: varbūt gribi tomēr dienēt tagad? Es biju dienestam sagatavojies, aizgājis no darba, tad nu piekritu. Paņēma mūs veselu grupu latviešu, vēlāk atbrauca arī igauņu un lietuviešu grupas, un vienā ešelonā sūtīja uz Gvardeisku Kaļiņingradas apgabalā. Tur mēs nodzīvojām divas nedēļas, devām zvērestu, jau zinājām, ka jādodas uz Afganistānu. Sākumā mūs sūtīja uz Turkmenistānu, braucām ar vilcienu deviņas dienas, nelaida nekur laukā, tikai vienu reizi – tuksnesī, lai izkustamies.
Aizbraucām līdz Geoktepes ciematam, kas atrodas 50 kilometru no Ašhabadas. Tur mēs saņēmām tehniku, gan lietotu, gan jaunu, un ieročus. Kādu mēnesi notika mācības, tad visu tehniku sakrāvām uz platformām un ar saviem ešeloniem devāmies tālāk. Braucām līdz Kuškai, pie Afganistānas robežas, un tad viss pulks gājām iekšā. Bijām jauni, zaļi, neko nezinājām. Aizgājām līdz pilsētiņai Geracai, priekšā bija pulks, kas tur atradās jau vairākus gadus. Dzīvojām lielajās armijas teltīs, kazarmu nebija. Divas buržuikas teltī kurinājām, un nedod Dievs, ja dežurants, kuram pa nakti bija jākurina, aizmiga.
Pēc ievainojuma divas nedēļas nogulēju bezsamaņā. Saviem cīņu biedriem nekad netiku prasījis, bet, kad vēlāk tikāmies, viens no lietuviešu vīriem pastāstīja, ka viss esot noticis vienas cigaretes dēļ. Kāds no mūsējiem naktī bija pīpējis, vietējie dušmaņi pamanīja uguntiņu un atklāja uguni uz bruņutransportieri... Pēc tam atceros tikai brīdi, kad mani lika sanitārajā lidmašīnā. Staršina iedeva kaut kādu vēstuli, es atvēru acis, pateicu paldies un atkal iekritu bezsamaņā.
Atmodos pēc divām nedēļām Taškentas klīnikā – smags ievainojums mugurā. Operācija notika Maskavā, atceros ārstējošo ārstu – viņu sauca Viktors Ovsjaņņikovs, neiroķirurgs. Viņš un nodaļas vadītājs mani operēja. Ovsjaņņikovs pats bija no Latvijas, stāstīja, ka Latvijā māte un tēvs dzīvo. Pēc operācijas gadu nogulēju pa hospitāļiem. Biju praktiski paralizēts, kustības traucētas. Man piedāvāja vēl otru operāciju, bet es atteicos. Bija pazīstami lidotāji, kas ārstējās hospitālī ar tādām pašām vainām vai pat vēl smagākām, un viņi teica – ja tu staigā un esi uz kājām, tad nepiekrīti vairs nevienai operācijai, jo nav garantijas, varbūt paliksi ratiņkrēslā.”
Tagad daži gudri spriedelē, ai, ko tur var ņemties, un vispār vajadzēja atteikties pildīt pavēles vai pat pāriet pie modžahediem jeb dušmaņiem, padoties gūstā, tālāk cīnīties par Latvijas neatkarību...
Gunārs Rusiņš saka: “Man zosāda uzmetas, ja kāds, kurš nezina situāciju, runā tādas muļķības. Mēs nebijām nekādi PSRS pakalpiņi, mēs dzīvojām laikā, kad Latvija bija PSRS sastāvā. Kad nokļuvām Afganistānā, man nevienu brīdi galvā nenāca doma, ka es varētu padoties modžahediem, redzot viņu zvērības. Turklāt – ja karavīri padotos gūstā, kas notiktu ar mūsu ģimenēm šeit, ar kādām represijām nāktos saskarties piederīgajiem? Un vēl – vai kāds runātājs dzīvo lelli ir redzējis? Tas ir – padomju karavīrs ar nogrieztām kājām, rokām, izrautu mēli, izdurtām acīm, bet dzīvs. Kurš atstāts pie karavīru teltīm, lai pārējos izraisītu šausmu sajūtu un sāktos panika...”
Ievainojums bija glābšanas riņķis, jo nozīmēja mājas. Tomēr arī te baiļu cilpa ar kaklu nemazināja spiedienu. Nekādos apstākļiem nevienam neko nedrīkstēja stāstīt, ne par Afganistānu, ne ievainojumiem. Mājupceļā bija speciāli norīkoti cilvēki, kas sekoja līdzi katrai kustībai, katram vārdam, arī atgriežoties mājās, bija jūtama izsekošana, ka noklausās telefona sarunas. Turklāt klusēt vajadzēja ne tikai par to, kur esi un ko patiesībā dari, no Afganistānas kara uz Latviju ceļoja cinka zārki. Bez tiesībām atvērt... Bez tiesībām piederīgajiem uzzināt kaut ko vairāk. Viss tika slēpts aiz padomju varas struktūru dzelzs priekškara.
