Streips par Latvijas nākotni: “Es esmu optimists!”
Dodoties uz sarunu ar Kārli Streipu, jūtos kā misters Bīns veikalā atlaižu laikā. Atcerieties, viņš paniski tekalēja, mezdamies te uz vienu pusi, te – otru, nejaudādams attapt, ko ķert, ko grābt. Kārlim Streipam gribas prasīt visu par visu un vēl mazliet.
Saruna tomēr ievirzījās par to, kā dzīvojam šeit un tagad. Kā smejies – ir “tekošās” aktualitātes (piemēram, politiskā situācija), un ir mūžīgās aktualitātes (piemēram, fakts, ka visvairāk sev dzīvi spējam sabojāt mēs paši).
Kārlis Streips: Es esmu optimists. Manas mammas galvenais teiciens bija – būs jau labi! –, un parasti viņai bija taisnība. Esmu pārliecināts, ka tāpat būs arī ar Latviju. Iemesls, kāpēc mums ir tāda valdība, kāda tā ir, ir tas, ka mūsu sabiedrība ir tik sadrumstalota. Goda vārds, nav izprotams, kā otrs populārākais politiķis Latvijā var būt kriminālapsūdzētais Lembergs!
Pēc vēlēšanām kāda socioloģe par „Par labu Latviju!” teica – es saprastu, ja par viņiem balsotu draugi, ģimenes locekļi, bet kā viņi tika līdz astoņiem procentiem? Te ir tas pats jautājums. Un – lai neapvainojas „Patiesās Dzīves” lasītāji, bet man liekas, te apvienojas falša nostaļģija pēc Ulmaņlaikiem un nespēja tikt vaļā no pārliecības, ka valsts visu dara tavā vietā un tev ne par ko nav jādomā.
Tās saslēdzas kopā, domājot par Lembergu un viņam līdzīgajiem. Lūk, tētiņš, kurš visu izdarīs! Ventspils taču ir smuki sakopta. It kā Lembergs pats būtu staigājis ar šķipeli! Nožēlojamākais ir tas, ka Latvijā pazūd tā pagaidām diemžēl mazākumā esošā sabiedrības daļa, kas saprot, ka valstij nav jābūt banānu republikai, valstij nav vajadzīgs diktators, tētiņš un cars un – galvenais – valstij nav jābūt būvētai uz negodīgiem un žuļicīgiem pamatiem – tādiem, kādi tie ir patlaban.
Skatoties uz tādiem kā Lembergs, uz to, kas notiek KNAB, uz to, ka Visvaldis Lācis nesaprot, kas ir nepotisms (no latīņu nepos, nepotis – ienesīgu vietu, titulu un ienākumu nodošana radiniekiem – Aut.), uz to, ka Uldis Augulis (satiksmes ministrs, ZZS pārstāvis – Aut.) liek valsts darbos visus savus radiniekus, jāsaka tikai viens – kamēr mums ir sabiedrība, kas maksā kukuļus ārstiem un politiķiem, tikmēr mēs neko citu nevaram gaidīt. Jo šī zivs pūst gan no astes, gan galvas, gan vidus, un korumpēta sabiedrība nav tiesīga prasīt neko citu no ievēlētajiem pārstāvjiem. Tā ir skumjākā patiesība.
Pēdējās vēlēšanās es ļoti sapriecājos, ka „Vienotība” uzvarēja. Un ļoti drīz sāku vilties. Tieši tāpat es priecājos, kad Amerikā uzvarēja Obama, un tikpat ātri sāku vilties. Vēl – mēs vairs neprotam sanākt kopā uz kopēju mērķi. Neticu, ka mēs vairs jebkad sanāksim kopā tā, kā 1990. gadā. Atceros, 4. maijā, kad pieņēma suverenitātes deklarāciju, es biju Augstākās Padomes mājā, tulkoju žurnālistiem, tas bija ļoti aizkustinoši, mēs dziedājām „Dievs, svēti Latviju!”.
Un tad tas mirklis bija beidzies. Deputāti nāca ārā, es gāju uz mājām un pie sevis domāju – kāpēc kaut kur nav kāda koncerta vai salūta, jo to taču vajadzētu nosvinēt. Un tūlīt pats sev atbildēju – tās taču nekam nav beigas, tas ir sākums. Bet nu ir tik tālu, ka cilvēki bariem brauc prom.
