Populārākie detektīvseriāli pasaulē

Aktieris, kurš ticis pie izmeklētāja lomas, var priekā berzēt rokas – tā bieži vien nodrošina darbu uz gadu desmitiem, kā var apliecināt, piemēram, Erdogans Atalajs, kurš atveido komisāra Semīra Gerkāna lomu vācu seriālā „Kobra” jau kopš 1996. gada. Arī Latvijā pašlaik skatāma jau 15. „Kobras” sezona.

Savu uzvaras gājienu detektīvseriāli sāka Amerikā, bet citu valstu televīzijas producenti nekavējās sekot, radot savu skatītāju gaumei un mentalitātei atbilstošus varoņus – ekranizējot populārus romānus vai izgudrojot jaunus, leģendārus tēlus: jautro vecpuisi Magnumu, fobiju vajāto detektīvu Monku, inspektoru Bārnabiju no noziedzības apsēstās Midsomeras, „Sasisto lukturu ielu” drosmīgo komandu un neskaitāmus citus.

Krimināldrāmas vectētiņi

Kad 50. gadu sākumā kļuva skaidrs, ka TV kastīte amerikāņu mājās ienākusi uz palikšanu, producents un aktieris Džons Vebs nolēma riskēt un savu populāro radio šovu „Policijas tīklā” („Dragnet”) pārcēla uz televīziju par spīti uzskatam, ka radio drāmas jaunajam medijam nav piemērotas. Tas izrādījās negaidīti veiksmīgs solis – „Policijas tīklā”, kas rekonstruēja īstus Losandželosā pastrādātus noziegumus, kļuva par vienu no pašiem veiksmīgākajiem seriāliem televīzijas vēsturē un tika atjaunots četras reizes (pēdējoreiz – 2003. gadā). Detektīva Džo Fraideja frāze „Mums interesē tikai fakti” Amerikā kļuvusi par parunu. Pēc Veba panākumiem detektīvi un policisti no radio šoviem un lubu romāniem nonāca TV ekrānos dučiem vien.

„Policijas tīklā” popularitāti savulaik spēja pārspēt tikai leģendārā resnīša, melnā humora cienītāja un kriminālžanra meistara Alfreda Hičkoka raidījums „Alfreds Hičkoks piedāvā”. Desmit gadus viņš piedāvāja skatītājiem visdažādākās mistērijas un spriedzes stāstus, ievadot un noslēdzot raidījumu ar saviem asprātīgajiem komentāriem, netaupot pat reklāmdevējus. Kad šovu sāka rādīt arī Vācijā un Francijā, Hičkoks komentārus vāciski un franciski ierunāja pats, demonstrējot savas izcilās valodu zināšanas.

Amerikāņi arvien lepojušies ar saviem policijas spēkiem – nelokāmā, godīgā un spēcīgā izmeklētāja tēls, kas radās 60. gados, vēl aizvien ir daudzu kriminālseriālu centrā. Spožs intelekts un spēja palūkoties uz faktiem no neierasta skatupunkta ir īpašības, ar kurām lepojas britu detektīvi. Šerloks Holmss, Erkils Puaro un mis Mārpla piedzīvojuši jau neskaitāmas inkarnācijas seriālos. Mums vistuvākais Holmsa atveidotājs noteikti ir krievu aktieris Vasilijs Ļivanovs, kurš 80. gados pastaigājās tepat Vecrīgā – tās šaurās ieliņas lika domāt par Londonu gadsimtu mijā. Pasaulē par labāko Konan-Doila adaptāciju uzskata britu kanāla „Granada TV” no 1984. līdz 1994. gadam veidoto seriālu «Šerloka Holmsa piedzīvojumi» ar aktieri Džeremiju Bretu titullomā, kuram tā kļuva par mūža ievērojamāko un arī pēdējo lomu. Arī citi britu aktieri slavenu detektīvu tēlus pieņēmuši kā otru ādu – piemēram, Deivids Sušē, kurš Erkilu  Puaro atveido jau vairāk nekā 20 gadus. Aktieris, kuru lomai ieteica Agatas Kristi ģimene, stāsta, ka, gatavojoties lomai, izlasījis visus stāstus un romānus par Puaro: „Dienu pēc dienas, nedēļu pēc nedēļas es urbos cauri Agatas Kristi romāniem un norakstīju Erkila Puaro aprakstus, līdz man bija pilna mape ar tiem. Es gribēju ne vien zināt, kāds viņš ir, bet pamazām kļūt par viņu.” Savukārt aktrise Džoana Hiksone par mis Mārplas lomas atveidošanu BBC seriāla 12 sērijās komplimentus saņēma pat no karalienes Elizabetes, kura ir seriāla „Mis Mārpla” uzticama fane. Vēl viena slavena neprofesionāla izmeklētāja ir Džesika Flečere no seriāla „Noziegumam pa pēdām”. Tēls, kurš veidots, iedvesmojoties gan no pašas rakstnieces Agatas Kristi dzīves, gan viņas radītās varones, ļāva aktrisei Endželai Lansburijai kļūt par vienu no vislabāk apmaksātajām aktrisēm pasaulē un iegūt četras „Zelta globusa” balvas.

Gadu gaitā ar noziegumu atklāšanu saistīto seriālu ģimene kļuva aizvien plašāka un dažādāka. 60. gados īpaši populāri kļuva spiegu seriāli, piemēram, „Neiespējamā misij”, kas vēlāk iedvesmoja visiem labi zināmo filmu sēriju ar Tomu Krūzu.

