Kas ir skaistā Saeimas deputāte Elīna Siliņa
Jaunās Saeimas deputāte Elīna Siliņa bērnībā nospēlēja Maijas lomu pazīstamās Annas Brigaderes lugas kino variantā. Reālajā dzīvē viņa ir pierādījusi, ka nav tikai naivā Maija, — Siliņa ir viena no sešiem deputātiem, kas izstājās no Zatlera Reformu partijas.
Viņai ir Rīgas Ekonomikas augstskolā iegūts bakalaura grāds ekonomikā un uzņēmējdarbībā un Latvijas Universitātē — sociālo zinātņu bakalaura grāds politikas zinātnē.
Bez diviem diplomiem savos 34 gados paspējusi uzkrāt 15 gadu darba stāžu, strādājot gan vairākos starptautiskos, gan lielos vietējos uzņēmumos, bet pēdējos gados darbojoties individuāli grāmatvedības ārpakalpojumu un finanšu konsultāciju jomā. Siliņas firmas klientu lokā bijuši uzņēmumi ar miljonu apgrozījumu. Viņas iekrājumi ir sasniedz ievērojamu summu, 2009. gadā vien nopelnījusi gandrīz 200 000 latu.
Siliņa par saviem pamatprincipiem sauc godīgumu un taisnīguma izjūtu. „Šobrīd sāku apzināties savu misiju,” teic Siliņa. Divpadsmit gadu vecumā Elīna izspēlēja citu misiju, arī balstītu godīgumā — viņai uzticēja Maijas lomu Rīgas Kinostudijas filmā. Konkurence bija vēl lielāka nekā Saeimas vēlēšanās, Elīna atceras, ka pavisam noteikti uz Maijas lomu pretendēja ap 1000 meiteņu, bet varbūt bijis pat divtik vairāk.
„Kā jau normālam bērnam, man atraktīvāks šķita Paijas tēls — ar raksturu, dzīvīga. Maija likās flegmatiska, kas nespēj par sevi iestāties, pārāk bāla. Bet analizējot saprotu, ka mans raksturs nemaz nav Paijas tēls, es esmu tā Maija — arī dzīvē,” pasmaida Siliņa.
Maijā un Paijā piedalījās virkne latviešu aktiermākslas grandu — Elza Radziņa, Lilita Ozoliņa, Uldis Pūcītis, tajā bija viena no Ēvalda Valtera pēdējām lomām.
Filmas uzņemšana ilga gadu Talsu pusē, Maijai bija jāmācās lauku darbi, pilsētas meitene kapāja cūkēdienu un stiepa samazgu spaiņus. Pusgadu no vietas kino ļaudis dzīvoja Talsos viesnīcā, skolā Elīna ieradās varbūt reizi nedēļā, taču uz otru gadu nepalika — mācības neiekavējusi, bijusi labiniece.
Grūtāk bija ar mūzikas skolu — jo iespēra zirgs. „Bija lietus laikā pār pļavu jāskrien un jādzen zirgi. Gadījās, ka ķēvei ir kumeliņš, bija ļoti agresīva, es laikam par tuvu pieskrēju no aizmugures, viņa palecās, pakaļkājas uzmeta gaisā, paldies Dievam, trāpīja tikai rokai, pakavi nogāja gar galvu,” atminas deputāte.
Rezultātā pirksts bija „uz otru pusi”, pēc tam ieģipsēts, un par klavierēm nebija ko domāt. Divas nedēļas Elīna filmējās ar pirkstu ģipsī, ko gan režisora un operatora meistarība neļauj pamanīt, bet nelaimīgo epizodi ar zirgiem filmā nemaz neiekļāva.