Jēkaba ielas saindētais gaiss
Aizbraucējs jums pateiks, ka tur ar minimālo algu var pabarot divus bērnus, bet te – nevar, un faktiski tur nav ko iebilst.
Viņš pateiks ne tikai to – viņš pateiks arī, ka Īrijā pret viņu darba devējs izturas kā pret cilvēku, ka uz ielas visi smaida, nevis staigā skarbu ģīmi, ka dzīve vienkārši ir jaukāka. Pretstatā Latvijai, kur cilvēki pārsvarā ir nīgri, bet nevarīgs tantuks, tiklīdz pienāk autobuss, pārtop par olimpisko sprinteri, kurš ar elkoņiem, spieķi un tirgus tašu izkaro sev vietu.
Bet – galvenais – mums ir pārvaldes iekārta, kuru neinteresē nekas cits, izņemot pašu kabatu. Esmu pārliecināts, ka Saeimā ir arī godīgi cilvēki, bet vajadzētu kādam zinātniekam aiziet uz to māju Jēkaba ielā un papētīt, kas tur ir ūdenī un gaisā, kas visus, kas ieiet pa tām durvīm, padara par idiotiem. Vai tie cilvēki brīdī, kad viņi pieņem stulbus lēmumus, tiešām to nesaprot?
Cilvēki nav spējīgi domāt ilgtermiņā. Valstij patiesībā nekādu ilgtermiņa plānu nav bijis, kopš iestāšanās Eiropas Savienībā.
Raugoties uz 100 “gudrajām” galvām, jāsecina, ka patiesi gudri cilvēki politikā neiet.
Jā, viņi realizē sevi citā veidā. Bet, šķiet, ievēlētajiem sakāpj galvā ne tikai tas, ka viņš tagad ir pie teikšanas, bet arī – es esmu viens no simta! Man ir mans birojs! Es esmu deputāts! Es varu braukt pa pasauli un sarunāties ar citiem deputātiem! Tā ir vēlme pašapliecināties caur valsts politiku, un tas nav nekas jauks.
Man ir jautāts – tu tik daudz baries par politiku, kāpēc pats neej politikā? Un mana atbilde vienmēr ir viena un tā pati – pirmkārt, bārties par politiku ir daudz interesantāk nekā būt politikā, otrkārt, es būtu ārkārtīgi slikts politiķis, jo nekad mūžā nevarētu celt īkšķi uz augšu tikai tāpēc, ka to nosaka partijas konjunktūra, frakcijas disciplīna man nebūtu iespējama.
Es pateikšu konkrētu dienu, kurā tas notika. Tas bija 2006. gada 3. oktobrī, dienu pēc 9. Saeimas vēlēšanām, kad Tautas partija un Pirmā partija konstatēja: lai arī visu priekšvēlēšanu laiku bija skaidrs, ka viņi krāpjas un visi par to zina, viņus vienalga kā vairākumu ievēlēja Saeimā. Šajā dienā partijas iemācījās, ka Latvijas sabiedrība nepievērš uzmanību pilnīgi nekam, ka nekā par to nebūs un neviens nākamreiz neko neatcerēsies.
Šis līdz ārprātam ciniskais lēmums nekriminalizēt noziegumus, kuros piedalās politiskās partijas, bija tikpat skaists rādītājs kā Maizīša noraidīšana (un piedevām melošana), kā visa pašreizējā epopeja ar KNAB un Vilnīti, kurš ir kliedzoši nepiemērots amatam, bet var justies drošs, jo Saeimā viņam ir aizmugure. Svarīgākā diena mūslaiku Latvijas vēsturē pēc dienas, kad mēs iestājāmies NATO un Eiropas Savienībā, būs diena, kad Aivars Lembergs tiks notiesāts uz ilgu laiku cietumā. Godīgi sakot, pat neticu, ka tā notiks, jo droši vien izrādīsies, ka visiem noziegumiem ir iestājies noilgums.
