Valsts rada sev zaudējumus, neārstējot artrīta slimniekus

Pieaugušajiem reimatoīdā artrīta pacientiem (saskaņā ar Latvijas Reimatologu asociācijas aplēsēm, Latvijā ir aptuveni 20 000 reimatoīdā artrīta slimnieku), kā arī bērniem ar juvenilo ideopatisko artrītu (apmēram 800 - 900 pacienti) paredzētais kompensējamo medikamentu finansējumu solīts palielināt jau no 2011. gada jūnija, tomēr līdz pat šim brīdim pacienti gaida rindā un nesaņem atbilstošu terapiju.

2011. gadā paredzētais finansējums bioloģiskajiem medikamentiem Latvijā ir 1,5 miljoni latu (salīdzinājumam Lietuvā ap pieciem miljoniem latu, Igaunijā – trīs miljoni latu).

Reimatiskās slimības ir saistītas ar kustību un balsta aparāta traucējumiem un bojājumiem. Reimatoloģijas sfērā ietilpst ap 200 diagnožu, kas ietver ne tikai osteoartrītu, reimatoīdo artrītu un ankilozējošo spondiloartrītu, kuras ir izplatītākās saslimšanas, bet arī muguras sāpes, saistaudu slimības, osteoporozi un citas. Šīs slimības var attīstīties jebkurā vecumā un bieži vien noris hroniski, daudzus gadus.

Ar šīm slimībām, kas saistās ar hroniskām sāpēm un ierobežotu kustībspēju Eiropā slimo vairāk nekā 100 miljoni cilvēku, proti - tas skar katru piekto Eiropas iedzīvotāju. No visiem 100 miljoniem trīs miljoni iedzīvotāju cieš tieši no reimatoīdā artrīta.

Ja reimatoīdo artrītu konstatē pirmajos saslimšanas mēnešos, lieto medikamentozo ārstēšanas metodi. Taču šī terapija novērš sāpes un nomāc simptomus, bet neārstē pamatslimību un tās izmaksas uz vienu pacientu gadā valstij ir vairāk kā 3000 latu, kā arī valsts zaudē nodokļu maksātāju un palielina sociālā budžeta patēriņu (invaliditātes pabalsti, maznodrošināto pabalsti).

Valsts nesniedz nepieciešamo palīdzību

Ja sāk ārstēšanu ar bioloģiskiem medikamentiem, var apturēt slimības progresēšanu vai pat novērst tās sekas. Ja izvēlas lietot bioloģisko medikamentu, tad izmaksas uz vienu pacientu gadā valstij ir ap 8000 latu.

Ņemot vērā pašreizējās ārstēšanas vadlīnijas, terapija ar bioloģiskajiem medikamentiem ir iespējama vien tad, ja citi līdzekļi nav bijuši efektīvi.

Pastāvīgi pieaugot veselības aprūpes budžetam, Latvijā reimatoīdā artrīta pacientiem nav iespējas saņemt jaunākos un mūsdienīgākos ārstēšanās līdzekļus, kā arī daudzus vispārpieņemtus terapijas veidus un veselības aprūpes pakalpojumus. Rindā uz bioloģisko terapiju gaida cilvēki, kuriem gaidīšana var kļūt liktenīga - invaliditāte.

Un tas notiek, neraugoties uz faktu, ka šie līdzekļi un pakalpojumi cilvēkiem, kuri cieš no artrīta, uzlabo dzīves kvalitāti. Nedrīkst pieļaut situāciju, kad valsts taupa uz finansējumu, kas ir tieši vērsts uz slimu cilvēku veselības stāvokļa saglabāšanu vai uzlabošanu, uzskata Latvijas artrīta slimnieki.

Piemērotāko ārstēšanās veidu pieejamības ierobežošana var izraisīt darbspējas zudumu, kuras rezultātā pasliktinās sabiedrības ekonomiskais stāvoklis kopumā. Papildus, pacientam nesaņemot mērķtiecīgu palīdzību, pasliktinās viņa veselības stāvoklis, pacients nespēj iekļauties ikdienas dzīvē un strādāt, tas kļūst par slogu sociālajam budžetam.

Aprēķināts, ka, ja pacients gaida rindā uz bioloģisko terapiju, nevis saņem to uzreiz pēc ārstu konsīlija lēmuma, valsts katru gadu uz vienu pacientu zaudē 3000 latu, jo:

* šajā laikā pacients turpina lietot pamatterapiju palielinātās devās – valsts kompensēta 100%;

* palielinās pretsāpju un pretiekaisuma medikamentu lietošana, kura arī ir 100% kompensēta.

Šajā laikā valsts tāpat tērē līdzekļus no kompensējamā budžeta  nelietderīgi, jo ārstu konsīlijs jau ir nolēmis, ka šim pacientam iepriekš lietotā pamatterapija nav palīdzējusi.

Reimatiskās slimības ir hroniskas, rada sāpes un ciešanas:

* ir invaliditātes un priekšlaicīgas pensionēšanās galvenais iemesls strādājošo vidū;

* reimatiskās slimības ir to slimību skaitā, kas rada vislielākās izmaksas Eiropas veselības aprūpē un sociālekonomiskajā sistēmā;

* papildus milzīgi zaudējumi ir netiešās slimību izmaksas - darba nespēja, slimības atvaļinājumi, invaliditātes pabalsti;

* reimatiskās jeb kaulu - locītavu slimības ir slimības ar visaugstākajām sociālajām izmaksām, kas saistītas gan ar medikamentu lietošanu, gan arī pacientu invalidizāciju, kas rodas slimībām progresējot;

* Eiropas dati rāda, ka tikai puse cilvēku ar jebkuru artrīta/reimatisma izpausmi ir vecāki par 60 gadiem, tas ir - pensijas vecumā. Tas nozīmē, ka otra puse jeb strādājošie cilvēki ar artrītu/reimatismu ir potenciālie darba nespējnieki, vai jau ir darba nespējīgi;

* eksperti prognozē, ka 2030. gadā ceturtā daļa Eiropas iedzīvotāju būs vecāki par 65 gadiem, un lielākajai daļai cilvēku, kas ir vecāki par 70 gadiem, tiek novēroti hroniski vai atkārtoti reimatiski simptomi.

Ir secināts, ka saslimstība ar reimatisko artrītu samazina dzīves ilgumu par 3 - 7 gadiem. Pie smagākām reimatoīdā artrīta formām dzīves ilgums samazinās pat līdz 10 - 15 gadiem.

Ar artrītu slimojuši arī daudzi populāri cilvēki: gleznotāji Pjērs Ogists Renuārs un Rauls Difī, dziedātāja Edīte Piafa, aktrises Ketrīna Hepberna, Ludmila Gurčenko un Ketlīna Tērnere, kardioķirurgs Kristians Bernārs, ASV prezidenti Tomass Džefersons un Teodors Rūzvelts.