„Dadža” veterāns: paldies Dievam, ka mums nav humora šovu
Lai apspriestu tēmu ‘latvietis un humors’, šķiet, nav piemērotākas un kompetentākas personas par rakstnieku un humoristu Andreju Skaili. 27 gadus jokošana bija viņa maizes darbs. Strādājot leģendārajā humora žurnālā „Dadzis”, viņš ar jokiem cēlās un ar jokiem devās gulēt.
Uz jautājumu, vai latvietim ir laba humora izjūta, Andrejs Skailis teic, ka tas atkarīgs no laika, vietas un apstākļiem. “Manuprāt, humora ziņā latvietis nav sliktāks par citu tautību pārstāvjiem. Mēs esam ne īpaši lustīgi, ne īpaši drūmi. Ja runājam par jokiem nacionālā kontekstā, vissavdabīgākais ir ebreju humors. Viņi prot saredzēt interesantus paradoksus. Ne velti Alberts Einšteins saskatīja relativitātes teoriju tur, kur citi to neredzēja.”
Reiz Ābramam jautāja, kāpēc viņam nav pulksteņa. “Bet kam man pulkstenis, ja man ir taure!” atrauca Ābrams. “Bet vai tad taure rāda, cik ir pareizs laiks?” brīnījās ļaudis. “Jā, pagājušajā naktī izgāju uz balkona un sāku pūst. Kaimiņi atvēra logus un sauca: “Beidz taurēt! Ir trīs naktī!””
Neapšaubāmi. Skatoties plašāk, visas literatūras izpratne saistīta ar intelektu. Ja tā nav, nesapratīs ne humoru, ne nopietnu dzeju. Agrāk bieži tikos ar lasītājiem, toreiz daudzus rakstniekus trieca tikties ar darbaļaudīm. Reiz uzstājos ar dzejniekiem, kas aizrautīgi un cēli deklamēja savu dzeju. Pēc tam vakara vadītājs jautāja, vai klausītājiem ir jautājumi dzejniekiem. Jā, viens esot. Vai viņi zina, kad iznāks nākamais Andra Kolberga kriminālromāns? Bija skaidrs, ka tie dzejoļi vienkārši nav aizgājuši līdz klausītāju saprašanai. Toties rakstnieks Kolbergs līdz viņiem bija aizgājis. Viņa romānos un stāstos ir spēcīga faktūra, tajos var just laikmeta garu. Tāpēc arī viņam bija plašs lasītāju loks.
Paldies Dievam, ka nav. Par to vajag pateikties Dievam Tam Kungam visās baznīcās. Esmu ar sūnu apaudzis vecītis, un man tie televīziju šovi liekas muļķīgi. Ja vēl būtu kāds humora šovs, tad būtu pavisam briesmīgi. Mums ir pašvaki ar naudu, tāpēc daudz kā nav. Daudzi jau aizmirsuši, ka deviņdesmitajos gados Latvijas Televīzijā bija runājošo leļļu šovs. Bija izgatavotas politiķu lelles – Godmaņa, Birkava un citas. Tas šovs ātri vien beidzās, jo lelles bija dārgas. Ja nemaldos, Birkava lelle maksāja 3000 latu.
Akmens putns uz pleca
To var izdarīt tikai ārprātīgais. Humora definējums nemaz nav iespējams, jo katram ir sava gaume un sapratne par jokiem. Man ir dzelžains princips – neko neuzspiest. Ja patīk – labi, ja nepatīk – arī labi. Es varu vienīgi pateikt, kas ir humorists. Tas ir cilvēks, kas citādi nemaz neprot rakstīt. Tieši tā notika ar mani. Savas daiļrades sākumā rakstīju ļoti nopietni.
Vērtējot manu paveikto, rakstnieks Ēvalds Vilks paņēma mani pie pogas un teica: “Buciņ, tavi gabali, kuros ir humors, tie spīd. Bet par pārējiem gribas raudāt.” Tā es lēnām ierāpoju humora un satīras dārziņā, kurā pavadīju visu mūžu. Katrs šo pasauli skatās savā leņķī, un es to redzu nedaudz greizā, ieliektā spogulī. 27 gadus nostrādāju humora žurnālā „Dadzis”, kur drīzāk atpūtos, jo to grūti nosaukt par strādāšanu. Redakcijā lasīju vēstules, pieņēmu sūdzībniekus un priecājos par plānprātiņiem.