Ja Saeimas priekšsēdētāja Solvita Āboltiņa var atklāti pateikt, ka piekāpšanās Lembergam ir cena, kas jāmaksā par valdības stabilitāti, tad ir saprotams, ka valdības stabilitāte ir vienīgais mērķis, kas šiem cilvēkiem ir... Nevis godīga politika, nevis tautsaimniecības atjaunošana, nevis tiesiskums, bet – valdības saglabāšana. Ja finanšu ministrs var atklāti pateikt cilvēkiem – ja tev te nepatīk, pārcelies uz Angliju –, arī tas nerāda uz ilgtermiņa domāšanu. Tas, ka valsts ar visiem nevar auklēties, ir svēta patiesība, bet varbūt to nevajag teikt atklāti. Tas atkal nokaitināja lielu daļu cilvēku. Jautājums ir – ko darīt? Var jau emigrēt, bet...
Jūs pats brauktu atpakaļ uz ASV?
Man nav ne jausmas, ko es tur darītu. Es negribētu iet atpakaļ televīzijā, lai ziņotu, ka kādam ir nodegusi māja. Man ir daudz interesantāk būt Latvijā, bet kādā brīdī rokas tiešām nolaižas, jo redzi, ka politiskajā vidē nekas nekļūst labāks. Un iemesls ir tas, ka mums nav vairākuma valdības. Zaļie zemnieki ir pilnīgā opozīcijā, un to pat īpaši neslēpj, tas, ko lemj koalīcija, viņiem ir pie vienas vietas.
Džungļu procesa upuri
Interneta komentāru kultūra apspriesta daudz, tomēr kā nosaukt to stulbuma līmeni, ka lielākā daļa komentētāju komentē nevis rakstītā būtību un jēgu, bet gan paša rakstītāja ārieni, orientāciju utt.?
Sāksim ar to, ka tas notiek visur pasaulē, tas nav nekas unikāls Latvijai. Tiklīdz cilvēkam ir iespēja piedalīties sarunā anonīmi, viņš, domādams, ka ir paslēpts, var sarunāt jebko. Manā, tā teikt, komentētāju grupā, ir dažādi cilvēki, cik varu spriest, arī politisko partiju pārstāvji, kuri vienkārši nāk un baras, jo mana politika neatbilst viņu izpratnei. Īpaši redzams tas bija priekšvēlēšanu laikā.
Ir sen zināms: ja cilvēkiem dod brīvību, viņi ļoti ātri atradīs viszemāko iespējamo kopsaucēju – par to ir rakstīti klasiski romāni, tas ir džungļu process. Šajā sakarā ir izdarīti interesanti eksperimenti – dodot cilvēkiem iespēju uzbrukt otram cilvēkam, tiek modelētas dažādas situācijas, un eksperimentos atklājas, ka ļoti labi audzināts, pieklājīgs, civilizēts cilvēks desmit minūšu laikā kļūst par lielāko džungļu iemītnieku, kāds jebkad dzīvojis. Pieļauju, ka pēc tam viņiem pašiem tas ir milzīgs pārsteigums.
Pieļauju arī, ka tie, kas internetā ņemas ap mirušiem cilvēkiem (tas, kas notika ar Mārtiņu Freimani, ir kaut kas neaprakstāms!), ja viņus izvilktu gaismā un lūgtu paskaidrot, kāpēc tu tā darīji, blisinātu acis un nezinātu, ko teikt. Turklāt ir pilnīgi vienalga, par ko ir ziņa vai viedoklis. Aiziet!
Manuprāt, nebūtu arī grūti atrast korelāciju starp to, kas notiek internetā, alkoholu un narkotikām. Te nu jājautā – kas ir šie cilvēki? Pirms pāris gadiem bija pētījums, kurā konstatēja, ka ļoti liels procents IP adrešu bija no valsts un pašvaldību iestādēm. Pirmais jautājums – ko viņi dara darba laikā, otrs – ja tā ir sabiedrības daļa, kas degradējusies tik tālu, lai šādā stilā komentētu internetā, tad ko vispār var runāt par citiem.
Vai tā ir tiesa, ka daļa komentētāju ir speciāli nolīgti, lai komentētu maizes tēva interesēs?
Jā, un sabiedrisko attiecību aģentūras nemaz īpaši neslēpj, ka pieņem darbā cilvēkus, kam jāsiro pa internetu un jāraksta komentāri no partijas viedokļa. Vēl ir grupa cilvēku, kas manā uztverē nav vērtējami citādi kā psihiski slimi. Tie nespēj redzēt tālāk par to, ka es esmu gejs. Viss, cauri, es varu rakstīt par tingeltangeļiem vai Ministru prezidentu, bet komentāri būs tikai par manu orientāciju.
