Dīvainības „prezidentāļu” deputātu kandidātu sarakstos

Šoreiz ieskats „prezidentāļu” jeb partijas „Par prezidentālu republiku” listēs.

Pagājušā gada vasaras sākumā, lai startētu 10. Saeimas vēlēšanās, nodibinājās divas mazpartijas – „Par prezidentālu republiku” un „Ražots Latvijā”. Abās apvienojās uzņēmēji ar domu, ka valstī vajag veikt radikālas tautsaimnieciskas un arī politiskas reformas un no šīm partijām startējošie deputātu kandidāti to arī varēs veikt.

Sākumā abi grupējumi vēlējās startēt zem viena karoga, bet - kā jau latviešiem pierasts - kur divi latvieši, tur trīs partijas - no vienota reformu spēka radās divas partijas ar diviem atsevišķiem sarakstiem. „Ražots Latvijā” no šo priekšvēlēšanu skatuves ir nozudusi, paziņojot, ka tai 11. Saeimas vēlēšanās nav ko darīt, jo tās ideālus pārstāv Zatlera Reformu partija. Toties „Par prezidentālu republiku” (PPR) tomēr vēl lolo ambīcijas.

Pirmām kārtām jau dīvains šķiet pats PPR nosaukums, it kā šīs partijas vienīgais mērķis būtu panākt Latvijas pārvēršanu no parlamentāras par prezidentālu republiku. Tomēr jāteic, ka tai ir arī viena otra oriģināla priekšvēlēšanu programmas ideja.

Tā kā plašākam vēlētāju lokam nav zināmi PPR sarakstos startējošo cilvēku uzvārd un nav arī īstas skaidrības, kāpēc tieši tagad, kad „viss valstī iet uz grunti”, konsekventi jācīnās par prezidenta pārvaldes ieviešanas nepieciešamību, partijai nav lielas izredzes iegūt kaut cik ievērojamu elektorāta atbalstu. 10. Saeimas vēlēšanās PPR ieguva tikai 0,74% vēlētāju balsu.

Cilvēki ar un bez pagātnes un tagadnes

PRR startē arī viens no Totalitārisma seku dokumentēšanas centra (TSDC) „degradētajiem” deputātu kandidātiem. TSDC paziņojusi, ka PPR kandidāts numur pieci Latgales sarakstā – 1944. gadā dzimušais vēsturnieks, Muitas veterānu biedrības vadītājs un SIA „RZA” valdes priekšsēdētājs Aivars Saliņš – varētu būt čekas aģents.

Vēlētājiem tagad pašiem jāizšķir, vai Saliņš kādreiz ir vai nav bijis PSRS Valsts drošības komitejas (VDK) ziņotājs. Pats Saliņš par šo jautājumu klusē, un arī partijas mājaslapā par deputāta kandidāta iespējamo saistību ar VDK nav minēts ne vārds.

Bet ne jau tikai par šo kandidātu vēlētājs var brīnīties. Viņš var neziņā raustīt plecus arī par visiem pārējiem deputātu kandidātiem, ja ir nolēmis ar PPR priekšvēlēšanu programmu un kandidātiem iepazīties partijas mājaslapā. Tajā ir minēti tikai deputātu kandidātu vārdi un uzvārdi, neminot ne viņu vecumu, ne pašreizējo vai kādreizējo nodarbošanos. Vēlētājam nākas meklēt neatkarīgus vai pat partijas konkurentu avotus, lai noskaidrotu, kas tad par „putniem” ir sastājušies PPR.

Jāteic, ka partija nevar lepoties ar pazīstamu cilvēku uzvārdiem. Varbūt tikai pāris cilvēkiem ir plašāka atpazīstamība. Rīgas sarakstā startē Rīgas Valsts 3. ģimnāzijas direktors Andris Priekulis, Vidzemē – padomju laika disidents un politieslodzītais Ints Cālītis, Kurzemē – Rīgas Imantas vidusskolas pedagogs Māris Spriņģis un Liepājas teātra valdes loceklis Herberts Laukšteins.

Pazīstamākais un viscienījamākais šajā sarakstā, protams, ir Ints Cālītis – latviešu politieslodzītais ar vislielāko ieslodzījuma stāžu.

