Ja nebūtu krievu, latvieši Jauno gadu svinētu daudz klusāk
Latvijā, Lietuvā un Igaunijā Jaunā gada svinības nebūtu tik masveidīgas un skaļas, ja to atzīmētu tikai baltieši vieni paši, bez slāvu piedalīšanās. Tieši krievi un padomju laika mantojums mums lika jautroties Jaungada naktī.
Krievijas ziņu aģentūra „Regnum” analizējusi Jaunā gada svinību norisi visās trijās Baltijas valstīs un secinājusi, ka tā atzīmēšanas vērienīgums ir atkarīgs no krievu iedzīvotāju skaita, jo Latvijā, Lietuvā un Igaunijā vietējie pārsvarā svin Ziemassvētkus, bet Jaungadu viņi galvenokārt atzīmē tikai „ķeksīša dēļ” vai savu kaimiņu – krievu pamudināti. Baltijā Jaunā gada svinības savā ziņā ir padomju laika relikts. Ja šeit nedzīvotu liela krievu kopiena un Jaungada svinību laikā Baltijas valstis neapmeklētu tūkstošiem slāvu tūristu, daudzi latvieši, lietuvieši un igauņi nakti no 31. decembra uz 1. janvāri vienkārši nogulētu..
Lietuvieši Jauno gadu „pa īstam” atzīmēja tikai padomju laikā
Lietuvā plašas, vispārnacionālas Jaunā gada svinības notika vien padomju okupācijas laikā – no 1950. līdz 1990. gadam. Gan pirmskara gados, gan pēc neatkarības atgūšanas nakts no 31. decembra uz 1. janvāri tiek uzskatīta vienkārši par pāreju no viena datuma un otru, raksta „Regnum”.
Galvenie ziemas svētki Lietuvā vienmēr bijuši saulgrieži un Kristus dzimšanas svētki. Pēc 2. pasaules kara Lietuvā ideoloģisku apsvērumu dēļ, lai mazinātu baznīcas ietekmi, par galvenajiem ziemas svētkiem tika pasludināts Jaunais gads. Pēc neatkarības atgūšanas Lietuvas prezidents apsveikumu saka Ziemassvētkos, bet eglītes tirgos pēc 23. decembra pērkot tikai ateisti. Jaungada diena pārvērtusies par parastu atpūtas dienu, lai varētu atgūt spēkus pēc vērienīgās Ziemassvētku atzīmēšanas.
Tomēr sadzīvē vecā gada pavadīšana un jaunā gada sagaidīšanai ir maģiska pieskaņa – cilvēki tai gatavojas rūpīgi, nesēž mājās, iet uz restorāniem, dzer šampanieti un viens otru apsveic.
Par Ziemassvētku un Jaunā gada sagaidīšanas atšķirībām liecina arī lietuviešu svētku galds. Ja Ziemassvētkos uz tā pārsvarā ir nacionālas virtuves ēdieni, kuri nav izsmalcināti, bet ir sātīgi, tad uz Jaunajā gadā svētku cienasts ir daudz izsmalcinātāks, jo tad našķojas ar delikatesēm. Tirgotāji uzsver, ka dārgu un ekskluzīvu produktu (ikri, jūras veltes, eksotiski augļi, dārgs alkohols) noiets palielinās pēc Ziemassvētkiem, kad iedzīvotāji gatavojas Jaunajam gadam. Lietuvieši šai dienā svin nevis nacionālus, ģimenes svētkus, bet gan dzer un ballējas uz nebēdu, parasti taupīgie lietuvieši šiem svētkiem naudu nežēlo.
Lietuvā sagaidīt Jauno gadu ierodas arī daudz baltkrievu un krievu tūristi. Liela daļa no viņiem iecienījuši Lietuvas kūrortpilsētu Druskininkus, kur gadu mijā uzturas vienu, divas nedēļas, kuru laikā iztērē 1500 – 2000 latus. Lietuvieši teic. ka Jaunā gada svinību laikā Druskininki pārvēršas par mazo Krieviju. Tāpat kā Latvijā arī Lietuvā krievi uguņošanu iesāk līdz ar Kremļa kurantu skaņām – divas stundas agrāk, nekā Jaunais gads iesākas Viļņā.