Var runāt par sabiedrības devalvāciju interneta kontekstā – ja tu vari internetā zagt filmas un mūziku, ja tu vari bez problēmām redzēt plikus cilvēkus, gan jaunus, gan vecus, gan reizēm pat ļoti jaunus, kas robežojas jau ar nelikumību, ja tu vari to visu darīt, tevī rodas šī visatļautības izjūta. Otrs – internets ir iemācījis cilvēkiem, ka vajag izteikties 140 zīmēs. Tā dēvētais tviterefekts. Tas nozīmē, ka cilvēki vairs neprot argumentēti izteikt savas domas. Tad nu ienāk un nobrēc – autors ir idiots! –, tas neprasa pārdomas.
Ko varat teikt par valodu? Tā kļūst arvien briesmīgāka. Teju vai visi dakteri saka „nākat” un „sēžaties”, nevis „nāciet” un „sēdieties”, nerunājot par laika ziņām televīzijā, kur prognozē lietus gāzes, izrunājot „gāzes” kā ķīmiskās vielas nosaukumu, un vēl, un vēl...
Jā, Latvijā ir pazudusi valodas izjūta, it īpaši jauniem cilvēkiem. Es 20 gadus lasu lekcijas ziņu rakstīšanā Latvijas Universitātē un redzu, ka valodas kvalitāte ir sabrukusi katastrofāli. Tāpēc, ka jaunie cilvēki vairs nelasa – nelasa grāmatas, nelasa presi. Šogad pirmajā dienā jautāju studentiem, cik no viņiem katru dienu apskatās vismaz vienu avīzi. Neviens! Neviens no 26 žurnālistikas (!) studentiem!
Viņi teica, ka visas ziņas ir atrodamas internetā. Jājautā – kā ziņas nokļūst internetā? Kad ziņa ir avīzē, kāds to ir rakstījis, kāds to ir rediģējis, kāds to ir koriģējis. Internetā tas nenotiek – pat nopietnos portālos drukas kļūdas ir bezgalīgas, valodas kļūdas – bezgalīgas, arī profesionālu autoru darbi vairs netiek rediģēti, un tas devalvē valodas kvalitāti un it īpaši to, ko varētu uzskatīt par formālo valodas reģistru – to, ko mēs izmantojam, kad rakstām kaut ko tiešām nopietnu.
Jā, Latvijā problēma ir pieaugošā nespēja atšķirt ielas valodu no, sacīsim, nopietnās valodas. Un jājautā – ko šie jaunie cilvēki darīs, kad būs jāraksta motivācijas vēstule darba devējam? Latvieši vairs nezina, kā rakstīt „tualete”, viņiem tā ir „tolete”. Mēs vairs nesaprotam atšķirību starp „ka” un „kad”, un radioraidījumā es skaitu līdzi, cik cilvēku to spēj un cik – nespēj. Pie manis nesen bija valodnieks, kurš teica, ka nespēja atšķirt „ka” un „kad” neesot nekas īpaši nozīmīgs. Tad gan es ievilku elpu.
Valoda, protams, mainās. Kaudzīšu romānos valoda ir citādāka nekā tagad. Mainās vārdu nozīme, turklāt mēs dzīvojam laikmetā, kad jauni vārdi pie mums atnāk “pa tiešo”. Mums ir datorpasaule, Eiropas Savienības pasaule, viss modernais, kas ienācis kopš PSRS sabrukuma, un daudz kas bija jāizgudro no jauna. Mums nāk virsū jēdzieni no angļu valodas, tāpat kā agrāk nāca no krievu valodas.
Man tiek pārmesta rusicismu lietošana – ja tā, tad tie ir infiltrējušies manā valodā, jo es krievu valodu neprotu (bet zinu, ka mums nav vārda, kas jēdzieniski atbilstu vārdam „davai” visā tā krāšņumā). Par latviešu valodu esmu pateicīgs vecākiem – kad augu, mājās runājām tikai latviski. Bērnudārza skolotāja nebija priecīga, jo viņas priekšā stāvēja bērns, kurš ne tikai neprata angļu valodu, bet prata valodu, par kuru viņa nezināja, ka tāda vispār ir. Viņa mammu sabāra – bērns esot amerikānis, vajagot mācīties angļu valodu! Mamma teica – ok, ok – un turpināja mājās runāt latviski.
