Iznākusi jauna latviešu multenīte par neredzīgu meiteni

Tas viņu iedvesmoja jaunai animācijas filmai „Es gribu redzēt rūķīšus”, kas nupat piedzīvoja pirmizrādi. Protams, līdzīgi kā citi režisora darbi – arī šis tapis plastilīna tehnikā.

Trešdien kinoteātrī „Splendid Palace” notika labdarības animācijas filmu seanss bērniem „Es gribu redzēt rūķīšus”, kura galvenais notikums bija režisora jaunās filmas pirmizrāde. Gandrīz visu martu brīvdienās tiks demonstrēta šī un piecas citas Nila Skapāna filmiņas („Burvīga diena”, „Redzi, Trusi?”, „... tētis brauc uz Londonu!”, „Puslācis” un „Pavasaris”), kas tapušas Jura Podnieka studijā. Pirmizrādes seansu īpašu darīja tā skatītāji – bērnunamu un krīzes centru audzēkņi un bērni, kas „staigā” ar ratiņkrēslu palīdzību. Viņiem iespēja pabūt košajā Nila Skapāna animācijas tēlu pasaulē sagādāja visvairāk prieka.

Pasākumā piedalījās arī Vanesa. „Es gribu redzēt rūķīšus!” jeb optimisma un dzīvesprieka pilnās Vanesas stāsts par pirātu meiteni un teiksmaino rūķu zemi šokolādes kalna pakājē ir pirmā animācijas filma, kas pieaugušajiem palīdz ar bērniem runāt par to, cik cilvēki mēdz būt atšķirīgi un kas ir lietas, kas mūs visus vieno. Tā ir arī pirmā Nila Skapāna animācijas filma, kurā ir runātais teksts, un savu lomu Vanesa ir ierunājusi pati! „„Es gribu redzēt rūķīšus!” ir veltījums bērniem, kas pasauli spiesti uztvert savādāk un visai pārējai sabiedrībai, kam trūkst mākas dzīvot līdzās šādiem cilvēkiem,” atzīst režisors.

Arī jaunākā filma ir tikpat koša un dzīvespriecīga kā pārējās programmas filmas, kurā plastilīna tehnikā darinātie tēli izdzīvo dažādus neparastus stāstus. Tiem, kas vēl par Nila Skapāna darbiem nav dzirdējuši, jāsaka, ka viņa filmas mīl bērni arī citur pasaulē un Nils ir līdz šim vienīgais Latvijas režisors, kas par animācijas filmu bērniem ir saņēmis Berlīnes filmu festivāla balvu!

Publikācija žurnālā „Patiesā Dzīve”, kas 2010. gada jūlijā iedvesmoja režisoru Nilu Skapānu veidot filmu „Es gribu redzēt rūķīšus!”

Vanesa sēž virtuvē pie galda un rūpīgi ķibina krāsaino foliju no šokolādes olas. Tas prasa daudz laika. Tik daudz, ka šokolādes masa no jutīgo pirkstu pieskārieniem sāk kust, nosmērējot mazās roķeles. Šī aina paveras, ienākot Vanesas mājās. Bet pirmo reizi viņu satiku stepa dejas skolā, kad septiņgadīgā meitene pēc nodarbības teica mammai, ka gribot vēl uzkavēties, lai paklausītos, kā dejo citi. Paklausītos... Dejotāju burzmā toreiz nepamanīju, ka Vanesa ir akla.

“Eju neredzīgo un vājredzīgo skolā, tāpēc ka īpaši neredzu. Mācos 1. klasē. Pirmdien, ceturtdien man ir solfedžo un vijole. Mamm, es pati pastāstīšu!” Vanesa izsaucas, kad mamma grib palīdzēt nosaukt ikdienas nodarbību sarakstu. “Otrdien ejam vingrot uz Teiku, trešdien – uz stepu. Es ātri apēdu šokolādes oliņu, citādi man viņa būs galīgi izkususi,” Vanesas dzidrā, skaļā balss piepilda virtuvi. Viņa vienlaikus ēd un runā. “Jā, esmu žiperīga meitene! Pļāpa. Pagaidi, es uzdzeršu tēju,” viņas roka piesardzīgi, taču bez kļūdīšanās atrod mērķi – krūzi.

Meitenes acīm kopš dzimšanas nav mērķa. Tāpēc meitene zodu tur nolaistu uz leju, un viņas mamma Linda ar to pastāvīgi cīnās, atgādinot: “Galvu augšā!” Un Vanesa mammai liek darīt to pašu. Tikai netieši – ar savu klātbūtni.

Viņas abas pirms gada šķīrušās no tēta (tā to formulē Vanesa) un no Ķengaraga pārvākušās uz divistabu dzīvokli Mežciemā, lai būtu tuvāk Strazdumuižas internātskolai, kurā meitene mācās.

“Dažkārt dzirdu sievietes sakām: “Es viena nevaru!” Bet, ja viņas paliktu vienas, pēkšņi visu varētu. Jo nav citas iespējas. Nav variantu, un viss! Protams, aizvainojums uz otru cilvēku paliek, jo viss tagad gulstas uz maniem pleciem...” Linda nopūšas.

“Bet es mīlu savu tēti! Man vienkārši nepatika, ka viņš sāka strīdēties. Bet arī tā var mīlēt – pa gabalu,” saka Vanesa un ķeras klāt manam ciemkukulim – Raffaello konfektēm. Balto saldu bumbiņu klāj iepakojums, kuru atplēst nav viegli, tāpēc steidzu Vanesai palīdzēt. Taču mamma mani attur: “Lai viņa pati attaisa!” “Es varu!” ar stingru pārliecību saka Vanesa, un konfektes cita pēc citas pazūd mutē. Saiņojot ceturto, mamma liek apstāties, tāpēc meitene to iestūķē labajā vaigā kā pelikāna knābī un tur nesakošļātu: “Tā es ilgāk jutīšu garšu!”

Pie katra salmiņa pieķerties

Kad Vanesa piedzima, Lindai bija divdesmit gadu. Mediķi joprojām viņai nevar izskaidrot, kāpēc meita nākusi pasaulē akla. “Šādas problēmas lielākoties rodas neiznēsātiem bērniem, taču man grūtniecība un dzemdības norisēja normāli.

Kad Vanesa piedzima, man likās, ka kaut kas nav kārtībā, jo viņa neskatījās virsū. Nesapratu – kāpēc. Saku vienam, otram, trešam, bet visi attrauc: “Ai, jocīgā mamočka!” Tā jau mēdz teikt, ka mātes visu pārspīlē, bet viņas tiešām redz, jūt.

Aizgāju pie dakteres un teicu, ka man arvien vairāk liekas, ka actiņā iekšā ir kaut kas balts. