Vai viegli būt cilvēka mīlulim? Suņus krāso, cūkas tetovē
Tikpat ilgi, cik pastāv mājas mīluļu šķirnes, arī cilvēks pielicis roku dzīvnieku veidošanā pa savai modei un vajadzībām. Cilvēks izkopa suņu lielumu un ķermeņa formas tā, lai tie vislabāk noderētu dažādās medībās, žurku ķeršanai, lopu ganīšanai, kamanu vilkšanai, apsardzei.
Īpaša šķirņu daudzveidība ir klēpja jeb kompanjonu sunīšu grupā. Kaķu šķirnes vispār izveidotas tikai dekoratīvos nolūkos. Mūsdienās jaunas šķirnes rodas ļoti reti, tāpēc cilvēki savu radošo izdomu pavērsuši citā virzienā – rūpēs par mīluļu ārējo izskatu, ko profesionālo audzētāju vidē dēvē par grūmingu. Šā radošuma izpausmes bieži vien pārkāpj pieļaujamā robežu, atstājot negatīvu ietekmi uz dzīvnieku labsajūtu un veselību. Tad rodas jautājums: vai tiešām Cilvēks sevi uzskata par šo dzīvnieku Dievu?
Atklāti par šķirnes suņiem
Televīzijā varēja vērot, kā Kavaliera karaļa Čārlza spaniels (tāds ir šķirnes pilnais nosaukums) mocījās agonijā slimības dēļ, kas rodas, ja galvaskauss ir pārāk mazs smadzeņu apjomam. Britu veterinārārste Klēra Rasbridža to salīdzināja ar “10. numura kāju, kas iespiesta 6. izmēra kurpē”, un lēsa, ka gandrīz trešdaļa šīs šķirnes suņu cieš no tādas pašas veselības problēmas. Turklāt līdzīgos apmēros spanielus skar arī sirds slimības.
Tas bija tikai viens no sensacionālajiem piemēriem, ar ko „BBC One” dokumentālās filmas „Atklāti par šķirnes suņiem” („Pedigree Dogs Exposed”, 2008) veidotāji šokēja skatītājus. Filma bija veltīta Lielbritānijas šķirnes suņu veselības un labklājības izpētei un kritizēja Kennelklubu – britu šķirnes suņu audzētāju vadošo organizāciju – par to, ka tā pieļauj tādus šķirņu un izstāžu standartus, kā arī audzēšanas praksi, kas grauj šķirnes suņu veselību.
Filmā tika demonstrētas senas takšu, basetu, bulterjeru, buldogu un vācu aitu suņu fotogrāfijas, lai ilustrētu, cik radikāli šīs šķirnes ir mainījušās pēdējā gadsimta laikā. Vācu aitu suns, ko mūsdienās izstāda ringā, krasi atšķiras no parasta, darba vācu aitu suņa, kas sākotnējam šķirnes standartam līdzinās daudz vairāk. Kennelkluba pārstāvis eksperts Terijs Hanans tomēr uzstāja, ka dienestā un citur izmantotie vācu aitu suņi bieži esot anatomiski nepareizi un tikai izstāžu suņi atbilstot šķirnes standartam.
Savukārt Basetu kluba vadītājam nācās uzklausīt filmas veidotāju pārmetumu, ka viņi audzē “iedzimtus deformētus pundurus”, bet viņš paziņoja, ka mūsdienu baseti izskatoties gandrīz tādi paši kā baseti 1800. gadā. Tiesa, kad viņam parādīja pirms 60 gadiem uzņemtu baseta foto, tas vismaz atstāja iespaidu...
Taču vislielākās batālijas izraisīja sižets par vienu no britu lepnumiem un simboliem – angļu buldogu. Buldogu audzētāji apgalvo, ka šo suņu vaibstu galējības – sakodienā stipri izvirzītais apakšžoklis un purna ciešās krunkas – radušās vēsturiski, kad buldogus izmantoja suņu cīņās.