Ja tā nebūtu bijis, es Latvijā nevarētu darīt to, ko es daru. Tagad skatos uz saviem mazajiem radiniekiem Amerikā – man ir trīs māsas, divām vīri ir amerikāņi, vienai – latvietis. Jā, ar viņiem runā latviski, viņiem rāda un stāsta, bet ir latviešu kultūra, un ir AMERIKĀŅU KULTŪRA. Un mēs varam viņiem nosūtīt pilnīgi visu daiļradi no studijas „Rija”, kas ir mīļa, jauka un visādā ziņā perfekta, bet – noliec blakus vienu Šreku, un viss pārējais tiek noslaucīts.
Bet tā ir ārzemju latviešu problēma. Latvijā problēma ir vismaz kaut kādā līmenī saglabāt valodas kvalitāti arī interneta laikmetā. Mums nav jāuzskata, ka Endzelīnam ir vienīgā precīzā valoda, kas jāsaglabā par katru cenu, tajā ziņā, manuprāt, trimdas latvieši pieļauj lielu kļūdu, saglabājot tā laika rakstību kā pašvērtību. „Ch” konstrukcija, piemēram, ir ģermānisms, kuram ar latviešu valodu nav nekāda sakara. Bet, ja paskatāmies uz mūsu politiķiem, es, godīgi sakot, nespēju iedomāties nevienu, kurš tiešām būtu orators un tiešām prastu iedvesmot. Dombrovskis mums nav orators, Zatlers – arī ne. Orators mums ir Šlesers, bet Šleseram ir slikta latviešu valoda.
Par vidējo stereotipisko amerikāni
Par lielās nācijas sindromu – pilnīgi analogi krieviem. Sākšu ar neadekvāto atbildi – kā kurš amerikānis. Nevajag ticēt visam tam, ko rāda Holivudas filmas un amerikāņu seriāli, no turienes arī lielākoties nāk tas, ko Latvijā „zina” par amerikāņiem. Ir lielais resnais amerikānis, un ir arī sieviete, kura sver 24 kilogramus un ar ūdens pudeli rokā rikšo pa ielu un joprojām jūtas resna. Ļoti labs rādītājs tam, ko amerikāņi domā par pasauli, ir fakts, ka Džordžs Bušs jaunākais – un arī dumjākais –, pirms kļuva par prezidentu, nekad nebija bijis ārpus ASV.
Tā tiešām ir, ka lielākā daļa amerikāņu nezina, kur ir Latvija. Padomju laikā man bija jāskaidro cilvēkiem, ka es nerunāju latīņu, bet latviešu valodā un tas ir kaut kas cits. Tajā pašā laikā tiem, kas par to priecājas Latvijā, varētu pajautāt, cik precīzi viņi zina, kur atrodas Mjanma vai Ruanda.
Jā, amerikāņiem piemīt lielās tautas sindroms, kas, līdzīgi krieviem, visvairāk izpaužas apstāklī, ka amerikānis prot angļu valodu un tikai angļu valodu. Kad viņš ierodas Parīzē, Londonā vai Romā, viņš pirmkārt meklē savu „Makdonaldu”, par kuru viņš zina, ko tur varēs dabūt, un ar to arī viņam pietiks. Tas ir par stereotipisko amerikāni.
Man grūti spriest, cik lielā mērā šis stereotips pārstāv visu Amerikas vidi, jo ir gudrie un inteliģentie amerikāņi, ir zinātkārie amerikāņi, ir tievie amerikāņi un ir pasauli apceļojušie amerikāņi. Varbūt tipiski ir tas, ka amerikāņi skrien pakaļ absolūti visām tendencēm, kādas vien parādās. Mana mūža laikā mēs esam zinājuši, ka sviests ir ļoti neveselīgs un sviests ir ļoti veselīgs, margarīns ir ļoti veselīgs un ļoti neveselīgs, vajag ēst vairāk auzu, vairāk makaronu, nevajag ēst makaronus, vajag ēst maizi utt., u. tjpr.
