Jānis Paukštello: „Baigi gribas dezertēt”
Jānis Paukštello uz Kamerzāles skatuves un te, intervijā, mums piedāvā kāda mākslinieka garīgo rentgenu. Un nav jau svarīgi – Smiļģa, Paukštello vai kāda cita, visiem dilemma ir viena un tā pati – kā “izlikties par normālu cilvēku”.
Ko par dezertēšanu saucis Jānis Pāvils II, atradīsiet šajā sarunā, bet Jānis saka, ka Dievs viņam devis divus vieglumus un abus varot likt pēdiņās. Viņā ir smagnēji silts kodols. Ar mistisku piesitienu.
Jau braucot liftā, Jānis stāsta, ka vedīšot mani uz ģērbtuvi, kuru par savu vēl nesen saucis viņa draugs Andris Bērziņš. Kā zināms, pret viņu tika “pieņemti mēri”... Nekas, bez darba Andris nepalikšot – saka Paukštello, bet kaut kas sūri sāpīgs šajos teikumos tomēr ir. Cauri lielajiem logiem līst pelēki dzidra rudens gaisma, un viss ir caurspīdīgi tīrs. Kā spogulis aiz Jāņa muguras. Vārdi plūst skaidrā tērcē, bez samežģījumiem un izlikšanās. Tāda laba saruna sanāca, Jānis beigās nosaka.
Iespējams, tur nebiju paredzēts es, bet Pēteris Liepiņš. Bet sagadījās (un es nemaz neesmu nikns), ka apstiprināja mani. Nebija paredzēta arī Dreģe, bet gan Martinsone... Izlasīju materiālu un sapratu, ka tur ir odere. Man mazāk, bet tām sievietēm...
Režisors ir Gundars Cauka, aktiera Didža Caukas dēls, viņam laikam tā stīga ir iekšā. Cepuri nost, bija dabūjis autentisku tekstu, ko nevar apstrīdēt. Un viņš ir dikti labs cilvēks, atļauj strādāt, nebaidās, ja paākstās, brīvi pamēģina. Ja neder – atmet. Režisors ir ne tikai tas, kas uzspiež savu, bet arī tas, kas ļauj darīt tev. Varbūt tas ir galvenais. Mēs dikti skatījāmies, lai mizanscēnās neaizskartu Smiļģi, strādājām ar lielu pietāti. Man ļoti patika tas teksts! Esmu par Smiļģi daudz lasījis, un, kad iestudēju Jāzepu, mani laida gan Smiļģa, gan Raiņa muzejā. Man patīk, ka izrāde ir tāda autentiska, tieša.
Par ko, tavuprāt, īsti ir stāsts?
Pirmām kārtām par Smiļģi – cilvēku. Un tad sāku domāt, ka arī manī ir tādas pašas lietas kā Smiļģī. Nesalīdzinu viņu ar sevi, nekādā gadījumā, bet...
Jā! Ka tu nevari dot ģimenei to, ko gribētu. Pat gribēdams nevari. Kad mans bērns piecu gadu vecumā pasaka – tēti, vai tu visu mūžu pa naktīm strādāsi? Tas ir briesmīgi, ka sestdienā, svētdienā, kad bērns ir mājās, tev ir darbs – teātris, koncerti... Tas viss padara nervozu. Īstenībā izrādē ir sajūta, ka tu runā pats par sevi. Labi, Smiļģis kādu iedauzīja... Bet es neesmu pārliecināts, ka man pašam nav bijusi vēlme palaist rokas. Tā atzīšanās ir tik briesmīga... šajā materiālā.
Tu identificējies, pats par sevi iedomā. Smiļģim jau ar to neviens skādi nenodarīs. Smiļģis tur stāv uz savas ēkas ar portretu, un tā viņš tur būs. Ja māju izremontēs, dod Dievs... Kā Āboliņš teica – arī, ja izremontēs, nevar zināt, kā viss beigsies. Visa jaunība tur pagājusi. Pagrabā! Un tad tu ej augšā uz skatuvi – tas ir liels gājiens. Vecajā teātrī mēģinājumu telpa bija pagrabā, tāda maza, kur visi kopā bīdījāmies, apmēram puse no šīs grimētavas. Un tad tev kā studentam tas gājiens – pa kāpnēm uz augšu līdz skatuvei!
