Ārzemju klipi „Varavīksnē”. Alda Ermanbrika leģendas

„Varavīksnē atkal rādīja zemas kvalitātes materiālus, Ermanbrikam aizrādīt par Rietumu ansambļiem. Ja viņš nesaprot, tad jāatbrīvo no darba!” (Valsts Radioraidījumu un televīzijas komitejas priekšsēdētājs Leonards Bartkevičs Latvijas Televīzijas sapulcē Aldim Ermanbrikam.*

Tagad Aldis Ermanbriks ir Rīgas Skaņu ierakstu studijas vadītājs, kas ieraksta klasisko mūziku, jo, kā pats atzīst, popmūzika viņu vairs neaizrauj. Atceroties bijušos laikus, Ermanbriks stāsta, ka ne jau Varavīksni vien viņš vadījis. “Kad beidzu Latvijas Universitāti, septiņus gadus nostrādāju Latvijas Radio. Pēc izglītības esmu žurnālists, toreiz Latvijas Radio strādāju par literāro redaktoru mūzikas redakcijā, laboju tekstus. Vēlāk Latvijas televīzijā vadīju Jaungada raidījumu, Gadumijas melodijas, arī raidījumu Ielūdz Raimonds Pauls. Mikrofona aptaujas pārraidēs biju redaktors no televīzijas puses.”

– Tomēr lielākoties jūs atceras kā Varavīksnes vadītāju. Laikam šis raidījums bija vispopulārākais.

– Daudzi nezina, ka Varavīksne vispirms bija radio pārraide. Atceros, 1968. gadā dabūju oriģinālo Vestsaidas stāsta plati, tad uzaicināju divus latviešu aktierus, kas ierunāja latvisko tekstu, un mēs izveidojām radiouzvedumu. Vēlāk sanāca problēmas ar Swingle Singers, kas bija vokāla grupa – gluži kā mūsdienu Cosmos. Viņi balsīs izpildīja Mocartu, Bahu un citus klasiķus. Ļoti interesanti un savdabīgi. Mani izsauca mūzikas redakcijas vadītājs un sacīja, ka būšot lielas ziepes, ja kaut ko tādu dzirdētu Mocarts, viņš kapā apgrieztos otrādi. Es gan iebildu, ka Mocarts bijis jautrs cilvēks un viņam šāda mūzika varētu patikt. “Nu, labi, labi...” piekrita redaktors. “Iedod man to plati nokopēt, vispār jau baigi forši.”

Vēlāk priekšniecība arvien uzstājīgāk lika iekļaut katrā raidījumā padomju dziesmas krievu valodā. Sākumā – vienu, tad – divas, beigās – jau trīs. Beigās man tas viss apnika, un es nospriedu: “Ejiet jūs visi...” Tā Varavīksne kā radio pārraide arī beidzās.

Ideoloģiskie rāmji

1985. gads. Bartkevičs, vēršoties pie literāro raidījumu galvenā redaktora V. Opalā: “Kāpēc uz TV uzvedumu festivāla balvas virsū attēlota plika sieviete?”

V. Opalais: “Tā nav sieviete, tas ir bruņinieks.”

Bartkēvičs: “Nevar saprast. Vai nu sieviete plika bruņinieka veidā, vai bruņinieks plikas sievietes veidā. Vajag vairāk konkrētības!”

– Bieži piedzīvojāt cenzūru?

– Toreiz daudzi baidījās nevis no čekas, bet gan no Centrālkomitejas, kas visu noteica un izlēma. Lieli un mazi priekšnieki baidījās, ka viņus izsauks uz Centrālkomiteju un tur sados pa kaklu. Un šī bailes radīja pašcenzūru. Katrs jau iepriekš cenzēja gan sevi, gan padotos, jo baidījās no represijām. Reiz man radās problēmas ar Valsts drošības komiteju. Čekisti vēlējās noskaidrot, kāpēc raidījumā Varavīksne esmu parādījis videoklipu, kurā redzams baletdejotājs Mihails Barišņikovs. Tā kā Barišņikovs bija aizbēdzis no Padomju Savienības, viņu nedrīkstēja ne rādīt, ne pieminēt. Es skaidroju, ka nemaz nezinu, kāds izskatās Barišņikovs, un kā lai zinu – ko man rādīt un ko nerādīt? Kā izrādījās, arī čekistiem nebija ne jausmas, kāds izskatās Barišņikovs. Par šo klipu viņiem bija nostučījis kāds no mūsu baleta pārstāvjiem. Kad man prasīja, kur es dabūju ierakstu, atbildēju, ka no Maskavas. Tā gan nebija taisnība, bet, izdzirdot, ka klips atsūtīts no Maskavas, mani lika mierā.