Taču vēsturnieks Deivids Hankoks uzsvēra: “Tas, kā audzētāji cenšas attaisnot saspiesto purnu, pārmērīgo krunku daudzumu un ķermeņa uzbūvi, ko tagad attēlo kā tradicionālu, nav taisnība.” Patiesībā angļu buldoga šķirnes standarti ir aizgājuši līdz tādai galējībai, ka 80% kucēnu nāk pasaulē ar ķeizargriezienu – viņu galva un pleci ir tik plati, ka māte tos nevar dabiski dzemdēt.
Veterinārārsti šo šķirni atzīst par vienu no slimīgākajām, buldogu galvenās problēmas ir milzīgs jutīgums pret karstumu, ādas kroku dermatīts, elkoņu un gūžu locītavu displāzija, pārāk šaura deguna atvere/elpošanas problēmas, nespēja peldēt. Buldogu audzētāju klubi reklamē, ka viņu suņu vidējais mūža ilgums ir 8–12 gadi, bet britu aptaujas liecina, ka faktiski tas ir tikai 6,5 gadi.
Prese bija šausmās, kad sabiedrības modes elki Viktorija un Deivids Bekhemi iegādājās angļu buldogu Koko. Vīra izteikumu par “angļu buldoga garu”, kas viņam esot nepieciešams Pasaules kausa izcīņā futbolā, bijusī „Spice Girl” dziedātāja uztvēra burtiski un 2009. gada Ziemassvētkos uzdāvināja viņam buldoga kucēnu, ko bija par 2000 mārciņām iegādājusies no britu suņu audzētāja.
Suņu un kaķu pārvērtības
ASV populārā suņu žurnāla „Dogs Today” redaktors Beverlijs Kadijs komentēja: “Poša un Beks ir sērijveida modes upuri, kad runa ir par suņu iegādi. Jau kuro reizi, iepērkoties bez apdoma, viņi ir dabūjuši vēl vienu suni ar garu problēmu sarakstu.” Iepriekš Bekhemi bija impulsīvi iegādājušies šarpeju (Viktorijai Valentīna dienā) un Jorkšīras terjeru, kurus ātri vien aizdeva prom viņu uzvedības problēmu dēļ.
Redaktors atzina, ka nevar jau aizliegt iegādāties “tik katastrofālu šķirni kā angļu buldogs”. “Sliktākais ir tas, ka citi cilvēki viņus atdarina – gluži tāpat kā kopē viņu frizūras un stilu,” ar nožēlu piebilda redaktors.
Bet buldogi – tas ir dārgi, viņiem ir snobiska vērtība. Amerikā buldogi ir astotā populārākā šķirne, lai gan daudzi to īpašnieki ir pavirši un nevērīgi pret šo suņu veselības riskiem. Starp citu, vairākums aviolīniju nevēlas pārvadāt buldogus to elpošanas problēmu dēļ. Bekhemi savu četrus mēnešus veco Koko no Anglijas uz Losandželosu pārveda, izmantojot britu dzīvnieku pārvadāšanas kompānijas „Pet Air” pakalpojumus. Tas maksāja 3000 mārciņu (zelta apkalpošana!).
Kad britu Kennelklubs pēc šīs dokumentālās filmas, reaģējot uz sabiedrības kritiku, nolēma izstrādāt jaunus, suņu veselībai ne tik riskantus standartus, buldogu audzētāji atteicās sadarboties, paziņojot, ka ir “neizpratnē, kā piedāvātās izmaiņas varētu uzlabot šīs šķirnes veselību un vispārējo labklājību”. Buldogu šķirnes audzētāju padomes priekšsēdētājs par jauno standartu izteicās: “Tas vairs nebūs britu buldogs, bet pilnīgi cits suns. Žokļa nav, deguna pacēluma nav, un kāju izpletums nebūs priekšpusē platāks un aizmugurē šaurāks.”
Cīņa ar šķirnes suņu audzētājiem, visticamāk, turpināsies vēl ilgi, taču vismaz neviens nenoliedz, ka gandrīz visām aptuveni 400 suņu šķirnēm, ko radījuši cilvēki, ir „brāķi” jeb vājās vietas veselībā. Katrai šķirnei ir savas veselības problēmas, kas tiek pārmantotas no paaudzes paaudzē. Vairākums audzētāju godprātīgi tērē milzu naudu un laiku, lai no tām atbrīvotos vai vismaz samazinātu iedzimto ģenētisko saslimšanu sekas. Savukārt amatieraudzētāji vai kucēnu fabriku turētāji suņus ar veselības problēmām tikai pavairo.