Dzīve piespiež uz tādu domāšanu. Tāpat man vajag to ceļu Piebalgā, kad eju no vilciena līdz savām mājām. Varbūt man ir tāda domāšana – no pagraba, garām Smiļģa kabinetam, garām aktieru telpām, kur mūsu vēl nebija, līdz skatuvei... Augstāk nekā vairs nav, augstāk ir tikai skatuve. Kad tu strādā pie šāda materiāla, tu nevari būt mierīgs. Tāpēc arī rokas bišķiņ trīc... Rīt atkal izrāde, mazliet nervozi vedās tā strādāšana. Un, kad tu atgriezies tajā mājā... Tevī vibrē viss! Lai nomierinātos, vajag trīs četras dienas... Tāpēc, ka tur viss ir! Varbūt tik stipri nevajag runāt, bet dēļi tie paši. Varbūt zālē citi krēsli, bet viss cits ir tāpat, tur taču remonts nav taisīts.
Nu kā citādi! Nevar salīdzināt to māju ar... Šī lielā skatuve ir nežēlīga. Mēs te darām, ko vajag, spēlējam izklaidējošo repertuāru. Labi, ka tagad ir Džilindžers, tad ir arī tādas lielas, nopietnas lietas. Bet šī skatuve ir dikti grūta.
Tā nav vēl piesūkusies ar jūsu sviedriem un enerģiju?
Ar kaut ko jau ir piesūkusies, bet te nāk daudzi citi teātri iekšā. Varbūt tas nav slikti, bet nāk arī tādi... Visas tās sēdēšanas... Godīgi sakot, tā arī bija domāts – otra puse, kur tagad kamerzāle, bija paredzēta valdības vīriem. Kad Pugo to atvēra, viss bija ādās un spoguļos. Piedodiet par izteikumu, mēs to saucām par Vosa pistūzīti. Tur neviens netika iekšā. Lielā zāle, pāris pakāpienu, un – hau, tu jau esi savā buduārā! Viņam vēl lifts bija tajā pusē. No otrā uz trešo stāvu bija jābrauc ar liftu.
Šī ēka bija ļoti laba viņu kongresiem...
Vijolnieks un ķēžu rāvējs
Smiļģa rentgens varbūt tas ir, bet vienlaikus, iespējams, arī katra paša rentgens.
Kā, jūsuprāt, veidojas parastā cilvēka, ja tā var teikt, viedoklis par mākslinieku, vai viņš vispār saprot to dilemmu, dvēselisko konsistenci, sāpi?
Domāju, ka visa tā teātra lieta ir tik stabila un pamatota, ka citādāk nemaz nevar. Lai cik dīvaina liktos mūsu profesija, manuprāt, tikpat dīvaini ir tas, ka zālē sēž skatītājs, kurš pērk par naudu emocijas. Man patīk Fellīni filma Ceļš, tas trijstūris. Ceļojošais teātris. Viens ar vijolīti, otrs – ķēžu rāvējs. Un tā mēs balansējam – starp ķēžu raušanu un smalko vijoļspēli. Jā, attiecības ir ļoti dīvainas, bet mierīgas. Citādi, ja tu spēlē klavieres vai dziedi. Man daudz ir nācies to darīt. Bet teātris ir tāds... Sadomazohisms.
Nē, skatītājam – tā katarse... Varbūt es par smagu pateicu, bet atdeve ir ļoti laba.
Tu to jūti?
Protams! Katrs aktieris to jūt. Tu jūti, ka tevi saprot – ka visa zāle tevi saprot.
Nē! Varbūt visi nesaprot, bet ja zālē sēž 100 cilvēku... Es braukāju apkārt ar koncertiem, un viņi tak nāk mani skatīties! Neviens nespiež nākt uz Paukštello. Es runāju, ko gribu. Arī ļoti nopietnas lietas.
Tev ir savi vārdi, ko teikt?
Visa mana programma ir mani vārdi – kad braucu viens.