Padomju valstī oficiāli nemaz nebija cenzūras. Eksistēja Galvenā literatūras pārvalde valsts noslēpuma aizsargāšanai presē, un šajā kantorī bija jāapstiprina ikviens drukāts papīrs. Tas atradās Preses nama 18. stāvā, bet „Dadzi” – 17. stāvā. Tālu nevajadzēja nest.
Bez šaubām. Galvenajā literatūras pārvaldē bija jāapstiprina pilnīgi viss – gan teātru programmas, gan Rīgas Centrālās stacijas atejas lietošanas noteikumi. Tur sēdēja labi atalgoti ierēdņi – gan pietiekami saprātīgi, gan pilnīgi nejēgas. Daži neko nesaprata no latviešu literatūras, toties labi zināja, kas nepatīk toreizējam Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmajam sekretāram Augustam Vosam. To viņi zināja dzelžaini. To viņi bija noskaidrojuši, dzerot šņabi ar Vosu.
Tomēr jāteic, ka mums, satīriķiem, klājās ļoti labi. Tolaik visiem preses izdevumiem bija uzdevums slavēt padomju varu. No mums to neprasīja, jo padomju varas slavināšanu satīriskajā žurnālā varētu iztulkot kā ņirgāšanos. Mēs atļāvāmies to, ko citi atļauties nedrīkstēja. Piemēram, kritizēt ne tikai sētniekus un frizierus, bet arī kolhoza priekšsēdētājus. Protams, bija robeža, kuru nedrīkstēja pārkāpt. Varējām aiztikt ierēdņus līdz rajona pirmajam sekretāram, tā bija līnija, kuru nedrīkstēja pārkāpt.
Rakstnieks Miervaldis Birze reiz trāpīgi pateica, ka viņam uz labā pleca visu laiku sēdēja akmens putns – himera, kas ar akmens aci skatījās uz katru rindiņu, ko Birze uzrakstīja. Tāds putns sēdēja uz katra rakstnieka pleca. Tie, kas apgalvo, ka nesēdēja, melo. Mēs labi zinājām, ko drīkst un ko nedrīkst rakstīt.
Jāteic, „Dadzim´ paveicās ar galveno redaktoru – Igoru Palkovu. Daži humoristi gan viņam pārmeta, ka viņš padomju varas priekšā līdis uz vēdera, tomēr viņš pietiekami labi orientējās literatūrā un neatļāvās likt žurnālā padomju nomenklatūras darbinieku sarakstītus sūdus.
Jā, viņi nesa uz redakciju visu ko – stāstus, romānus un dzejoļus. Viens atstiepa 2000 rindu garu poēmu, kuru bija sacerējis 24 stundu laikā. Tur viss bija, kā nākas, gan prologs, gan epilogs. Viņš man to lasīja priekšā. Un tad pie sevis domāju – varbūt patiesībā viss ir otrādi. Viņš ir kārtīgs rakstnieks, bet mēs, „Dadža” darbinieki, kaut kādi trakie, kas viņu nesaprot. Poēmas autors man stāstīja, ka viņam nepārtraukti esot jāraksta, jo citādi nespējot pateikt visu, kas uz sirds.
Daži grafomāni, kas ieradās redakcijā, lasīja priekšā pavisam trakus sacerējumus. Kā šodien atceros: “Liela tveice jūlijdienās/atnes līdz daudz posta./Resna dāma, maita,/vienu padusi sev osta!”
Kāds cits dzejnieks bija sacerējis dzejoli par partizāniem. Manuprāt, ļoti talantīgi: “Tur kur kādreiz slaidi vijās/partizānu takas,/Tagad raibā virknē mijas/pudeles un kakas.”
Viens no autoriem bija specializējies šausmu sacerēšanā, viņš rakstīja par strutām, vēmekļiem un tārpiem. Atceros pāris rindu: “Balss kapa tārpam kāri skan,/to trekno līķi dodiet man!”