Visizplatītākā šķirnes suņu iedzimtā problēma ir acu slimības. Zināmākās ir katarakta jauniem suņiem un dažādi iekaisumi. Basetiem, spanieliem, bladhaundiem, buldogiem, bokseriem, labradoriem un šitciem var iedzimt apakšējā acu plakstiņa izgriešanās uz āru (ektropions). Savukārt kollija acs anomāliju mēdz pārmantot vairākas kolliju šķirnes – šis sindroms ietver veselu slimību grupu, kas saistītas ar acs aizmugurējo daļu. Par kolliju iedzimto acs slimību uzskata arī sausās acs sindromu.
Brahiocefāliskiem (īspurna) suņiem tipiskas ir elpošanas orgānu problēmas, kas variē no sašaurinātas trahejas līdz pat elpošanas traucējumiem (piemēram, tā saukto gaisa rīšanu), jo viņu purns ir saplacināts ļoti īss. Visvairāk šīm problēmām pakļauti angļu buldogi, Bostonas terjeri, Kavaliera karaļa Čārlza spanieli, šarpeji, franču buldogi, pekinieši, šitci, mopši un citi.
Nenoliedzami, uz šķirnes suņu (arī kaķu) veselības problēmām turas milzīgā mazo dzīvnieku veterinārija. Piemēram, dokumentālā filma atklāja faktus, ka aptuveni trīs ceturtdaļas no septiņiem miljoniem britu suņu ir šķirnes dzīvnieki, un viņiem sniegtie veterinārie pakalpojumi veido milzu summu – līdz 10 miljoniem mārciņu mēnesī!
Lai arī būt par veterinārārstu ir ienesīgs amats, tā ir ļoti grūta profesija, sevišķi ārstiem ar augstiem ētikas principiem. Viena no ārsta dilemmām attiecas uz suņu astes un ausu apgriešanu, kā to prasa šķirnes standarts. Astes lielāko daļu parasti vai nu amputē, vai „atmirdina”, cieši nosienot un pārtraucot asins pieplūdi. Tradicionāli to veic kucēniem 10–14 dienu vecumā bez anestēzijas.
Tradīcija „apstrupināt” asti veidojusies vēsturiski ar domu, ka tas pasargā suni no trakumsērgas, stiprina muguru, palielina skriešanas ātrumu un pasargā no savainojumiem žurku ķeršanas, suņu cīņu un medību laikā. 18. gadsimtā Anglijā darba suņus ar asti pat aplika ar nodokli, un, lai no tā izvairītos, astu saīsināšanu plaši piemēroja dažādu tipu suņiem. 1796. gadā nodokli atcēla, bet šī tradīcija turpinājās.
Mūsdienās astu saīsināšanu attaisno ar profilaktisku, terapeitisku un kosmētisku labumu. Proti, medību un ganu suņiem garās astēs var saķerties dadži, kas, asti vēcinot, var radīt nobrāzumus un infekciju, turklāt garspalvainās astēs salīp fekālijas. Savukārt daļēja ausu apgriešana sargsuņiem, piemēram, dobermaņiem, rotveileriem, bokseriem un citiem, tiek veikta ar nolūku likt šīm šķirnēm izskatīties draudīgākām.
Tradicionāli uzskata, ka šīs procedūras nav īpaši sāpīgas (it kā kāds to būtu pārbaudījis uz sevis!) un var pasargāt no turpmākām veselības problēmām. Taču 20. gadsimta otrajā pusē šai praksei radās spēcīgi oponenti ar iebildumiem, ka tas tiek darīts tikai estētikas, nevis veselības labad un dzīvniekam tiek nodarītas nevajadzīgas sāpes. Viņi uzsvēra, ka astes īsina pat klēpju sunīšiem, kuri taču pa dadžu lauku nejoņo.
