Aktiera Ģirta Jakovļeva naivuma treniņi
Lai izmuktu no pārcentības un īgnām domām, saglabātu dvēseles vieglumu un spēles prieku, vajag mazliet... pamāžoties. Ja spētu iztikt bez tā, varbūt Ģirts Jakovļevs būtu nospēlējis Hamletu vai Karali Līru.
Bet viņš mums ir citāds – ar Liliomu, Donu Žuanu, „Pūt, vējiņi!” Uldi, Jagaili „Meteorā”... Un viņš joprojām ir līdzās jaunajiem, šosezon dublējot par sevi 40 gadus jaunāku aktieri.
Viņa varoņos, lai cik ideālistiski viņi arī būtu, ir mazliet velnišķā – aiz baltuma vienmēr ir nojaušams kāds astes pušķītis vai naga gals. Tik slīpēti dzīvelīgs kā tāds poļu pans, šarmanti aizraujošs kā francūzis, gudrs un kaislīgs kā krievu muižnieks. Ģirtā ir tāda daudzkrāsainība, ka negribas palikt pie latviskā vien. Un arī tāds pamatīgums, lai par dzīves sarežģījumiem spētu runāt tik sasodīti vienkārši, ka gribas pateikt paldies. Bet tā kāja sāp no lēciena izrādē... Vai jūs domājāt citādi?
– Vai varat pateikt, kas ir tautas mīlestība?
– Droši vien tas ir saistīts ar to, kā aktieris pats jūt teātri. Agrāk tā sajūta bija dvēseliskāka, tagad – daudz racionālāka. Arī savstarpējās attiecībās teātrī bija citādākas. Tās bija mājas, mēs visi te uzturējāmies, sajūta bija cita... Tagad visi skrien – vienam seriāls, vienam ieskaņošana, citam reklāma, visi ātri kaut kur pazūd. Kādreiz šņabi dzērām, tagad arī to vairs ne. Visiem mašīnas, darbi. Bet tautas mīlestība... Jā, tā uzliek zīmogu. Daudz esmu braucis uz tikšanos ar skatītajiem, kādreiz tās bija modē – piektdienas vakarā viena, sestdien – trīs, svētdien – trīs, 40 kilometru apkārtnē skrēju no vienas vietas uz otru. Par cilvēku attieksmi, interesi par aktiera darbu un konkrēti par manu darbu ar paldies pateikšanu nepietiek, ar to ir par maz. Atceros, kad filmējos „Atvadās no Pēterburgas” Johana Štrausa lomā, to rādīja visā Padomju Savienībā, pat ārzemēs. Latviešu skatītājs ir ieturētāks, bet krievi ir ļoti atklāti savās izpausmēs – sūtīja konfekšu kastes, desas!
– Jā! Uz teātri – dūmdesas. Arī visādas mantas, dabūju indiešu kausu... Pilnīgi sveši cilvēki! Mana mamma, protams, bija lepna, ka dēls ir aktieris, un krāja visas kritikas. Man ir vesels grozs – tāds, ar vāku, kantains, paliels – pilns ar vēstulēm! Jāsaka gan, atbildējis neesmu ne uz vienu. Lai tie cilvēki neapvainojas, tas nav iespējams! Protams, man ir tādi kā sirdsapziņas pārmetumi. Tas viss ir reizē komiski, traģikomiski un šausmīgi sirsnīgi. Protams, es esmu savas paaudzes aktieris, teiksim tā. Maniem skatītājiem jau ir sirmas galvas. Jaunie uz teātri vairs tik daudz neraujas.
– Cilvēki jums vēstulēs arī uzticēja savus dzīvesstāstus – atpazīstot jūsu varonī kaut ko līdzīgu sev?
– Ja būtu kas īpašs, domāju, es atcerētos. Protams, visas vēstules ir privātas, bet lielākoties jau sajūsma – ah, cik skaisti un labi! Kā jūs man patikāt... Mēs visi esam cilvēki, un katram ir patīkamāk izlasīt “kā jūs man patikāt”, nevis “es nekad vairs neiešu uz teātri, kad jūs spēlēsiet, jo vairs nekad negribu jūs redzēt”.
– Nekad neko sliktu neesat dzirdējis?
– Acīs jau cilvēki parasti neko nesaka... Bet kritikas ir bijušas – vai, dieviņ!...