„Dadža” galvenajam redaktoram es ieteicu žurnālā ierīkot speciālās literatūras stūrīti, kur varētu nodrukāt šo īpatnējo rakstnieku sacerējumus, bet redaktors tam nepiekrita. “Vai tu vari galvot, ka lasītājiem nepaliks slikti no šiem darbiem?” Protams, es to galvot nevarēju, un tā šie īpatnējie rakstnieki palika bez publicitātes. Es gan centos viņus aizstāvēt, bet viens nebiju karotājs. Man šie trakie autori likās pietiekami interesanti, ka pat sāku krāt viņu darbus.
Rakstniekam Andrim Kolbergam bija draugs – psihiatrijas profesors Eglītis. Kad viņš pievērsās grafomānijas tēmai un par to rakstīja zinātnisku darbu, es viņam aizdevu savu kolekciju. Kad profesors nomira, šie sacerējumi kaut kur nozuda. Ļoti žēl. Starp citu, arī psihiatrs Eglītis uzskatīja, ka grafomāniem jāļauj izteikties. Es domāju, nekas ļauns nebūtu noticis, ja padomju laikā viņi rīkotu savus dzejas vakarus, piemēram, pie Raiņa pieminekļa. Nāktu publika, visiem būtu jautri.
Ordeņu cena
Sākumā izpaudos kā literārais līdzskrējējs, tad – vēstuļu daļas vadītājs, visbeidzot – galvenā redaktora vietnieks. Pēdējos gadus mans uzdevums bija savākt kopā visus gabalus, literāri apstrādāt un nodot redaktoram. To darīju gan ar prieku, gan lielām mokām, jo reizēm nespēju sagrabināt nepieciešamos materiālus. Regulāri zvanīju rakstniekiem – gan lūdzos, gan draudēju. Tie, kas prata rakstīt humoreskas, tikai retu reizi kaut ko iedeva. Piemēram, Miervaldis Birze. Man ļoti patika viņa humors, bet viņš maz izpaudās šajā žanrā.
Tolaik valdīja maldīgs uzskats, ka humors ir otrās šķiras literatūra. Atceros, Rakstnieku savienībā kāds autors klāstīja, ka savā radošajā mūžā iecerējis uzrakstīt desmit romānus, divas lugas un pēc tam, rokas pūtinot, arī humoreskas. Es viņam teicu, kas nekas nesanāks. Labu humoresku var uzrakstīt tikai ar nopietnu darbu. Rakstnieks Jezups Laganovskis deva man ļoti gudru padomu. Kad darbiņš ir uzrakstīts, to jānoliek divas nedēļas uz klavierēm. Tad tas aizmirstas, un vēlāk to var lasīt kā svešu. Tad redzamas visas neveiklības, un materiālu var pieslīpēt.
Viens no smalkā humora un satīras virsotnēm jeb koncentrātiem ir Anšlava Eglīša romāns „Līgavu mednieki”. Tomēr arī izcilajam rakstniekam Eglītim bija romāni, kas, piedodiet par izteicienu, bija mēsli. Kāpēc? Tāpēc, ka viņam vajadzēja naudu. Eglītis bija noslēdzis līgumu ar trimdas latviešu izdevniecību „Laiks”, kam katru gadu rakstīja pa romānam. Kad ir jāraksta pēc pasūtījuma un jāsteidzas, ne vienmēr sanāk šedevri.
Ko tur slēpt, arī man ir draņķīgi gabali. Bet ne jau tāpēc, ka izpildīju pasūtījuma darbus, vienkārši nepratu uzrakstīt labākus. Tagad liekas, ka beidzot protu rakstīt. Pēdējos gadus palaikam publicējos izdevniecībā „Lauku Avīze”, tur nodrukāti kādi astoņi mani romāni.
Kārļa Ulmaņa laikos ļoti populārs bija humorists Jānis Dreslers, kas savu jautros pantiņus publicēja gan „Atpūtā”, gan „Jaunākajās Ziņās”. Tagad viņš ir nepelnīti aizmirsts. Reiz kādā prominentā sabiedrībā noskaitīju Dreslera pantiņu: “Ordenis, kad rotā krūti,/tikai tad tu īsti jūti,/ka tas iedzimts tavā dabā,/strādāt valsts un tautas labā!” Visa zāle aplaudēja, arī prezidents Valdis Zatlers.
