Limbažu vecpilsētā atklātas grezni rekonstruētas celtnes
Limbažu vecpilsētā pēc renovācijas atklāti trīs nozīmīgi kultūrvēsturiski objekti – vecais rātsnams, pilsdrupas un pilsmuiža, kur atrodas Limbažu muzejs. Nu Limbaži ir tikuši pie savas „Rundāles pils”.
Visu trīs ēku sakārtošana veikta ar Eiropas reģionālā attīstības fonda atbalstu turpat par pusmiljonu latu.
Atklāšanas pasākumā klātesošos uzrunāja Limbažu muzeja direktors Jānis Ulmis. Viņš uzsvēra, ka jau tagad tūristi novērtē paveikto, rātsnamu dēvējot par Limbažu Rundāli, bet pilsdrupas par Limbažu pili.„Tagad šie objekti tiek nodoti kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai un tūrisma attīstībai,” norādīja Ulmis.
Pašvaldības izpilddirektors Agris Blumers pauda gandarījumu, ka pilsētā atkal sakārtota viena vieta, kur modernais savijas ar vēsturisko, un ir ciemiņiem ko parādīt.
Būvuzraugs Romāns Basikirskis atzina, ka nu Limbažu tēls papildināts ar jaunām odziņām, kas piesaistīs tūristus un radīs vidi dažādiem pasākumiem un citām aktivitātēm.
Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspektore Ilze Ozola uzsvēra, ka projekts ir nozīmīgs ieguldījums visas vecpilsētas sakārtošanā: „Īpašs prieks par rātsnamu, kurā sienu un griestu gleznojumu restaurācija iesākās pirms 15 gadiem, un nu tos var pilnvērtīgi apskatīt un novērtēt.”
Pēc svinīgās atklāšanas un lentas griešanas muzeja speciālists Gundars Plešs, kurš visu projekta laiku uzraudzīja, lai tiktu saglabāta vēstures elpa, viesus izvadāja pa renovētajām ēkām. Rātsnamā viņš vērsa uzmanību uz ekscentrisko grīdas segumu. Sākotnēji grīdām bijusi vēlme izmantot Latvijas priedes koka parketu, kāds atrodams vairākās Rundāles pils zālēs, taču tas izrādījies pārāk dārgs prieks. Tāpēc radusies ideja par iluzoro parketu. Šāds grīdas segums, kur zemseguma grīda uzglancēta un uz tās uzgleznots iluzorais parkets, redzams arī Cēsu restaurētajā pilsmuižā. 2. stāvā likvidēti divi kabineti, iegūstot trešo zāli. Atjaunotas arī art deko stila kāpnes. Ēkā izbūvētas arī labierīcības un neliela virtuves telpa saviesīgiem pasākumiem.
Minot faktus no vēstures, Plešs pastāstīja, ka namā 19. gadsimta.vidū ienākusi Limbažu rāte, un tā kalusi nost sienu gleznojumus un būvējusi starpsienas. Ēka rātes vajadzībām bijusi par lielu, tāpēc 19. gadsimta beigās te atradusies Limbažu vācu augstākā meiteņu skola, kurā mācījusies komponista Emila Melngaiļa māsa. Savukārt uzraksts latīņu valodā virs 18. gadsimta durvīm vēsta: „Dari ko darīdams, apdomā galu”.
Pagrabstāva demontētas vecās komunikācijas un atsegtas plašas pagraba telpas. Plešs norādīja, ka maksimāli saglabāti griesti ar krāsu uzklājumiem: „Romantizējām pagraba grīdas, ko agrāk, iespējams, veidojis māla klons vai dēļi, bet tagad tajās ienests nedaudz no Limbažu klinkera. Problēma ir tā, ka no sienām nāk ārā sāļi, bet to nevar apturēt.”
Savs stāsts ir par muzeja ēkas fasādes krāsu. Plešs skaidroja, ka muzejs ieguvis dzīvo krāsojumu: „Varējām būt vēl ekstrēmāki un lūgt celtniekiem kaļķa krāsojumu, tad fasāde būtu pavisam raiba un kāds varbūt teiktu, ka mums ir uztaisīta kūts. Visos laikos neviens nebaidījās no raiba krāsojuma. Bet mums ir pārprasta Eiropas estētika, gribam, lai viss ir perfekts un līdzens. Tagad muzejs ir ar dzīvu krāsojumu, kas lietū samirkst, saulē izžūst, un ēka elpo.” Ēkas frontonā atjaunots Rīgas rātes ģerbonis. Ēkas priekšlaukumam atjaunots autentiskais granīta laukakmeņu bruģējums un sarkanā māla klinkera ietves.