Šīs procedūras dēļ suns nevar izmantot asti, komunicējot ar citiem suņiem (un cilvēkiem), kā arī kā stūri peldot vai līdzsvaram skrienot. 2007. gadā Viktorijas universitātes studenta Stīvena Līvera pētījums liecināja, ka suņi, kam saīsinātas astes, tādējādi liedzot iespēju pilnvērtīgi sazināties, izaug nesabiedriskāki un agresīvāki.
Patlaban apgriezt suņu astes un ausis ir aizliegts visās Eiropas valstīs, kas apstiprinājušas Eiropas Konvenciju par mājas (istabas) dzīvnieku aizsardzību. Negaidīti izrādījās, ka Zviedrijā, kur astu apšņikāšana bija aizliegta jau 1989. gadā, masveidā pieauga astes traumas iepriekš tradicionāli apgriezto astu šķirņu suņiem.
No reģistrētajiem 50 pointera šķirnes kucēnu metieniem, kam vairs netika saīsinātas astes, 38% suņu guva astes traumu jau vecumā līdz pusotram gadam, bet 1991. gadā jau pusei šīs grupas suņu bija savainotas astes. Vai nu pointeri gadsimtu laikā ir atradinājušies apieties ar garu asti, vai arī viņu saimnieki tādā veidā apgāja likumu, lai traumētā aste tomēr tiktu saīsināta.
Latvijā jau 2000. gada 1. janvārī stājās spēkā Dzīvnieku aizsardzības likums, kas aizliedza izmainīt dzīvnieka dabisko izskatu, tātad astu un ausu griešana ir nelegāla. Taču tradīcija bija tik stipra, ka neviens to neņēma vērā (un neviens pārkāpumus šajā jomā arī īpaši nekontrolēja). Kopš 2010. gada 4. maija stājās spēkā šā likuma grozījumi, kas aizliedz “tāda mājas (istabas) dzīvnieka dalību sacensībās, tirgos un izsolēs, kā arī demonstrēšanu publiskā izstādē, kuram veikta izskatu pārveidojoša operācija”.
Tagad izstādēs vairs nedrīkst piedalīties suņi ar “grieztām” ausīm un astēm, un to kontrolēt jau būs vieglāk. Tomēr izņēmums ir – dzīvnieki, kam “šīs operācijas nepieciešamību apliecina praktizējošs veterinārārsts, veicot ierakstu dzīvnieka pasē vai vakcinācijas apliecībā”.
Paši „suņinieki” atzīst: tas ir robs likumā, ko var izmantot tie audzētāji, kas joprojām vēlas veidot savus suņus tādus, kādus tos radījuši šķirnes standarta dibinātāji, nevis daba. Veterinārārsti atkal var nonākt dilemmas priekšā...
Vēl pretrunīgāka tendence ir suņa balss saišu izoperēšana, ko praktizē jau vairākus gadu desmitus. Ir pietiekami daudz saimnieku, kuru ideāls ir suns, kas nekad nerej un netraucē mājiniekus un kaimiņus. Suņa apklusināšana ar balss saišu pārgriešanu ir samērā izplatīta, lai gan daudzi, sevišķi jaunie, veterinārārsti šo operāciju atsaka ētisku apsvērumu dēļ, bet tie, kas to veic, sevi nereklamē.
Pēc operācijas labākajā gadījumā suņi spēj riet īpatnējā – aizsmakušā – pusbalsī, kas saklausāma ne tālāk par 20 metriem, taču bieži vien viņi spēj izdot tikai skaņas diapazonā no sēkšanas līdz pīkstienam. Kāda rīdziniece, kurai ir divi suņi ar izoperētām balss saitēm, tajā neko īpašu nesaskata: “Viņi rej, rūc, ņurd un pat gaudo, tikai klusāk. Visi smejas, ka mani suņi ir aizsmakuši!” Savukārt kāda Latvijas suņu audzētāja stāsta, ka, sastopoties ar „apklusinātajiem” suņiem Vācijā, viņas sirds sažņaugusies: “Suņi bija dzīvespriecīgi, bet pierastā vau-vau vietā nāca ārā tikai šņākoņa...”