Ka esmu balts. Baltu baltu dvēselīte ar migliņu atlaidās – baigi labs teiciens. Nevienam nerāda savu balto dvēseli. Tā vienkārši. Vai nav labi? Balts sniegs, un balts es esmu liecinieks. Mēs esam baltu tauta. Vienīgie palikuši – lietuvieši un latvieši. Manī tas sēž dziļi iekšā. Dziļi, dziļi! Es par to daudz runāju savos koncertos. Ir lietas, kas man jāpasaka, un es saku! Zinu, ka mana publika ir skolotāji, bērni un mana vecuma cilvēki. Tad es tur arī daru, ko gribu. Dziedu Paula dziesmas. Peters, Ziedonis, Skujenieks, Vācietis. Tie ir manējie.
Kā Ziedonis izlasīja un nosauca – manas tautasdziesmas, tāpat tu salasi... Tas ir tavs rentgens!
Jā! Es dalos ar viņiem savā pasaules uztverē. Kad esam divatā, trijatā – tur ir labāka dramaturģija. Un tas paņem ļoti lielu enerģiju. Halturēt nevar nemaz. Bet tas jau labi! Nāk arī atpakaļ. Tā kā esmu bez menedžera, man vēl iet normāli.
Nē! Vēl ir tā, ka man zvana. Es brīnos. Kad paskaties spogulī, tad... (Smejas.)
Vai reizēm puikām, kurš čīkst, kad ej ārā no mājas, saki – brauc līdzi, sēdi zālē un klausies?
Nē, es izvairos tā darīt. Varbūt tagad puikas saprot, ka viņu tēvs ir aktieris un ne slikts.
Man ir Raimonds Dāvids un Jānis Jēkabs. Dāvidam ir deviņi, Jancītis ir Doma skolā, viņam tūlīt būs 12 gadu.
Viņi vispār ir redzējuši to tavu rentgenu?
Jā! Viņi arī gribēja šodien nākt skatīties, bet es teicu, lai nenāk... Kad grib, brauc uz koncertiem. Kamēr es koncertā, viņi kaut kur pastaigā – paskatās Jaunpiebalgā Gauju, kaut kur citur Daugavu, pastaigā pa pilsētu, Kuldīgu... To mājās esmu labi nostādījis – lai tuvākie neizturas pret mani kā pret mākslinieku, bet kā pret normālu cilvēku. Un es jau arī esmu normāls cilvēks. Bet mums jārunā par Smiļģi...
Aizliegtās relikvijas
Cilvēkiem patīk radīt elkus, celt uz pjedestāla... Bet šī izrāde tā kā pavelk lejā. Vai nejuti skatītāju neizpratni – kāpēc cilājat tādas lietas?
Zini, šis ir retais gadījums, kad es par to īpaši nedomāju. Ilgi nebiju strādājis Kamerzālē – skatītājs ir tik tuvu... Varbūt tiešām es par maz domāju par to, ko viņi domā... Toties es ieraudzīju vienu jauno aktrisi, kura ir ļoti laba aktrise.
Jā! Viņa ir lieliska, ar ļoti lielām potencēm, izcila māksliniece! Ja es būtu režisors, tagad dotu viņai kādu riktīgu lomu... Viņai ir labs raksturs, un viņa spēj būt gan sievišķīgi nevaldāma, gan pavisam citāda. Ja kāds domā, ka mēs pazemojam Smiļģi, tad to nemaz nevar izdarīt – un paldies Dievam, ka tā! Mēs jau ar pietāti, bet vai tas ir normāli, ka nomaina Smiļģa liesmiņu pret citu emblēmu? Aktieri mēģināja kaut ko teikt, bet neviens neņēma galvā...
Kā vispār to varēja iedomāties – noņemt no Smiļģa Dailes teātra izkārtnes liesmiņu?! Un kas par monstru tur bija uzlikts!... Kaut kāds Staļinlaika... Sirpis un āmurs ir smukāks. Liniņš ar Matīsu mums ieaudzināja cieņu pret cilvēku, kas radīja šo teātri. Re, tagad teātrī ir citi cilvēki, un liesmiņa ir atpakaļ, cepuri nost! Kad teātrī ienācām, šeit stāvēja akmens – te būs Eduarda Smiļģa piemineklis. Kur ir? Visi to ir aizmirsuši!
Kurš man var apgalvot, ka mēs pazemojam Smiļģi? Mēs esam Smiļģi pacēluši! Mēs runājām par Smiļģi – tā, kā mēs gribam par viņu runāt. Bet kur ir tie, kas teica – šeit būs piemineklis? Un tad Mudīte... Man vienmēr bijušas ļoti labas attiecības ar vecākās paaudzes aktieriem, sevišķi ar dāmām! Arī ar Mudīti Šneideri. Kad satiekamies uz ielas, varam paskatīties viens otram acīs un tā smuki apmainīties ar emocijām. Un Mudīte ir uzrakstījusi, ka pārēja uz Dailes teātra jauno māju bijusi ne šāda, ne tāda, ne pasēdēšanas, nekā. Varbūt tā arī bija.
Bet man jāizstāsta kāds noslēpums, par ko 1977. gadā varēja dabūt pa galvu. Mūsu 5. studija (un varbūt kāds no 6. studijas) atļāvāmies vandalismu – dienā, kad gājām prom un zinājām, ka tur vairs atgriezties nevarēs, nozagām samta kulisi un divus garos skatuves dēļus. Atceros – uz tiem bija bieza krāsas kārta. Bija skumji, sajūtas duālas – jaunas telpas, bet jāiet prom no savām mājām. Varbūt skanēs smieklīgi, bet man ir šādas tādas svētas relikvijas. Arī no Jāzepa – maza daļiņa tērpa...
Nogriezi?
Nē, nebija jāgriež. Šad tad nokrita. Un tagad ir gabaliņš arī no jaunā teātra skatuves – šogad uzlika jaunu grīdu, un iedeva gabaliņu no vecās. Un vecās Dailes samts...
Nu, dāmām brunči – mierīgi.
Kāds bija kulises liktenis – tā tika godīgi sadalīta pa metriem?
Īsti neatceros. Zinu, ka Ivars Ēlerts no 6. studijas tādu lielāku gabaliņu bija ielicis rāmī. Mēs Ivaru bijām atstājuši pēdējo, un viņš to meta pa logu ārā. Bija jānovaktē, lai iela tukša, un tos kokus arī tā vienkārši nevarēja iznest, sazāģējām. Atceros Ivara skatienu, kā viņš laimīgs meta lejā lielo baķi. Tā paņēmām daļiņu no sava teātra. Un tad foajē bija balle, nākamo rītu atceros ļoti labi... Smuki, jā.
Dimanti un mīlestība
Vai tu ar prieku atceries ballēšanās, vai tomēr atmiņā klāt ir arī kādas duļķes?
Absolūti nav! Tie bija labi pasākumi. Paši rīkojām kapustņikus – balles un dejošanas līdz rītam.
Kur nu... lielāka grēcinieka par mani nevar būt... balles ir retāk, bet tāpat jau pēc katras pirmizrādes ir svinēšana. Es vienmēr dziedu. Dažreiz jau kaitina. Gribas pasēdēt te, ģērbtuvē, labā kompānijā, bez lielā pūļa, bet – kas jādara, jādara. Un tās acis jau ir bezgalīgi labas... visi priecājas. Tā jau ir teātra lieta. Un nāk jauni cilvēki, atraktīvi, labi dzied. Man jau sešdesmit... Visi saka – ko nu... bet ir gan sešdesmit. Kāds labs draugs saka – es jūtos kā četrdesmit. Nu, lai viņš jūtas, bet man ir sešdesmit.
Kad tev bija 40, tu uz sešdesmitgadniekiem noteikti skatījies – ārprāts...
Nē! Man bija krusttēvs, Ēvalds Valters, mums bija ļoti labas sarunas... Tūlīt par mani būs grāmata. Man to nevajadzēja, tikai divus rakstus – lai nokārtotu attiecības ar dažiem citiem, kas bijuši 12 gadu laikā. Citādi prasīja – kas tev tur... un es visu atbildēju. Bet grāmatā varu pastāstīt plašāk par saviem cilvēkiem, pedagogiem, neko īpaši neliekuļojot. Nevienam nebraucot virsū, bet pasakot, kā ir. Nāk jauni cilvēki, kā būs, tā būs... Bet es jau nekad neesmu izticis tikai ar teātri.
Jā. Ar teātra algu nekad nevar izdzīvot. Padomju laikos arī nevarēja. Tad iespēju bija vairāk, lielākas vai mazākas lomiņas filmās, televīzijā, bet tagad... Ir jau pāris filmas – ja palaimējas. Esmu viens no tiem, kam palaimējas. Tagad, lai kaut ko nopelnītu, šausmīgi jāstrādā – ja ir 28 izrādes, var iztikt.