– Par Varavīksni bija visdažādākās atsauksmes.

– Jā, vieni kritizēja, ka propagandējam kapitālistisko dzīves stilu, citi brīnījās, kā mēs to visu dabūjam cauri. Bija arī tādi, kas pārmeta, ka nerādām to, kas modē, un tāpēc esam baigie maitas. Protams, ka mūs cenzēja, un gadījās kuriozi. Madonnai bija klips, kur viņa Venēcijā brauca laivā. Dziedātājai bija sakarinātas visādas krelles, bet pie dibena karājās krusts. To nedrīkstēja rādīt, tāpēc režisors konkrētajā epizodē iemontēja lauvas purnu. Citā klipā Barbara Streizande bija uzlikusi kāju uz krēsla, un kleitai atklājās liels šķēlums. Arī to nedrīkstēja rādīt, tā mēs mocījāmies.

– Bijāt Vissavienības firmas Melodija Rīgas skaņuplašu fabrikas direktora vietnieks.

– Starp citu, Rīga ir pilsēta ar senām mūzikas ierakstu tradīcijām. Pirmā skaņu plašu rūpnīca Pišuščij Amur darbojās jau 1901. gadā, un tā bija vienīgā plašu fabrika milzīgajā Krievijas impērijā. 1931. gadā Kalnciema ielā 40 atvēra Bellacord Elektro plašu fabriku, kuru 1941. gadā pārdēvēja par Rīgas skaņuplašu fabriku. 1958. gadā nodibināja skaņu ierakstu studiju un fabriku pārsauca par skaņu plašu fabriku Līgo. 1964. gadā visas PSRS skaņuplašu fabrikas un skaņu ierakstu studijas apvienoja Vissavienības firmā Melodija. Tas bija saimnieciska aprēķina uzņēmums, kam valsts naudu nedeva. Pašiem bija jāpelna un jāizdod mūzika, kas interesētu daudzus.

Gandrīz vai vienlaikus ar Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanu deviņdesmito gadu sākumā palēnām likvidējās Rīgas skaņu rūpnīca. Tā sabruka tieši tāpat, kā sabruka citas rūpnīcas. Vairs nebija pieprasījuma. Interesanti, ka tolaik daudzas rūpnīcas pastāvēja tikai armijas vajadzībām. Kad armijas vairs nav, tad jāklapē ciet daudzas rūpnīcas, jāver ciet arī zeķu fabrikas, kas armijniekiem piegādāja zeķes.

Ja runājam par Latvijas tirgu, tas vispār nav nekāds. Tik mazai tautiņai nemaz nevar būt kaut cik nopietns tirgus. Kam ir nopietna ražošana, tie orientējas uz eksportu. Neviena saimnieciska nozare nevar attīstīties, ražojot preces tikai vietējam tirgum.

Bum – bum – bum mūzika

Komunālās saimniecības darbiniekiem veltītajā koncertā pirmais numurs Credo – nemāksliniecisks, izskatās pēc ielaspuikām. Turpmāk es aizliedzu uzstāšanos ar maikām, tai skaitā Credo – tikai ar manu atļauju. Atkārtoju: turpmāk ne Credo, ne Līvus, ne Kulakova ansambli bez manas atļaujas nedrīkst rādīt! Tā nav mūsu māksla, uzvedība un tikums, tas nāk no Rietumiem, pie tam pats sliktākais, jo Rietumos vairākums cilvēku ģērbjas solīdi. Mums ir Valsts televīzija, un mēs nedrīkstam rādīt kā paraugu Rietumu gaumes sliktākos variantus. Kulakovs – kā mežonis, mati līdz pleciem! Pret visādiem šādiem ansambļiem, kas cenšas ievazāt Rietumu padibeņu gaumi, jāizturas kā pret zemāku slāni!

– Mikrofona ierakstu mājaslapā rakstīts, ka absolūts latviešu popmūzikas tirāžu rekordists ir grupa Zodiaks, kura albums Disco Alliance 1980. gadā tika izdots 20 miljonu tirāžā. Vai tas ir precīzs skaitlis?

