"Mežpils vienas dienas restorāns" Ērgļu stacijā: mežs, kas izkusa mutē

Meža piedzīvojums tiem, kas brauca no Rīgas puses, sākās vēl labu gabalu pirms Ērgļu stacijas, kur Mārtiņš Sirmais, Māris Olte, Artūrs Taškāns, Ārčijs Trinkūns, Valters Zirdziņš un Kaspars Jansons uzņēma pusdienotājus, pasākumam izvirzot lielu un cēlu mērķi – katram iedot laimi.

Autoceļš Rīga-Ērgļi sākumā ir bedrains un nelīdzens, tālāk, nu jau meža vidū, asfalts pazūd pavisam, taču vēlāk atkal uzrodas un - ļoti netipiski Latvijai – līkumu līkumiem ved uz norises vietu. Ved joprojām gar mežu, kas pilsētniekiem atgādina, ka vajadzētu beidzot kādā sestdienā pasēņot, paogot un vispār pasēdēt sūnās, lai pamielotu acis ar visapkārt ziedošajiem viršiem.

“Laiciņš šodien kā no kataloga,” spriež pasākuma dēļ atdzimušās Ērgļu stacijas “priekšnieks” Māris Olte. Viņš, kā īstenam saimniekam pienākas, “uzsit klaču” ar teju ar visiem pusdienotājiem, kuri lēnām un nesteidzīgi sarodas notikuma vietā, tāpēc no pirmās minūtes ir skaidrs, ka mielošanās noritēs čomiskā un nepiespiestā atmosfērā.

“Mežs aizņem pusi no Latvijas teritorijas, bet mēs tomēr līdz galam nemākam to izmantot,” sanākušos uzrunā pavārs Mārtiņš Sirmais. Bioloģiskās pārtikas modes laikmetā viņš arī atgādina, cik ļoti mums ir paveicies – visekoloģiskākais taču nāk no meža, un mums tas nav nedz īpaši jākultivē, nedz jāaudzē, bet jāsaudzē gan. Un, protams, jāiemācās pareizi likt lietā.

Pēc iesildīšanās ar “Mežpils” alu un uzkodām viesiem ierāda galdiņus, lai beidzot varētu sākt darīt to, kāpēc tur ieradāmies – kopīgi brist pa pavāru uzburtu mežu. Apskatot ēdienkarti, uzreiz ir skaidrs, ka intriga saglabāsies līdz pašām beigām, jo ēdienu nosaukumi izsaka maz. Pārsteigums sākas jau pirmajā pieturvietā, jo Artūrs Taškāns sanākušos nolemj vest mazliet tālāk – uz Āzijas tropiem.

Katru ēdienu ievada šefpavāra stāsts, tāpēc Artūrs pastāsta, ka kaut kur džungļos Āzijā aug vaniļa un ingvera brālis galangals, bet Austrālijā pirkstiņlaims. Kādā necilā ceļmalas ēstuvē no šiem eksotiskajiem meža iemītniekiem lielā katlā tiek radīta zupa, kas papildināta ar svaigām sēnēm, dārzeņiem un medījuma gaļu. Zupa jābauda ar dakšu, bet buljonu drīkstam strēbt pa taisno no bļodiņām. Pēc desmit Āzijā pavadītiem mēnešiem ar biedru nospriežam, ka šādu zupu patiesi varētu atrast kādā Malaizijas ceļmalas ģimenes restorāniņā. Vienīgais, kas nodod – pārāk svaiga un pārāk labi pagatavota medījuma gaļa. Tas Āzijā, visticamāk, tropiskā klimata dēļ diemžēl ir retums.

Ejam tālāk, kur satiekam Ārčija Trinkūna mežacūku. Tā, izdaiļota ar aroniju, pīlādžu, mārrutku džemiem, krēmiem un putojumiem, kļuvusi pavisam maiga un rāma. Mārtiņš Sirmais tikmēr izpļāpājas, ka starp mums ir arī kāds veģetārietis, tāpēc spriežam, ka mežacūka nudien viņu varētu nobiedēt, taču ātri saprotam, ka restorāna darbinieki tam ir gatavi, jo redzam, cik veikli tiek atrisināts mūsu blakussēdētājas lūgums viņas porcijā neiekļaut produktus, kas satur glutēnu.

Kad mežacūka ir pieveikta, esam tikuši pie nelielas atelpas – mums pasniedz dzirkstošu un vēsu bazilika-skābeņu dzērienu, ko ar galdiņa biedriem nolemjam dēvēt par latviešu šampanieti.

Pēc šampanieša pauzes esam atguvuši spēkus turpināt brist. Dūmojot uz galdiņiem novietotiem viršiem, mēs satiekam Kaspara Jansona briedi. Pēc pirmā uzmanīgā kumosa ir skaidrs, ka šis briedis ir viens no skaistākajiem, kāds šajā dzīvē sastaps. Briedis ir virtuozi un meistarīgi apkrāmēts ar dažādas krāsas kāpostiem, baraviku krēmu, kartupeļu-gaileņu-lēcu kārtojumu un sūnu zaļām drumstalām. Brīžiem kļūst pavisam grūti apslāpēt visus tos apbrīnas un labsajūtas pilnos “mmmmmmmmm”. Briedis kļūst par mūsu iecienītāko pieturvietu šīsdienas pastaigā.

Nākamie ar savu stāstu uzstājas Mārtiņš Sirmais un Māris Olte. Kad šķita, ka pēc Kaspara brieža mūs pārsteigt būs grūti, tiekam pie tukšiem šķīvjiem. “Labas lietas zemē nemētājas, tās jāprot atrast,” mums paskaidro Olte un Sirmais, mudinot būt pacietīgiem un meklēt. Mums gan ir paveicies, jo šodien tas ļoti prasmīgi ir izdarīts mūsu vietā, taču apņemamies turpmāk būt centīgāki un vērīgāki.

Brienam tālāk un pietuvojamies Valtera Zirdziņa saldajam mežam – siera kūkai. Viņa mežā aug lazdas, mellenes un kakao. Jau šeit savu apņemšanos būt centīgākiem varam likt lietā, jo siera kūkas sastāvdaļas nav vis salipinātas kopā, bet gan prasmīgi izkārtotas pa šķīvjiem. Saldenajam siera krēmam ziežam virsū vēsu sorbertu, pamērcējam melleņu putās, pārkaisām pāri lazdu drumstalas un klāt piekožam no sviesta un kakao pagatavotu šokolādi. Šķiet, šis mežs īpaši izpelnās sieviešu atzinību. Skaistās krāsās, maigs un, pats galvenais, ne pārmērīgi salds. Šķebinošs saldums Latvijas mežam nudien nepiestāvētu!

Visu pārgājiena laiku tie, kas šodien nestūrēs, veldzējās ar vēsiem “Mežpils” aliņiem un “Somersby” sidriņiem, tāpēc noslēgumā tiekam pie kafijas, kas palīdz atžirgt un izbrist no meža daudz maz normāliem. Atpakaļceļš uz Rīgu atkal ved cauri ainaviskajai un grambainajai Rīga-Ērgļi šosejai. Braucam un spriežam, ka šādā mežā mēs noteikti gribam atgriezties, turklāt saaicināt pa pasauli izkaisītos draugus, lai lepni parādītu, cik bagāts, tekstūru, krāsu, formu un garšu piesātināts ir mūsu mežs.

Noslēgumā Mārtiņš Sirmais vēl apsola, ka šodiena bija tikai fināls vasaras “Mežpils vienas dienas restorānu” ciklam. Tas nozīmē, ka puiši vēl dalīsies ar laimi katrā, kas piecelsies un atnāks tai pakaļ.