Bieži vien operācija nav suņa saimnieka labprātīga izvēle, bet gan kaimiņu ultimāta rezultāts, kad jāizvēlas starp iespējām mainīt dzīvesvietu, uzlikt sunim kakla siksnu, kas, sunim rejot, darbojas kā elektrošoks, atdot suni prom vai iemidzināt, vai arī veikt “apklusināšanu”.
Tomēr ir pietiekami daudz cilvēku, kas šajā procedūrā saskata ķirurģisku kropļošanu, tāpēc Lielbritānijā, Dānijā un citās Eiropas valstīs tā ir aizliegta, bet ASV aizliegums ir atsevišķos štatos. Piemēram, Masačūsetsas štatā šo likumu pieņēma pēc 15 gadu veca zēna Džordana Stāra iniciatīvas, kurš 2009. gadā iesniedza likumprojektu par šādas operācijas aizliegšanu. “Atņemt dzīvniekam balsi ir morāli nepareizi,” zēns pauda.
Operācija „Mīkstās ķepiņas”
Vēl lielākas šausmas dzīvnieku aizstāvjos rada nagu amputācija kaķiem, kas nepārprotami tiek veikta tikai tādēļ, lai no kaķu nagiem pasargātu mājas inventāru un lai tie neskrāpētos. Tā ir sarežģīta operācija, kad pirkstam tiek amputēts kauls – vismaz viena falanga ar visu nagu. Operācija „Mīkstās ķepiņas” – tā to populāri dēvē Krievijā – kaķim sagādā lielas ciešanas, to apliecina vairāki pētījumi.
Kādas veterinārās skolas statistika liecina, ka 50–80% kaķu pēc operācijas ir komplikācijas, visbiežāk – infekcijas un nagu ataugšana. Komplikācijas ir bieža parādība pat privātās klīnikās. Kāds pētījums, kurā aptaujāti 320 veterinārārstu, liecina, ka 35% ārstu pēc kaķa operācijas ir bijis jānovērš ilglaicīgi sarežģījumi kaķa atlabšanā. Jo vecāks kaķis, jo ilgāk atlabst. Konstatēts arī, ka 16% kaķu ar amputētiem nagiem rodas uzvedības problēmas.
Dzīvnieku aizsardzības likumos šī operācija ir aizliegta daudzās Eiropas valstīs (arī Latvijā), Austrālijā, Jaunzēlandē, Turcijā, bet Nīderlandē, Vācijā, Šveicē, Somijā un Igaunijā tāpat ir pielīdzināta noziegumam. Toties Ziemeļamerikā un Āzijas valstīs (Japānā, Korejā, Ķīnā) kaķu nagu amputēšana nav aizliegta un ir diezgan izplatīta. Lai gan nav pieejami precīzi dati, tiek lēsts, ka ASV šo operāciju izcietuši aptuveni ceturtā daļa istabas kaķu, un, kā liecina veterinārārstu aptaujas, 95% gadījumu tas tiek darīts nožēlojama iemesla dēļ – lai pasargātu mēbeles...
Tikmēr radītas arī alternatīvas kaķu nagu „atbruņošanai”, kas dzīvnieku nekropļo, ir nesāpīgas, drošas un netraucē dzīvot. Bez jau zināmās metodes ierīkot kaķim speciālu nagu asināšanas vietu tiek piekopts arī kaķu manikīrs, kad ar speciālām knaiblēm apgriež atmirušos, asos nagu galiņus. Izgudroti arī mākslīgie kaķu nagi „Soft Paws” – silikona nagu uzmavas, ko pielīmē dabiskajam nagam (līdzīgi kā mākslīgos nagus sievietēm). Pēc 2–4 nedēļām gan tie atlīmējas, un procedūru var atkārtot. Ar šīm uzmavām nagu gali vairs nav tik asi.
Tomēr galvenais cilvēkam būtu saprast – viņš grib dzīvot sterilā, pedantiskā mājā vai mājdzīvniekiem draudzīgā vidē? Jebkurā gadījumā jārēķinās, ka mājas mīlulis ir dzīvs un kustīgs. Un kaķiem, piemēram, skrāpēšanās palīdz saglabāt psiholoģisko līdzsvaru, justies savā teritorijā droši un ērti, kā arī trenēt attiecīgos muskuļus.