– Droši vien. Bet kritika arī... Tagad par jauno izrādi „Arī gudrinieks pārskatās” – no debesīm līdz ellei... Vieni kritiķi slavē, cik ārkārtīgi laba izrāde, cik laikmetīga, cik labi aktieri spēlē, kādi briljanti dialogi, es tur ar kolēģiem kopā esmu pieminēts... Un turpat blakus – otra galējība – ka absolūts murgs, absurds, nepareizi izlasīta luga, aktieri nejēgā paši nezina, ko spēlē. Mums tas lejā pie dēļa ir piesprausts. Kādreiz Anta Klints man savā grāmatā ierakstīja vārdus – ne tikai jaunam, bet arī vecam aktierim jāuzklausa kritika un tā jāanalizē. Ir jau, protams, kritiķiem pašiem sava oligarhija, cīnās, kurš vērtēs, kā būs. Protams, pret slavinošām kritikām jābūt ļoti uzmanīgam. Kādreiz ir ļoti pareizi uzklausīt arī negatīvās domas, tomēr nevar kritikas dēļ sist galvu pret sienu – es nekur nederu, esmu slikts...
Sausi skaitļi. 52 sezonas
– Jūs nenoliedzami esat piedzimis ar lielu dāvanu, talantu šūpulī...
– Nezinu! Mamma un tētis mani tādu ir radījuši, tā dzīvē ir sanācis. Jaunībā par aktiera darbu nedomāju. Esmu dzirdējis, ka citi par teātri jūsmo – būšu aktieris, būšu aktrise, un tiešām tā arī iznāk! Man tā nav bijis. Es gan skolā pašdarbībā spēlēju, bet tas tā neapzināti. Skolotāja lika, un es gāju. „Princesē Gundegā” spēlēju Milzi un Velnu. Vidusskolā bija pulciņš, tur piedalījos tāpēc, ka varēja tikt vaļā no stundām. Mums bija spoža kompānija – Ausma Kantāne, abi Caukas, Skrastiņš, Andris Rozenbergs, kinorežisors. Divas lugas iestudējām – Leona Paegles Runga, iz maisa! un lietuvieša dramaturga Jaunaudzi. Abās spēlēju vecus vīrus, vienā tūkstošgadīgu pasaku vecīti, otrā – padzīvojušu skroderi. Kad vidusskola gāja uz beigām, Andrejs Migla, mans paralēlklases biedrs, kurš arī piedalījās pulciņa būšanās, teica – ejam uz Teātra fakultātes režisoriem! Tur tagad ir uzņemšana. Tur vienmēr uzņemšana bija ātrāk – ja izkrīt, lai var pagūt iestāties normālās augstskolās. Bet es tiku un divus gadus nomācījos kopā ar Jāni Streiču, Paulu Putniņu, Ēriku Lāci, Arnoldu Liniņu – visiem spīdekļiem. Pēc otrā kursa vadītājs Aleksandrs Leimanis nosauca atzīmes un teica – Jakovļevs – divi. Nebūsi režisors. Bet aktieru katedras vadītāja Vera Baļuna, to dzirdot, uzreiz – Mazais, Jakovļev, vai gribi pie manis nākt par aktieri mācīties? Es, protams, jā, profesor! Tā tiku aktieros. Viņi vienu kursu jau bija nomācījušies, es tiku otrajā. Visus eksāmenus biju nolicis – politekonomijas, marksismus, visus tos murgus. Un tad gadījās traks numurs. Iestudējām vienu Zvejnieka dēla fragmentu, un mani pasauca Alfrēds Amtmanis-Briedītis, aktiermeistarības pedagogs, un teica – Jakovļev, vai tu gribētu nākt Drāmas teātrim palīgā?... Par aktieri. Atnāc rīt uz kadru daļu, tevi pierakstīs... Tā nu es, vēl students būdams, 1960. gada 1. decembrī kļuvu Drāmas teātra aktieris. Varat iedomāties, cik bagāts cilvēks es biju, man bija stipendija un alga!
– Kā tad, liels vīrs. Gan tikai palīgsastāva aktieris, ar pusi no mazākās algas, bet vienalga – 425 rubļi. To gan saņēmu tikai vienu mēnesi. No 1. janvāra nauda mainījās, un tad bija 42,50. Tā tie 52 gadi te aizskrējuši. Nebūtu Migla mani burtiski aiz krāgas aizvilcis uz Konservatoriju, es nemūžam nebūtu...