Siliņas dzīvē bijuši arī citi dramatiski pavērsieni — 13 gadu vecumā, uzreiz pēc filmas pabeigšanas, nomira mamma, bet, uzsākot studijas augstskolā, mūžībā aizgāja arī tuvākais cilvēks — vecmāmiņa. Dažas nelaimes gan beigušās labāk nekā varētu domāt. Pēc vidusskolas absolvēšanas 1994. gadā viņa apņēmās iestāties tikko nodibinātajā prestižajā Rīgas Ekonomikas augstskolā.
„Pirmais iesaukums, pirmie eksāmeni, un man kā provinciālai lauku meitenei tas viss beigās bija par smagu — sākās lielas sāpes un eksāmena vidū nokļuvu slimnīcā Rīgā. Tā iepazinos ar Ekonomikas augstskolas rektoru, viņš atnāca apraudzīt vājinieci.” Togad augstskolā jaunā censone neiestājās, toties rektors piedāvāja iegūt jaunu pieredzi — vienu gadu mācīties vidusskolā Zviedrijā.
Par Maijas lomu Elīna saņēma aktrises algu — 140 rubļu mēnesī. Bija pēdējie padomju gadi, tolaik šādas algas bija vairumam pieaugušo darbaļaužu, kur nu vēl bērnam.
„Dzīvoju pie vecmāmiņas, situācija tobrīd bija ļoti grūta, viņa bija mūsu vienīgā uzturētāja. Mēģināja kā skolotāja piepelnīties savos pensijas gados, vecmāmiņa, protams, maksāja par dzīvokli un ēšanu, bet savām personiskajām vajadzībām es kopš 12 gadu vecuma neesmu prasījusi naudu,” stāsta Elīna.
Viņa par nopelnīto nesapirkās ne konfektes, ne greznumlietiņas: „Biju un joprojām esmu šausmīgi taupīga.” Abas ar omīti aizbraukušas uz toreizējo Ļeņingradu, tagadējo Sanktpēterburgu, tā gadījies, ka vecmāmiņai bija jāsteidzas uz darbu skolā, mazmeita atgriezās nākamajā dienā.
„Kā vienmēr, abas divas, būdamas taupīgas, nepaspējām visu naudu iztērēt Ļeņingradā. Pie vecmāmiņas bija mana trīs vai četru mēnešu alga, izkāpjot no vilciena Valmierā, viņai iesita pa galvu un atņēma somiņu. Puse manas naudas aizgāja garnadzim,” pasmaida Elīna, atgādinot vecu latviešu teicienu: „Ko taupa taupītājs, to paņem laupītājs.”
Partijas interneta lapā Siliņa bija paudusi: „Lai kā bērnībā gājis, esmu pateicību parādā saviem vecākiem, ļaujot man piedzimt ar smuku ģīmi, gudru galvu un runas dotumiem.” Tas viņai noderēja ne tikai kino, bet arī citos darbos, kas prasa aktrises dotības. Nedēļas nogalēs Elīna skaitīja dzejolīšus laulību ceremonijās Valmiermuižas dzimtsarakstu nodaļā. Kā ārštata aktrise viņa piepelnījās uz Valmieras Drāmas teātra skatuves, spilgtākā loma bijusi lugā Sōla, pēc Gunāra Janovska romāna motīviem, — Elīna spēlēja kopā ar Ģirtu Ķesteri.
Teātra mīlestība Elīnai aizsākās jau Valmieras Viestura vidusskolā, kur viņas vecmāmiņa Vera Kupča ilgus gadus bija direktore. Kopā ar Ģirta Ķestera tēvu Zigurdu Ķesteri viņi skolā izveidoja tautas teātri Sprīdītis. Skolā Elīna, protams, ne tikai teātri spēlēja, bet pirmām kārtām mācījās. Omīte gan tajā laikā vairs nebija direktore, tikai mācīja latviešu valodu un literatūru citām, ne mazmeitas klasēm. „Bet Endzelīnu esmu kopā ar viņu studējusi,” nosmej Siliņa.
„Skolas gadi man deva vislielāko pārliecību par sevi, ļāva kā cilvēkam augt un pilnveidoties, atslēga bija skolotāju uzticībā, kas reizē uzliek arī lielu atbildības sajūtu,” viņa nopietni piebilst.