Labās lietas?
Nav otras valsts ārpus Amerikas, kurā būtu divas šādas, manuprāt, būtiskas lietas. Pirmkārt, absolūta pārliecība katrā Amerikas bērnā, ka viņš kādreiz var kļūt par Amerikas prezidentu (un tas viņiem tiek potēts kopš agras bērnības – tu vari būt tieši tas, kas tu vēlies būt). Otrkārt, tas, ko kāds britu rakstnieks, kurš kādu laiku nodzīvoja Amerikā, nosauca par “reibinošo visa pieejamību”. Padomju laikā, kad šejienes latviešiem sāka ļaut apciemot radus Amerikā, viņu maršrutā vienmēr bija pārtikas bode, un cilvēki no PSRS stāvēja veikalā un raudāja, jo nespēja aptvert, ka veikalā desa nevis vienkārši ir, bet ir pieejamas 76 dažādas desu šķirnes...
Izstāstīšu anekdoti no dzīves. Tautas frontes laikā man maksāja absolūti par visu, ko es darīju, un tās bija lielas kaudzes ar rubļiem, kuras es tūlīt pat ziedoju atpakaļ Tautas frontei. Es mācīju VEFam angļu valodu un dzīvoju VEF profilaktorijā, mani tur baroja – man nauda nebija vajadzīga. Diezgan bieži gāju uz tirgu pirkt „Atmodas” kolektīvam pusdienas. Reiz atnesu skaistu cauraugušu gaļiņu un sāku griezt nost tos taukus. Elita Veidemane man uzbrēca – ko tu tur dari?! Teicu, ka griežu nost taukus. – Nē, nē, nē, negriez, – viņa teica, – tie ir visgaršīgākie! Lūk, tas ir atšķirīgais domāšanas veids starp tiem, kam nav nekā, un tiem, kam ir pārāk daudz.
Tas arī noved amerikāņus pie tās milzu resnības – viss ir dabūjams uz katra stūra, restorāns tevi allaž mudina ēst vairāk, ir kolas glāzes, tik lielas kā viduslaiku alus kausi, burgeri ar trīs gaļas stāviem...
Tā varētu būt, bet amerikāņi arī zina, ka nav smuki uz kādu bārties par to, ka viņš ir resns. Varbūt viņam ir ģenētiskas problēmas, varbūt viņš citādi nevar. Par to nenotiek arī sabiedriskā saruna.
Jā, žurnāli mudina visus būt tieviem, bet resniem cilvēkiem tiek teikts – tu neesi slikts tāpēc, ka esi resns. Vidējais amerikānis uzskata, ka cilvēks jau tā ir nelaimīgs, ka ir resns, tāpēc viņam vēl „braukt virsū” būtu pavisam traki. Kad Mišela Obama nāca ar domu, ka bērniem skolās vajag ēst veselīgi, tā kļuva par politisku sarunu, un republikāņu partija, kuras vienīgais mērķis ir ienīst Obamu, kurš ir sociālists, ārzemēs dzimis un neleģitīms, sāka brēkt par to, kā viņa uzdrīkstas iejaukties mūsu bērnu dzīvē!
Arī Latvijā mēs redzam arvien vairāk tusnīgu bērnu. Ja paskatāmies mūsdienu bērnu maršrutu – piecelies, paēd, ej uz skolu, nāc mājās, sēdi pie datora, vēlāk – pie televizora. Ir pazudis tas, ka tu ej ārā spēlēties. Mūsdienās televizors un internets tandēmā piedāvā izklaidi, kas var cilvēku aizraut 24 stundas diennaktī no šodienas līdz pastardienai, un tu vēl nemaz visu nevari pagūt. Tas pats fenomens, kas saucas „Ferma”. Man ir socioloģiski interesanti, ka ir pat politiķi, kuri atzīstas, ka ceļas trijos naktī, lai apčubinātu savu „fermu”... Ja tas ir galvenais, par ko tu, būdama ministre, domā, tas ir ļoti savdabīgi.
Par politiķu savdabīgumu mēs vispār nevaram sūdzēties...
Jā, iedomājoties dažus konkrētus kungus, nāk prātā Einšteina aforisms: “Pasaulē ir divas lietas, kas ir bezgalīgas, – Visums un cilvēka stulbums, bet par Visumu es vēl neesmu pārliecināts.”