Viena no izrādes notīm, kas pamatīgi sita pa smadzenēm, bija zvani par naudu, naudu, naudu...
Jā... Man liekas, ka tie tiesas apsūdzības raksti tomēr ir smieklīgi. Tur viss ir izkāpināts. Tā naudas lieta ir abpusgriezīga... Kaut arī sievai bija tiesības prasīt. Smiļģis saka – manas jūtas pret tevi nav mainījušās. Viņš taču kliedza – tu mani nekad nevarēsi aizmirst! Tāpēc, ka mēs par daudz viens otru mīlam. Joprojām par daudz!
Es ticu šai pirmajai lietai, un tad jau pārējās... Viņa jau izšķīra to laulību, ne Smiļģis. Un tad ir tā merkantilā lieta, uz kā vienmēr var spiest – ka bērnu vajadzībām trūkst naudas. Tas ir trumpis. Un vēl alkohols – pēdējais lielais trumpis, ko pret tevi var izspēlēt jebkurā brīdī. Un ne katrreiz tā ir objektīva lieta, bet pīķa dūzis, ko iemest acīs – tu dzer!
Jā! Nu, viņš jau pazuda... Bet viņam bija teātris.
Par Smiļģa mistēriju
Tu taču zini, ka tā ir pasaules sāpe. Visiem. Ja nav alkohola, tad kas trakāks.
Nē! Tā ir relaksācija. Kaut kur bija rakstīts – ir brīdis, kad cilvēks vairs nevar. Pēc šā gabala es gulēju mājās, dakteri teica – guli... Man galva neko vairs neņēma pretī. Nevienu teikumu! Kā iemācījos Varoņu laukuma 38 minūšu monologu... Un reizēm ir tā, ka tu tā emocionālā lādiņa dēļ nevari iebāzt paurī neko. Un tad – vai nu tu ej atpūsties, vai – tu dzer. Un dzerot nedomā neko.
Nē, tā ir bēgšana. Jānis Pāvils II teica, ka tā ir dezertēšana. Un es viņam piekrītu. Es domās Voitilam teicu – baigi gribas dezertēt. Reizēm. Tā ir smadzeņu atpūtināšana. Vai arī tu bēdz mežā, klusumā... Ārzemēs taču cilvēki iziet rehabilitāciju... Es zinu to šausmīgo stāvokli. Un tas nav attaisnojams. Visa pasaule ir pārstrādājusies. Laukos cilvēks ir fiziski pārstrādājies.
Tas tomēr ir citādāk.
Viņi tāpat sabeidz kaut kādus gūžu kaulus... Nezinu, kam ir vieglāk.
Nu, kā lai pasaka... Tu esi armijā (es biju Tallinā), un gribas uz vienu dienu... Tu pārlec pār sētu, zinot, ka tevi par to sodīs, ieliks karcerī, gubā... Bet tu tikai ej un nedomā, kāpēc. Un ne jau vienmēr uz pilsētu, ne jau vienmēr tur, kur parasti iet. Reizēm gribi paskatīties kaut ko citu...
Paelpot citu gaisu.
Jā! Pastāvēt pie jūras, lai neviens tevi netraucē. Lai pūš vējš... Tad tu atnāc, un uz tevi sāk kliegt, un kliedz... Nu, jā – tā Jānis Pāvils II teica. Arī viņiem nav viegli, celibāts. Viņi jau grēko arī, toties var iet, kur grib, viņiem nav saistību pret sievu un bērniem...
Jā, viņi dara citu darbu. Un tā naudas prasīšana tomēr ir tāda... Viņai taču gāja labi. Viss ir pateikts – dimanti, kažoki... Šīs izrādes sakarā es vēl ilgi domāšu par cilvēku, kurš tur noslēpumu. Neviens nezina, ko Smiļģis Arhangeļskā darīja...
Bija komisārs.
Jā, bet neviens neko nezina. Un Smiļģis nevienam neko sliktu nav darījis. Tikai glābis. Kāpēc viņš gāja Sāpju Dievmātes baznīcā? Tā ir arī mana. Un kāpēc tik stiprs teksts – „es nolūdzos savu Dievu, un mana sirdsapziņa ir tīra...” Un – „manas jūtas pret tevi nav mainījušās”.