– To neviens vairs nepateiks. Es taču nezinu, cik tūkstošus pa kreisi palaida, piemēram, Taškentas plašu rūpnīca.

– Tā bija ierasta prakse – kaut ko palaist pa kreisi?

– Atceroties tā laika politiku, varu izteikt vienīgi varbūtības. Toreiz galvenais bija plāns. Ja līdz plānam pietrūka, tad sistēmas ietvaros arī varēja mierīgi izšaut vēl vairākus tūkstošus. Kāpēc ne? Piemēram, noformē licenci par 100 000, bet izlaiž 150 000 eksemplāru. To jau nemaz nevarēja izkontrolēt. Mēs taču labi atceramies, kāda toreiz bija sistēma, kad visi kaut ko zaga. No rūpnīcām nesa ārā desu, sviestu, rūtiņu klades un zīmuļus.

– Es par to rekorda tirāžu.

– Iespējams, Zodiakam arī bija vislielākā tirāža. Bet ir arī citi rādītāji. Piemēram, Raimondam Paulam no 1969. līdz 1990. gadam tika izlaisti 32 albumi. Varbūt arī tas ir rekords, turklāt visas Padomju Savienības mērogā. Melodija bija vienīgā ierakstu kompānija visā Padomju Savienībā, kas bija vislielākā visā pasaulē. Nav grūti iedomāties, cik milzīgas bija Melodijas tirāžas. Tās bija grandiozas salīdzinājumā pat ar visu Rietumu tirgu. Gadā saražoja aptuveni 135 miljonus plašu.

– Bijāt aculiecinieks Raimonda Paula radošajiem pirmsākumiem. Viņam ātri izdevās uzmesties uz popularitātes viļņa?

– Kad Paulam iznāca otrā plate, es strādāju Latvijas Radio. Toreiz ierosināju mūzikas redakcijas vadībai plati nokopēt, lai varētu Paula dziesmas atskaņot radio, bet redaktore bija piesardzīga: “Mēs vēl nezinām, ko par to saka Komponistu savienība, drusciņ nogaidīsim.” Toreiz tāda piesardzība un pat zināms bailīgums izpaudās daudzās jomās. Atceros, gribējām izdot Gunāra Freidenfelda lielo plati, bet mūs piebremzēja. “Tas nebūs smuki. Kā mēs varam izdot lielo plati Freidenfeldam, ja lielās plates nav Komponistu savienības priekšsēdētājam? Tā nedrīkst, izdosim mazo.” Neko darīt, izdevām mazo.

Runājot par Paulu, viņa koncertos zāles bija pilnas ar klausītājiem un dziesmas aizgāja uz urrā. Faktiski viņš bija latviešu popmūzikas celmlauzis, jo pirms tam daudz izpildīja ārzemju mūziku ar latviskotiem tekstiem. Skaidrs, Pauls bija vajadzīgs gan Latvijas Radio, gan ierakstu kompānijai Melodija. Tai bija nepieciešamas lielas tirāžas, un Paula dziesmas tās garantēja.

– Tagad esat Rīgas Skaņu ierakstu studijas vadītājs un ierakstāt vienīgi klasisko mūziku. Kāpēc tā?

– Ar popmūziku nodarbojas daudzas studijas. Turklāt šajā žanrā zudušas profesionālas prasības, daudzi nemaz nespēj novērtēt – labs vai slikts ieraksts. Bum – bum – bum mūziku klausās gan atskaņotājos, gan telefonos. Man vairs nav intereses par tādu mūziku, tā ir deģenerējusies. Ar popmūziku tagad var nodarboties ikviens, kas to vien vēlas. Nav vajadzīgas ne spējas, ne izglītība, ne profesionālas ierakstu studijas. To var izdarīt garāžā vai guļamistabā. Uzliec datorā bum – bum – bum programmu un uz priekšu. Un tomēr pasaulē vēl ir saglabājies pieprasījums pēc kvalitatīvas un dzīvas mūzikas. Esmu bijis ārzemju tirgos un redzu, ka ļaudis vēlas pirkt ierakstus, kas veikti ar dzīvajiem instrumentiem, nevis ar sintezatoru programmām.

– Vai kaut ko pārdodat arī ārpus Latvijas?