70. gadu amerikāņu policijas seriāli tiek uzskatīti par vistuvākajiem dzīvei un tādiem, kas vislabāk atspoguļojuši ikdienas darbu policijas iecirknī, taču tajā pašā laikā milzīgu popularitāti ieguva arī seriāls „Čārlija eņģeļi”, kam ar realitāti ir visai attāls sakars. Trīs seksīgas detektīvmeitenes, kuras noziegumus izmeklē, maskējoties kā modeles, viesmīles vai striptīzdejotājas, – nav brīnums, ka seriāls kļuva leģendārs. Šajā dekādē populāras kļuva arī auto pakaļdzīšanās ainas, un drīz vien Deivids Haselhofs kāpa savā runājošajā mašīnā, lai seriālā „Lielceļa bruņinieks” („Knight Rider”) vajātu ļaundarus. Mūsdienās, lai gan Vācijas policistu rīcībā nav Pontiaka ar iebūvētu mākslīgo intelektu, tieši vācu seriāls „Kobra” ir kļuvis par pakaļdzīšanās seriālu paraugu, galvenokārt pateicoties fantastiskajiem kaskadieru trikiem, kas iederētos arī pilnmetrāžas filmā. „Kobrai” seko miljoniem skatītāju 26 pasaules valstīs.

Policistiem izmeklēšanā mēdz pievienoties arī cilvēka labākie draugi suņi – kā Austrijas seriālā „Komisārs Reksis” vai pašmāju veikumā „Inspektors Grauds”, kuru uzņemot aktierim Andrim Keišam vajadzēja sadraudzēties ar diviem vācu aitu šķirnes suņiem, kuri abi atveidoja vienu lomu – policijas suni Ārčiju. „Inspektors Grauds” nav vienīgā reize, kad latvieši iemēģinājuši roku detektīvseriālu veidošanā – Latvijas Televīzijas paspārnē tapusi četru sēriju TV filma „Rīgas gambīts”, kurā kāda žurnālista slepkavību bija jāatklāj aktierim Normundam Bērzam jeb izmeklētājam Nilam Lūsim.

Divi no visu laiku veiksmīgākajiem policijas seriāliem apliecina, ka skatītājiem patīk ne tikai uzzināt nozieguma atrisinājumu, bet sekot līdzi arī likumsargu ikdienas dzīvei. „Likums un kārtība” rādīja gan izmeklētāju darbu, gan tiesas procesu, un seriāla sižeti bieži vien tika ņemti no dzīves. „Ņujorkas policijas iecirkni” sekoja kašķīgajam policijas detektīvam Endijam Sipovicam un viņa miermīlīgajam pāriniekam. Viens no seriāla producentiem Bils Klārks ir pensionēts policists, kurš daudz strādājis kā slepenais aģents un bijis izcils pratinātājs.

Fenomenālu popularitāti bijušajā Padomju savienības reģionā ieguvis seriāls „Sasisto lukturu ielas”, kuru varoņu prototipi ir pavisam īsti un reāli policisti. Simpātiskie un cilvēcīgie Pēterburgas „menti”, kas it nemaz nelīdzinās padomju laika idealizētajiem miličiem, ir seriāla veiksmes atslēga. Tiesa, tas saņēmis arī kritiku par stereotipu kultivēšanu un neprecīzu milicijas darba attēlošanu – operatīvo milicijas vienību darbinieki kurn, ka „Sasisto lukturu ielu” personāži nemitīgi pārkāpjot sava amata kompetences robežas. Seriāla režisors Dmitrijs Svetozarovs ir arī vairāku citu populāru kriminālseriālu autors, piemēram, krievu Bonda – nacionālās drošības aģenta Ļohas Nikolajeva – „tētis”.

Soli priekšā šodienai

Seriālu veidotāji izgudro arvien jaunus veidus, kā saistoši attēlot noziegumu izmeklēšanas procesu, un, protams, „C.S.I.” seriāli ir vieni no pašiem aizraujošākajiem. Seriāls atstājis tik lielu iespaidu uz skatītājiem, ka Amerikā zvērināto tiesas piesēdētāji nereti sagaida no tiesu medicīnas ekspertiem to pašu, ko redzējuši televizoru ekrānos.

Kriminālistikas eksperti gan norāda, ka aptuveni 40% no seriālā izmantotajām tehnoloģijām neeksistē. Seriāla „C.S.I.” iespaidā Lielbritānijā par 30% pieaudzis pieteikumu skaits šajā studiju programmā, bet „CSI efektam” ir arī negatīvas sekas – noziedznieki esot iemanījušies pierādījumus slēpt veidos, kādus iemācījušies, skatoties seriālus.

Pēdējā desmitgadē tapuši vairāki pretrunīgi vērtēti kriminālžanra seriāli, piemēram, „Deksters”, kura galvenais varonis strādā  Maiami policijā, bet vienlaikus ir arī nežēlīgs atriebējs. Seriāls iemantoja bēdīgu slavu, kad tika atklātas vairākas šausminošas slepkavības, kuras it kā izdarītas seriāla iespaidā, tomēr „Dekstera” popularitāte nerūk, un jau oktobrī Amerikā sāks rādīt tā sesto sezonu. Izskaidrojums, šķiet, ir vienkāršs – detektīvseriāli turpina stāstīt mūžīgo stāstu par labā triumfu pār ļauno, pat ja tā varonis uzņemas sodīt noziedznieku pats savām rokām.