Dzīvē kā kino! Romantisko rakstnieci Noru Robertsu savaldzināja galdnieks

„Esmu caurcaurēm īriete,” tā par sevi saka Nora Robertsa, ar to domājot savu neatlaidību un ķērienu tikt galā ar dzīves problēmām. Viņas varones arī nav nekādas trauslas un ģībstošas jaunavas, bet stipras sievietes, kuras prot par sevi parūpēties. „Man nav interesanti stāstīt pat vājām sievietēm. Es gribu parādīt, kā viņas aug un kļūst stipras. Es nerakstīšu par Pelnrušķīti, kura sēž un gaida savu princi, kurš viņu izglābs. Viņa pati tiks galā. Princis ir bonuss, papildinājums, bet ne atrisinājums visām viņas problēmām.”

Īru imigrantu ģimenes jaunākā atvase Eleonora Marija Robertsone piedzima Silverspringā Merilendas štatā ASV. Jau no bērnības viņai apkārt bija vieni vienīgi vīrieši – četri vecākie brāļi! Kā tikt galā vīriešu pasaulē, Eleonora mācījās no mātes. Viņa atceras atgadījumu, kad viņai bija četri gadi un kad vecākie brāļi, kuri viņu pieskatījuši, sakāvušies. Te pa durvīm ienākusi māte ar divām iepirkumu turzām rokās. „Vienu maisu – te, otru –tur, un viņa metās tieši pa vidu starp abiem divus metrus garajiem lamzakiem un – plīkš, plākš!! Divas pļaukas. Un abi iegaudojās: „Mā-ā-ā-ā-ām!” Es nodomāju – lūk, tas ir spēks. Viņa ir spēks.”

Eleonora mācījās katoļu skolā un ir pateicīga mūķenēm, jo uzskata, ka tieši viņas iemācījušas viņai disciplīnu, kas vēlāk ļāva uzrakstīt piecus līdz septiņus romānus gadā. Tikusi līdz vidusskolai, meitene nolēma pamest katoļu skolu un iestājās vietējā laicīgajā vidusskolā, kur iepazinās ar savu pirmo vīru Ronaldu Aufdemu-Brinku. 1968. gadā jaunieši apprecējās – pret vecāku gribu. Eleonorai bija tikai 17. Jaunlaulātie pārcēlās uz Kīdisvillu, pilsētiņu netālu no Eleonoras dzimtās vietas, un uzbūvēja nelielu māju, kurā Nora dzīvo joprojām, tikai māja nu jau paplašināta ar vairākām piebūvēm.

Eleonora kļuva par mājsaimnieci, audzināja divus dēlus – Danu un Džeisonu. Par viņas aizraušanos kļuva rokdarbi. „Ak, Dievs, es biju kā atkarīgā. Es darīju visu. Es uztaisīju divus šūpuļtīklus makramē tehnikā. Es nodarbojos ar keramiku, es šuvu bērniem drēbes. Reizi nedēļā cepu maizi. Vārīju ievārījumus un gatavoju pati savu spageti mērci no pašas audzētiem tomātiem.”

Un tad 1979. gada ziemā sniegputenis viņu ar mazajiem bērniem uz nedēļu iesprostoja mājā. Nora jau kopš bērnības aizrautīgi lasīja un bijusi apveltīta ar bagātu fantāziju. „Es meloju. Bet mana māte joprojām tic daudz kam no tā, ko es viņai kādreiz sastāstīju.” Tā nu viņa paņēma piezīmju kladi, zīmuli un uzrakstīja savu pirmo romānu. „Es kļuvu atkarīga no rakstīšanas.”

Galvenais ir disciplīna

Lai gan viņas romāni tika noraidīti viens pēc otra (izdevēji bieži pat nepapūlējās atsūtīt atteikuma vēstules), Nora turpināja rakstīt, līdz 1981. gadā iznāca viņas pirmais romāns „Irish Thoroughbred”, kuras nosaukumu var tulkot gan kā „Tīrasiņu īriete”, gan kā „Labi audzināta īriete”. Romāna galvenā varone nepavisam nelīdzinājās tām varonēm, kādas bija ierasts redzēt šāda žanra romānos. Viņa gan bija jauna un nevainīga, taču patstāvīga un spītīga zirgkope. Turpmākajos gados Robertsa turpināja rakstīt pasūtījuma romānus izdevniecībai „Silhouette”. Lai gan izdevniecība noteica romānu garumu, stilu un tematu, rakstniece teic, ka neesot jutusies ierobežota. „Tu raksti, zinot, ka ir noteikts rāmis, zinot, ko gaida lasītāji. Ja tas tev neder, tad vienkārši nevajag rakstīt. Es neticu, ka iespējams labi uzrakstīt kaut ko tādu, ko tev pašai negribētos lasīt.” Robertsa arī izšķīrās no pirmā vīra, taču nekas nespēja izjaukt viņas ierasto disciplinēto kārtību – astoņas stundas dienā piecas dienas nedēļā viņa rakstīja.

Panākumi atnāca 1985. gadā ar pirmo romānu par Makgregoru klanu no Skotijas. Šajā pašā gadā Nora Robertsa apprecējās otro reizi – ar galdnieku Brūsu Vailderu. Viņu iepazīšanās stāsts līdzinās romantiskam romānam. „Es viņu nolīgu, lai izbūvē grāmatplauktus un apdara vēl šādus tādus mājas darbus. Viņš labi pastrādāja, izskatījās lieliski ar instrumentu jostu, un te nu mēs esam – vairāk nekā 25 gadus vēlāk.” Abiem kopā pieder populārs grāmatu veikals tuvējā pilsētā, kurā Robertsa apmēram piecas reizes gadā rīko autogrāfu vakarus.

Mīl Armani un baidās lidot

Nora Robertsa rakstīja tik ražīgi, ka drīz vien izdevēji nespēja vien izdot viņas grāmatas, tādēļ viņa izgudroja sev pseidonīmu Dž. D. Roba un sāka rakstīt romantiskus detektīvstāstus, kas risinās nākotnē, tā radot pati savu pilnīgi jaunu žanru. Robertsa jau uzrakstījusi 209 romānus, kas padara viņu par, iespējams, ražīgāko autori pasaules vēsturē. Ik gadu viņa uzraksta divus turpinājumus jau iesāktai romantiskai sērijai, divus detektīvromānus ar pseidonīmu un vienu atsevišķu romānu.

Robertsas gada ienākumi sasniedz 60 miljonus dolāru – tas ir vairāk, nekā pelna Dens Brauns un Džons Grišams. Viņas vājība ir Armani, taču, izņemot pilnu skapi ar šī dizainera drēbēm, Nora Robertsa dzīvo pieticīgu dzīvi, lielāko daļu laika pavadot rakstot vai izpētot tēmas jaunām grāmatām. To viņa dara, dzīvojot mājās, jo rakstniecei nepatīk lidot. Robertsa pati gatavo vakariņas vīram un fano par TV seriāliem „Pazudušie”, „Mentālists”, „Radīti skatuvei”. Viņa apzinās, ka raksta komercliteratūru, un apgalvo, ka nekad nav vēlējusies mainīt pasauli. Lielāko prieku Norai Robertsai sagādā labi izstāstīts stāsts, kas paticis arī citiem. „Ja manas grāmatas izlasīšana ir palīdzējusi kādam, cīnoties ar vēzi, tiekot galā ar šķiršanos vai pārvarot tuvinieka nāvi, tas ir vislieliskākais kompliments.”