– Jā. Piemēram, mūsu izdotais Ineses Galantes albums labi aizgāja arī ārzemēs. Interesanti, ka popmūzikā ik palaikam notiek strīdi, kas ir laba un profesionāla mūzika. Zīmīgi, ka akadēmiskajā vidē šādus jautājumus neuzdod, jo tur ir labi zināms, kas ir kas. Neviens nestrīdas, vai Elīna Garanča ir laba dziedātāja vai nav. Klasiskajā vidē valda kārtība, un tur nav māžošanās kā popmūzikā. Protams, reizēm arī klasiskas operas iestudē saplēstos džinsos, bet vienalga – ar mūziku viss ir kārtībā.

Spēle pēc noteikumiem

Šeit daudzi izvairās no sabiedriskā darba, negrib braukt uz kolhoziem. Visi tie tiks represēti: atvaļinājumi tiks doti ziemā. Nedrīkst arī izvairīties no arodbiedrību darba. Tiem arī klāsies plāni. Tas nav drauds, bet brīdinājums!

– Padomju laikā popmūzikai bija augstāka kvalitāte?

– Toreiz bija stingri profesionālie kritēriji. Tagad daudzi nemaz nedzied, bet dūdo vai klepo. Raimonds Pauls ar humoru teica aktierim Edgaram Liepiņam: “Tu atnāc un ieklepo man vienu gabalu!” Bet tā ir pavisam cita lieta, ja runājam par aktieriem.

Diemžēl tagad klepo un šļupst arī mūziķi, es gan viņus negribu saukt vārdā. Nezin kāpēc mums vairs nav vīrišķīgu dziedātāju ar spēcīgām un labi tembrētām balsīm.

Agrākos laikos bija īsti komponisti, kas bija profesionāli mūziķi ar augstāko muzikālo izglītību. Turklāt viņi rūpējas par savu dziesmu profesionālu izpildījumu. Viņi vārda tiešajā nozīmē dresēja dziedātājus, lai panāktu labu skanējumu. Arī pašdarbnieku ansambļiem bija krietni augstāks profesionālisms nekā daudzām tagadējām grupām. To labi zinu, jo pats vadīju ansambli Selga, kurā spēlēja profesionāli mūziķi. Tolaik visām grupām bija obligātās tarifikācijas skates. Ja dabūji augstāko kategoriju, varēji spēlēt visā republikā un ārpus tās. Ja dabūji zemāko – spēlēji savā kultūras namā.

– Jums ir arī muzikālā izglītība?

Jā. Paralēli mācībām universitātē studēju konservatorijā. Spēlēju klarneti un, protams, apguvu arī pārējos mūzikas priekšmetus.

– Kāpēc nekļuvāt par mūziķi?

– Es ātri vien sapratu, ka neesmu tik labs mūziķis, lai kļūtu par profesionāli.

– Darbā ideoloģijas štampi netraucēja?

– Par to var stāstīt anekdotes. Reiz aizliedza dziesmu, kurai bija teksts: “Par visu maksāju es dārgi, pat par to, kas bija lēts.” Aizlieguma iemesls bija pavisam vienkāršs. Padomju Savienībā taču viss ir lēts, un te nekas nevar būt dārgs. Vienubrīd nedrīkstēja atskaņot Edgara Liepiņa dziedāto dziesmu par lācīti, kas bija pildīts ar zāģu skaidām. Dziesmu ierakstīja 1979. gadā, bet gadu vēlāk Maskavā notika olimpiskās spēles, kuru simbols bija lācītis. Padomju ierēdņi nosprieda, ka tas nav labi – izsmiet olimpisko simbolu.

Kad Atmodas laikā paspīdēja gaisma tuneļa gadā, arī mēs sarosījāmies. Rīgas skaņuplašu fabrika izlaida gan agrāk aizliegtās dziesmas, gan Ziemassvētku albumu. Latviešu patriotisko dziesmu albumam uz vāka pat uzlikām Brīvības pieminekļa attēlu. Tā bija liela uzdrīkstēšanās, jo pie Brīvības pieminekļa pat īsti apstāties nedrīkstēja. Tad mani uz sarunu aicināja rūpnīcas direktors. Viņš noraizējies teica, ka par plates vāku būs lielas ziepes un viņu noteikti izsauks uz partijas komiteju. Es sacīju, lai sauc mani. “Tevi nesauks, tu neesi partijā,” teica direktors. Beigās vienojāmies, ka uz vāka tomēr paliks Brīvības piemineklis.

