Viņš atmūķēja „Parex” seifu. Likumīgā kramplauža piedzīvojumi
Šis vīrs ir kramplauzis, kuru sauc talkā, kad jādabū vaļā bankas seifs, dzīvokļa vai auto durvis. Un Bailars to dara pilnīgi legāli — viņa bizness ir gan atslēgas, gan to atmūķēšana.
Kad pazaudēta atslēga un citas nav, parasti nekas cits neatliek kā zvanīt meistariem, kas spēj durvis dabūt vaļā, vēlams, ar iespējami mazākiem bojājumiem. Bailars apgalvo, ka var atvērt jebkuras durvis, jautājums tikai, cik ilgā laikā.
Divas dienas bankā apsargu uzraudzībā
Ilgākais laiks bijušas divas dienas. „Tas bija mehāniskais seifs bijušajā „Parex bankā”. Lai atvērtu, bija vajadzīgas divas atslēgas, katra pie cita cilvēka, un vienu priekšnieks bija pazaudējis, direktors bez sava palīga nevar atvērt. Strādājām divatā, tik ilgs laiks pagāja tāpēc, ka tā bija vācu ražojuma slēdzene ar mums nepazīstamu mehānismu,” žurnālam „Degpunktā” stāsta Bailars. Pirmais darbs ir iepazīt slēdzeni, pēc tam atliekot tikai strādāt. Seifā bija daudz naudas, meistarus visu laiku uzraudzīja bankas apsargi.
Spēks arī vajadzīgs — ja uz vietas neatvērt, jāved uz darbnīcu, un tad četri vīri, zobus sakoduši, stiepj seifu, kas sver 100—200 kilogramu. „Bija gadījums, kad vīrietim uzdāvināja tādu seifu un pateica, ka atslēga ir iekšā. Vedām uz darbnīcu, atvērām, bet atslēgas nebija,” pasmaida meistars. Seifu tomēr lūžņos nodot nevajadzēja, ielika jaunu slēdzeni — tas bijis labs, ugunsdrošs „naudas skapis”, vismaz 400 latu vērts.
Starp citu, filmās redzētais, kā kramplauži ar austiņām groza seifa mehāniskās atslēgas šifru un rūpīgi klausās, nav mīts. Bailara firmas meistars apstiprina, ka zinātājs ar stetoskopu spēj saklausīt īstos klikšķus. „Atvērt var visu, vajadzīga tikai informācija un laiks.”
Ja jāatver auto, Bailars vienmēr prasa uzrādīt dokumentus. Reiz vajadzējis atmūķēt jaunu folksvāgena elektronisko slēdzeni — durvis bija pilnībā bloķētas, neatvērt ne no ārpuses, ne iekšpuses. Pēc divu stundu veltīgas ķimerēšanās ap durvīm izlemts rīkoties citādi — pa šķirbiņu logā izdevies salonā iedabūt stiepli ar atslēgu, filigrāni to ielikt aizdedzē un tad iedarbināt gaisa spilvenu. Tas piepūšoties drusciņ atbīdījis durvis, pavisam mazliet, bet pietiekami, lai meistariem pavērtos plašāks darba lauks un varētu atvērt auto.
„Reiz ap vieniem naktī bija izsaukums — zvana vīrietis, nevarot no dzīvokļa tikt ārā. Pēc tam izrādījās, ka viņu ieslēgusi sieva. Juridiski viņas dzīvoklis, mums nav tiesību neko darīt, lai sauc policiju,” saka atslēdznieks.
Aiz durvīm sagaida spridzinātājs
Klientu vidū ir arī policija un tiesu izpildītāji, īpaši pēdējos gados, kad daudzus dzīvokļus atsavina parādniekiem. Vistraģiskākais gadījums atslēdznieku praksē piedzīvots 2005. gada aprīlī, kad vajadzēja tiesu izpildītājas uzdevumā atmūķēt durvis namā Avotu ielā 60. Bailars bija par mata tiesu no ļaunākā...
„Bija izsaukums, pats netiku, un aizbrauca kolēģis. Nekad nezini, kas gaida...” noteic Bailars. Izlikšanas dienā tiesu izpildītāja saņēma tālrunī draudu zvanu, ka, atverot durvis, var notikt nelaime. Viņa izsauca Valsts policiju, bet doma, ka sagatavots kas īpaši ļauns, nevienam prātā neienāca.