Jaungada sagaidīšana un salūts pie Brīvības pieminekļa
Latvieši krieviem „uzdāvinājuši” Adventa vainagu
Gan Ziemassvētkus, gan Jauno gadu Latvijā svin dažādi un tas ir atkarīgs no tā, kas ir svinētāji – latvieši vai krievu kopiena.
Latvieši Ziemassvētkus svin arī pēc pirmskristīgām tradīcijām, uzsverot ziemas saulgriežu nozīmi, raksta „Regnum”. Krievijas ziņu aģentūra uzsver, ka šogad to veicinājis arī Latvijas prezidents Andris Bērziņš, atsakoties svētku uzrunu teikt dažas minūtes pirms Jaunā gada iestāšanās, bet gan Ziemassvētku vakarā.
Galvenais svētku galda cienasts latviešiem ir pelēkie zirņi ar speķi, pīrāgi, štovēti kāposti, bet to nu ir izmainījis padomju laiks, kas latviešus uz svētku galda iemācījis likt arī siļķi kažokā un mandarīnus. Tagad modē esot nākuši arī amerikāņu filmās nošpikotie tītara un zoss cepeši.
Arī krievi no latviešiem ir nošpikojuši vienu būtisku svētku tradīciju – izkārt Adventa vainagus un dedzināt sveces.
Savukārt krievu pareizticīgā baznīcā jau kopš 1920. gada ar toreizējā Maskavas patriarha Tihona svētību ir piemērojusies latviešu ticīgajiem tai ziņā, ka pareizticīgās baznīcas latviešu draudzēs Ziemassvētku vakara dievkalpojumi notiek nevis pēc senslāvu tradīcijas 7. janvārī, bet gan 24. decembra vakaros un tajos tiek dziedāta pareizticīgo tradīcijai visnotaļ svešā dziesma „Klusa nakts, svēta nakts”. Arī šogad Rīgas metropolīts Aleksandrs un Daugavpils bīskaps Aleksandrs kopā ar latviešu pareizticīgajiem Ziemassvētkus svētīja 24. decembra vakarā.
Tāpat kā Lietuvā un Igaunijā, arī Latvijā bija divas Jaunā gada uguņošanas un sagaidīšanas – pēc Maskavas un pēc Rīgas laika.
Daudzi igauņi Jaungada naktī guļ
Jaunā gada atšķirības Igaunijā jau var nojaust pēc svētku apsveikuma. Ja igauņi parasti novēl: „Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgo jauno gadu”, tad krievi aprobežojas tikai ar: „Laimīgu Jauno gadu!”
Igauņi Ziemassvētkus pārsvarā svin tautiskā garā, nevis kristīgās tradīcijās, jo tikai katrs 15 igaunis atzīst,ka iet uz baznīcu. Igauņu svētku galda tradicionālais ēdiens ir štovēti kāposti ar asinsdesu, kā arī karstvīns un piparkūkas. Arī dāvanas viņi saviem mīļajiem un kolēģiem pasniedz nevis Jaungada naktī, kā to pieraduši darīt krievi, bet Ziemassvētkos. Tāpat kā latvieši, Ziemassvētkus viņi pārsvarā sagaida ģimenes lokā, nevis naktsklubos.
Igauņu tradīcijām piemērojušies pat vietējie krievu plašsaziņas līdzekļi, kuri laikā no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam samazina savu iznākšanas grafiku, jo šai laikā Igaunijā parasti viss ir „mierīgi un klusi”.
Daudzi igauņi pat nesagaidot 31. decembra pusnakti dodas gulēt, bet krievi tai laikā lustējas uz nebēdu – apdāvinās, šauj pirotehniku un dzer šampanieti, raksta „Regnum”. Igaunijā Jaungada naktī, vērojot debesis, bez problēmām var noteikt, kur dzīvo igauņi, bet kur krievi. Ja debesīs šauj raķetes, tad tas ir krievu apdzīvotajā apgabalā, bet, ja viss ir klusi un mierīgi, tad tur igauņi jau ir devušies gulēt.