Cālītis ir dzimis 1931. gadā. Viņa tēvu Maksi 1947. gadā notiesāja ar 25 gadus ilgu cietumsodu par pretestības grupu organizēšanu pret padomju armiju. Vēlāk dēls gāja tēva ceļus un gan cīnījās ar padomju varu, gan izcieta cietumsodus.

Cālītis vidusskolā nodibināja un vadīja konspiratīvo jauniešu pagrīdes pretestības organizāciju, par ko tika apcietināts un piespriesti 25 gadi ieslodzījumā, kura laikā viņš Magadanas apgabalā raka zeltu un urānu, kā arī strādāja elektrostacijā. 1956. gadā viņš tika amnestēts, bet pēc diviem gadiem atkal arestēts par pretpadomju aģitāciju, un Cālītim atkal nācās pavadīt sešus gadus Mordovijas nometnēs. 1983. gadā viņam atkal piespriesti seši gadi ieslodzījumā par pretpadomju aģitāciju un propagandu. 1986. gadā Cālīti atbrīvoja pirms termiņa.

1987. gadā viņš iesaistījās Vides aizsardzības kluba darbībā, vadīja tā politisko komiteju, kā arī bijis Latvijas Tautas frontes domes valdes loceklis. Cālītis bija arī Latvijas Augstākās Padomes deputāts, kura 1990. gada 4. maijā balsoja par Neatkarības deklarāciju.

Vecie kadri pazuduši

10. Saeimas vēlēšanu PPR bija sastopami vēl daži pazīstami cilvēki, kuri nu no partijas listēm ir pazuduši, - Siguldas opermūzikas svētku rīkotājs Dainis Kalns, bijušais Latvijas Automobiļu federācijas prezidents Dainars Dambergs un basketbola skolas „Rīga” direktors Guntis Šēnhofs.

Dibinot partiju, tā 2010. gada maijā uzsvēra, ka PPR ir apvienojusi tautas daļu, „kas jauna politiskā spēka veidolā ir gatavi sākt jaunu politiskās kultūras laikmetu un ir pārliecināti, ka šādu mērķi var sasniegt tikai stipra, vienota un par sevi pārliecināta sabiedrība”. Viņi vēloties mierīgā, demokrātiskā ceļā kardināli mainīt politisko sistēmu, jo tikai ar jauna politiskā spēka nākšanu pie varas ir iespējama valsts un tautas ekonomiskā atdzimšana.

Partijas dibināšanas iniciators bija uzņēmēju domubiedru grupa, kuru vienoja „Arēnas Rīga” un uzņēmuma „Brīvais vilnis” valdes priekšsēdētājs Arnolds Babris. Partijas  dibināšanas kongresā par PPR idejām iestājās arī komponists Zigmars Liepiņš.

Šajās vēlēšanās PPR startē ar solījumu būtiski mainīt valsts politisko sistēmu, piešķirot tiesības veidot valdību tautas vēlētam prezidentam, uz pusi samazinot Saeimas deputātu skaitu un ieviešot „tautvaldību” valsts pārvaldē.

Partijas izvirzītais mērķis ir 15 gadu laikā sasniegt pārtikušo Ziemeļvalstu dzīves līmeni, un, PPR ieskatā, tas panākams ar politiskās sistēmas maiņu, jaunu politiķu paaudzi un reālu politiķu atbildību. „Pa lielam” ņemot, PPR programma ne ar ko neatšķiras no „lielo reformu” solītāju dižpartiju saukļiem. Iepriekšējās vēlēšanās ar šādiem saukļiem vēl varēja „izbraukt cauri”, taču šoreiz tas vēlētājus neuzrunā, jo kardinālas pārmaiņas, cīņu ar oligarhiem un birokrātiju, kā arī jaunas sejas politikā sola teju vai visas partijas.

Tajā pašā laikā PPR sola arī vēlētājiem visnotaļ pievilcīgus, bet pašreizējā valsts tautsaimnieciskajā situācijā nerealizējamus mērķus - obligātu vidējo izglītību,  zinātnes attīstības pamatā - valsts pasūtījumu, izgudrojumu patentēšanai – garantētu valsts finanšu nodrošinājumu, minimālo pensiju ne mazāku par valstī noteikto iztikas minimumu, kā arī lētākus medikamentus.