Ar skatuves mākslu Siliņai ir vēl viena un ļoti tuva saistība. „Mans tēvs ir aktieris Aivars Siliņš. Es laikam esmu kāda jauka, romantiska stāsta rezultāts. Tā kā ar mammu nedzīvoju kopā jau kopš sešu gadu vecuma, man nav bijusi iespēja uzzināt, kā tas viss bijis, bet kopā ar tēvu neesmu dzīvojusi un sākumā mums nekāda kontakta nebija. Es pati šo kontaktu desmit gadu vecumā sameklēju. Un šobrīd tas ir ļoti labs,” Elīna ir atklāta. „Tā kā mammai dzīve neiznāca līdz galam laimīga un pilnīga, mani uzticēja vecmāmiņai, viņas mātei.”
Siliņas pašas ģimenes dzīve ir izdevusies — trīs bērni, dzīvesbiedrs Andris, māja ar pašas koptu puķu dārzu un vēl arī suns Dāvis un kaķis Maksis. Robertai ir desmit gadi, Terēzai — deviņi un Oliveram — trīs. Viņi visi dzīvo pirms deviņiem gadiem iegādātā mājā Pierīgā. Elīna šo vietu sauc par laukiem, kur valda provinciālisms labā nozīmē, dārzā aug burkāni, aiz sētas tuvi kaimiņi, ar roku aizsniedzama jūra un mežs, kurā pasēņot.
„Katrai meitenei gribas savu sapņu princi, es savu satiku,” viņa priecājas, neslēpjot, ka laimīgai kopdzīvei vajadzējis apspiest savas egoistiskās vēlmes. „Esmu cīnījusies par savu vīrieti un radījusi trīs bērnus, kas, var teikt, ir Dieva doti — nav bijuši plānoti. Vienmēr esmu ticējusi, ka zinu labāk, kā vajag mūsu ģimenei. Tā mēs esam kopā.”
Jau pēc ievēlēšanas Saeimā Siliņai gan vajadzējis taisnoties par dzīvesbiedra Andra Treija grēkiem — viņš ir tiesāts par kukuļdošanu bijušā Rīgas Ceļu policijas priekšnieka Guntara Levicka lietā.
Pērn Augstākā tiesa par kukuļņemšanu piesprieda trīs gadus cietumā Levickim, savukārt par kukuļdošanu sodīti seši cilvēki un par starpniecību šajā pasākumā — trīs.
Viņu vidū bija arī Treijs, kuru vainoja 100 latu nodošanā Levickim, izmantojot starpnieku, lai izvairītos no administratīvā soda par satiksmes noteikumu pārkāpumu. Tiesa Treijam piesprieda septiņus mēnešus nebrīvē, soda izpildi atliekot uz gadu. Tā kā viņš pēc tam neko nav nogrēkojies, cietums Treijam gāja secen.
Pēc „Kas Jauns” informācijas, Treijs 2006. gadā Rīgā pārsniedzis atļauto braukšanas ātrumu, un sods nemaz nav bijis tik liels, lai riskētu ar kukuļiem. Treijs rakstījis iesniegumu policijai, lūdzot mīkstināt sodu, bet velti. Kad viņu jau apsūdzēja kukuļdošanā, iesākumā Treija vainu noliedzis, bet pirms otrās instances tiesas atzinis, jo esot brīdināts, ka pretējā gadījumā var saņemt reālu cietumsodu.
Elīna Siliņa par to saka: „Cilvēks ir kļūdījies, sodīts, sodu izcietis un reabilitēts sabiedrībai. Tā ir bijusi milzīga mācība mūsu ģimenei.” Siliņa gan teic, ka viņas dzīvesbiedrs neesot nemaz mēģinājis dot 100 latu, tikai tiesa interpretējusi situāciju pēc sava prāta.
