„Nerātnās” padomjlaika Līgo dainas

Kasjauns.lv ielūkojās vairāk nekā 60 gadus vecos laikrakstos, lai noskaidrotu, kā kārtīgam Padomju Latvijas pilsonim bija jāuzvedās pie Jāņuvakara ugunskura.

Līgo suminājums „Hļebostrojam”

Par ar īstenu padomju morāli un tikumu apveltītu jāņubērnu latvietis varēja kļūt tikai tad, kad jau bija izdzerts kāds desmits alus kausu, jo skaidrā padomju līgošanas tradīciju īstenošana nav iedomājama. Tomēr arī iedzērušam tā īsti nav iespējama. Jo, kā, piemēram, līgodziesmā var izdziedāt tādu vārdu „Hļebostroj”, ko 1948. gadā jelgavniekiem pie ugunskura ieteica dziedāt laikraksts „Zemgales Komunists”:

Līgot līgo „Hļebostrojam”, līgo, līgo,

Pretim saulei diža celtne, līgo,

Drīz būs mūsu pilsētāi, līgo, līgo,

Liela maizes darītava, līgo.

„Latvenergo” līgot līgoja

Tai pašā laikā jelgavniekus aicināja arī sumināt „Latvenergo” zibenszeļļus. Diez vai, šodien saņemot elektrības rēķinu, kādam „Latvenergo” pieminēšana rada svētku sajūtu:

Teic, Jānīti, jelgavniekus, līgo, līgo,

Raiņa parka cēlājiņus, līgo,

Latvenergo zibens vīri, līgo, līgo,

Pirmie darbus pabeiguši, līgo.

Tradīcijā aplīgot „Latvenergo”, droši vien, bija katra kārtīga padomju pilsoņa pienākums. Sešus gadus vēlāk – 1954. gadu par to atgādināja arī laikraksts „Padomju Kuldīga”:

Ko līgo sveši vīri, līgo, līgo!

Augstu stabos sakāpuši, līgo!

Uz „Imantu” gaismu velk, līgo, līgo!

No jaunās spēkstacijas, līgo!

Arī pēc diviem gadiem – 1956. gadā „Padomju Kuldīga” aicina aplīgot elektriķus par sasniegumiem:

Līksma nāca Jāņu diena

Kopus druvas kopējiem –

Skan valodas, skan dziesmiņas,

Gaiši deg elektrība.

Pie ugunskura ar sarkano karodziņu

Savukārt 1947. gada Līgo vakarā „Zemgales Komunists” zemgaliešus aicināja nevis iet pa krūmiem meklēt nevis papardes ziedu, bet gan ap ugunskuru lēkāt ar sarkaniem karodziņiem rokās. Īpaši tas pienāktos sociālistiskā darba veicējiem:

Tas tik bija brigadieris, līgo, līgo,

Visiem gāja priekšgalāi, līgo,

Visur gāja priekšgalā, līgo, līgo,

Ar sarkano karodziņu, līgo.

Savukārt tos, kuri negribēja diebt ar sarkano karodziņu pa Zemgales plašajām ārēm, pamatīgi vajadzēja nokaunināt arī aplīgošanas dziesmām. Piemēram, Jelgavas veterinārārstus:

Agri sāka Līgo svētkus, līgo, līgo,

Veter’narie darbinieki, līgo,

Viņiem govis nepotētas, līgo, līgo,

Ciltsgrāmatas pazaudētas, līgo.

Tāpat līgot ar neieteica tiem, kuri savlaicīgi neprot salabot kuļmašīnas:

Nelielieties, kooperatori, līgo, līgo,

Nav aiz kalniem rudentiņis, līgo,

Kuļmašīnas nekārtībā, līgo, līgo,

Piedarbiņā veci salmi, līgo.

Nost ar budžiem un dzērājiem!

Savukārt 1949. gada Jāņi pienāca ne jau ar to priecīgāko noskaņu. Daudzi latvieši vairs nevarēja pulcēties pie Līgo ugunskuriem, jo viņus martā represēja un izveda uz Sibīriju. Padomju ideologi arī šo baismi prata „ietērpt” padomju latviešu līgodziesmās:

Ej pie velna tu, budzeli,

Tavi laiki beigušiesi,

Tagad brīvie kolchoznieki

Jaunu dzīvi veido sev, līgo.

Un „brīvie kolchoznieki” bija pamatīgi novergojušies. Ja kāds Jāņu galdā nolēmis celt „Nākotnes” žāvējumus, var atcerēties to, ka pirms 62 gadiem tur strādnieces bija ne pa jokam nopūlējušās:

Nākotnieces čaklas meitas,

Pulkiem audzē lopus, putnus,

Trīsgadplānu viņas domā

Izpildīt pat divos gados.

Tomēr ne jau visām pirmrindniecēm bija jautri svētki. 1955. gadā laikraksts „Padomju Kuldīga” kolchoznieces – stachanovietes aicināja plūkt usnes un nātres, lai nostrostētu Kuldīgas MTS traktoristu Kristapu Ozolnieku:

Kristapiņš pārāk bieži

Šņabja glāzē skatījās,

Tam mēs vīsim vainadziņu

No usņām, nātrītēm.