– Tagad pasaulē fantastiskos apmēros uzplaucis mūzikas pirātisms. Gandrīz jebko var lejupielādēt no interneta. Kā bija ar pirātismu agrāk?

– Tas bijis visos laikos – gan Austrumos, gan Rietumos. Ja runājam par ierakstu studiju Melodija, tur maksāja. Ja gribēja izdot, piemēram, grupas ABBA plati, tad samaksāja par licenci un izlaida.

– Bet par klipiem televīzijā? Vai tiešām maksājāt par videoklipiem raidījumā Varavīksne?

– Nē, tur mēs nemaksājām. Te gan jāpiebilst, ka apstākļi toreiz bija ļoti specifiski. Latvijas Televīzija bija vienīgā visā Padomju Savienībā, kurai bija ārzemju mūzikas raidījums. Nekur citur ārvalstu videoklipus nerādīja. Šo videoklipu iegūšanas veids bija visnotaļ īpatnējs. Man bija draudzīgas attiecības ar igauņu videoinženieriem, kas uz lielajiem ruļļiem nokopēja ārzemju klipus no Somijas televīzijas. Tā kā Tallinā varēja uztvert Somijas televīziju, tas nesagādāja tehniskas problēmas. Igauņiem par darbu maksāju no savas kabatas, jo tas bija neiedomājami, ka valsts šim nolūkam man varētu piešķirt finanšu līdzekļus. Interesanti, ka Igaunijas televīzijā viņi neuzdrošinājās rādīt šos klipus, jo viņu televīzija bija redzama arī Somijā, un tad varētu izraisīties skandāls par autortiesībām.

Lihtenberga negaidītā nāve

Ermanbriks nievājoši izteicās par robežsargiem, zaldātiem. Es jums to varu piedot tikai tāpēc, ka esat politiski neizglītots cilvēks. Ja jūs lasītu avīzes, tad zinātu, ka robežsargu dienā militārās tematikas nevar būt par daudz!

– Vadījāt ansambli Selga, kurā dziedāja vīrs ar spēcīgu balsi – Andrejs Lihtenbergs. 1979. gadā viņš tika atrasts mežā pakāries. Oficiālā versija – pašnāvība, tomēr daudzi uzskata, ka tā bijusi slepkavība. Kādas ir jūsu domas?

– Mēs cieši kontaktējāmies, bet vēlāk, kad jau biju aizgājis no ansambļa, attālinājāmies. Nē, es nedomāju, ka tā bija slepkavība. Liktenīgajā rītā, ejot uz mežu, Andrejs noņēma pulksteni un arī suni atstāja mājās. Jautājums – kāpēc? Ja viņam būtu uzbrukuši huligāni, tad viņi būtu nosituši, nevis pakāruši. Turklāt Andrejs bija liela auguma un fiziski spēcīgs vīrs, kuru nemaz tik vienkārši nevarētu pakārt.

– Baumoja par politiskajiem motīviem. Andrejs it kā iesaistījies pretpadomju kustībā.

– Jā, bija versija, ka Andrejs ar bijušo kolhoza juristu Pēteri Lazdu drukājuši pretpadomju proklamācijas. Domāju, ka tas neatbilst patiesībai. Lazda aicināja arī mani izplatīt proklamācijas, bet es atteicos. Arī Andrejs viņam atteica, jo bija pietiekami saprātīgs, lai neielaistos nepārdomātās politiskās dēkās. Tāpēc varu teikt, ka Andrejs nebija padomju varas grāvējs, un ne jau tāpēc, ka nemīlēja Latviju. Viņš vienkārši bija reāli domājošs cilvēks. Nē, es nepieļauju, ka viņš būtu slepus iesaistījies pretvalstiskā organizācijā un tieši tāpēc nogalināts.

– Bet pašnāvības motīvi?