– Uz kurieni jūs būtu gājis?
– Nezinu. Protams, bija doma, ka vīrietim jābūt inženierim, jāmācās par mašīnām vai ko tādu... Bet es visās tajās matemātiskajās lietās biju izcili stulbs. Domāju, ka nenolikšu eksāmenus. Turklāt tā izšķiršanās man vēl nebija sākusies, galva nebija sagatavota tai putrai, ko darīšu tālāk. Pēc tam vairs nekāda atpakaļceļa nebija.
– Un visas durvis pavērās. Jūs pagājāt uz priekšu, pavērās nākamās, kaut kā viss notika.
– Jā! Bet aktiera dzīvē ļoti bieži izšķiroša nozīme ir gadījumam. Piemēram, viens nospēlē vienu lomiņu, saka – zini, nē, viņam balss tā kā neskan pār rampu, tāds sasaistīts... Un viņš tiek apzīmogots – ka neko tur īpaši... Nākamajā lugā – nē, nedos viņam lomu. Un pēkšņi viens, kas spēlē lielu lomu, saslimst. Nu, pag, kas ir brīvs? Brīvs ir tas...
– ... kuram neskan.
– Jā, un viņš pa vienu dienu samācās to lomu pārgrieztām acīm, nospēlē – un visi paliek vaļā mutēm! Un aiziet tā lieta. tikpat labi tas viens varēja nesaslimt, viņš tajā vietā netiktu, laiks ietu uz priekšu... Ļoti daudz tādu nejaušību, sakritību ir bijis.
– Jūs pēc rakstura esat tāds, kurš var gaidīt to nejaušību? Vai tomēr meklējat iespēju?
– Nemeklēju! Nekad mūžā neesmu nevienu lomu pieprasījis...
– Gaidījis, ka saslims kolēģis...
– Dievs, stāvi klāt! Tpu-tpu-tpu, tādu murgu, nē. Es nekad neesmu tā dikti gribējis... Citreiz jautā – kādu lomu jūs vēl gribētu nospēlēt? Tad jāsaka – ko es, ellē, varu gribēt? Esmu nospēlējis Uldi Pūt, vējiņos, Liliomu, Donu Žuanu... Tādas sapņu lomas. Ko es tagad kā tāds žadnijs – Hamletu gribu, Līru... Nē.
Netveramās aktieru padarīšanas
– Gandrīz visi jūsu varoņi ir mazliet brīvdomīgi, kas viņus dara arī ļoti mīlētus un cilvēciskus. Vai jūsos ir kaut kas tāds, kā dēļ jums tādi padodas?
– Man ir grūti atbildēt... Būtībā jau cilvēkā snauž viss – gan pozitīvas izjūtas, gan negatīvas emocijas. Attiecīgos brīžos tās iekustinot... Man milzīgi interesanta bija Pētera Pētersona lugā Meteors, kurai viņš pats bija arī režisors. Es spēlēju Jagaili. Luga bija ļoti sarežģīta, es biju bomzis, kurš tā avantūristiski un gudri, smadzenes sasprindzinot, izsitas sabiedrībā, tiek augšā un tur dzīvojas. Es tajā lomā pat bišķiņ tā kā Pētersonu kopēju... Nu, un izdevās. Dabūju visādas prēmijas, balvas. Man tā loma tik ļoti pielipa, ar visu savu ķēmīgumu... Pētersona apraksts vien bija ko vērts – uz sliekšņa parādās Jagailis, uzvalkā, ap kaklu šallīte, mazliet sapelējusi, rokās tīkliņš, kurā atrodas kaut kas ievīstīts avīžpapīrā. Un tad viņš saka – es atnesu tev zivi. Es nezinu, kas tā par zivi. Es to šonakt noķēru kādā atvarā. Tumsā, kā arvien... Pēc tam netiku no tā vaļā. Režisori saka – nespēlē taču to Jagaili! Gadiem mocījos, kamēr tiku vaļā no zināmām kustībām, būšanām. Tas, protams, nav nekas slavējams. Spēlēt komēdijā ir daudz grūtāk nekā tā sauktās nopietnās lomas.
– Bet, ja trāpa uz nerva, tad to var darīt ar lielu baudu?
– Ja trāpa, tad – jā. Bieži aktierim šķiet, ka viņš ir ļoti labi un interesanti nospēlējis, bet izrādās, ka... Atceros, spēlēju Uldi Pūt, vējiņos un kādā izrādē tik labi jutos... Pēc pirmā cēliena starpbrīdis, nāku no skatuves un mani sagaida Jaunušans pārgrieztā ģīmī – ko tu tur dari uz skatuves! Tas ir ārprāts, publikai jādod atpakaļ nauda, lai iet mājās! Tu neesi Uldis – tu esi pigmejs no pigmeju cilts! Es pilnīgi mēms, saku – bet man likās... Jaunušans – nē! Šausmīgi! Citreiz atkal tu lien pa otru pusi, lai tikai, Dieva dēļ, nesatiktu režisoru.... Viņš tevi sameklē un saka – nu, tu saprati? Es prasu – ko tad? ... Ka tev tā bija labākā izrāde! Bet man likās, ka bija drausmīgi. Grūti... Tās tādas netveramas, ar centimetriem neizmērojamas aktieru padarīšanas. Kad strādā, spēlē, nekad par tādiem vērtējumiem tu nedomā. Katrā ziņā – jābūt labam garastāvoklim, zināmai brīvībai, lai neesi nomākts. Nedrīkst būt arī pārcentīgs! Pārforsējot neko nevar panākt, ar dikti lielu gribēšanu arī neko nevar izdarīt.
– Zināmā mērā tā ir. Bet tas ir individuāli – cik katram vajag. Viens atskrien atvēlētās 35 minūtes pirms izrādes sākuma, viņam liela loma, un viņš to nospēlē tā, ka mute paliek vaļā, bet cits, kas atnācis uz izrādi divas ar pusi stundas ātrāk, lēnām taisās, darās, domā, grimējas, sēž pie frizieriem ar eksemplāru, varbūt ir pārkoncentrējies, un nekādas lielas virsotnes nesanāk.
– Jūsu partnerei Esmeraldai Ermalei Baibas loma uzlika zīmogu uz visu mūžu. Vai jums Uldis arī kaut kādā mērā uzlika zīmogu?
– Ai... nu, Esmeralda bija šausmīgi jauna, 16 gadiņi. Bija liela putra ar tiem uldiem un baibiņām, kad meklēja...
– Cik jums bija gadu?
– Vai, daudz – trīsdesmit divi! Es Uldi jau teātrī biju desmit gadus spēlējis! Biju gatavs, tekstu zināju. Arī Astrīda Kairiša – Zani. 1968. gadā Astrīdai tā bija pirmā loma, kad viņa atnāca no Liepājas uz Rīgu. Un mēs ilgi spēlējām! Gandrīz tikmēr, kamēr kļuvām veci, sirmi, krunkaini... Jātaisa plastiskās operācijas, jākrāso mati. Un interesanti, redziet... Ir tādas izrādes, ka tu pat neatceries, kas tā tāda. Zaļie koki, Sarkanie diegi... Nē, tādu neatceros! Režisors? Lapiņš... Jā, bija, bet izrādi neatceros... Bet ar Pūt, vējiņi ir gandrīz tā, ka bišķi jāatkārto, un tos tekstus var runāt. Es te muldos, protams, ar tiem nosaukumiem... Zeltiņas grāmatā (Gunas Zeltiņas grāmata Vienā karuselī ar Ģirtu Jakovļevu – Aut.) beigās ir lomu saraksts. Ar šausmām konstatēju, ka vienu piekto daļu nevaru atcerēties. Bišķi pabriesmīgi, bet tā ir.
– Vai esat domājis, ko māksla maina cilvēkā, kā rezonē? Tagad uz lieliem plakātiem Rīgas ielās ir Čaks. Mēs atpazīstam viņa sajūtas, mēs pat nebūtu tādi, ja mums nebūtu Čaka...
– Čaks, Sudrabkalns – tās ir zināmā mērā traģiskas personības. Politiskās dzirnavas viņus ir tik briesmīgi, pretīgi malušas... Bet tas, protams, atkarīgs no cilvēka domāšanas. Redz, kā Ojārs Vācietis – tik cēls un gaišs. Bet Čaks... ir ģeniāls. Ar Mūžības skartajiem... Un Sudrabkalns... Man, starp citu, mājās ir Sudrabkalna vēstule.