Mirklī, kad atslēdznieks vēra durvis, norībēja sprādziens. Mediķi centās viņu glābt, tomēr pēc četriem mēnešiem slimnīcā vīrieša dzīvība izdzisa. Cieta arī divi policisti, bet pats spridzinātājs smagi apdega un pēc četrām dienām nomira. Eksplozija piektā stāva dzīvoklī bija tik spēcīga, ka namam norāva daļu jumta un ārsienā izbruka pamatīgs robs, sprādziena vilnis izsita tuvējo ēku logus.
Šī bija viena no reizēm, kad atslēdzniekiem negribot jāiesaistās tuvinieku konfliktos. Mājokļa saimniece nomirusi, bet tajā palicis vīrietis, ar kuru viņa dzīvojusi kopā. Sievietei bija divi dēli, viens ar mātes draugu labi saticis, otrs ne, pēdējais tad arī nolēmis viņu no dzīvokļa iztiesāt. Otrs dēls uzņēmās aizstāvību — visiem līdzekļiem. Liktenīgajā dienā iztiesātais iemītnieks dzīvoklī nemaz nav bijis, visu „nokārtoja” viņam labvēlīgais brālis.
Bailars joprojām atceras šo traģēdiju un teic, ka pats vienmēr rīkojas apdomīgi — kad jūt, ka slēdzene ir „kapitulējusi”, paiet malā, pieaicina saimnieku vai policistus, lai klienti paši atver durvis.
Ja izsaukums ir naktī, Bailars noteikti atstāj mājās zīmīti ar zvanītāja adresi un tālruņa numuru. „Cilvēki ir dažādi. Vēl biju māceklis, kopā ar meistaru ieradāmies pie klienta, viņš devās uz dzīvokli, mani atstāja mašīnā,” atceras Bailars. Iespējams, meistaram nostrādāja sestā maņa, jo, kamēr viņš kāpa pa trepēm, uzradās autozagļi — spēkrats būtu nozagts, ja ne mašīnā atstātais māceklis, kurš tūdaļ arī piezvanīja savam skolotājam. Tas bija viltus izsaukums, acīmredzot ar mērķi nozagt auto — jaunu „Volkswagen Passat”.
Vismaz reizi gadā jāatver durvis pēc sirmgalvju tuvinieku lūguma — tēvs vai māte neatbild uz zvaniem, slimnīcās nav atrodami, tad atliek vērsties pie atslēdzniekiem. Parasti turpat dzīvoklī vecie ļaudis arī ir palikuši... „Diemžēl, bet jāpalīdz ir, tā ir mūsu profesija,” noteic Bailars.
Lētas durvis maksā dārgi
Ja gribat jaunas durvis, meistars iesaka īpašu uzmanību pievērst slēdzenēm — ne visas firmas kopā ar durvīm piedāvā arī labas atslēgas. „Kārtīgas durvis ar pienācīgām slēdzenēm mazāk par 200 latu nemaksā,” uzsver Bailars.
„Laba slēdzene sākas no 60 latiem plus vēl durvju izgatavošana, atvešana, uzstādīšana. Bet mums tagad masveidā tirgo ķīniešu durvis, kuras var ar konservu nazi atvērt,” meistars brīdina no aizraušanās ar taupību — pārāk dārgi tā var maksāt. Tas pats sakāms par lētajām ķīniešu slēdzenēm.
„Valdlaučos lēto durvju dēļ vienu dzīvokli divreiz apzaga, beigās izsauca mūs, lai liekam nopietnas atslēgas,” piebilst Bailars. Starp citu, parastās serdeņu slēdzenes tagad var sargāt ar īpašām bruņumetāla uzlikām — esot tik izturīgas, ka nevarot izurbt. „Maksā 25 līdz 30 latu, bet ir to vērts. Var tikai ar fleksi nozāģēt, bet zaglis jau negrib lielu troksni kāpņu telpā taisīt,” pamāca meistars.
Māris Puķīti/Foto: Rojs Maizītis, LETA