“Es pats tos zārkus esmu cinkojis. Pēc kaujas operācijas pašiem savi kritušie bija jāiezārko. Neviens cits to nedarīja, mēs paši,” Gunārs atminas. “Koka zārciņš, apvilkts ar skārdu, aizliektas malas, un ar alvu aizliets ciet, lai neviens nevarētu dabūt vaļā. Ja tur nebija ko likt iekšā, lodziņš pretī sejai bija aizkrāsots ciet. Ja ķermenis bija vesels, tad pa šo lodziņu varēja redzēt, kas tur guļ. Piederīgie nedrīkstēja zārku attaisīt. No kara komisariāta tika norīkoti cilvēki, kuru uzdevums bija pavadīt kritušo ar militāru godu, ar zalvēm, un – galvenais – sekot līdzi, lai zārks netiktu atvērts. Atradās arī “labvēļi”, kas bojā gājušo mātēm klāstīja – nē, tur noteikti tava dēla nebija iekšā, viņš ir dzīvs. Ir mātes un vecāki, kas savās domās visu mūžu gaida dēlus pārnākam...”
Psihoterapeits Valdis Briedis skaidro, ka kari, dabas un citas katastrofas, vardarbība, spīdzināšana cilvēkam izraisa pārmērīgu stresa slodzi, kā dēļ var attīstīties pēctraumas stresa sindroms. Pirmās pazīmes ir iestrēgšana sāpīgās atmiņās, sapņi un murgi, vēlāk attīstās “psiholoģisks kurlums” – cietušais jūtas svešs apkārtējiem, pasaulei un vairs nepievēršas agrāk ikdienišķām patīkamām darbībām. Viņam zūd spēja uztvert emocijas, īpaši tās, kas saistītas ar maigumu, intimitāti un seksualitāti. Cilvēkam grūti aizmigt, un viņš bieži pamostas. Bieži parādās bailes, vainas sajūta un depresija, ir viegla aizkaitināmība un arī panikas lēkmes. Daļa cilvēku sāk lietot alkoholu vai narkotikas, un pašdestruktīva uzvedība var arī radīt suicīda risku.
Jau 1889. gadā vācu neirologs Openheims, aprakstot karavīriem psihiskos traucējumus pēc kaujām, ieviesa terminu – traumatiska neiroze. Viņš to skaidroja ar organiskiem bojājumiem galvas smadzenēs, ko izraisījuši fiziski un psiholoģiski cēloņi. Vēlāk, pēc Pirmā pasaules kara, dažādi speciālisti psihisko stāvokli pēc smaga stresa dēvēja atšķirīgi: kara nogurums, kaujas izsīkums, kara neiroze, pēctraumas neiroze, dakteris Briedis sniedz nelielu ieskatu vēsturē.
Šo jomu mediķi turpināja pētīt arī pēc Otrā pasaules kara, aprakstot to cilvē¬ku psihiskos traucējumus, kuri izdzīvojuši koncentrācijas nometnēs (Z sin¬droms), tika arī pētīti un analizēti bijušo kara dalībnie¬ku ilgstoši psihiski traucējumi un so¬ciālās dezadaptācijas problēmas. Jēdziens ‘pēctraumas stresa sindroms’ tika piedāvāts, pētot un aprakstot bijušo Vjetnamas kara dalībnieku psihopatoloģisko simptomātiku un personības pārmaiņas.
“To, ka ir Vjetnamas sindroms, visi atzīst, bet kāpēc daudzi grib izlikties, ka tāda Afganistānas sindroma nav? Tas ir, arī patlaban! Kara laiku nav iespējams aizmirst,” teic
Gunārs Rusiņš, neslēpjot savu sāpi par kliedzošo nevērību pret cilvēkiem, kuru dzīves ir salauztas. Bijušajiem afgāņiem un citu padomju militāro konfliktu dalībniekiem, visiem tiem, kurus padomju militāristi, neko neprasot, aizsūtīja zem lodēm, neatkarīgajā Latvijā nekas nepienākas.
“Sociālās garantijas diemžēl no Latvijas puses nesaņemam. Senāk bija – tāpat kā Lielā Tēvijas kara veterāniem, arī Afganistānas kara veterāniem bija dažādas privilēģijas. Bet nav jau runa, ka vajadzētu kaut ko ekskluzīvu... Puišiem, kas atgriezās no Afganistānas ar invaliditāti, darba stāžs ir nulle, daudzi vispār nevarēja strādāt. Tagad visi skaitās darba invalīdi, nevis, kā kādreiz, kad bija atsevišķa kategorija – kara invalīdi. Invaliditātes pensiju attiecīgi saņem pēc darba stāža,” nejēdzīgo situāciju skaidro Rusiņš, piebilstot, ka Latvijā dzīvojošo Afganistānas kara un citu militāro konfliktu veterānu asociācija pārstāv ne tikai Afganistānas kara veterānus, bet visu pēc 1945. gada notikušo militāro konfliktu dalībniekus.
