Ārstu tūļības dēļ Umurgas mežā noasiņo talantīgs sportists

Kasjauns.lv jau rakstīja, ka 1. decembrī Limbažu novada Umurgas pagastā mežā gāja bojā latviešu autosportists un folkreisa braucējs Sandis Melngāršs (1983-2011).

Tuvinieki ir pārliecināti, ka puisis būtu izdzīvojis, ja vien uz notikuma vietu atbraukušie mediķi būtu bijuši profesionāli un darījuši visu, lai glābtu viņa dzīvību.

Ne Sandis Melngāršs, ne pārējie puiši meža darbos nebija iesācēji, raksta žurnāls „Vakara Ziņas”. Sandis, būdams mežistrādes firmas īpašnieks un darba devējs, bieži ņēmis rokā zāģi un gājis savējiem palīgā. Arī liktenīgajā 1. decembra dienā viņš pievienojies brigādei, jo gribējis pabeigt jaunaudzes tīrīšanu Umurgas pagastā. Ievēroti visi darba drošības noteikumi – kājās bijuši speciāli zābaki, mugurā speciālas bikses un jakas, galvā ķiveres, bet uz ausīm austiņas. Iespējams, tieši austiņu dēļ Sandis nedzirdēja, ka pavisam tuvu aiz muguras strādā kolēģis. Puiši strādājuši ar trimeriem – uz pleciem bija uzvilkta veste, kurā iekārts trimeris, kuram galā ir zāģēšanas ripas. Sandis strādājot atkāpies atpakaļ un, kolēģis viņam iezāģējis kājā — ceļgala aizmugurē. Tā liktenīgo nelaimes gadījumu apraksta žurnāls „Vakara Ziņas”.

Nelaimes vietā vispirms ieradās feldšeri no Limbažu slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības posteņa, vēlāk tika pieaicināti papildspēki no Valmieras, kas puisi veda uz Vidzemes slimnīcu, taču pa ceļam viņš nomira. Tuvinieki ir pārliecināti, ka mediķi no Limbažiem strādāja neprofesionāli.

„Es gribu savākt pietiekami materiālu un vērsties ar prasību pret feldšeri prokuratūrā,” „Vakara Ziņām” teica Sanda tēvs - Beverīnas novada pašvaldības policijas priekšnieks Aleksandrs Melngāršs.

„Es trimerēju tālākajā stūrī, kad pie manis pieskrēja viens kolēģis un uzbļāva, lai ātri skrienu palīgā. Ieraudzīju, ka zemē viens guļ un asiņo. Viens puisis jau skrēja no mašīnas ar aptieciņu. Mēģināju nosaitēt to vietu,” stāsta Jānis, kurš liktenīgajā dienā strādāja Umurgas mežā. Tobrīd jau bija izsaukta neatliekamā medicīniskā palīdzība, taču puiši vēlreiz zvanījuši uz 112, lūdzot padomu, kā rīkoties līdz mediķu atbraukšanai.

Diemžēl uz mediķiem liktās cerības izrādījušās veltas. „Atbrauca brigāde – šoferis un divas branga auguma sievietes. Kādu laiku viņi visi pie mašīnas runājās, tad lēni atnāca tos apmēram 700 metrus līdz Sandim. Viena no sievietēm papliķēja viņam pa vaigu, viņš īsti nereaģēja. Tad viņa sūtīja šoferi uz mašīnu pēc somas, izrādījās, ka somā nav šķidrumu, sūtīja pakaļ tiem. Tad viņa pielika sistēmu, mēs vēl turējām tās paciņas,” stāsta Jānis.

„Šokējoši, ka mediķes ne tikai nepieskārās Sanda kājai, viņas pat īsti neapskatīja to, tikai pajautāja, cik stingri esam aptinuši. Teicu, ka nezinu, kā varēju, tā uztinu.” Tad feldšere ķērusies pie telefona un sākusi zvanīties – viņa konsultējusies, kā šajā situācijā rīkoties, pēc tam paziņojusi, ka jāgaida mediķu brigāde no Valmieras, kas ieradusies pēc vairāk nekā pusstundas.