– Jā. Viņš man rakstīja – laikam neesmu pareizi dzīvojis... Tad viņš bija jau ļoti vecs. Bet iepazināmies tā: mans tētis bija Sauriešu slimnīcā, bijām ar mammu viņu apciemot, nākam ārā, un viņa saka – re, kur Sudrabkalns! Es tā, garām ejot, prasu – dzejniek, vai jūs uz Rīgu? Viņš atbild – jā, uz autobusu. Saku – varu jūs aizvest... Sanāca, ka vēl iebraucu mājās – es dzīvoju Pārdaugavā, Vienības gatvē –, un viņi ar mammu pļāpāja, mamma 1904. gadā dzimusi, gandrīz viengadnieki. Runāja par vecajiem dzejniekiem, Veldri, man mājās bija portugāļu rums, to vēl iedzērām. Un tad es viņu vedu uz Lapmežciemu! Tā ļoti interesanti... Pēc tam viņš man atrakstīja vēstuli. Es biju šausmīgi pārsteigts. Sudrabkalnu tagad rok augšā – būs dzejas izrāde...
– Viņam trīsdesmitajos gados bija ļoti skaista mīlas dzeja...
– Kā tad! Viņš par mīlestību rakstīja, bija iecienīts...
– Sudrabkalns un Čaks strādāja brīvā Latvijā, tad nāca okupācija... Jums bija otrādāk – liela profesionālās dzīves daļa noritēja nebrīvā Latvijā.
– Visa aktīvā darba dzīve. Laikā, kad tas viss mainījās, biju Teātra savienības priekšsēdētājs un teātrī stipri maz darījos. Ķeskājos pa Teātra savienību, braukāju uz Maskavu, Ķīnu, Ēģipti, Venecuēlu, Kolumbiju, Meksiku – kur tik esmu bijis! Maksājām Maskavai milzīgu naudu, un, lai to kompensētu, viņi teica – sūtām jūs uz Ķīnu...
Citi var, man nevajag
– Baudījāt teātra funkcionāra statusu?
– Nu jā. Šausmas tās bija! Visur sūtīja Pētersonu. Es saku – vienmēr tikai Pētersons brauc! Viņš buldurē vāciski, franciski, angliski. Un, pat ja nevar, vienalga, buldurēs, kaut ķīniski. (Smejas.) Vienreiz bija labi. Atpūtas mājā Rūķīši Putniņš nolasa savu jauno lugu, kāds krievs kaut ko prasa, Pauls atbild krieviski, un Pētersons saka – būtu te kāds francūzis, es varētu tulkot... Tad viņš teica – Paulīt, dod man to lugu, es tev to dramatizēšu! Reiz biju Zviedrijā. Apkārt konference teātra būšanā, un tur bija Islandes premjerministre, Finbagadotira. Tāda riktīgi jestra dāma!... Mēs tā maisāmies vienā restorānā, pieņemšanā, nāk delegācija, arī tā Finbagadotira, visi iepazīstas. Pienāk pie manis, bet blakus nav neviena, kas angliski runā, kaut kur aiztinušies. Dzirdu, saka – tas ir aktieris no Latvijas, bet es domāju – Jēzus Marija, nevienu vārdu vairs neatceros! Pēc tam teicu – nekur vairs nebraukšu, lieciet mani mierā! Kauns pa visu ģīmi, saproti. Nu, šausmas!
– Ja saskaitītu kopā naudu, ko padomju laikā nopelnīju ar kino – gan Latvijā, gan Krievijā, Ukrainā, Baltkrievijā –, nu, tur iznāk pamatīgas mājas! Bet viens to māju uzbūvēt var, cits nevar. Es esmu no tiem, kas to māju nevar uzbūvēt.
– Tāpēc, ka nav vajadzības?
– Nē, tāpēc, ka... Jā, laikam tāpēc, ka nav vajadzības. Mans vecaistēvs bija uzbūvējis māju jau trīsdesmitajos gados, tādu koka... Mēs tur dzīvojām visa ģimene. Tagad tur dzīvo mana meita. Es neko neesmu uzbūvējis. Absolūti neko! Un, ja Dumpis nebūtu teicis – ejam pirkt mašīnu, es arī to nebūtu nopircis. Jā, jā. Viņš nopirka zaparožecu, es – žiguli. Septiņdesmito gadu sākumā. Tā ir, es tāds bīdāms un bakstāms esmu.
– Sieva jūs nebīdīja un nebakstīja?
– Nu... Īpaši ne. Tās sievas man ir divas bijušas. Viena bijusi, viena ir! Un bērni arī tādi – vieni jau veci un sirmi... 1968. gads. Nu, veci tak!