Par televīziju, radio un ikdienu
Vai, jūsuprāt, Latvijas Televīzijai būtu jāsacenšas ar komerctelevīzijām glupu seriālu pārraidīšanā?
Sabiedrībai jāizdomā, ko viņi būtībā vēlas no valsts televīzijas. Vai viņi vēlas vietu, kur jūtas ērti Sprīdītis, Antiņš un koklētāju ansamblis un viss būs jauki, mīļi un tautiski, vai arī mēs tomēr sapratīsim, ka aug paaudze, kurai ar to vairs nepietiek, un ka arī valsts televīzija var būt interesanta un saistoša. Visiem Latvijas Televīzijas ģenerāldirektoriem vienmēr bijusi problēma, ka pirmām kārtām jāizpatīk politikāņiem.
Bet zem viņiem strādā cilvēki, kuri ar milzīgu degsmi un sirds prieku – un ne jau tāpēc, ka viņiem par to daudz maksā! – veido vienu fantastisku raidījumu pēc otra. Un tie, kuri saka, ka Latvijas Televīzijā nav ko skatīties, vai viņi nav nekad redzējuši „Ielas garumā”, vai viņi nekad nav redzējuši „Dzīvīti”? Vai viņi neskatās Dombura raidījumu vai „Skatu no malas”?
Jā, mēs ar Domburu esam liels dadzis acī visiem tiem, kas vēlas politizēt Latvijas televīziju.
Vai nav bijuši mēģinājumi jūs kaut kā ietekmēt?
Nekad!
Latvijas Radio atteicās no līguma ar Loretu Bērziņu un mani par raidījumu „Vārds tiek dots jums”, kā iemeslus minot samazinājušos reitingu, pārāk lielās raidījuma izmaksas un to, ka raidījums esot pārāk strīdīgs. Reitings bija samazinājies visām Latvijas Radio programmām (mēs vēl arvien bijām otrs populārākais), par to, cik varēja maksāt raidījums, kurā divi cilvēki sēž un runā, ir grūti spriest, bet tas, ka Latvijas Radio nav vajadzīgi strīdīgi raidījumi, ir Latvijas Radio problēma.
Tas nebija racionāls lēmums. Būtībā vadībai apnika cīnīties ar Gardas ļaudīm un citiem, kas katru dienu sakarā ar mani bombardēja Latvijas Radio. Kad gāju prom, tika teikts, ka raidījumu neturpinās, bet jau nākamajā dienā sāka veidot raidījumu „Krustpunkti”, kas ir precīzi tāds pats raidījums, tikai ar citu vadītāju. Pagāja daži gadi, un mani aicināja atpakaļ. Tagad man ir raidījums vakarā, kurā es uzvedos tieši tāpat, kā uzvedos toreiz.
Ne visi zina, kā īsti beidzās tiesu darbi ar “Gardas meitenēm”, kuras jūs iesūdzēja tiesā par to, ka tika salīdzinātas ar kazām.
Pirmajā instancē tiesa lēma, ka man jāsamaksā 50 latu viņām, bet nākamā instance – ka viņām katrai jāmaksā 100 latu man. Vienīgais, ko varu teikt par šo epopeju – un tas ir būtiski –, pirmā sēde bija pirms, bet pēdējā – pēc tam, kad Latvija iestājās Eiropas Savienībā. Tiesa bija spiesta ņemt vērā jēdzienus – Eiropas Kopienu tiesa un Eiropas Cilvēktiesību tiesa. Pēc iestāšanās Eiropas Savienībā bija pilnīgi skaidrs, ka viedoklis pats par sevi nevar būt godu un cieņu aizskarošs, viedoklis nevar būt ne patiess, ne nepatiess. Gods kam gods, pastnieks ar pārvedumu bija klāt jau pēc divām dienām, un es, gods kam gods, šo naudu viņu vārdā tūlīt pat ziedoju Latvijas geju un lesbiešu organizācijai „Mozaīka”.