Ordeņu pasniegšana Rīgas pilī, tas notika pirms diviem gadiem. Man pasniedza ordeņa goda zīmi. Skaidrs, ka zīme nav ordenis. Par to Valdis Artavs reiz trāpīgi ironizēja: “Kam nopelnu pamaz, tam žēlīgu prātu, kungi dod ordeni – surogātu.” Tas ir par mani.
Kā kuram. Daži saņem ordeņus ar smīnu, bet citi – ar asarām. Piemēram, aktrise Lilita Ozoliņa bija ļoti aizkustināta. Viņa gribēja kaut ko teikt, bet nespēja, bija asaras acīs. Vispār tajā pasākumā saskatīju lielu traģiku. Dažas kundzes pēc ordeņu zīmēm bija atbraukušas no laukiem. Lai ierastos Rīgā, viņas bija aizņēmušās naudu no kaimiņiem. Tā ir liela disharmonija, ir skaidri redzams, ka liela daļa tautas ir nabadzīga. Un šo nabadzību nevar noslēpt zem ordeņiem.
Tomēr Latvijas Republikai tā arī nav izdevies pārsist to ordeņu kultu, kāds valdīja Padomju Savienībā. Atmodas laikā asprāši jokoja, ka dažam labam padomju ģenerālim ir tik daudz ordeņu, ka visus nemaz nevar piekārt. Es oponēju un rakstīju, ka viss atkarīgs no ģenerāļa resnuma. Jo resnāks ģenerālis, jo vairāk ordeņu var sakabināt.
Padomju laikā netālu no manām mājām bija pionieru nometne, un tās sētniekam bija trīs ordeņi. Kad vienrīt braucu uz jūru peldēties, viņam pie žaketes bija piekārtas visas trīs medaļas. Kad braucu mājās, viņš bija novilcis žaketi un medaļas bija piespraustas pie krekla. Kad vakarā braucu garām, bija pavisam karsts, un sētnieks bija tērpies „maikā”. Pie „maikas” – visi ordeņi. Par to varam smīnēt, bet šie apbalvojumi bija vērtīgākais, kas viņam piederēja.
Kad strādāju „Dadža” redakcijā, pie manis atnāca sūdzēties kāds dzelzceļnieks. Viņš ar asarām acīs stāstīja, ka valsts viņam piešķīrusi apbalvojumu, bet priekšnieks ordeni nometis uz galda un nikni nokliedzis: “Še, rij!” Kad piezvanīju priekšniekam, viņš taisnojās, ka tas vecis viņu galīgi esot izvedis no pacietības.
Kā izrādās, dzelzceļnieks regulāri ieradies pie priekšniecības un prasījis apbalvojumu. Priekšnieks skaidrojis, ka ordenis vēl neesot atsūtīts no Maskavas, kad atsūtīšot, tad arī dabūšot. Dzelzceļnieks nav licies mierā un turpinājis palaikam ierasties un prasīt medaļu. Kad apbalvojums beidzot atsūtīts un dzelzceļnieks atkal bijis klāt, tad priekšniekam vairs neizturējuši nervi... “Še, rij!”
Cik vērti ir apbalvojumi, to deviņdesmitajos gados redzēju Rīgas Centrāltirgū. Kāds tirgonis stāvēja ar atvērtu koferīti, kur iekšā bija gandrīz vai visi padomju laika ordeņi. Viens ordenis maksāja vienu latu. Ja apbalvojuma lentīte bija netīra, tad – 50 santīmu.
Žurnāls iznāca divarpus gadus, un to izdeva bijušais „Dadža” darbinieks Andris Ruģēns. Vēl pirms žurnāla izdošanas Ruģēns bija atnācis pie manis ciemos, mēs sēdējām un runājām. Es viņam teicu, lai taisa tieši tādu pašu žurnālu, kāds bija vecais „Dadzis”. Nē, viņš nebija ar mieru. Uztaisīja daudz biezāku un dārgāku. Tur bija daudz garu rakstu un –galvenais – maz karikatūru. Maksāja latu piecdesmit, tirāža – tikai tūkstotis. Faktiski tā bija liela izgāšanās. Krievu laikos „Dadzim” bija fantastiska tirāža – 140 000 eksemplāru. Žurnālam bija milzu peļņa, kuru sadalīja citu izdevumu finansēšanai. Piemēram, izdeva „Padomju Latvijas Komunistu”.