Kad, amputējot nagus, šī iespēja tiek atņemta, aktīvais un draudzīgais mīlulis var pārvērsties noslēgtā un nesabiedriskā radījumā, kurš nervozēs, jo nespēs pat kārtīgi izkašņāties savā tualetē, bet sanervozējies liks lietā savu pēdējo ieroci – zobus.
Kur kaķa pacietībai pienāktu gals, tur suns padevīgi ļaujas cilvēkam. Un cilvēks apcērp un izkrāso pūdeli, izveidojot no tā pandu vai kamieli, vai arī čau-čau sunim nocērp kuplo spalvu, atstājot krēpes kā lauvam, bet uz ciskas uzkrāso zebras galvu... Laipni lūgti radošā grūminga pasaulē, kurā profesionāli grūmeri spēj pārvērst ikdienišķus suņus fantastiskās būtnēs!
Šo tendenci sāka amerikāņu profesionālais grūmers Džerijs Ščinbergs, kurš 1973. gadā organizēja pirmās profesionālā grūminga sacensības un 1980. gadā arī radošā grūminga konkursu. “Ideja man radās, apmeklējot frizieru skaistuma konkursus sievietēm,” atzina Ščinbergs. Tagad ASV vien ir tuvu 20 šādu konkursu, kas tiek organizēti ik gadu.
Un, lai gan profesionālā grūminga sacensībās uzvarētājs var balvā iegūt desmitiem tūkstošu dolāru, bet radošajā konkursā – tikai ap 1500 dolāriem, grūmeri konkursos piedalās labprāt, jo tas ir īpašs mākslinieka prieks. Neticami, bet viņi ir „pielauzuši” arī kaķus! Nesen notika pirmais kaķu radošā grūminga konkurss, kurā piedalījās pieci dalībnieki. Atšķirībā no suņu konkursiem kaķu grūmeriem ir atļauts asistents (faktiski pieturētājs) – ja nu modelim pēkšņi ienāk prātā pamest konkursa vietu...
Suņu pārvēršanās process prasa stāvēt mierā un nekasīties vismaz pāris stundu, un mēs nekad neuzzināsim, ko par to domā paši suņi. Uz ko tik mīlošs suns ir gatavs sava dievinātā saimnieka labā! Šopavasar pasauli aplidoja pagalam apmulsuša suņa foto. Kā nu ne, viņš bija pārkrāsots par tīģeri! Nabaga labradūdelis (labradora un pūdeļa krustojums), kam turklāt ir arī nelaime saukties par Vudhauzas Slavenību (angliski – Celebrity Woodhouse), mirdzēja spilgti oranžs ar melnām strīpām – tā labpatikās viņa saimniecei Džodijai Vudhousai no Jaunzēlandes.
Viņai pieder vietējais suņu grūminga salons, un trīs gadus vecā Slavenība ik dienu mēro ceļu uz darbu līdzi saimniecei. “Šis ir jauks veids, kā likt cilvēkiem pasmaidīt un radīt iemeslu sarunām,” savu spožās pārkrāsošanas ideju komentēja Džodija. “Esmu ļoti pārsteigta par atsauksmēm, tās ir lielākoties pozitīvas, lai gan daži cilvēki nesaprata, kāpēc mēs to darījām. Tomēr, kad paskaidrojām, ka tā ir nekaitīga procedūra tikai prieka pēc, izskatījās, ka viņi priecājas.”
Pēc saimnieces domām, pašai Slavenībai “šī uzmanība rada izbrīnu”. Lai nu kā, nekaitīgā japāņu krāsa turēsies tikai dažus mēnešus – līdz nākamajai suņa cirpšanas reizei. Džodija atzina, ka suņu ausu un astu iekrāsošana viņas salonā esot bieži pieprasīts pakalpojums.
Arī Latvijā ir dzīvnieku frizētavas, kurās suņus iespējams pārkrāsot. Spriežot pēc tā, ka ielās nav manīti suņi tīģera vai pandas izskatā, jāsecina, ka mūsu iedzīvotāju gaume nav tik “spoža”. Pēc suņu frizieru stāstītā, pie mums vispopulārāk esot nokrāsot savam mīlulim kādu ķermeņa daļu – ausi vai asti – vai, piemēram, par godu Valentīna dienai kažokā iekrāsot sirsniņu.
