Kā Jāņus svinēja pirms 100 un vairāk gadiem?

1891. gads: "Traģiski Līgo svētki"

Līgo svētki ne vienmēr ir lustīgi. Šodien no tā izsargāties aicina sociālās reklāmas, kā, piemēram, „Stūrē skaidrā”. Pirms 130 gadiem bija citas problēmas. 1891. gadā laikraksts „Dienas Lapa” publicēja rakstu „Traģiski Līgo svētki” - par līgošanas traģisko pusi Rīgā:

„Ne visiem aiztecējušos Līgo svētkos laime uzsmaidījuse, tā ka tiem, kuri varējuši tajos līksmi un priecīgi justies līdz pašam slepenākajam sirds kaktiņam, izbraucoties un klejojot pa ūdeņiem, zaļiem mežiem un laukiem, Līgo dziesmas skandinot, Jāņu zāles lasot, vaiņagus darinot un skaistus Jāņu bērnus satiekot…

Turpretī citus nelaime bija īsti rūpīgi ņēmuse savā ziņa un lika tiem, zināms, bez pašu gribas, drusku paplunčāties pa Jāņu ūdeni, lai pēc tam citiem par jautrību varētu mīļā Jāņu saulītē žāvēties.

Tāpat arī zāļu vakars citiem stāvēs jo ilgi atmiņā, lai gan sen nav atgadījies tāds, kāds nupat bijušais, kurā pretim parastai dienas kārtībai visu vasaru iztika bez lietus. Tādēļ arī milzīgajā ļaužu drūzmā dažam labam aiz sāpēm bijā jāaizkliedzas, kad kāja tika samīta. Uz plosta tilta no paaugstinājuma noskatoties, viss tilts izlikās kā ar milzīgu pavedienu pārstiepts, kas raibu raibās krāsās šurpu un turpu locījās un grozījās. Tumsai metoties Daugava bij kā sētin apsēta apmeijotām laivām un tvaikoņiem, tā ka dažas laivas lielajā mudžeklī caur pašu vaj citu neuzmanīgu braukšanu tik laimīgi apgāzās apkārt, ka neviens no iekšā sēdētājiem netika zivīm par karali.

Arī skaidri brīnums, kā visiem tik laimīgi izdevās izsprukt draudošai nelaimei, kur daži „feterverķeri” varēja citiem acis izdedzināt ar saviem neģēlīgiem uguņiem, kurus nejēgdami pagatavot, kā nekā safabricējuši, arī paši lietojot atradās nāves bailēs…

Tad vēlu Jāņu vakarā, 24. jūn. d. pie Sarkandaugavas noslīka Ernsts P., kas ar otru biedri pa Daugavu vizinājoties no mājās nākošā Ziedoņa biedrības tvaikoņa caur laiviņā sēdētāju pašu neuzmanību tika apgāzti. Gribot pieķerties pie biedrības laivas, to par daudz neuzmanīgi izdarot, min. P. dabūja nāvīgu triecienu pa galvu un līdz ar laiviņas gāšanos iekrita ūdenī. Noslīkušo apraud sieva un bērns. Tā tad citiem šie Līgo svētku bijuši īsti bēdīgi”.

1901. gads: Līgotāji slīkst

Pirms 120 gadiem Rīgā tika svinēti ne tikai Līgo svētki, bet arī Rīgas 700. gadu jubileja. Diemžēl, dažiem tas beidzas arī traģiski. Laikraksts „Dienas Lapa” raksta:

„Zāļu vakars resp. Rīgas jubilejas svētki pagājuši. Diemžēl bija arī cilvēku dzīvības par upuri. Kāda pārcēlāju laiva Āgenskalna ietekā, iepretim jūrnieku mājai sadūrusēs ar pilsētas tvaikonīti E., kurš to apgāzis. Lielākā daļa no iekšā sēdētājiem gan atkal izglābti, tomēr divas sievietes Elizabete Grīnberg un Karolīne Kalniņ noslīkušas. Viņu līķi sestdien izzvejoti un nodoti izmeklēšanas nodaļai. Tāpat minētā vakarā uz buru kuģa „Linda” pie Siļķu brāķa dancojot nokrituši divi matroži, no kuriem viens noslīcis”.

1911. gads: "Līgošana bij tāda noguruse"

Laikraksts „Ventspils Apskats” raksta kā pirms 110 gadiem Jāņus svinēja Ventas krastos: „Jāņu vakars, jeb tā saucamais „Jāņu kalns” Ventas malā šogad bij iznācis tāds paplāns, ja to salīdzina ar agrākiem gadiem. Pa Ventu braukāja ne daudzas laiviņas, bez kaut kādas iluminācijas un pāris lielāku tvaikonīšu; Ventas malā bij salasījušies nedaudz publikas, pa lielākai daļai sievas ar bērniem. Pate dziedāšana, jeb „līgošana” bij tāda noguruse ar garākiem pārtraukumiem un starpbrīžiem. Ar vārdu sakot, nebij tās sajūsmas un jautrības, kā agrākos gados.