Vecs Indijas zilonis
Tā kā latviešu literatūrā jau bija viens Vite, kas cara laikā rakstīja lugas, nolēmu ņemt pseidonīmu. To veikli piesavinājos no kāda Rūdolfa Blaumaņa dzejoļa. Savulaik šis latviešu klasiķis nevarēja ciest dekadentus un veltīja ironisku dzejoli diviem dekadentiem – Fallijam un Viktoram Eglītim. Dzejolis bija pilns ar nesakarīgiem vārdiem, to starpā – skailis. Man šis vārds iepatikās – tāds interesants un pidricīgs.
Vai zināt, kas mani iedvesmoja rakstniecībai? Mans pirmais literatūras skolotājs bija kāds nabadzīgs vecītis ar uzlocītām biksēm. Viņš bija vecs jūrnieks, kas agrāk brauca uz buriniekiem. Viņš labi prata stāstīt visādus piedzīvojumus. Mēs sēdējām Zundiņas kanālā uz plostiem un makšķerējām. Man bija seši vai septiņi gadi. Kad jautāju, no kā viņš pārtiek, vecītis teica, ka ir vecs bīčkomers. Viņš Rīgas ostā uzkāpj uz jebkura kuģa un atklāti pasaka, ka ir vecs jūrnieks, kam ļoti gribas ēst. Tad jūrnieki dodas uz kambīzi pie koka, un tas atdod, kas palicis pāri no pusdienām. Ielej kanniņā zupu un ietin avīzē gaļu.
Vecajam matrozim patika stāstīt visādas šausmas. Par milzu čūsku, kas nokož cilvēkus, un indīgiem zirnekļiem, kas uzbrūk jūrniekiem. Ar lielu aizrautību viņš stāstīja par spoku kuģi, kas pusnaktī trīc. Zundiņas kanālā bija noenkuroti vairāki veci burinieki, un viens no tiem, kā viņš apgalvoja, bija spoku kuģis. Matrozis stāstīja, ka burinieka komandu sakoduši indīgi kukaiņi, jūrnieki saslimuši ar dzelteno drudzi un nomiruši. Pusnaktī mirušie jūrnieki atkal parādoties savās kojās un kratoties drudzī. Mēs, puikas, reiz pusnaktī piepeldējām pie spoku kuģa un pielikām rokas pie borta. Un tiešām mēs sajutām – kuģis trīcēja.
Kaut esmu vecs un švaks, kaut ko jau saceru. To mēģinu darīt katru dienu, lai gan reizēm mani piebeidz nogurums. Tad paguļu savā gultiņā un atpūšos. Rakstu ar roku, pēc tam tekstu pārrakstu pie datora. Tas aparāts ir diezgan kaprīzs, mēs sacenšamies, kas uzkārsies pirmais – es vai viņš.
Uzskatu, ka nekad nevajag nokārt degunu. Vados pēc admirāļa Nelsona pēdējās pavēles Trafalgaras kaujā: “Turēties uz ūdens, kamēr vien var, un šaut no visiem stobriem. Kad vairs nevar, iet dibenā ar plīvojošiem karogiem.” Kā redzu, latvieši vēl turas uz ūdens. Mūsu lielākā nelaime ir vienīgi tā, ka šaujam no visiem stobriem viens pret otru.
Atceros kādu aizkustinošu gadījumu. 1985. gadā mani sameklēja ārzemju latviete – dāma melnā jakā, balta blūzē, ar lielu zelta krustu. Viņa bija mūķene no Rietumvācijas. Viņa stāstīja, ka netālu no Minsteres atrodas pansionāts, kurā uzturas vienpadsmit akli latviešu leģionāri. Vakaros mūķene viņiem lasot priekšā no dzimtenes atsūtītās grāmatas. Tā kā viņiem vislabāk patīkot lustīgi gabaliņi, mūķene bieži lasot priekšā manus stāstiņus. Viņa lūdza atļauju ierunāt manus gabalus audiokasetē, kuru uzdāvināt leģionāriem, lai paši, kad vien grib, atskaņo un klausās.