– Bet vai piekrītat tam, ko jūsu meita Liene saka kādā intervijā? Ka viņas mamma, jūsu sieva, upurējusi dzīvi jūsu karjerai?
– Tā jau Liene saka, jā. Ko viņa upurēja... Viņa 25 gadus televīzijā nostrādāja, kas tur par upurēšanos. Dzīvojām Vecāķos, vienā dzīvoklī ar Burāniem un Dumpjiem. Un tie bērni auga visi kopā. Uldim no Amerikas sūtīja bērnu drēbītes. Ja par mazu, dod citiem. Vēlāk skatāmies diapozitīvus – tādi mazi ģīmīši. Nevaram saprast, kurš ir kurš, jo tās drēbes jau samainītas. Iedomājos, cik strauji ir mainījušies laiki! Bērni krāja no jūras izskalotās alus bundžiņas, turēja uz plaukta. Uldim bija vienreizlietojamās plastmasas glāzītes, kuras tagad izdzeram un sviežam miskastē. Viņš tās mazgāja un lika tajās puķes. Nu, šausmas! Bet bija labi.
– Nu, kas tad viņus turēja! Liene taču ielīda mūzikas skolā, tas ir vēl trakāk nekā teātris! Es teātrī ielīdu vidusskolā, Liene jau no septiņiem gadiem mocījās pa Dārziņa skolu. Elle vaļā! Reini arī gribēja kaut kur, es teicu – nē, nē!
– Viņš tagad strādā Latvijas Bankā...
– Jā, Dieva zīmes... Viņš ir uzrāpies, un es ar šausmām gaidu, cik ilgi noturēsies. Bet viņam arī dzīvē ir gājis šaušalīgi. Ko viņš ir pārcietis fiziski... Viņam taču galvaskauss bija pušu! Pieres kauls šitā – viens kauls aiz otra. Galvas trauma bija nopietna – smadzenēs rakājās, ņēma ārā recekļus... Traki bija. Jānis Ozoliņš un Jānis Kupčs, abi tagad jau nelaiķi, mani draugi, viņu Gaiļezerā riktēja kopā. Kad jautāju, kādas pēc tā kritiena varētu būt sekas, man teica – nenormāla seksualitāte vai krītamā kaite. Tpu-tpu-tpu, tas viss tā kā pagājis garām.
– Kas notika?
– Reinis ieskrēja priedē. Ar distanču slēpēm, skolas slēpošanas dienā. Viņam bija brilles, un viņš bija tā iebraucis – viena kāja vienā pusē, otra otrā, ar galvu, blākš, tai priedē, stikli sagriezuši vaigus, vēl tagad ir rētas. Viņš teica – eh, netaisīšu operāciju, nav ko māžoties. Viņam ir bijušas operāciju operācijas, Reinis ir izslimojies par visu ģimeni. Viņam nebija vēl gads, kad plīsa aklā zarna. Nu, elle vispār! Pēc tam – lauztas rokas... Visādas ķezas. Reinis gribēja mācīties par ārstu, vidusskolas laikā pa naktīm strādāja, lai, stājoties Medicīnas institūtā, dabūtu bonusu. Tiem, kas strādājuši par sanitāru, bija priekšroka. Un viņš vēža nodaļā strādāja! Kad Uldim aizgāja Jurģītis, Reinis 45 minūtes nosēdēja pie viņa istabā, viens pats... ko viņš tur darīja, Dievs vien zina. Un tad viņš pateica – vsjo, viņš vairs nestrādās un neies uz medicīnu. Jo – ja cilvēkam neko nevar palīdzēt, tad nav nekādas jēgas. Tāpat kā kādreiz Kārlis Auškāps. Ja nekādas zāles nelīdz, viņš saka, tad nav ko ķēpāties. Visādas tās cilvēku dzīves jau ir, ļoti dažādas un raibas.
Nav ko daudz analizēt, jādzīvo
– Jums sanāca ģimenes dzīvi izdzīvot otrreiz, tagad audzināt vēl divus puikas.
– Jā, tagad vēl divi... kopā četri bērni.
– Nav par grūtu?
– Nu... tas ritms tā iegājis. Mans darbs ir tāds, ka es neko nevaru... Kad teātrim vajag, tad man jābūt – es nevaru ne ko sarunāt, ne atlikt.