Tomēr dažkārt arī mums patīkot pajokot ar suņa krāsu. Ilva Kubasova, salona „Lilly Pet Boutique&SPA” līdzīpašniece, atceras visjocīgāko pasūtījumu – kāds klients vēlējies sagādāt sievai pārsteigumu un par visefektīgāko atzinis domu nokrāsot viņu suni zaļā krāsā. Salons šo neparasto lūgumu izpildījis, diemžēl nav informācijas par to, kāda bijusi sievas pārsteiguma pakāpe, vīram pārrodoties mājās ar zaļu suni.
Manikīru vai pedikīru?
Tāpat kā dāmām, arī suņiem skaistumkopšanas mode strauji mainās – viens no pēdējiem jaunievedumiem ir nagu lakošana, kas, protams, paceļ suņu grūmingu pavisam citā, gribētos teikt, cilvēciskā līmenī. Pagājušā gada vasarā modes elku Viktorijas un Deivida Bekhemu četrkājainā modes dāma Koko tika pamanīta pastaigā, un prese secināja, ka viņas personālā jau esošajiem privātajam psihologam un frizierim pievienojusies arī manikīre – angļu buldoga nadziņi bija nolakoti rozā.
Viktorija paskaidroja: “Viņa bija mazo pūdeļu salonā, kur viņai uzlika melleņu sejas masku un nokrāsoja rozā nagus.” Melleņu sejas maska, kas patiesībā ir šampūns mazgāšanai bez asarām ar relaksējošu aromterapijas un spalvas mirdzuma efektu, ir vēl viens modes kliedziens. Iespējams, nākamo sagaidīsim suņu skropstu tušu!
Toties skandālu un izgāšanos piedzīvojis mēģinājums ieviest modē mīluļu tetovēšanu un pīrsingu. Pēc tam kad beļģu mākslinieks Vims Delvoā savā izstādē „Mākslas ferma” iepazīstināja publiku ar astoņām dzīvām cūkām, kuru āda bija tetovēta slavenā ādas somu dizaina „Louis Vuitton” logo stilā ar puķītēm un monogrammu LV, nākamajos gados izplatījās jauna mode – mājas mīluļu tetovēšana.
Tam nekavējoties sekoja dzīvnieku tiesību aizstāvju reakcija ar ne vienu vien tiesas procesu. Piemēram, gadījumā ar kādu vīrieti, kurš bija gribējis uz sava ponija ciskas redzēt tetovētu rokgrupas „Rolling Stones” logo – izbāztu mēli. Tiesa pieņēma lēmumu, ka tas nekādi nav ponija interesēs – ne tajā ziņā, ka viņam nepatiktu šī rokgrupa, bet gan tāpēc, ka tas ir ļoti sāpīgi un pārkāpj ponija tiesības. Delvoā tagad ir pārcēlis savu „Mākslas fermu” uz Ķīnu, kur likumi nav tik stingri kā Eiropā. Viņa „mākslas darbi” tiek pārdoti pat par 100 000 dolāru gabalā.
Tomēr 2009. gadā internetā parādījās skandalozs tetovēta sfinksa šķirnes kaķa foto. Kaķis dzīvo Maskavā, viņu sauc Mikijs, un viņa saimniece likusi uz kaķa krūtīm ietetovēt krāsainu Tutanhamonu. Saimniece arī atklāja, ka Mikijs tetovēts trīs stundas narkozē tetovēšanas salonā ārsta uzraudzībā. Sieviete vēlējusies “kaut ko jaunu un atšķirīgu no tā laika, kurā dzīvojam”. Lieki piebilst, cik sašutuši par šādu kaķa pārvēršanu „staigājošā mākslas objektā” bija dzīvnieku tiesību aizstāvji!