Mani tas tik ļoti aizkustināja, ka visu nakti nespēju aizmigt. Daudz netrūka, lai arī pats būtu viens no aklajiem leģionāriem, kas klausās humoreskas. Tas tomēr ir drausmīgi – 18 gadu vecumā palikt aklam un visu mūžu nodzīvot svešas valsts nabagmājā. Akli viņi palika pēc kādas amerikāņu aviācijas uzlidojuma, kad viņiem uzmeta gaisa mīnas.
Kara laikā mana gada gājuma jauniešus iesauca nevis leģionā, bet gaisa spēku palīgdienestā. Man bija slimas plaušas, un uz ārstu komisiju ierados ar rentgena bildi. Vācu ārsts mani izmeklēja un atzina, ka tiešām esmu slims. Viņš man teica, lai eju un nolieku karoti mājās. Tas bija 1944. gada augustā, bet nedaudz vēlāk – 1945. gada janvārī – mani grasījās iesaukt Sarkanajā armijā. Medicīnisko apskati veica kāda veca ebrejiete, un arī viņa pēc rūpīgas izmeklēšanas atzina, ka esmu slims.
Tā tiku vaļā no abām armijām, toties trīs gadus nogulēju slimības gultā. Toreiz pret tuberkulozi lietoja smago eļļu, ko taisīja no skuju koka ekstrakta. Dakteris Siliņš, kas mani ārstēja, ieteica to nedzert, jo tā aizķepē nieres. “Ja dzersi šo eļļu, vairs nevarēsi pamīzt,” viņš mani brīdināja. Lai vai kā – es izķepurojos. Turklāt esmu pamanījies nodzīvot 84 gadus.
Kad Valdis Zatlers ierosināja Saeimas atlaišanu, es zvanīju uz prezidenta kanceleju un vēlējos ar viņu runāt. Man tas neizdevās, toties izrunājos ar viņa sekretāru. Viņš uzmanīgi pierakstīja visu, ko saku. Es ieteicu Zatlera kungam topošo partiju nosaukt par Tautas fronti. Tā man šķiet nāvīgi laba ideja. Tie ir maģiski vārdi, par kuriem balsotu daudzi Latvijas iedzīvotāji. Žēl, ka Zatlers palaida garām šo lielisko iespēju, jo Reformu partija – tas ir vienkāršs un ikdienišķs nosaukums. Tā ir kārtējā partija starp daudzām citām.
Katrā ziņā es neko nenožēloju, mana dzīve bijusi interesanta. Tagad jūtos kā vecs Indijas zilonis, kas iet nomirt uz purvu, kur piedzimis. Jau daudzus gadus dzīvoju privātmājā Jūrmalā, Asaros. Šeit esmu tik dziļi iedzīvojies, ka nekur vairs nevēlos doties. Ja man piedāvātu vislepnāko pili, es vienalga turētos šeit ar zobiem un nagiem. Tas ir dabas likums, ka dzīvnieks un cilvēks labprātāk uzturas tur, kur jūtas droši. Laikam esmu konservatīvs cilvēks, uz to norāda arī fakts, ka ar savu dzīvesbiedri esmu kopā jau 46 gadus.
Pirms kāda laika viesojos savā bijušajā skolā un sēdēju vecajā klasītē. Skolēni man jautāja, vai nodarboties ar rakstniecību ir perspektīvi. Es atbildēju, ka nē – rakstīt ir simts reižu neizdevīgāk nekā vingrot. Ja esi vingrotājs un iegūsti zelta medaļu olimpiādē, valdība tev piešķir 100 000 latu. Ja esi rakstnieks, tad vecumdienās par mūža ieguldījumu tev pasniedz 1000 latu. Tātad – simts reižu mazāk. Protams, daudzi raksta ne jau tāpēc, ka tas būtu perspektīvi vai neperspektīvi, bet gan tāpēc, ka vienkārši nespēj nerakstīt.
Un tomēr – es negribu lāpīt pasauli. Es to pieņemu, kāda tā ir. Reiz dzīvoja tādi angļu mūki, kas visu mūžu klusēja un gaidīja balsis no debesīm. Pa to laiku visa pasaule dziedāja, svilpoja, čivināja, bet viņi to nedzirdēja, viņi gaidīja balsis no debesīm. Viņi nesaprata, ka viss, kas notiek šajā pasaulē, tās arī ir balsis no debesīm.