– Vienīgi atkrīt tā šņabja dzeršana, kas bija agrāk.
– Jā, tā atkrīt! Visu to smagumu jau, protams, iznes mamma. Ņemas ar sportiem, tas prasa laiku. Es jau arī iespēju robežās pa treniņiem izvadāju...
– Vai, kad sagājāt kopā, jūsu otrā sieva bija gatava saprast, ka nevarēsiet būt tik daudz blakus, kā tas varbūt ir citās ģimenēs?
– Tik vienkārši tas, protams, nebija... Nekad jau cilvēks nevar izplānot tādus un tādus pagriezienus, tie vienkārši iznāk – labi vai slikti, pareizi vai nepareizi, to grūti izvērtēt. Tāpēc jau rakstnieki ar asām domāšanām raksta un dzejnieki dzejo. Rokas un mēģina izprast, izpētīt.
– Bet kā ir vairāk – dzīves spēka vai noguruma? Jūsu vienaudži var gulēt zvilnī, viņiem nav bērni jāvadā pa treniņiem...
– Tas jau, protams, tajā vecumā kā man ir bišķiņ... (Smeja.) Bet, kā saka, tur nav daudz ko analizēt, tas vienkārši ir tāds teksts.
– Vailds ir teicis, ka cilvēks ik brīdi ir ne tikai tas, kas viņš ir bijis vai ir, bet arī tas, kas viņš vēlas būt. Kāds cilvēks jūs esat vēlējies būt – kādā privātā ētiskā sistēmā, kritērijos?
– Pat nevaru pateikt! Nu, tāds, kāds esmu... Es esmu mainījies, protams, kādreiz drausmīgi daudz muldējos un ākstījos, tas droši vien apkārtējiem bija diezgan traģiski un apnicīgi.
– Varbūt apkārtējie tieši tā dēļ jūs mīlēja...
– Nezinu gan... Viena kolēģe teica – vai tu zini, ka savu dzīvi beigsi trakomājā?! Kādas tik ākstības ir darītas... Man ir tādi naivuma treniņi.
– Ko tas nozīmē?
– Sarunāt otram cilvēkam kaut ko muļķīgu.
– Un tad skatīties reakciju?
– Nu jā. Šodien arī... Bija intervija, man saka – tikai dažas minūtes... Saku – bet es esmu sagatavojies stāstīt par to cilvēku. Žurnāliste saka – es tik daudz nevaru ielikt... Saku – nu, man ir 13 minūtes, reizes četras esmu pārbaudījis, Dumpim arī nolasīju – 13 minūtes. Beigās saku – es taču muldu. Tās ir bērnišķīgas muļķības!
– Ļoti svarīgi jau nepazaudēt vēlēšanos tā...
– Jā, bet kad es, sirmu galvu un krunkainu ģīmi, māžojos, tas laikam no malas tā diezgan stulbi izskatās.
Ar vecumu skumjāks nekļūsti
– Vai jums, spēlējot jaunos iestudējumos, pielīp kaut kas no tā, kā domā jaunie cilvēki, kuri tagad ir jūsu kolēģi?
– Nezinu, vai viņiem ir kāda jauna domāšana. Kad nāk pirmizrādes, viņiem ir tāds pats izmisums un šausmas kā vecajiem. Saprotiet, te ir viena traka lieta – mēs trinamies cits gar citu, un es nejūtu gadu starpību. Viņš tāds drusku jaunāks, bet, kad sāku domāt, 21 gadu jaunāks! Tas ir trakums!
– Droši vien tas ir par to pašu mākslas rezonēšanu cilvēkā. Tenesijs Viljamss uzraksta lugu, tā nonāk līdz jums, un gan divdesmitgadniekā, gan jūsos rezonē līdzīgi. Un tad jau jūs arī esat līdzīgi. Vecuma starpībai nav nozīmes.
– Principā – jā! Tikai... Paiet gadi, un sākas visādas domāšanas – tā vai tā... Pārdomas sāk nākt virsū, analīzes. Kā, kur, kas. Bet tas jau tā normāli.
– Ikdienā to nejūt.
– Kad par to nedomā, sajūta ir normāla. Nav jau arī vairs kā agrāk, kad visas mūsu vecās dāmas bija svētas...
– Distance bija lielāka?
– Jā, bija distance! Tagad jau mēs visi... Nu, ko es teātrī uz jūs esmu saucis... Lidiju Freimani, Jāni Kubili... Vairāk laikam nevienu.