Mikija saimniece ar savu slimīgo kaprīzi tika cauri sveikā, turpretī amerikānietei Holijai Kraufordei savu pārlieko aizraušanos ar pīrsingu gan nācās rūgti nožēlot. Būdama suņu grūminga salona īpašniece, viņa melnus kaķēnus bija izrotājusi ar pīrsingiem ausī, kaklā un astē un mēģināja tos pārdot internetā.
Tiesā Krauforde savu vainu neatzina, jo esot izveidojusi gotiskos kaķēnus bez jelkādiem nežēlīgiem nolūkiem, izmantojot to pašu procedūru, ko cilvēkiem. “Viņi bija mīlēti, labi baroti, atblusoti, apgrieztiem nagiem. Un laimīgi,” viņa apgalvoja. Tiesa tomēr sodīja Kraufordi par nežēlīgu izturēšanos pret dzīvniekiem, kas bija tikai plaukstas lielumā. “Mans vārds ir sagrauts, mana reputācija sagrauta, mans bizness sagrauts,” pēc skandāla rezumēja Krauforde.
Kā precēties suniski
Šā gada aprīlis. Liela telts pie lauku pils kaut kur Eseksas grāfistē (nomas maksa 2500 mārciņu). Kāzas. Līgava Lola tērpusies 1000 mārciņu vērtā pazīstama dizainera kleitā. Rotas: pērļu kaklarota (400 mārciņu), rokassprādzes ar „Swarovski” kristāliem (250 mārciņu) un ar tiem izgreznota pavada (350 mārciņu).
Lola ir Jorkšīras terjers. Kādreiz viņas senči ķēra žurkas, bet nu saimniece viņai sarīkojusi visu laiku dārgākās suņu kāzas Lielbritānijā. Tiesa, līgavainis – Ķīnas cekulainais suns Maglijs – atzīts par visneglītāko suni šajā valstī, tomēr Lola viņu mīl jaukā rakstura dēļ. Uz viņas ķepu interneta konkursā pretendēja simtiem suņu, bet no sešiem finālistiem viņa pati izvēlējās tieši neglīto Magliju. Saimniece bija pārsteigta, jo uzskata, ka Lola “ir mazliet dīva un mīl tikai savus tērpus un rotas”.
Kāzas ar 80 viesiem Lolas saimniecei Luīzei Harisai izmaksāja vairāk nekā 20 000 mārciņu. Luīze, kurai pieder vēl divi jorkšīrieši, suņu modespreču veikaliņš un grūminga salons, apgalvo: “Es vēlējos Lolai perfektu dienu. Mani suņi ir mans lepnums un prieks, tāpēc viņiem nekā nebūs par daudz. Man patīk viņus lutināt, tas dara mani laimīgu.”
Dārgās suņu kāzas ir tikai viens no piemēriem, kurp novedis gandrīz 10 gadu ilgais suņu modes uzplaukums. To sāka Holivudas slaveno jauniešu elite ar miljonu mantinieci Parisu Hiltoni priekšgalā, nēsājot visur līdzi mazus sunīšus un piemērojot tiem savu augstās modes stilu. Tagad apgrozījums suņu modes biznesā ASV vien ir 47 miljardi dolāru.
Spa un skaistumkopšanas saloni, frizētavas, juvelierizstrādājumi un modes aksesuāru un apģērbu veikali, kuros var iegādāties visu, no peldkostīma līdz līgavas kleitai, turklāt no augstās modes namiem. Suņu modes trakums ir tik liels, ka nu jau radusies nepieciešamība pēc suņu modes stilista, kurš piebremzētu modes dāmas savu mīluļu pārmērīgi greznās ģērbšanas kārē. Notiek ne tikai regulāras modes skates pašiem mīluļiem, tie aizvien biežāk piedalās arī lielajos modes šovos – ne vairs aksesuāra lomā, bet gan demonstrējot, kā stilīgi dzīvot kopā ar suni.
No suņu un kaķu kropļošanas cilvēku vajadzību un untumu dēļ līdz suņu kultam modes vārdā – tik plašā amplitūdā mūsdienu civilizācijā svārstās attieksme pret cilvēka labāko draugu. Un gribot negribot jāsecina: ja cilvēka labākais draugs ir suns, tad tam sunim ir problēmas!
