Spriedīs par to, kāpēc latvieši tik bieži iet uz kapiem
Rakstniecības un mūzikas muzejā tiks spriests par to, kāpēc latvieši tik bieži iet uz kapiem. Vai izslavētā latviešu kapu kultūra ir nacionālā bagātība un joprojām aktuāla arī 21. gadsimtā.
Rakstniecības un mūzikas muzejā (Rīgā, Pils laukumā 2) 12. oktobrī pulksten 17.30 notiks sarīkojums „Kādēļ mēs ejam uz kapiem?”, kurā turpinās jau pirms pāris gadiem muzejā aizsākto sarunu ciklu par dažādām latviskām vērtībām.
Pasākumā literatūrzinātniece Ieva Kalniņa stāstīs par kapsētu kā cīņu lauku gan literatūrā, gan dzīvē – Lienas bērēm brāļu Kaudzīšu romānā „Mērnieku laiki”, skandālu katoļu mācītāja, literāta un kultūras darbinieka Franča Trasuna bērēs un puslegālajiem svecīšu vakariem padomju laikā.
Tūrisma firmas „Jauni rakursi” gide Zita Valdmane dalīsies pieredzē, vai kapsēta uztverama kā savdabīgs muzejs zem klajas debess un kāpēc tūristi Rīgā tiek vesti uz kapsētām. Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta direktora vietniece Inga Ivanova runās par pašvaldības lomu kapsētu kultūrvēsturiskā mantojuma popularizēšanā un uzturēšanā. Romāna „Likteņa līdumnieki” autors Vladimirs Kaijaks atklās, kā kapos pieredzētais var noderēt rakstnieka darbā. Ar nesen izveidoto portālu „Nekropole” iepazīstinās tā idejas autors Aivars Borovkovs.
Lai arī Latvija sevi labprāt pozicionē kā zemi ar augsti attīstītu kapu kultūru un kapu kopšanas tradīcijas ir ierakstītas kultūras kanonā, publiskajā telpā nereti izskan satraukums par tradicionālo vērtību tālāko likteni. Vai kapusvētki nekļūst par izgaistošu tradīciju, ko jaunā paaudze pārņem nelabprāt? Vai kapsētās pamazām neiet bojā nozīmīgas kultūrvēsturiskas vērtības un ievērojamu cilvēku atdusas vietas neaizaug ar zāli? Vai esam psiholoģiski gatavi kapsētu tūrismam, vai tomēr uzskatām, ka tas traucē aizgājēju mieru? Bet varbūt kapu kults – daudzās piemiņas dienas ar sēru lentītēm, svecītēm un runām – ir jāizbeidz?