Tā ir fundamentāla lieta. Grēksūdzē, ja tā ir pilnīga, ir kāds misticisms. Tā nav indulgence. Neviens jau nav tīrs – ne tas, kurš pieņem, ne tas, kurš pastāsta. Arī šobrīd zināmā mērā esmu pie bikts. Un tā ir grēksūdze. Cilvēki izlasīs, varbūt kaut kādu savu pieredzi varu... Grāmata arī – man par to nemaksās nevienu santīmu, tāpēc varu runāt par savām izjūtām šajā pasaulē. Neviens tajā laikā negāja baznīcā. Bet Smiļģis gāja – krievu laikos! Un tur ir tā Smiļģa mistērija. Runāju ar Miervaldi Ozoliņu, viņš teica: ja kādreiz bijušas kādas diskusijas par Dievu vai reliģiju, Smiļģis nekad tajās nav ielaidies, vienmēr korekti pagājis malā. Mani katolicisms izglāba no Komunistiskās partijas.
Jā. Un man jādomā... atnāks kāds kritiķis – nu, ko, Paukštello... Bet man šis darbs liek domāt par Smiļģa būtību varbūt vairāk nekā viņam. Kā Smiļģis naktī baznīcā stāvēja. Un lūdza savu Dievu. Labi, viņš čurāja, smirdēja. Tā ir vīriešu nelaime – prostata, visa uroloģiskā lieta. Ne visiem, bet lielākajai daļai. Vai viņš ļāva sevi pēdējās dienās apkopt? Daudzi bija ar mieru viņu kopt. Smiļģis neļāva!
Kur ir Smiļģa misticisms? Kurš man pateiks? Par to es domāju. Par sevi – vīrieti. Domāju par to pašu – labi, varbūt izdosies, būs kārtībā ar svaru... Būtiski – kādi cilvēki tev apkārt... Bet tas jau neglābj no vientulības. Smiļģis ir bijis stiprs savā vientulībā. Viņam varēja pārmest, ka no krekla zem frakas ir tikai manšetes... Kurš vēl tāds ir? Kārlis Zāle gāja Vecrīgas krogā ar visu zirgu, pats konjaku dzēra, zirgs auzas ēda. Viņi visi ir dzīvojuši skaisti.
Es protu kliegt
Es nekad neesmu vientuļš. Biju klāt sava otrā dēla dzimšanā. Ko jūt sieviete... Man šīs sajūtas ir svešas, es nekad kā vīrietis tās nedabūšu. Varu stenēt, pēc tam dzert alkoholu, priecāties, bet es nekad nesapratīšu, ko jūt sieviete, kad dzemdē. Un ir tādas lietas... Kurš tavā vietā zinās, kā tev aiziet. Labi, ja tā mierīgi, ar godu. Un Smiļģis par to domāja. Kroderu neviens nedzen no teātra ārā. Gluži otrādi – viņš tur dzīvo. Man ir daudz jautājumu – ne tikai par Smiļģi, bet arī par sevi. Un pie vienas vietas, ko saka kritika. Cik ilgi šī izrāde ies, tik arī strādāsim, talantu netaupot. Viena izrāde gan bija nervoza – kāda sieviete zaudēja samaņu, šķiet, tā bija epilepsijas lēkme.
Un bija jāpārtrauc izrāde?
Nē, tur jau tā lieta. Varbūt es visu ņemu pārāk personīgi, bet viss nopietnais man liek domāt. Varbūt tas nav pareizi. Es ņemu pie sirds daudz – visu Jāzepu ņēmu pie sirds.
Jāzepu iestudēja deviņus mēnešus – kā bērniņu iznēsāja. Un sanāca. Iznāca novembrī – uz Dailes teātra dzimšanas dienu. Es to laiku izmantoju – faktiski neko citu nedarīju. Es nelielos, nē. Mani laida Raiņa muzejā, bijām draugos ar muzeja darbiniecēm, viņas laida pa otru pusi arhīvā, kur katru netika. Trīsdesmitajos gados izdotais tulkojums angļu valodā bija nosaukts „Jēkabs un viņa dēli”. Nesu atpakaļ, man neņēma, teica – ņem, Jāni! Izurbos cauri visam – Korānam, Bhagavadgītai...