No krīzes ar pozitīvu bilanci
Trūcīgā bērnība ir sen pagātnē, jaunajā Saeimā turības ziņā Siliņa ierindojas deputātu pirmajā piecniekā, varbūt pat trijniekā. Deklarētie uzkrājumi pārsniedz pusmiljonu latu
Viņa gan ir norādījusi parādsaistības vairāk nekā 360 000 latu apmērā, bet tas nav bankas kredīts. Aizdevums ņemts no dzīvesbiedra, ar domu ieguldīt kopīgā biznesa projektā, bet tas nav izdarīts, nauda joprojām ir bankas kontā.
„Tas noteikti ir mana dzīvesbiedra nopelns, viņš mani pamudināja uz ieguldījumiem. Viņš, tāpat kā es, ir studējis ekonomiku un finanses. Es jūtos stipra tāpēc, ka viņš man ir, viņš ir gudrs, zinošs. Ievēlot mani, ir nošauti divi zaķi — iegūti divi zinoši cilvēki, kas spēj novērtēt procesus valstī,” teic Siliņa.
Kā tad viņa nopelnīja savu pirmo lielo naudu? „Tā nav nekāda raķešzinātne, tā bija unikāla un riskanta iespēja. 2008. gadā, kad bija ļoti lielas spekulācijas, ka lats neizturēs spiedienu un tiks atlaista piesaiste eiro, Latvijā bija iespēja labi nopelnīt, izmantojot dažādus finanšu instrumentus, piemēram, ļoti augstas depozītu likmes. Es aizņēmos naudu, lai ieguldītu, un nopelnīju pietiekami,” atklāj Siliņa.
Depozītu likmes sasniegušas 20%, un 2009. gadā vien viņa nopelnījusi ap 200 000 latu. „2010. gadā ieviesa kapitāla pieauguma nodokli un iespēja bija beigusies,” piebilst Siliņa.
Bizness kopā ar māmiņas rūpēm
Vīrs šobrīd ir visai nelaimīgs, ka sieva nolēmusi pievērsties politikai, taču viņai ļoti vajadzēja pārmaiņas dzīvē un jaunus izaicinājumus. Siliņas uzņēmums „Celsius” sniedz grāmatvedības ārpakalpojumus, bet viņa godīgi atzīst: „Tas nav mans sirdsdarbs. Nebiju ļoti motivēta biznesu attīstīt, pieņemt darbā jaunus cilvēkus. Gribējās kontaktu ar klientiem uzturēt pašai, bet darba apjoms, ko vari uzņemties, tad ir limitēts.”
Firma izveidota un uzņēma apgriezienus tieši laikā, kad pieteicās pastarītis Olivers, — tas nebija viegli, savienot darbu ar rūpēm par mazuli un arī pārējo ģimeni.
„Godīgi sakot, salūzu, sapratu, ka ģimenei tas skādē, šis pienesums nav tā vērts, tas nav finansiālās izdzīvošanas jautājums, bet vairāk mana ego apliecinājums — ka es to varu. Bet es nedrīkstu ar savu ego nograut ģimeni.” Pēdējais lielais klients bijis jaunās ASV vēstniecības ēkas būvniecības ģenerāluzņēmējs ar filiāli Latvijā.
Elīna: „Tur bija ļoti liels apjoms, celtniecības budžets bija 100 miljoni dolāru. Tad arī nolēmu — kad vēstniecība būs uzcelta, es savu biznesu slēgšu un domāšu, ko darīt tālāk. Bija idejas par mazu ražošanas uzņēmumu, gribējās kaut ko radošāku, redzēt sava darba augļus, bet partija nāca kā zibens.”
Siliņai naudas pietiek, varēja pievērsties citam biznesam, tomēr viņa uzsver: „Ja esi ekonomists, ir zināšanas rēķināt līdzi, vieglāk identificēt riskus, līdz ar to — grūtāk pieņemt lēmumu noticēt idejai.” Viņa noteikti nav inovatīvais tips, bet drīzāk analītiķe, kas izturas aizdomīgi pret pirmajā acu uzmetienā veiksmīgām idejām: „Tā ir mana un arī vīra problēma. Viņš nemaz nav avantūristisks.”
