Portāls ielādēsies pēc 15 sekundēm
Uz Jauns.lv

Aktieris Artuss Kaimiņš beidzot grib kļūt pieaudzis 35

Kultūra
2011. gada 25. decembrī 08:38 2011. gada 25. decembrī 08:38
Uz interviju aktieris Artuss Kaimiņš ierodas ar zilu aci. Esot izgājis no bāra uzpīpēt kopā ar meiteni, un asprātīga vārdu apmaiņa ar kādu kompāniju pāraugusi agresijā.

Artuss Kaimiņš Rīgā bieži redzams pastaigājamies ar savu uzticamo draugu - suni Borhesu.

Nezin, vai kaušļi bija tādi paši treniņbiksēs tērpti puiši kā Artusa tēlotais Andžs režisora Jura Poškus jaunajā filmā „Kolka Cool”? Par Artusa filmēšanās pieredzi, nabassaiti ar dzimto vietu un nākotnes plāniem – šajā sarunā.

Mēs esam satikušies Jura Poškus ilgi gaidītās filmas “Kolka Cool” dēļ. Pastāsti – par ko ir filma?

Es sev esmu noformulējis to tā – ja vietu, kur tu piedzimsti, nosaucam par autobusu, kurš tevi kādā brīdī izlaiž ārā, nebūtu prātīgi visu laiku ķert to autobusu, lai atkal viņā varētu ielēkt.  Autobuss ir aizgājis. Bet mūsu varoņi filmā ir iesprūduši savā autobusā, nabassaite viņus velk atpakaļ, un tas nav pareizi. Mans varonis ir 25, nu, varbūt 27 gadus vecs džeks, kurš mēģina nokārtot savu dzīvi. Viņš ir atradis draudzeni, ar kuru gribētu būt kopā – tā viņš domā. Visi ir viņus pieņēmuši kā pāri – ko tad tur vairs liegsies. Un viņš mēģina nokārtot savu dzīvi, bet autobusā savu dzīvi nokārtot nevar. Manam varonim beigās ir klikšķis, ka tā vairs nevar dzīvot. Viņš izņemas, izbļaustās, izkaujas un saprot, ka tā ir cīņa ar vējdzirnavām, ka tur nekas nemainīsies.

Filmu mēs filmējām divas vasaras. Tas bija ļoti nopietns darbs. Tas nebija tā – „nu padari šitā, tagad tā, vovovo, nu ir smieklīgi”. Mēs skrupulozi pētījām vidi, kur filmējām, tas bija Kurzemē. Gandrīz visiem galvenajiem varoņiem bija prototipi. Mans prototips no tā autobusa tā arī neizkāpa. Mans varonis, kā es viņu pārtaisīju, izkāpa, bet viņš palika turpat.

Tu filmējies arī Jura Poškus iepriekšējā filmā „Monotonija”. Kas atšķirīgs tajā, kā strādājāt toreiz un tagad?

„Monotonijā” bija noslīpēta improvizācija. Mums bija doti rāmji, no kuriem nedrīkstam iziet ārā. Un tad vairākas reizes filmē un skaties, vai tas līmējas kopā ar iepriekšējo gabaliņu. Šeit savukārt bija stingrs scenārijs, kurā mēs, visi aktieri, devām savu pienesumu.

Vai darba gaitā, iepazīstot prototipus, scenārijs pārveidojās?

Nē, bija jau skaidrs, par ko tur ir. Mazā brāļa teritorijā parādās lielais brālis, kas nu tagad būs? Bet tagad es stāstu tikai par savu līniju.

Sanāk, ka vide un dzīve apliecināja sākotnējo ideju?

Tas jājautā Poškum – tas ir viņa lauciņš, mans lauciņš bija uztaisīt tēlu.

Tad runāsim par tavu lauciņu – kāda tavā dzīvē ir pieredze, kurā smēlies, veidojot tēlu?

Es sāku ar džekiem treniņkostīmos. Pa rajoniem pastaigāju apkārt. Es pats no Teikas nāku, un man pazīstami Mežciema puikas, Juglas puikas. Ar viņiem pavadot kādu laiku kopā, iegūsti diezgan daudz informācijas. Tā kā pilsētā Rīga ir savādāki puikas nekā tādā Kurzemes pilsētā, tad es sakrāmēju savu mugursomu, uzvilku treniņkostīmu ar divām svītrām un, piemēram, devos Jāņus svinēt uz Ogres brīvdabas estrādi. Lai izpētītu viņus, runātu ar viņiem vienā valodā, iedzertu ar viņiem vienu dzērienu – kaut kādu stipro alu. Tas viņiem ir iecienīts. Un treniņbikses ar vienu, divām, trim svītrām. Un apavi ļoti svarīgi.

Kolkā mēs dzīvojām ar viņiem kopā, ēdām ar viņiem kopā, dzērām ar viņiem kopā, peldējāmies ar viņiem kopā, butes ēdām ar viņiem kopā... Tas bija ļoti vērtīgi, jo daudzas lietas sapratu, kas, ko, kā un kāpēc. Mēs nevaram te pilsētā dzīvot kā mazā akvārijā un domāt – laukos visi muļķi, neko nesaprot.

Un kā tagad – vai draudzība saglabājas?

Tagad pāris puikas no Kolkas jau dzīvo Rīgā. Viņi ir sapratuši, ka no tā autobusa vajag kāpt ārā.

Vai tiešām vienīgais veids, kā „izkāpt no autobusa”, ir atbraukt uz Rīgu, uz pilsētu? Sanāk bēdīgs secinājums, ka ,dzīvojot uz vietas, mazpilsētā, tu neko nevari mainīt.

Vai tad es to izdomāju? Tā ir mūsu jau sen zināmā demogrāfiskā situācija. Meiteņu tur vispār nav, tikai džeki. Meitenes ir prom. Vai nu mācās, vai ārzemēs. Kaut gan tas ir tas rajons, kur matriarhāts valda.

To var just arī filmā. Tur ir spēcīgas mātes.

Protams, tādēļ, ka tā tas arī ir. Nav nekas no pirksta izzīsts. Ja nebūtu tās sievietes, džeku nebūtu. Viņu mātes un sievas ir siena, kas viņus tur.

Skatoties kopumā uz tēliem, ko esi atveidojis ne tikai šajā filmā, bet arī iepriekš, man ir sajūta, ka tu visu laiku spēlē trakulīgus, mazliet huligāniskus jaunus cilvēkus. Kā tev pašam liekas, vai tev jau nav uzlikuši tādu tipāžu – re, šis mums ir trakais huligāns.

Mēs beidzām filmēt pirms gada, un šis jautājums man pašam uzpeldēja. Tad atbrauca Kirils Serebreņņikovs un iedeva man lomu „Mirušajās dvēselēs”. Nozdrevs ir loma-visums, kur tu vari būt pilnīgi viss. Tu vari interpretēt to, kā gribi, galvenais, lai sirdī uguns. Sirdī uguns manā aktiera karjerā visu laiku saglabājas, tā tas ir. Man ir enerģija, mentalitāte tāda. Tā nav hiperaktivitāte, es domāju, ka tās ir asinis, man tāds sajaukums ir, tādēļ. Un tad Mihails Gruzdovs iedeva man lomu „Arī gudrinieks pārskatās”, kur es nu galīgi neesmu bandīts.

Šķiet, tā tev tāda pirmā nopietnā loma. Puika grib kļūt pieaudzis?

Ir tā, kā izrādē viņš saka: „Es negribu būt jauns un patīkams cilvēks, es gribu būt jauns un patīkams vī-rie-tis” (uzsver – S.G.), tā viņš saka. Man dzīvē vienmēr visas lomas netīšām savijas ar dzīves notikumiem. Nepārtraukti. Es domāju, kas būs nākamais gabals, un man pat nevajag zināt, kā tas saucas, kas tas būs, atliek tikai paskatīties apkārt, kas notiek. „Kolka Cool” bija pirms diviem gadiem, tas viss jau ir bijis. Man liekas, tur ir labi aktierdarbi, lieliskas epizodes. Tādi mazie brīnumiņi, kas nemaz tik viegli nav. Tos tu nevari izgudrot, tiem jāpiedzimst pašiem. Tur ir vienkāršs puika, kurš uztraucas par savu vietu zem saules, kurš nesaprot, ko vajag darīt. Un neviens viņam nepalīdz. Viņam ir mamma, kura visu laiku savā nodabā darbojas, viņam ir draudzene, kura visu laiku sarežģīti klusē. Viņš nesaprot, kas notiek. Runāšana tur nav modē. Vai nu dzer, vai dod pa galvu. Neies jau iztaisīties.

Esi filmējies Krievijā, bet esi mēģinājis iet arī uz otru pusi, dzīvojis Losandželosā. Brauci izmēģināt laimi?

Nē.

Kādēļ tad?

Man nomira tētis, kad man bija 23 gadi, un man bija iespēja aizbraukt uz Ameriku, ko es izmantoju. Sakravāju koferi un aizbraucu projām. Izkāpu no sava autobusa. Nodzīvoju Ņujorkā pusgadu, tad aizbraucu uz Losandželosu, vēl pusgadiņu. Es strādāju tikai un vienīgi profesijā. Biju ekstra aktieris (statists – S.G.), kurš pelna 80 dolārus dienā, tas nav daudz, bet sevi pabaro. Tā es dzīvoju un sapratu, ka neesmu īsti priecīgs, jo es joprojām biju ar to savu koferi, viens kā pirksts... Un bija tās ilgas, tā nabassaite ar „autobusu”, ar mājām. Es piezvanīju Poškum, saku, čau, kas notiek, un viņš priecīgs – vai, čau, kur tu esi? – Kur es esmu, Losandželosā. – Brauc mājās. – Jo? – Mēs „Monotoniju” sākam filmēt. – Kad? – Parīt. – Labi, čau! Tā arī es atbraucu, tā mēs sākām „Monotoniju” filmēt. Mēģināju gadu izstāstīt ļoti īsi.

Interesants stāsts, jo ne jau kurš katrs var sakrāmēt koferi, vienā dienā aizbraukt un tāpat atkal sakrāmēt koferi un vienā dienā atgriezties.

Tas nebija vienā dienā, divas nedēļas krāmēju.

Tas tik un tā ir pietiekami īss laiks, cits visu mūžu ņemas un tā arī nekur neaizbrauc.

Man vajadzēja aizbraukt, citādi es sēdētu tagad šeit ar tevi un domātu – a kā būtu, ja būtu? Bet man šis „kā būtu, ja būtu” nav. Es zinu, kā tur ir. Zinu, ko no tā gaidīt, un tas iedod miera sajūtu. Un tad nāca Krievija, tas gan iedod nemieru! Uzreiz ir tā – oho, kas tur notiek, ir interesanti. Man tagad ir viens filmas projekts nākotnē Maskavā, tad mēs vēl braucam uz Maskavu atklāt „Zelta masku” ar „Skalbi un valdi”, Regnāra Vaivara un Mārča Lāča izrādi. Un par to ir baigais lepnums. „Zelta maska” ir A klases festivāls, tā ir lieta! Un tad mums vēl Kirils Serebreņņikovs brauc, iestudēs „Voiceku” šeit Nacionālajā teātrī, janvārī jau sākas mēģinājumi. Tā ka darba pilnas rokas.

Tu pats arī esi uzfilmējis vienu īsfilmu, „Kabu:s”, kā režisors. Vai tas bija tikai tāds eksperiments vai arī varam kādreiz vēl kaut ko no tevis sagaidīt?

Nē, noteikti nebija eksperiments. Es biju īstajā vietā un laikā, tāpēc pieķēros šim darbam. Bija operatoru kurss, kuram vajadzēja filmēt, un nebija režisoru. Un es sapratu, cik grūti ir tādas lietas darīt, ja tev nav divas labās rokas un vēl divas kreisās. Vienlaikus režisēt, spēlēt, scenārijs, bet vēl jau vajag arī pabarot aktierus un sazvanīt, un izdomāt, un pastāstīt...Varētu ar tām pirmajām trīs tikt galā, bet tikt ar visu galā... Mums budžets bija, manuprāt, kādi 1000 lati, un mēs par 1000 latiem uzfilmējām 23 minūšu garu filmu, kas tika nominēta ar „Rīgas sargiem” vienā kategorijā – Labākā māksla. (Nacionālā kinobalva „Lielais Kristaps” – S.G.) Zinu, „Rīgas sargiem” budžets bija divi miljoni, un viņi tomēr uzvarēja. (Smejas.) Varat gan gaidīt vēl filmas. Mēs tieši ar Juri (Pīlēnu, filmas „Kabu:s” operatoru – S.G.) satikāmies un nospriedām, ka tagad esam atkal nobrieduši kaut ko darīt, jo ir ko teikt.

Sanita Grīna / Foto: Rojs Maizītis, publicitātes


Citi šobrīd lasa

Profesija, kurā cilvēku nāve nav retums: atklāta intervija ar Liepājas NMPD brigādes ārstu Alekseju 16
Nosaukti ēdieni, kuri rada vislielāko atkarību 8
Daudz basketbola un daudz sieviešu: leģendārajam Kasparam Kambalam aprit 40
Skatīt visus komentārus

Ищут человека, готового на год отказаться от смартфона за 100 000 долларов

Голая правда: абсолютно обнаженная Виталина Цымбалюк-Романовская появилась в эфире шоу Малахова 1