Tu izlasīji?!
Jā, tur nav nekā traka. Teikums sanskritā, visi vārdi tulkoti, tulkojums krievu valodā, un – tulkojuma paskaidrojums, filozofiskā puse. Man bija laba māksliniece blakus, kas darīja to pašu. Un es to varēju darīt, jo nekā cita jau nebija... Bet es jau nedusmojos, tagad man ir.
Par to ir viegli runāt, jā? Īstenībā es daudz ko daru tā – lai, uzliekot roku uz sirds, varu teikt: es darīju visu, un – kas ir iznācis, tas iznācis. „Kungā un kalpā” nebija nekāda nervozuma, bet šeit... Varbūt tas ir Smiļģis – sēž tur, augšā, un bišķi biksta. Kompleksu no Smiļģa man nav. Un, cik šī izrāde būs, tik domāšu par Smiļģa un pasaules attiecībām. Viņš jau luteklis vien bija. Miljons latu parāda vekseļos Ulmanis pēkšņi viņam paņēma nost, apmaksāja. Tas nozīmē, ka Smiļģis bija liels cilvēks. Kurš tagad to darīs?
Ir mums vispār tādi spīdekļi, kas uz to pretendētu?
Laiks ir cits. Tagad mums ir labs galvenais režisors. Viņam šajā amatā vajadzēja būt jau agrāk... Un tas ir labi, kā Valmierā nokārtots – Kroders tur ir kā gars. Strādāju Valmierā, un viņš parādās – mierīgi, kā tāds erceņģelis. Nu, Smiļģim tā nebija. Man tomēr liekas, ka viņš negribēja. Viņš negribēja tāds luteklis būt. Bet tie teksti ir burvīgi, viņš tik skaistas pasakas stāsta... Un tad pēkšņi iegāž: „no rīta redzēju – vai nu tas ir aiz noguruma, vai dzēruma”. Es ļoti personīgi par to runāju... Nu, jā – es vairs nedzeru.
Nu, šad tad drusciņ. Gandrīz četrus gadus nedzēru vispār. Domāju – cik varēšu izturēt. Tik varēju.
Vai esi domājis par sievietēm, kas stāv blakus māksliniekam, ģēnijam? Kādi ir viņu likteņi.
Tos cilvēkus jau pamaļ, jā. Tas prasa lielu uzupurēšanos. Es par Elīnu, savu bērnu māti, domāju – tie mākslinieciski izvirdumi jau man ir dažādi. Ne vienmēr esmu mierīgs.
Es protu kliegt... Neviens nevar iedomāties!
Un tu mājās kliedz?
Šad tad kliedzu.
Nebaidās. Es no viņiem baidos. Viss tā ir sācies – es nemācēju kliegt, nedzēru. Alkoholu nebiju pamēģinājis līdz vidusskolas beigām. 11. klasē sapratu, kas ir šņabis. Bet teātris iemāca – tur jau tā lieta. Tu pamosties no rīta, normālā garastāvoklī, un tev jāreducē melnais. Režisors teica – man nav nekādas daļas, ka tu neproti bļaut, ej mežā. Un es gāju. Un bļāvu. Pa divām nedēļām iemācījos. No skatuves dibenplāna man bija jārunā – lai dzird. Reizēm es bļauju. Es neesmu no tā pasargāts – tā varētu rakstīt.
Rutīna, kuru vēlos
Man nav nekādu paģiru. Lai cik sarežģīti arī tas būtu. Un man nebija eiforijas. Kad piedzima mans pirmais bērns, es viņu turēju uz rokām. Tas ir daudz nozīmīgāk par eiforiju.
Tu beidzot saskāries ar sadzīvi, ar ko tavi kolēģi ir cīnījušies kopš jaunības.
Gribu teikt vienu – šī rutīna ir tāda, un citāda nevar būt. Varbūt patiešām es biju pietiekami pieaudzis, lai to saprastu – ka tādu skaistu, piepildītu rutīnu es vēlos. Tā ir ikdienišķa, smaga, patīkama nasta.