Vissvarīgākais ir Dombrovska valdība
Vai pievēršanās politikai, iestājoties kārtējā jaunajā partijā, nebija avantūra? Siliņa iebilst (vēl pirms izstāšanās): „Jāskatās cilvēki, kas bīda idejas, viņu spējas motivēt un paskaidrot. Partijas rindās ir Rīgas Ekonomikas augstskolas pasniedzēji, kurus es ļoti respektēju. Man bija iemesls noticēt un piekrist daudzām lietām.”
Tiesa, ne visu var programmā paredzēt, Zatlera Reformu partija pinās koalīcijas tapšanas procesā, te kategoriski pieprasot „Saskaņas centra” ņemšanu valdībā, te no tā atsakoties. „Žēl, ka šīs lietas nav iepriekš atrunātas. Idejiski un programmatiski es stāvu un krītu par partijas idejām, bet par soļiem un instrumentiem, vismaz kā tas sākotnēji rādās, esmu skeptiska,” neslēpj jaunā deputāte.
Viņa uzsver: „Es ļoti labi apzinos, kas šobrīd ir svarīgi, un tā ir Dombrovska valdība, Latvijas kredītreitingu un aizdevumu dēļ. Viņa valdība man ir svarīgāka par visām citām lietām politikā, savus personiskos uzskatus tā dēļ esmu gatava kādu laiku apslāpēt.”
Dārgiem zīmoliem naudu nešķiež
Brigaderes lugā Maija velk un velk slinko Vari — nu, īstens stereotips par vidējo, nevarīgo latviešu vīrieti. Bakalaura darba tēma politikas zinātnē Siliņai bija „Nodarbinātības problēmu risinājumi Latvijā”.
Mūsdienu Latvija ir pilna ar šādiem variem, un tagadējai deputātei šajā ziņā ir skaidrs viedoklis: „Saeimā pretendēju uz Sociālo un darba lietu komisiju, un mans redzējums ir kritiska pieeja līdzšinējiem risinājumiem. Esmu ļoti pret pabalstu sistēmu, varbūt domāju liberālāk nekā partija — pabalsti ir deģenerējoši. Ir izņēmumi, ir kritiskās situācijas, bet būtībā tas ved uz nekurieni.”
Viņa pati ir gribējusi un spējusi mainīt savu dzīvi, lai arī nosmej, ka uzskati, kā nauda jātērē, palikuši vien tie paši. Tā, kā bērnībā, vairs nav jātaupa, ēdienam pietiek, bet tāpēc jau nav jāpērk tas dārgākais.
Šīs tūkstošgades Latvijas jaunbagātnieču statusa apliecinājums — „Gucci” somiņa — Elīnai gan ir. „Uzdāvināja vīra kompanjons, kad viņiem bija izdevies veiksmīgs darījums. Pati dzīvē nekad nepirktu. Labi, kā sievietei soma un kurpes man ir svarīgas, bet pirkt tās dārgās zīmolu drēbes — man ir žēl naudas!”
Šādām lietām viņa netērē naudu ne sev, ne bērniem, izņēmums ir labi apavi. Tālos un eksotiskos ceļojumos nebrauc, tikai pavasaros un rudeņos visi kopā ar bērniem uz Latvijai tuvākajām siltajām zemēm, agrāk Ēģipti, tagad Turciju, vēl arī slēpot. Pēdējos gados kopā ar dzīvesbiedru Elīna vienīgi atļāvusies nopirkt dažas jauno mākslinieku gleznas — pēc ļoti rūpīgas izvēles un krietni diņģējoties.
Māris Puķītis/Foto: Mārcis Priede, no Elīnas Siliņas arhīva