Tad, kad esmu ticis galā ar savu dienu, kuru lielākoties pavadu pie datora tulkojot, vakarā vai nu lasu grāmatu, vai skatos televizoru. Internetā sekoju amerikāņu raidījumiem, kas man patīk, piemēram, dažiem realitātes šoviem – pavāru konkursiem, modes dizaineru konkursiem, „Skrējienam pēc miljona”, sekoju arī Simpsoniem. Sēžu, skatos un nedomāju vairs neko, jo tulkošana ir smags smadzeņu darbs.
Mani klienti ir reklāmas aģentūras, valsts iestādes, esmu tulkojis grāmatas, Eiropas Savienības likumus. Patlaban tulkoju Sandras Kalnietes grāmatu par Tautas frontes laikiem. Es ļoti daudz lasu. Man vienmēr līdzi ir grāmata – jo varbūt desmit minūtes būs jābrauc trolejbusā, varbūt piecas minūtes būs kaut kas jāgaida.
Es vienmēr lasu, kamēr ēdu, tagad jūs dabūsiet dusmīgas vēstules no tantukiem, kuri ir saklausījušies, ka tā nevajag. Pārliecība, ka ēdot nedrīkst lasīt, ir no tās pašas operas kā Latvijā dzīvā pārliecība: ja abos dzīvokļa galos ir atvērti logi, visi tūliņ nomirs ar plaušu karsoni. Tas līdzinās pārliecībai, ka zem zemes tek mazas upītes, kas kontrolē visu, ko mēs darām (tagad es noteikti esmu nokaitinājis daļu lasītāju).
Kā būtu, ja būtu...
„Vienotības” problēmu jau pieminēju – viņi Saeimā ir mazākumā. Bet „Vienotībā” ir ļoti gudri cilvēki – Sarmīte Ēlerte, Atis Lejiņš, Rasma Šilde-Kārkliņa.
Kāpēc nedzird, piemēram, Rasmu Kārkliņu?
Tāpēc, ka viņi ir tīrradņi, kas iekrituši Latvijas netīrajā politiskajā vide un, man liekas, sākumā ir mazliet apstulbuši. Ceru, ka viņi atradīs savu balsi, bet... cik var ņemties, ja Saeima ar lielu prieku noraidīja partiju noziegumu kriminalizēšanu, ar lielu prieku noraidīja domu, ka par amatpersonām vajadzētu balsot atklāti, un tā tālāk.
Es atļaušos pateikt, ka, manuprāt, nemaz nebūtu slikti pamēģināt, kas notiktu, ja valdībā būtu „Vienotība” un „Saskaņas centrs”. „Saskaņas centrs” nekad nav bijis pat tuvu pie teikšanas. Davai, aizsūtīsim zaļos zemniekus kādu laiku atpūtā – lai viņi ar savu Lembergu pasēž kādu brīdi opozīcijā – un iedosim „Saskaņas centram” Izglītības un zinātnes ministriju un Veselības ministriju. Ārlietas mēs viņiem nevaram uzticēt, finanses – ne tik. Paskatīsimies, kā viņi sadarbojas ar citiem!
Neticu, ka tas nozīmēs Maskavas pirkstu, un neticu, ka no tā sanāks Latvijas rusificēšana. Viņi paši apgalvo, cik viņi ir latviski un tautiski, un nakt’ un dien’ spiež uz to, ka Kravcovs iemācīsies latviešu valodu. Lai tad nāk uz kādu brīdi un pierāda!
Klusībā daudzi no viņiem būtu laimīgi, ja tāda Lemberga nebūtu. Bet publiski... Lembergs ir otra populārākā amatpersona Latvijā aiz Zatlera. Lembergs zaļajiem zemniekiem ir ļoti labs simbols. Protams, tikai līdz brīdim, kad Lembergs kļūtu par premjeru vai prezidentu. Tad būtu dimbā!
Tieši tāpēc Lembergs nekad nevirzās un nevirzīsies uz premjerministra vai prezidenta amatu – viņš zina, ka tajā brīdī ar viņu būtu cauri! Pirmkārt, Valsts prezidentam katru otro dienu atrasties tiesas zālē būtu masīvs apkaunojums Itālijas virzienā. Otrkārt, viņš labi saprot, ka tad viņš vairs nevarētu muldēt visu, kas viņam nāk no sirds un no visām citām vietām, viņam nāktos būt par kaut ko atbildīgam.
Māra Vilde, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris
