Jānis Skanis: brīvs kā atvaļināts karakalps

Vienīgi – pārkāpjot 60 gadu slieksni, dzīvot esot kļuvis krietni vieglāk. Kā vecajam kareivim no pasakas, kurš, savu nokalpojis, nu var doties mājās. Cita lieta – vai viņš tiešām turp dodas...

Neko iepriecināts par sarunu Jānis nebija. Bet varbūt tikai izlikās. Patiesībā viņš negribēja dalīties savā pozitīvismā, labajā enerģijā un atklātībā. Jo pārāk labi pazīst sevi – tiklīdz nosēstas pie viena galda, tā atplaukst. Viņš citādi nemāk. Viņā nav kategoriskuma, viņš domā labestīgi un jūt dzīvi. Cilvēks ar vājībām. Kā pats saka – atzīst savas un nepārmet citiem. Šo gadu Nacionālais teātris ir sācis ar pamatīgu iestudējumu – trīs cēlienu garo „Osedžas zemi”. Tā atzīta par 21. gadsimta labāko amerikāņu lugu. Ja gribat ko patiešām pamatīgu, ne pa virsu apgrābstītu, ja gribat sevi mazliet šķīstīt no liekulības treknās kārtas, kas uzgūlusi pa svētkiem, aizejiet gan...

Svarīgākā, protams, bija doma par režisoru. Esmu strādājis ar Valteru Sīli, un viņš ir atstājis gudra un inteliģenta puiša iespaidu. Ja šo materiālu ir izvēlējies Sīlis, zināju – tam jābūt labam. Un tas, ka viņš uzaicināja mani, tas tā ļoti mīļi. Kad sāku lasīt, domāju – oi, johaidī, tas ir riktīgais sieviešu gabals! Autors ir ģeniāls. Zini, kādēļ? Tādēļ, ka vecis varējis tā uzrakstīt sieviešu pasauli, kurā ir tik daudz sieviešu lomu – sešas, un katra citādāka, katrai savs skelets skapī... Kā saka – Dievs rakstījis ar autora roku.

Jūs, vīrieši, tikai piespēlējat? Jums nav skeletu skapī?

Ir, večiem arī ir skeleti skapī. Bet manā lomā mani „nopērk” tas, ka šis cilvēks ir mazliet no citas pasaules. Vienkārša darba darītājs, mēbeļu pārvilcējs. Viņš nav tajā ārprāta mākslinieku pasaulē, līdz ar to viņam ir veselīgs skatījums uz savu sievu un baigā mīlestība pret viņu. Tā ir īsta mīlestība, viņi ir nodzīvojuši laulībā 38 gadus! Un viņu dēls nav viņa dēls... Viņš to zina, ir pieņēmis, un vienīgie strīdi ar sievu ir par to, ka viņa nespēj tikt galā ar savu jaunības grēku vai kļūdu, sauc, kā gribi.

Jā. Tāpēc, ka kaut kas dzīvē ir pagājis garām, un vēl tagad viņa, man liekas, pati nezina, vai tas ir bijis kas ļoti labs vai ļoti slikts. Es ierunājos par to mākslinieku pasauli – man ir četri dēli, un neviens no viņiem nav gribējis kļūt par aktieri, pat nav domājis tajā virzienā. Varbūt tāpēc, ka viņu tēvs ir aktieris. Ā, Skaņa dēls... Ja tā notiek vienu vai divas reizes, varbūt ir patīkami, bet ja visu laiku... iedomājos, ka pie simtās reizes sāk trīcēt rokas. Un nav jau tā, ka aktierus visa tauta mīl un nēsā uz rokām. Droši vien ir cilvēki, kam mans izskats, balss vai intonācija uzdzen tirpas, bet tas ir normāli.

­Jutis neesmu gan, bet pieļauju. Es nemānu sevi. It sevišķi tagad, kad ir kaut kāds slieksnītis pārkāpts... Es baigi lepojos, ka ­man ir 60 gadu.

Jā. Bet zini... Baigi daudzas lietas kļūst foršas. Saproti, ka nekas vairs nav jāpierāda, nav jāapliecinās par katru cenu, nav izmisīgi jāaizstāv sava patiesība. Ja mums ir kopīgas domas, attieksme pret kaut ko, tad labi, bet, ja nav, nu, tā dēļ pasaule nesabruks. Vēl viens, ko esmu piefiksējis, – es cenšos netiesāt. Nu, kas es par vērtētāju, kurš teiks, kas labs, kas slikts, kas balts, kas melns? Man ir savs viedoklis, bet es neuzspiežu to citiem. Un vēl pie maniem 60 gadiem man šausmīgi patīk, ka, šķiet, es vēl neesmu sajucis prātā un vēl varu patirināt rociņas un kājiņas.

Labo darbu ķēde

Protams! Katram ir tiesības uz savu pasauli, savu skatījumu. Un, ja tev tas gulbītis patīk, kāpēc es lai būtu tas, kurš teiks – vai, cik slikti un bezgaumīgi!

Vai esi domājis, ka svarīgi būtu šo toleranci pret citādo ieaudzināt bērnos? Vai to vispār var izdarīt?

Mana problēma ir tā, ka neesmu audzis ģimenē. Esmu audzis internātskolā, tāpēc man nav ģimenes pieredzes.

Praktiski nē. Uz pāris stundām aizbraucu uz Rīgu pie mātes uz slimnīcu, kur viņa gulēja, tas arī viss. Braucu pie draugiem, pie skolas biedriem. Ar šā brīža izpratni es bērnus audzinātu pilnīgi citādāk! Ar lielāku mīlestību. Toreiz primārais bija darbs, manis nebija mājās, bet, kad biju, visu vajadzēja „bistro-bistro”. Tur bija ļoti maz joku, prieka mirkļu, bija tikai vajadzība visu izdarīt. To jau mēs visi zinām, ka bērni ir jāizaudzina, bet mīlēt var mazbērnus. Tā ir arī ar mani. Varu tikai kost pirkstos, ka varēju bērniem veltīt daudz vairāk mīlestības. Bet ceru, ka viņi man piedos vai ir piedevuši. Vai varbūt nav piedevuši – nezinu...

Es arī par to esmu domājis... Viss kopā. Neesmu jau, pasarg die’s, nekāds labais. Tāpat esmu pilns ar utīm, Mežāža spītību un visu ko. Bet man ir paveicies, ka man bija vecmāmiņa, kas mani ļoti, ļoti mīlēja. Kad mācījos 1. klasē, viņa nomira, tāpēc arī tā internātskola. Un faktiski mēs visi zinām, ka vārds ir enerģija, doma ir enerģija, un arī tas, ko viņa teica, ko viņa par mani domāja... tā mīlestība, tā pozitīvisma enerģija man visu mūžu ir nākusi līdzi.

Neiztērējas! Un dzīve mani ir salikusi kopā ar ļoti daudziem jaukiem cilvēkiem. Kad tinu lenti atpakaļ, domāju... Nu, internātskola ir internātskola, tur nesūta labākos bērnus, un tur nestrādā labākie skolotāji. Bet tie, kas strādā, paliek atmiņā. Literatūras skolotājs Mazarēvičs, klases audzinātājas, kuras saucām par mammām. Tāpat arī dzīvē – gadās, ka visas durvis aizsitas, un pēkšņi tev blakus atrodas cilvēks, kas palīdz... Tā ir bijis visu laiku.

Varbūt es apzināti vai neapzināti mēģinu šo parādu atdot. Reiz mani uz ceļa apturēja cilvēks, kuram bija noslāpusi mašīna, un lūdza, vai varu iedot benzīnu. Es viņam iedevu trīs vai piecus litrus, kāda tam nozīme, galvenais, ka viņš varēja aizbraukt... Un viņš prasa – cik esot parādā? Saku – liecies mierā, kāds parāds? Citam gadīsies – tu izpalīdzēsi! Bet viņš iesvieda naudu man mašīnā... Es sapratu, ka ne visiem tik pašsaprotamas lietas ir klāras. Vai arī tie bija viņa kompleksi...

Tevi tas aizvainoja?

Jā, jo likās – ir pārkāpts kāds nerakstīts likums.

Viņš to vienkārši pārrāva. Nu, nekas. Tāpēc taču es sliktāks nekļuvu. Vienkārši, redzi, ir pagājuši daudzi gadi, un viņš man ir palicis atmiņā.

Katrs vīrietis ir sievietes izauklēts

Domāju, viņus tas skāra mazāk. Varbūt dzeršana... Dzerstīties darbā necik bieži neatļāvos, tas notika mājās, spontāni, izlādējoties... Tad viņi redzēja piedzērušos tēvu. Nekas labs un skaists tas nevar būt. Bet pārējais... Nezinu, jājautā viņiem.

Tomēr sargeņģelis tev uzdāvināja cilvēku, ar kuru jūs gribējāt tos četrus dēlus.

Jā. Šis cilvēks... Vienkārši man viņš tika dots. Čārlzam lugā jāsaka – mēs esam laimīgi nodzīvojuši 38 gadus, un es tos nemainītu ne pret ko. “Es tos nemainītu ne pret ko,” es varētu sacīt arī par savu cilvēku. Faktiski par to, kāds esmu tagad, man lielā mērā jāsaka paldies savam tuvajam cilvēkam. Vispār mēs, veči, baigie dūšinieki, malači un varoņi, un, protams, mēs esam varoņi, faktiski esam māls, kuru veido sieviete. Vai tā ir viņa sieva, māte vai vecāmāte. Visi veči, kad grib precēties, apzināti vai neapzināti meklē savu māti. Grib ļoti līdzīgu... Vai atkal pilnīgi pretēju. Kam paveicas, kam nepaveicas.

Jā, protams! Es visu laiku... konfrontēju sevi ar savu ģimeni. Bet es cenšos ģimeni neievilkt darbā. Varbūt darbu atnesu mājās. Diemžēl. Mana ģimene no tā ir cietusi. Ka esmu nervozs, negribu runāt... Atnāku mājās, un ir skaidrs, ka vai nu nevaru, vai negribu pār to lūpu pārspļaut. Un tad otrs cilvēks, ja ir gudrs, saprot un piebremzē... Vai arī veidojas konflikti. Mana ģimene mani ir sapratusi – varu likt roku uz sirds.

Lasu visādas intervijas, bet man liekas, ka tā tomēr tāda privātā zona. Protams, ir interesanti uzzināt, vai es mājās dzeru, situ sievu, turu bērnus badā, un viņi kalsnām rociņām lūdz man gabaliņu maizītes. Protams, tā tas viss arī ir! To var mierīgi rakstīt. (Smejas.) Bet nē... tā ir ļoti jūtīga un delikāta tēma, jo ģimene – tas nav teātris, publiska izrādīšanās. Esmu publiska persona – teātrī un uz ielas, sēžot mašīnā un kafejnīcā. Man ir jādomā, ko runāju, ko daru. Mājās man to negribas. Es varu pateikt arī kādu biezāku vārdu, kādu joku, mājās gribas būt pašam. Brīvam.

Teātra mājaslapā ir izrādes reklāma, un Lolita Cauka saka – šī ir sasodīti laba diena, lai runātu patiesību.

Ko es uz to atbildu? Patiesība ir tā, ka es jau esmu pamatīgi paēdis. Tā ir manas lomas būtība. Un šis cilvēks nav muļķis. Viņš vienkārši... māk to pagriezt tā. Vispār domāju, ka Valters būtu milzīgs ieguvums mūsu teātrim. Ar direktoru Ojāru Rubeni esam vienaudži un labi draugi. Un par Valteru mums domas ir tiešām ļoti labas. Bet par partneriem – skatos no malas mēģinājumu un priecājos, kā viņi strādā. Tā nav bieža parādība. Mēs visi strādājam, neviens te nesēž rociņas salicis. Bet ir kaut kas vēl aiz tās strādāšanas.

Kad saproti un jūti, ka cilvēkam ir iekšā šis ‘vibrato’, kad tā uguntiņa deg iekšā, tas ir acīs, balsī, intonācijā... Skatos uz Lolitu, un – ah, kā viņa šancē! Kas tas ir, kas viņai ir iekšā! Un kas tur nāk ārā! Un viņai ir ko sacīt! Tāpat skatos uz savu Lāšmeli (Lāsmu Kugrēnu – Aut.), viņa ir mana sieva – skaistā un visādi apbrīnotā, talantīgā... Redzu, ka tur arī sātans sēž iekšā!

Un, protams, arī jaunie kolēģi – Madara Botmane. Un ko es varu sacīt par Lisneru? (Smejas.) Lisners ir liels! Tāpat Hiršs. Ar Daigu Kažociņu man ir īpašas attiecības. Viņa ir mana meita „Pierādījumā”, un faktiski šīs attiecības kaut kā turpinās arī dzīvē. Vienkārši es vienmēr ar vienu aci paskatos, ko tas meitēns dara, kā viņai iet. Un pieļauju, ka viņa tāpat paskatās arī uz mani.

Jā, ar tiem īstajiem man nav veicies. Šos neesošos radiniekus un ģimenes locekļus es meklēju savā, sev tuvo cilvēku vidē. Un tāpēc arī... atceros, kad biju maziņš, es vienmēr ķēros svešiem večiem pie rokas, man tik ļoti gribējās, lai man būtu tētis. Paldies Dievam, tie visi bija normāli veči! Tagad klausies, lasi, un spēj tikai brīnīties...

Tukšs kā izšauta plinte

Nu, nodevības... Es pats esmu nodevis. Visa dzīve ir viena maza vai liela nodevība... No kuras puses uz to skatās. Bet tā, pa īstam... noteikti ir bijis, bet cilvēku atmiņa balstās uz to, ka mēs to noliekam zemapziņā, nevelkam ārā. Protams, mēs neko neesam aizmirsuši, bet, ja es par to nerunāju un nedomāju, tad tas...

Nevis cenšos, bet vienkārši nedomāju. Tas ir aizsargmehānisms, jā. Un, jo vairāk ir šo nodarījumu, jo tu tos nobāz dziļāk.

Protams. Un to jau vienmēr nodara vistuvākie. Sveši tev neko nevar nodarīt, ja tu viņus neesi pielaidis sev klāt. Viņš tev var uzspļaut, apvainot – tu noslaukies un ej tālāk. Bet, ja tuvs cilvēks, tad ir, kā ir...

Vai atklātība reizēm var būt graujoša? Varbūt ir labi pāriet ar skalpeli pāri, lai pēc tam sadzīst?

Neesmu tik tālu vēl ticis. Piekrītu, ir lietas, kas jāizrunā, jādabū nost no sevis. Turēt sevī – tas indē un bendē nost. Teātrī pa šiem gadiem esmu atskatījies cilvēkus, kas nav gandarīti. Teiksim – nav bijis to lomu, atzinības, panākumu. Tas ir sakrājies, un briesmīgi skatīties, kā cilvēks, nabags, mokās, cik viņā daudz rūgtuma. Tas nāk ārā pa visām šķirbām. Viņš pats ir nelaimīgs, grib tikt no tā vaļā, bet nevar. Tāpat, man liekas, ir arī ar visiem šiem pāridarījumiem.

Lai cik dīvaini būtu, manas mājas visus šos gadus ir bijis teātris. Man baigi patīk pasakas. Un ir tāda, pat vairākas, par karakalpu, kurš nokalpojis ķeizaram 30 gadu un tagad dodas mājās. Viņam pār plecu ir tukša karavīra soma, nūja... Un tagad man arī ir tāda sajūta, ka esmu godīgi nokalpojis savus nu jau teju 40 gadus, un tur ir bijis viss – asinis, sviedri, asaras un uzvaras, un tagad es kā tāds karakalps ar savu tukšo somu... vēl nesoļoju mājās, bet esmu brīvs. Es esmu brīvs. Vai nav forša sajūta?! Varu iet pa ceļu, paskatīties uz putniņiem, piestāt, un arī teātrī kaut kā – varbūt to pats esmu izdomājis, bet man liekas, ka es baudu zināmu labvēlības statusu. Mani vairs neliek par sargu ar pīķi sestajā rindā aizmugurē. (Smejas.)

Jā, tāpēc, ka mans draugs ir direktors, un viņš dara visu, lai kāds mani tur neiebāztu... (Smejas.) Šī sajūta ir baigi labā. Un tas viss vairāk vai mazāk attiecas uz tiem 60 gadiem. Gribu sacīt visiem saviem mīļajiem kursa biedriem, kolēģiem un jaunajiem aktieriem – mīļie, nodzīvojiet līdz 60 gadiem, tad jūs redzēsiet, cik forša ir dzīve! Vienīgi vajag mazāk dzert un pīpēt, jo tad var sirdi sačakarēt. Tas arī viss!

Vai pirms desmit piecpadsmit gadiem esi baidījies pārstāt brīnīties, ieiet rutīnā? Kad dvēsele aptaukojas...

Nē!... Traks neesi! Man baigi tālu jāiet, lai aptaukotos. Bet tas, ka dvēsele ir tukša, tādi brīži gan ir bijuši. Ir tukšie brīži, kad tu uzej uz skatuves un tev nav ko teikt! Tu dari, runā svešus vārdus, bet neesi klāt...

Tur ir daudz... Mēslus ir arī grūti spēlēt. Un to mums ir gana. Bet ir arī tā, ka esi sevi iztērējis. Ļoti daudz mēs, aktieri, sevi iztērējam arī visādos niekos – koncertos, pasākumos, intervijās... Tas ir bīstami. Mums ir vajadzīgs šis PR, bet... Visi šie pasākumi, uz kuriem skrējām, vakaru vadīšanas... Kad mēnesi esi norukājis bezmaz katru nakti, nu, kāds tev var būt dvēseles stāvoklis? Kā tu lomu vari spēlēt? Tu esi tukšs kā izšauta plinte.

Bet naudu nopelnījis.

Jā, un nav jau tā nauda ne nodzerta, ne nospēlēta. Ir izremontēta māja, nopirkta mašīna, bērniem gultas vai kas tamlīdzīgs. Vienmēr jau ir bijis bišku par maz, un arī tagad ir par maz! Tik daudz kas vēl būtu jādara! Nu, rociņas par īsām.

Un man patīk šis stāsts!

Tu pats arī kaut ko dari?

Jā un nē. Man ar tehniku iet švaki, nevaru divas skrūvītes saskrūvēt kopā. Bet varu malku sagatavot vai jumtam ko čabināt... Tagad visai mājai centrālapkuri ievilku. Agrāk katru rītu cēlos pussešos, kurināju divas krāsnis! Nu tas vairs nav jādara, kļūšu par baltrocīti. Bet vispār man baigi patīk ķimerēties, ielu slaucīt, zāli pļaut, malku šķūnīti sakrāmēt... Esmu tāds pedantisks gnīda.

Jā! Viņi ir daudz cietuši. Un tā ir viena no viņu bērnības traumām, to viņi varēs stāstīt... Kā Elmārs smuki pateica, kad prasīja, kāpēc viņi nav... Viņš teica – mums ģimenē pietiek ar vienu aktieri. Tagad puikas ir lieli, visiem savas ģimenes, man ir mazbērni...

Kas no viņiem iznāca?

Policisti. Karavīri. Virsnieki.

Jā. Saprotu, akceptēju. Tas ir smags darbs. Gan armija, gan policija.

Tu dvēselē neesi pacifists?

Esmu pacifists, jā. Bet ne par velti tas „Para Bellum” – ja gribi mieru, gatavojies karam. Protams, pats esmu bijis krievu armijā, tankistos, zinu, kā ir. Bet armija, protams, arī ir visāda... Nekas labs tas nav, bet var arī norūdīt, padarīt par vīru. Tur ir atbildība, pienākums. Citādi mēs tikai zinām tiesības, bet pienākums – ai, gan jau.

Arī vieta var būt personība, un Čiekurkalns ir viena no tādām.

Jā. Nu, es jau tāds iegātnis. Esmu lauku zēns, bet sievas dzimta ir bagāta, viņa tagad internetā rakājas pa baznīcas grāmatām, pēta ciltskoku un aizrakusies līdz kādam 1700. gadam, es tikai kratu galvu un brīnos. Nemaz nemēģinu savu ciltskoku meklēt. Bet varbūt pienāks brīdis, kad arī man tas kļūs interesanti. Viena jaunā kolēģīte, aktrise, saka – jums tur Bauskas pusē ir radi... Saku – pēc uzvārda, jā... Zinu, ka tēvs ir no Bauskas, bet nekad nav īsti bijis gribēšanas un varēšanas tos radus apzināt. Un es arī nezinu, vai viņi vispār gribēs tādu aktierīti atpazīt un savā pulkā pieņemt. Es tam vēl gatavojos, tas būs vēl viens piedzīvojums.

Viss atkarīgs no tā, kā to pagriež. Tas var būt arī par teātri un izrādīšanos. Atceries, kad visi te, brīvajā Latvijā, sāka kristīties, baznīcā iet, baznīca priekšā un pakaļā... Viss, kas ir mākslots, tās ir pelavas. To arī vējš iznēsā. Bet dziļākajā būtībā – kāpēc ne? Ja zini savas saknes, tu esi stiprs.

Bet, ja tur, pagātnē, bijis kāds slepkavnieks, dzērājs vai Kaupēns, vai tad tu arī esi stiprs?

Arī stiprs, jā.

­

Nē! Protams, nē. Bet zināt to vajag. Saskatīt sevī pēkšņi ko radniecīgu, apzināties, uz ko tas aizved, ir forši. Un šīs dziņas slāpēt... Jo mūsos jau viss ir. Mūsos ir gan zvērs, gan Dievs.

Luga ir par netveramo – kas saista šos tuvos cilvēkus, par spīti pagātnei un tam, ko viņi zina viens par otru... Varbūt pat neizrunā, bet vienalga zina.

Protams, visa pamatā ir mīlestība. Ne velti saka – Dievs ir mīlestība. Bet mūsu dzīves sarežģī un samezglo tas, ko mēs neizrunājam, kas paliek nepateikts. Tas krājas, krājas, un pienāk brīdis, kad tas atveras kā augonis, un nāk ārā visas duļķes, viss iztīrās. Vai uz labu, vai sliktu... Katra operācija ir sāpīga un var beigties arī slikti, bet vismaz ir skaidrība.

Bet vislielākā mīlestība ir, kad tu griez mīlot. Un tad ir baigi grūti. Es nevaru... Man tagad par to baigi jādomā. Vienu gan es zinu – tas, kas paliek nepateikts un neizrunāts, nepazūd. Un tas neved pie laba. Protams, ir labie meli. Ir noklusēšana. Mirstošam cilvēkam tu neteiksi, ka viņš visu mūžu bijis blēdis vai tamlīdzīgi. Viņš no tā labāks nekļūs. Bet veselam... Ja nepateiksi, viņam pašam būs pie tā jānonāk.

Bet tu jau vari to  pateikt citiem vārdiem.

Varu, bet tas neko nedod. Tu pati skaidri zini, ka tev var stāstīt simt un vienu reizi – dari šitā, tu dari absolūti nepareizi, bet, kamēr tu pati pie tā nepienāksi, tu darīsi tā, kā pati uzskatīsi par vajadzīgu. Tur ir tas trakums, ka katram pašam... Bet, man liekas, gabals ir tieši par to, ka ir sakrājies tik daudz neizrunāta un nepateikta. Un, protams, gabals ir par mīlestību. Interesanti zināt, kāpēc tas tik traģisks izvēršas. Tur jādomā. Ar gabaliem jau arī ir tā, ka katru reizi tas ir kā bērns. Lūk, piedzima. Viņš dzīvos, elpos? Drusku velk garu. Tad paldies Dievam!

Ir aktieri, kas izvairās runāt par to, ko dara. Aktieri ir ļoti māņticīgi. Sportisti arī, starp citu. Man ļoti gribētos, lai šis gabals iznāktu. Vienmēr ir svarīgi, ko es meklēju. Kad eju uz citiem teātriem vai filmām, es nemeklēju ģeniālu režiju – oh, kā nogrieza, tā, ka zāle neaug! Man ir viens kritērijs – vai tas uzrunā manu sirdi? Ja neuzrunā, tad var būt nez cik ģeniāli. Jā, redzu – forši uztaisīta izrāde, aktieri kolosāli darās, bet es, atnācis auksts kā suņa deguns, tāds pats arī aizeju. Bet, ja man kaut kas iesāpas, ja esmu spiests domāt – johaidī, esmu pieļāvis kaut ko līdzīgu, esmu kļūdījies vai tamlīdzīgi –, tad ir riktīgi.

Valters vakar sarunā teica, ka viņam, lasot lugu, bijusi sajūta, ka tas ir par citiem. Bet tad sāc domāt – ka būtībā par tevi, tavu ģimeni, tavu vietu ģimenē...

Viņš jau visu laiku... Teiksim, mēģinājumā saka – taisni kā mana tante! Un mans onkulis šitā. (Smejas.) Viņam tas viss jau ir kļuvis personisks! Tā jābūt. Pie tā jaunā puikas man ļoti patīk, ka viņam ir laba sirds un inteliģence. Tās ir viņa trumpis un spēks. Atceries, runājām par to, ko mēs pa ceļam pazaudējam. Svarīgākais laikam ir – nepazaudēt to dzīvo sirdi. Viss pārējais... Nu, meistarība atnāks – lielāka, mazāka, uzvara – atnāks, neatnāks... Kad vēl mācījos Teātra fakultātē, es sportoju, man bija labi rezultāti un iespēja izbraukāt socvalstis, mači, turnīri. Tajā laikā, 1972. gadā, tu padomā!

Un es aizgāju pie Jaunušana un Romanovas un teicu – man baigi vajag... Bija pavasaris, daži sūda eksāmeni jānokārto, pilnīgi nesvarīgi. Un tad Jaunušans bez kliedzieniem un bļaušanas teica – nu, Jāni, tagad tev jāizdomā. Tev ir divi ceļi – viens tāds plašs un gaišs, kas ved uz sporta virsotnēm (un tiešām – man piedāvāja gan dzīvokli, gan algu, lai tikai trenējos vieglatlētikā), un otrs ceļš, kuru tu tikko esi sācis mīt, un mēs nezinām, kurp tas aizvedīs, jo neviens nevar paredzēt savu likteni teātrī. Un es, asaras rīdams, teicu – labi, es palikšu tajā sūda teātrī, nebraukšu nekur...

Un, re, cik dīvaini. Ar teātri esmu izbraukājis visu pasauli, bijis Austrālijā, Amerikā, Eiropā... Un mani sporta biedri... ir visādi. Daži nodzērušies – tāpēc, ka bija viegla dzīve. Daži kļuvuši par treneriem. Daži mainījuši profesiju. Daži pārstrādājušies, slimi. Tāpat kā visur citur.

Tur ir arī ļoti daudz humora.

Melnā humora.

Nē, man nepatīk melnais humors. Tur ir labs, tāds dzīves humors. Nu, varbūt... bet ne tīri melns... Adamsu ģimenīte tā noteikti nav. Bet latviešu skatītājs ir labs un gudrs. Nevajag viņu noniecināt, ka viņam der ir tikai žurkas Kornēlijas vai mūziklu līmenis. Protams, cilvēkiem ir vajadzīgs gan smieklīgs vārds, gan forši mūzikli. Tikko biju uz Gunāra Kalniņa koncertu Biržā. Tas puisis nenoliedzami ir fantastisks. Un visas tenkas, kas pār viņu gāzās, dzeltenā prese – Spānija, aizbēdzis... Ko varēja tam cilvēkam uzgāzt, to uzgāza. Aci nepamirkšķinot.

Viņš atbrauca, un viņa korītis ir fantastisks! Kā tās meitenītes dziedāja! Gospeļus un spiričuellus. Akla meitenīte pienāca un pasniedza viņam puķi... Biržas zāle bija pilna! Un tie nebija cilvēki, kas lasījuši „Privāto Dzīvi” un nāk skatīties, kāds nu Kalniņš tagad izskatās. Tur nāca cilvēki, kas viņu mīl un ciena, novērtē to, ko viņš dara. Kas par foršu publiku! Pilnīgi noelsos. Tāda savējo publika. Gudra. Nevienu brīdi negribu noniecināt skatītāju. Jo viņš ir mūsu spogulis – ko mēs rādām, to skatītājs atstaro.