Vienīgi piedzērušo skaits bij palicis pa vecam, ja ne pat lielāks. Izrādās tīri, it kā bez mākslīgiem dzinekļiem nemaz nebūtu iespējams vairs būt jautram un sajūsminātam. Šī arī ir gara nabadzība. Daudzi bija uz „Jānīša” rēķina nokrāvuši tādus „Jaņķeļus”, ka tikko – tikko varēja uz priekšu „līgoties”. Ka „Jāņu kalns” ar katru gadu paliek retāks no publikas, tas laikam izskaidrojams ar to, ka ar katru gadu izpriecas vietas vairojās. Šogad bez „Jāņu kalna” daudz publikas bij jaunatklātā pilsētas Kurhauzī, kurā deva koncertus Biržas dārza orķestrs. Tagadējais kurhauzs uztaisīts daudz jaukākā vietā, nekā nodegušais, lai gan telpas mazākas. Bez kurhauza vēl Jāņus svinēja vācu biedrība „Puherta” muižiņā ar ilumināciju un raķetēm un Biržas dārzā ar saviem parastiem priekšnesumiem”.

1921. gads: Zilais kalns redzēja neskaitāmus latvju barus

Pirms 100 gadiem „Vislatvijas līgošana” notika Zilajā kalnā. Toreiz jāņotājus no visas valsts uz turieni nesasauca vis Raimonds Pauls, bet gan Emīls Melngailis ar savu kori.

Laikraksts „Latvijas Kareivis” raksta: „Melngaiļa kora 24. jūnijā sarīkotie Līgosvētki Zilā kalnā izvērtās par plašiem tautas svētkiem. Pēc seniem aizvēsturiskiem laikiem Zilais kalns atkal redzēja savā galotnē sapulcējušos neskaitāmus latvju barus. Jāņu nakti ar tautas dziesmām, miestiņu un vairogiem pavadot.

No Zilā kalna piestātnes uz kalna galu plūstošā ļaužu straume brīžiem izliekas kā raiba ap kalnu apvijusies čūska. Pūlī valda sajūsma. Koncerts jāskaita par reti izdevušos. Ar sajūsmu mūsu provinces publika uzņēma reto mākslas baudu, jo līdzīgu kori daži dzirdēja pirmo reizi mūžā”.

Tomēr neiztika arī bez darvas karotes medus mucā. Laikraksts „Jaunākās Ziņas” par šo pasākumu raksta: „Sparīgo, uzņēmīgo līgo svētku rīkotāju, apdāvināto un temperamenta pārpilno diriģentu Melngaili traucēja arī krūmu koncertanti ar pašu dziesmām, pie alus muciņām un jūra kočiņu, par spīti bezalkohola bufetei. Bet izbraukums jāskaita par pilnīgi izdevušos kulturēlā un mākslas ziņā”.

1931. gads "Tramvajiem un auto pavisam grūtas lietas"

Līgošana pirms 90 gadiem visnotaļ nelāgi beidzās Liepājas pilsētas domniekam Kārlim Treilonam, raksta laikraksts „Latvijas Kareivis”. Viņš Jāņu dienā aizgājis ciemā pie paziņām un "neuzmanīgi rīkojoties ar revolveri, gājis vaļā šāviens un T. vārīgi ievainots krūtīs”.

Arī pirms 90 gadiem rīdzinieki līgoja Daugavmalā. Viņu galvenā atrakcija bija „kaušanās” ar jāņuzālēm. Kalvju pērienu piedzīvoja ne tikai līgotāji, bet arī nejauši tramvaja pasažieri.

„Latvijas Kareivis” raksta: „Tramvajiem un auto pavisam grūtas lietas. Tie tikai ar pūlēm spēj izsprausties caur pūli. Tie pasažieri, kas novietojušies uz tramvaju platformām, kļūst par izdevīgu mērķi kalvju sitieniem. Vērojot Daugavmalas ainu no vecā dzelzs tilta, tramvaju ugunis ļaužu pulka vidū likās kā krāšņa iluminācija. 13. janvāra ielā dzelzs tilta pārbrauktuves uzbēruma nogāzē sasēdušies nogurušie līgotāji un noskatās vēl nenogurušo līksmē.

Zāļu vakara svinēšana turpinājās līdz pusnaktij, bet tad uznāca lietus – šīs vasariņas vislielākā nelaime. Tikai samīdītas kalves smaržoja līdz rītam”.

Statistiķi bija izrēķinājuši, ka arī 1931. gadā uz Jāņiem Rīga bija pustukša. Katrs otrais galvaspilsētas iedzīvotājs bija devies svētkus svinēt uz laukiem. Prese ziņo: „130 000 pasažieru izbraukuši no Rīgas pa Jāņiem ar vilcienu. Tas ir pēdējo gadu rekordskaitlis. Sevišķi dzīva vilcienu kustība bija uz Rīgas-Jūrmalas līnijas. Tā kā ari autobusos izbrauca daži desmiti tūkstoši, tad var rēķināt, ka puse galvas pilsētas iedzīvotāju pa svētkiem bija izbraukusi uz laukiem”.

Seno Līgosvētku atklātnīšu foto no Latvijas Nacionālās digitālās bibliotēkas