Kādā brīdī saproti... Tu ej pa ceļu, asfalts beidzas... Vai gluži otrādi – sākas. Tu nogriezies pa labi, tur ir ceļš... Lai tiktu no Liepājas šosejas uz Ventspils, skatos, kāds tas ceļš ir... Tā ir normāla rutīna. Otra puse... Es nezinu, vai vajag runāt tik nopietnas lietas. Es par tām pat grāmatā nerunāju. Bet es zinu arī to otru pusi – kad nav šīs rutīnas.
Un cik viegls ir tas ceļš. Un – vai vispār viegls.
Tieši tā – cik viegls, pēdiņās, ir tas ceļš. Tā kā Dievs man ir piespēlējis tos abus vieglumus. Un man nav ne mazāko paģiru. Iespējams, man ies ļoti grūti, un iet grūti, es tikai nevienam neko nesaku. Bet nekādu paģiru. Varbūt kādam ir.
Man bija parāds. Tas nav vēl beidzies, bet esmu to nokārtojis – noliku vienā vietā, no kuras tagad pārskaita. 2007. gadā sapratu, ka esmu sakārtojis dzīvi tā, lai mani bērni un tie, kas man ir apkārt, var normāli dzīvot. Ar lielo parādu esmu ticis galā – gan materiālajā, gan emocionālajā ziņā.
Esi ticis?
Nē, nē, nē, nē, nē – es runāju par virspusējo... Ka man nav jāiet uz darbu, kad vairs nav spēka. Jo tad sākas – kad nav spēka, tu iedzer 200 gramu alkohola, noklājas rozā migliņa, un tu ej. Un vari izdarīt. Neteikšu, ka necieš kvalitāte. Man tas bija jādara. Un 2007. gadā tas beidzās. Brīdī, kad mans bērns sāka iet 1. klasē. Kad viņš piedzima, sapratu, ka līdz skolai jābūt gatavam placdarmam, lai materiālajā plāksnē nav nekādu problēmu. Tā arī bija. Un tajā brīdī es arī vairs nedzēru.
Tagad bišķiņ, šad tad... Tā nav kažoka apvilkšana otrādi, tā ir saprašana – ja tev ir silti, tad kažoku nemaz nevajag. Jā, mans fons ir ļoti sarežģīts, no tā es nekad netikšu vaļā. Es vairs nebraucu ar mašīnu. Psiholoģiski nevaru. Man saka – ko tu āksties. Ko āksties... Nevaru! Esmu mēģinājis, nevaru. Nu, mums sanāca nopietnāka saruna par grāmatu...
Jā, bet liktenis mani nav apdalījis, ne pa kam. Un tās lomas ir tik smukas... Smiļģis man tik ļoti patika. Dreģe gan teica, kas tas ir ārprāts, kā tā var... Bet tad pierada pie tā materiāla, daudz ko arī varēja pastāstīt. Es saku – bet, Dreģe, te taču ir autentisks teksts, ko runā mīļākā! Klasisks trijstūris. Man tā patika tas autentiskums. Tā aizrāva! Un režisors piekrita, ka uzvedums nebūs statisks. Koncertizpildījums būtu bijis perfekts, es runātu mierīgi, smokingā...
Jā, un es nejūtos nevienā brīdī apdalīts. Tās lietas pašas nāk klāt. Tu tikai brīnies – kāpēc. Un tad 2007. gadā tas notika, un es sapratu, ka man vajag pateikt kaut ko. Tad radās programma ar Gaita Lazdāna dziesmām – „Tiem, ko mīlēsim arvien”. Pauls ar Peteru noskatījās, un Peters teica – uz manu 70. dzimšanas dienu skaiti visu „Nakts pēc tautasdziesmas”. Tā tās lietas kārtojas. Arī Pauls labi novērtēja, Dailes teātra zāle bija pilna. Tā ir mana attieksme pret šo dimensiju, tas ir mans laiks. Es nevaru zūdīties. Kad runāju par nopietnām lietām, var likties, ka zūdos. Nē, nē! Tas ir mans liktenis.
Vai tev ir svarīgi, lai cilvēks, ejot ārā no zāles, tā klusām pie sevis smaida? Es domāju par gaišumu...
Jā, man tas ir vajadzīgs... Bet, redz, tu jau nestrādā, ja tas nedarbojas.
Es jūtu gan, jā. Un man to pasaka. Diezgan mulsinoši.
Sandra Landorfa, žurnāls „Patiesā Dzīve” / Foto: Gunārs Janaitis