Mēs pārdzīvojam ļoti grūtu laiku. Man negribas lasīt avīzes, skatīties televīziju, jo redzu tikai negatīvo, melno. Zināmā mērā arī teātris var atbaidīt. Vienlaikus man gribas redzēt kaut ko īstu, gribas arī redzēt, kā no šā melnuma var tikt ārā, sevi attīrīt. Saka – mīlēsim tuvāko kā sevi pašu, tātad – ar sevi jāsāk. Un, ja es šajā gabalā ieraugu, ka nav tikai melnums riņķī, bet ir katarse, attīrīšanās, ceļš, ka ir cerību stars, ka tikai izrunājoties kaut ko var atrisināt...

Varbūt tāpēc mēs arī tā maldāmies un mokāmies, ka negribam runāt par būtisko – kas mēs esam, kas notiek, kāpēc mums ir tādi valstsvīri, kāpēc ir tik daudz zagšanas, tik daudz negatīvisma. Mēs esam no tā visa noguruši. Kāpēc cilvēki brauc prom, jaunieši Anglijā kļūst par skvoteriem, uzlauž svešas mājas un dzīvo tur, nevis šeit strādā. Neesam mācējuši iedot jēgu, satvaru. Esam pazaudējuši patriotismu, esam pazaudējuši Latviju.

Cieņu pret sevi, kas neļauj nolaisties...

Esam apstulbuši arī no šīs ārprātīgās brīvības. Primitīvi to varētu salīdzināt ar to, ka tad, kad te ienāca „Fanta” un „Coca-Cola”, mēs tās pudelītes turējām mājās. Vai košļeņu papīriņus! Man bija divas košļenes. Vai ārzemju cigarešu paciņa, kurā bāzām savas „Kosmoss” cigaretes! Tā ir slimība, kas jāizslimo. Masalas. Bet mums tās ir ļoti smagas. Liela tauta varbūt mazāk to jūt, bet maza... Turklāt tik talantīga! Ārprāts, kas mums ir par māksliniekiem, kas par dziedātājiem, sportistiem! Vienai mazai tautiņai...

Mēs esam unikāli! Varbūt vēl unikālāki par ebrejiem. Tikai viņi māk cits citu turēt. Bet mēs labāk pagrūdīsim, jo tad varbūt es izrāpšos... Tā ir tā bēdīgā puse. Bet īstenībā tik traki nav –  pat tad, kad apkārt ir melna tumsa, tev kaut kur jāierauga zvaigznīte tajās mākoņainajās debesīs. Vai svecīte, kas mirdz kaut kur logā. Ja nav šīs gaismiņas, tad tu esi tumsā pazudis.

Vienreiz mēģināju, bet mani pazina. Esmu tik sūdīgs vecītis un tik slikti to daru, ka visus bērnus vajag turēt no manis pa gabalu. (Smejas.) Dumpja mazmeita noskatījās vienu izrādi un pēc tam, ieraugot mani uz ielas, vienmēr pārgāja ielas otrā pusē. (Smejas.) Es stāstu pasaku. Un, lai tā neliktos bēdīga un garlaicīga, pa vidu aprunājos ar bērniem. Mēs daudzus gadus bijām divi rūķi Tirmantiņš un Tarmantiņš, un tad jau visa tā ārprātīgā bērnu mīlestība, mirdzošās actiņas – tā ir tāda enerģijas un pozitīvisma sprice pakaļā!

Es šorīt smējos kā traks. Bija pārraide – Anglijā kāds vīrs savam sešgadīgajam dēlam, kurš bija baigi noraizējies, vai Ziemassvētku vecītis varēs tikt pa skursteni mājā iekšā, bija sarunājis vienu vecīti visā apģērbā ar maisu, iesēdinājis virvēs un ar ceļamkrānu ielaidis pa skursteni – lai puika redz, ka var. Un tad tā puikas seja, kā viņš skatījās, kā kliedza no prieka, kad tas vecītis tika iekšā un ārā, saproti, tāpēc vien jau ir vērts dzīvot.