Pazīstamākie punkti ir Vjetnama, Ķīna, Angola, Etiopija, Koreja, Kuba. Visas tās vietas, kur bijuši toreizējās Padomju Savienības militārie spēki. Biedrībā var iestāties arī cilvēki, kas piedalījušies šā laika militārajās misijās Afganistānā, Irākā, Bosnijā un Hercegovinā. “Prasot šīs sociālās garantijas, mēs neliekam akcentu uz materiālo pusi, bet uz medicīnu. Paldies Krievijas vēstniecībai, kas šogad iedeva 12 ceļazīmes uz Jaunķemeriem. Latvijā ir sanatorijas, bet valsts nevar cilvēkiem palīdzēt, lai būtu iespēja palaikam uzlabot veselību. Labi, saprotu un piekrītu, ka Krievija ir visu PSRS lietu pārmantotāja, bet mūs nevar atšķelt no Latvijas. Mēs esam te dzimuši, auguši, un katrai paaudzei ir savs karš – mūsu karš bija Afganistāna. Latvija bija PSRS sastāvā, mēs nebijām atdalīti no Latvijas.
Es piedāvāju piešķirt nosaukumu – cilvēki, kas cietuši Afganistānas karā tādā un tādā periodā, nevis karojuši, nevis veterāni, bet – cietušie. Tāpat kā ir Černobiļas seku likvidācijas dalībnieka statuss – viņiem ir savas privilēģijas, sanatorijas, medicīniskā palīdzība. Idejiski jau nav nekādas atšķirības. Par Černobiļu ir uzskats, ka tā bija katastrofa visas pasaules mērogā, un šo cilvēku priekšā es noliecu galvu.”
Pērn kara veterānu pārstāvis ticies ar Valsts prezidentu Valdi Zatleru un iesniedzis priekšlikumus, kas saistīti ar sociālo palīdzību invalīdiem un kritušo apgādājamiem. “Prezidents visu uzklausīja, veidojās dialogs, un izdarīja tik, cik atļauj viņa prezidenta pilnvaras. Mūsu prasību Valdis Zatlers nosūtīja tālāk Labklājības ministrijai. Taču tā atsūtīja atbildi – jā, viss ir labi iecerēts, bet saprotiet, ka tagadējā ekonomiskā situācija valstī ir tāda, kāda ir, un nevienu lieku kapeiku neviens nedabūs. Pašreiz lieta ir jāatliek, arī jāiesaista Tieslietu ministrija, ar kuru vajadzētu risināt jautājumu par veterānu statusa noteikšanu. 2010. gada 27. aprīlī saņēmām atbildi, un viss ir apstājies.
Prezidents gan mūs atcerējās mūsu piemiņas datumā – 15. februārī, uz Ziemassvētkiem atsūtīja uzmundrinošu vēstuli, ka saprot mūsu sāpi un ir kopā ar mums,” stāsta Gunārs un piebilst, ka priekšvēlēšanu kampaņas laikā gan politiķi bija sasparojušies. “Man, re, parakstīta vienošanās ar Šleseru, kur viss skaidri un smuki rakstīts – atbalstīt likumprojekta izstrādi par Afganistānas kara dalībnieku statusa noteikšanu, Afganistānas kara I un II grupas invalīdiem, kā arī karā bojā gājušo vecākiem, kuriem bojāgājušais ir bijis vienīgais apgādnieks, nodrošināt bezmaksas medicīnisko aprūpi, medikamentus, rehabilitāciju, sanatorijas. Viss ir smuki, jā. Varbūt žēl, ka netika pie varas politiskā organizācija „Par labu Latviju!”, kas parakstīja ar mums šo vienošanos...”
Gunārs ir atklāts. Nevar taču stāvus zemē līst, ja valstij par saviem cilvēkiem nav daļas. “2006. vai 2008. gadā tāds likumprojekts pat nonāca līdz Saeimai, līdz balsošanai. Darba grupa sprieda un rēķināja, ka tik daudz jau to cietušo nav, ka nebūtu vajadzīgas nemaz tik lielas summas, bet tā arī viss palika. Labējie neatbalstīja, jo ierosinājums nāca no sociāldemokrātiem...” Gunārs Rusiņš pieklust un ar ironiju turpina: “Tomēr līdz ar jaunām vēlēšanām mūs allaž atrod – te ir balsis...”
Tagad Gunārs divus gadus pensijā, atvaļinājies majora pakāpē. Gunārs strādājis arī Saeimas un Valsts prezidenta drošības dienestā un pēc kāda no publiskajiem tautas piketiem saviem kolēģiem teicis: nevar ar šādu attieksmi izturēties pret Afganistānas veterāniem. Ja pie Saeimas atnāks trīs tūkstoši līdz izmisumam novestu puišu, nav tādu spēku, lai viņus apturētu. Ja viņi atnāks...
