Zivju izbāzeņu meistare Sarmīte cer piedalīties pasaules čempionātā

Zivju izbāzeņus Sarmīte Inberga–Petrovska veido jau četrus gadus, par darbnīcu kalpo virtuve viņas ģimenes privātmājā Siguldā — tuvinieki ir apraduši, ka, ieejot virtuvē uzvārīt kafiju, uz viņiem noraugās pat piecas līdaku galvas.

Sarmītes vārds lielo lomu vilcēju aprindās ir labi zināms, tāpēc pie viņas nes gan Latvijā ķertās rekordzivis, gan ved iespaidīgas samu galvas no Spānijas. Klienti pārāk sevi neafišē, bet sabiedrībā zināmi ļaudis viņu vidū esot. Piemēram, Nacionālās operas galvenais baletmeistars Aivars Leimanis iemūžinājis jūras velnu no Norvēģijas.

Tikai dienu pirms intervijas atnests un saldētavā savu kārtu gaida jauns Latvijas zandartu rekords — 11,8 kilogrami, 1,02 metrus garš. Paveicies ir kādam rīdziniekam novembra sākumā Daugavā pie Kokneses, un nu šis loms tiks taksidermēts. „Lielākais sams, kura galvu taisīju, bija Latvijā noķerts, 75 kilogramus smags. Varētu būt rekords, bet, tā kā ar tīklu ķerts, neskaitās,” atceras Sarmīte. No Burtnieka ezera bijusi 13,65 kilogramu līdaka.

„Tālākais vedums bija no Kostarikas — divi tarponi, gluži kā siļķes kopija, tikai tik lieli, ka trīs vīriem jātur,” Kasjauns.lv stāsta Sarmīte. Var tikai brīnīties, kā izdevies no Centrālamerikas pāri okeānam atdabūt šīs trofejas līdz Latvijai, tās nesapūdējot.

Meistare lēš, ka viņas izbāzeņu kontā ir jau ap 20 līdaku, bet kopumā — gandrīz 100 zivju izbāzeņu. Daļu to var redzēt Siguldas tūristu informācijas centrā netālu no Gūtmaņa alas, kur kopš novembra atrodas Sarmītes darinātie Gaujas iemītnieki — 14 mulāžās atveidotas deviņas zivju sugas un nēģis (zināšanai — tas ir apaļmutnieks, nevis zivs).

Jaunā sieviete ir laba dabas pazinēja, 2000. gadā ieguvusi bakalaura grādu bioloģijā Latvijas Universitātē. Tad gan par izbāzeņiem vēl nav domājusi, jo specializējusies entomoloģijā jeb kukaiņu pētniecībā. „Izstrādāju jaunu metodi spāru populācijas uzskaitē un par to rakstīju diplomdarbu,” teic Sarmīte.

Pēc tam strādājusi Dabas muzeja krājuma nodaļā, un tur nu ir liela izbāzeņu kolekcija un arī iespēja apgūt šo mākslu, jo muzejā strādā šajā jomā pazīstamais meistars Valdis Rēders — Sarmītes pirmais un vienīgais skolotājs. „Latvijā nav iespējas mācīties taksidermiju. Eiropā ir tādas skolas, bet mums atliek pašmācības ceļš vai iet pie meistara,” saka Sarmīte.

Viņas pirmais pašas pilnībā izgatavotais izbāzenis bija vārna, kas sēdēja uz galvaskausa, — īsta šausmeņu kompozīcija. Taksidermija nav pārāk patīkams darbs — jāiztīra iekšas, jāžāvē, jāapstrādā ar ķimikālijām, kas nesmaržo pēc franču parfīma —, taču Sarmīte tam iebilst: „Nekā riebīga tur nav, ja labi nodīrā, nav ne asiņu, ne iekšu. Biologi jau ir dabas cilvēki, kuriem nesagādā problēmas darboties ar šādām lietām.”

Sarmīte ir vienīgā Latvijā, kura profesionālā līmenī darina zivju izbāžņus. Šo māku viņa apguvusi pašmācības ceļā, jo nav bijis pat īsti, kam prasīt padomu, — pārējie meistari darbojas ar putniem un zvēriem. Viņa iemanījusies nodīrāt zivij ādu, pēc tam to uzmontēt uz putuplasta manekena — formas, kas izveidota pēc šīs pašas zivs „ģīmja un līdzības”. Pēc tam jāprot ādu dabiski nokrāsot un pievienot mākslīgās acis.

Tā kā no viena darba posma līdz nākamajam jānogaida, līdz gatavam rezultātam paiet divi mēneši. Līdakām parasti izkaltē un iemūžina tikai galvu, reiz gan Sarmītei bijis pasūtījums izbāzt aszobi visā garumā — 1,15 metrus.

Arī veciem krājumiem var piešķirt jaunu elpu — Sarmīte rāda 1996. gadā noķertas foreles galvu, kuru viņas prasmīgajās rokās nodevis kāds klients. Meistarei jau skaidrs, ka pievienos mākslīgu ķermeni, nokrāsos, pieliks pie dēlīša, būs skaisti.

Amerikā ir populāra „ķer un atlaid” makšķerēšana — zivi izvelk, nosver, izmēra, nofotografē un palaiž atpakaļ ūdeņos. Tad ar bildi un izmēriem iet pie meistara, kurš rada mākslīgu trofeju. Latvijā tā nav bijis, vienīgi kāds makšķernieks, kuram nekādi neveicas ar līdakām, bet ļoti gribas plēsoņas galvu pie sienas, ir Sarmītei pasūtījis darbiņu — lai uztaisa no cita loma. „Man brālis ir liels makšķernieks,” teic Sarmīte cerībā, ka „izejmateriāls” būs. Arī viņa pati kādreiz makšķerējusi: „Ļoti sen, tagad tam neatliek laika. Atceros, vienu pēc otra izvilku divus līņus, tas bija liels pārdzīvojums.”

Pērn kā vienīgā pārstāve no Baltijas valstīm Sarmīte startēja Eiropas taksidermijas čempionātā Itālijā. „Piedalījos ar jūras velnu iesācēju kategorijā (taksidermisti, kas šajā arodā ir tikai piecus gadus), saņēmu atzinīgu novērtējumu — otro vietu,” lepojas meistare.

Nākamgad februārī viņa cer tikt uz pasaules čempionātu Zalcburgā, Austrijā. Šis pasākums izbāzeņu meistariem ir īpaši svarīgs notikums, jo tikai otro reizi vēsturē pasaules sacensības taksidermijā notiks ārpus ASV. „Vienreizēja iespēja tepat netālu tikties ar pasaules līmeņa speciālistiem,” uzsver Sarmīte. Ceļš uz čempionātu gan prasa ieguldījumus, atbalstu meistarei vēl novembrī katrs var paspēt paust ar bezmaksas balsojumu mājaslapā labiedarbi.lv.  

Zivis Sarmītei garšo, tomēr amata dēļ pārēdusies tās nav. Taksidermijā izmanto ķimikālijas, kuru dēļ kulinārijas prieki iet secen, reiz pat vajadzējis izmest 14 kilogramus laša gaļas — makšķerniekam trofejas iemūžināšana bija svarīgāka.