Jānis atceras, ka vienā brīdī feldšeres mēģinājušas ieslēgt kādu aparātu, spaidījušas dažādas pogas, taču tas nekādi nav sācis darboties. „Tikai vēlāk, kad atbrauca Valmieras ārsti, viņi parādīja, kas vēl bija jānospiež, lai aparāts ieslēgtos.” Tāpat puišus izbrīnījis fakts, ka Sandis nav iecelts ātrās palīdzības mašīnā, bet atstāts guļam uz aukstās zemes, raksta „Vakara Ziņas”.

„Kad prasījām, vai nevajag viņu pārvietot, vai viņš nenosals, feldšere pateica: „Viņam smadzenes jau ir mirušas.” Tāpat Sanda kolēģi nesaprot, kāpēc bija jāgaida no 45 kilometrus attālās Valmieras nelaimes vietā ierodamies mediķu brigāde, ja vien pāris kilometru attālumā ir Limbažu slimnīca, un tikpat labi Sandi varēja vest pretī valmieriešiem un nodot viņu to mediķu rokās agrāk.

„Esmu pārliecināts, ka no mediķu puses tā ir palīdzības nesniegšana, jo viņi nedarīja neko, lai apturētu asiņošanu un glābtu Sandi no nāves. Pat morgā, kad atbraucām pie dēla, viņš arvien gulēja ar zābakiem kājās un bikses nebija saplēstas, kā to parasti dara, lai tiktu pie brūces,” saka mirušā puiša tēvs Aleksandrs Melngāršs, kurš policijā strādā jau 38 gadus.

Viņš norāda uz mediķu brigādes neizdarību, to salīdzinot ar savu pieredzi: „Cik nav bijis gadījumu, kad cilvēkam avārijā vispār bija norauta kāja, mēs bieži ieradāmies pirms ātrajiem un, kamēr gaidījām, paši likām žņaugu. Pēc diviem mēnešiem cietušais uz kruķiem nāca pretī pa pilsētu un teica paldies, ka izglābām. Bet te... Ko tāda feldšere brauca, ja nezina, ko darīt?! Man teica, ka ar to feldšeri tagad strādājot psihologi, bet kas strādā ar mums,” vecāku sāpes un asaras nerims nekad.

Limbažu slimnīcas neatliekamās medicīniskās palīdzības birojā „Vakara Ziņām” tuvākus komentārus par negadījuma apstākļiem un mediķu rīcību sniegt nevarēja, norādot, ka feldšere, kura Sandim sniedza pirmo palīdzību, darbavietā tiek raksturota kā pieredzējusi – ar stāžu un profesionāla sava darba veicēja.

„Viņš bija kaislīgs mednieks, autosportists,” rādot fotogrāfijas, kur Sandis redzams autokrosa trasēs, stāsta puiša tētis, nespējot valdīt asaras. Mamma Jausma teic, ka pirms dažiem gadiem Sandis bija Eiropas čempions svarcelšanā savā svara kategorijā: „Svarcelšanā uz uzvaru viņš gāja mērķtiecīgi, guva lielus panākumus gada laikā. Pats par savu naudu aizbrauca uz Eiropas čempionātu Slovākijā, piedalījās arī pasaules čempionātā un izcīnīja piekto vietu.” Mamma stāsta, ka dēlam bijis daudz plānu sportā, darbā un dzīvē. „Viņš tā steidzās, tik daudz gribēja izdarīt...”

Sandis Melngāršs autokrosā debitēja 2001. gadā, sekojot brāļa Andra pēdās. Lielākie panākumi gūti 2008. gadā, kad sasniegta Latvijas čempionāta piektā vieta 1600 klasē. Lai gan Sanda starti bija fragmentāri, viņš allaž ar interesi sekoja līdzi notikumiem krosā, steidzās palīgā savējiem – brālim un draugiem, kuri stājās uz starta. Savu pēdējo autokrosa sacensību Sandis aizvadīja šogad, maijā startējot savā māju trasē Valmierā, Zilākalna autotrasē.