– Manuprāt, lai cilvēks izdarītu pašnāvību, ir jābūt vairākiem iemesliem – gan profesionālajā, gan personīgajā, gan sadzīviskajā jomā. Sākumā Andrejs dziedāja diezgan kokainā balsī, bet vēlāk balss kļuva mīkstāka, tā kļuva lieliska. Un tieši tad, kad Andrejs bija sasniedzis savas karjeras augstāko punktu, grupai Selga pēc kāda konflikta ar Saldus rajona partijniekiem aizliedza uzstāties. Ansamblis drīkstēja spēlēt tikai vietējā kultūras namā. Protams, Andrejam tas bija trieciens, viņš man jau agrāk teica, ka vēlētos vēl piecus, sešus gadus uzraut. Viņš vairs nebija nekāds jauneklis, četrdesmitgadīgs vīrs. Viņš bija cilvēks, kas varēja iekarst un citiem sadot pa seju. Un to viņš arī izdarīja, iemauca kādam slavena kapteiņa dēlam. Kapteinis draudēja Andreju iesēdināt cietumā, un tolaik šie draudi bija pavisam reāli. Visticamāk, viņam nebija tuvu draugu, kas grūtā brīdī spētu sniegt atbalstu. Tad daudz kas sasummējās kopā, un viņš izlēma beigt savu dzīvi.

Par naftu un pensijām

Bārdas dzeniet nost! Ņemsim aiz bārdām! Sākās ar bārdām, pēc tam ar karogiem uz krekliem. Bārdas nāk no tās puses. No Krievijas bārdas nenāk. Tad vēl nāk ūsas, tad maikas, džinsi un uzraksti. Es aicinu visus komunistus sacelties pret bārdām! Kas nedzen nost, lai iet prom no televīzijas!

–

Strādājot televīzijā un radio, bijāt spiests piemēroties tā laika ideoloģijai. Un tagad – interesējaties par šodienas Latvijas politiku?

– Mūsu cilvēki daudz ko nezina, bet ļoti daudz ko grib. Piemēram, viņi grib lielākas pensijas. Es arī gribu, tomēr apzinos valsts ekonomisko situāciju un nebļauju, ka man noteikti vajag. Es bieži tiekos ar cilvēkiem, un daudzi saka – jā, bet agrāk bija labāk. Toreiz benzīns bija ļoti lēts, un arī par dzīvokli gandrīz neesot bijis jāmaksā. Bet šie cilvēki nezina vēsturi, viņi nezina, kāpēc sabruka Padomju Savienība. Viņiem nav ne jausmas, kādos apstākļos mēs dzīvotu, ja PSRS turpinātu pastāvēt. Mēs dzīvotu totālā badā. Savienības sabrukums sākās 1985. gada 13. septembrī, kad Saūda Arābija četras reizes palielināja naftas ieguvi un tās cenas strauji nokritās. Tad sāka brukt PSRS ekonomika, kas balstījās uz naftas un gāzes eksportu. Valstij draudēja krahs, un bija jāveic pārmaiņas. Rietumi solīja aizdot naudu, bet pieprasīja komunistiem veikt reformas un neveikt represijas pret savu tautu. Un tad Gorbačovs sāka savu slaveno perestroiku.

– Daudzi sten zem krīzes nastas.

– Kad pagājušajā gadsimta divdesmito gadu beigās Ameriku piemeklēja lielā krīze, tā ilga piecus gadus. Bet mēs gribam visas problēmas atrisināt momentāni. Turklāt tagad modē ir lamāt Eiropas Savienību, kuru vaino teju visās likstās. Cik zinu, igauņi nelamā Eiropu, tieši otrādi – slavē. Viņiem Eiropa neko sliktu nav nodarījusi. Pirms kādu lamāt, derētu padomāt, vai paši vien neesam vainīgi.

– Negāciju un daudzpartiju sistēmas apstākļos esam pamatīgi saķildojušies savā starpā.

– Visas tautas naidojas, un tas ir mīts, ka latvieši ir sevišķi kašķīgi. Savā starpā nesaprotas pat ebreji, kuru valsts atrodas arābu valstu ielenkumā. Nesen dzirdēju interviju, kurā kāds ebreju rakstnieks brīnījās, kā var eksistēt viņu valsts, kurā ir tik daudz pretrunu un strīdu. Ebrejus kaut cik vieno ārējie ienaidnieki, citādi viņi jau sen paši būtu sadalījuši savu valsti. Es tomēr ceru, ka Latvijā tiks veiktas nepieciešamās reformas un mēs pamazām atkopsimies.

* Latvijas Televīzijas darbinieku sapulcēs uzklausītos aizrādījumus un norādījumus gan Aldim Ermanbrikam, gan citiem kolēģiem piefiksējis Latvijas Televīzijas darbinieks Visvaldis Meidrops.

Andris Bernāts, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Rojs Maizītis, no izdevniecības Rīgas Viļņi arhīva, no Alda Ermanbrika privātā arhīva