– Tagad jaunie jūs sauc uz jūs?
– Principā man nepatīk, es negribu. Vispār laikam ar to tutināšanu esmu diezgan nepieklājīgs, bet man tā jūsošana liekas muļķīga. Taču, kad televīzijā kādā intervijā tutina... Saprotu, ka būtu muļķīgi, ja mēs ar Dumpi viens otru uz jūs uzrunātu, bet kāda man daļa, ja tas cilvēks ar korespondentu ir paziņas. Tas gan man nepatīk! Lai viņi dzīvē ir uz tu. Tad mūsu Rubenis Zatleru arī uz tu sabiedrībā varētu saukt, viņi ar ģimenēm draugos... Bet viņš, protams, neteiks – Valdi, paklausies, nāc, iedzersim pēc pirmizrādes tepat foajē vīnu! Zināmās situācijās distancei obligāti jābūt. Bet vispār es jūtos ļoti labi – jauns, tāpat kā visi! Bet vecojam pēc vella, paskaties... Kas te ir? Es, tad Uldis, un tad pēc 12 gadiem – Šoriņš! Es – 1940., Uldis – 1943., Šoris – 1952.! Un pa vidu tak vairāk neviena nav. Vājprāts! Tagad dublējos ar Grasbergu, kuram ir 30, man 71 gads. Un Dace Bonāte ir mana klases biedrene, bet dzīvē mums ir 20 gadu starpība. Es taču nekrāsošu sarkanus vaigus, nelikšu spožas, mirdzošas lēcas acīs. Kā viss tur būs, nezinu. Dace saka – nē, es būšu ļoti veca! Tie režisori jau nejūt starpību. Atceros, reiz kādā izrādē Kubilim bija iedalīta loma, jāspēlē ar Rasmu Garni, viņiem 20 gadu starpība. Kubilis atteicās. Tad bija šausmīgs skandāls līdz pat Kultūras ministrijai. Ārprāta pārkāpums!...
– Cilvēki pieraduši, ka radošo profesiju pārstāvji nes to mugursomu nepārtraukti, 24 stundas diennaktī.
– Tā ir! Paldies Dievam, tagad esmu vecs, bet agrāk, pa ielu ejot, cilvēki bakstīja... Kad filmējos seriālā „Dzīvoklis”, bērni sauca pakaļ – Leonīds, re, kur Leonīds! Pilnīgas šausmas! Varu iedomāties, kā ir tiem, kas tagad spēlē, nekur parādīties nevar!
– Liene saka, ka jaunā paaudze Ģirtu Jakovļevu nepazīstot.
– Tā taču ir! Jaunajiem aktieriem te prasīja... Kubilis? Nezinu tādu... Kā aktieris no skatuves ir nost, tā viņu vairs nezina, cauri! Nu, kas zina Klintīti? Es zinu. Arī Emmu Ezeriņu – kolosāla, ja ne pati kolosālākā aktrise, kāda mums teātrī bijusi! Vienkārši fantastiska. Bet viņu nezina. Filmās viņas nav. Katrs aktieris ir savā paaudzē, un tad ar viņu ir cauri. Kapos iekšā, smiltis pa virsu, citi kolēģi atceras... Kā mēs to ļembastu taisām, staigājām pa kapiem Teodora dienā. Cenšamies arī jaunos piesaistīt, bet tas tā...
– Vai ar gadiem var iemācīties tādu iekšējo laimes izjūtu? Vai arī cilvēks kļūst skumjāks – kā jums šķiet?
– Es nezinu... Nē, skumjāks nekļūst! Par ko tad tur skumsi?
– Vajadzētu būt, ka cilvēks kļūst gudrāks un līdz ar to – arī laimīgāks.
– Tāpēc saku – skumjāks nekļūst. Saprotiet, tā ikdiena jau pamatā ir tik intensīva, ka tu domā – to izdarīsi, to... Bet nekā tu nepaspēj! Tīri sadzīviski. Tā dzīve jau mums sastāv no sadzīves. Un teātris jau tikpat ir sadzīve. Darbs tas ir! Kolosāli vienā intervijā pateica Daiga Kažociņa – es neesmu aktrise. Atnāku uz teātri un strādāju par aktrisi. Bet dzīvē esmu Daiga Kažociņa. Cilvēks!
Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Aigars Hibneris
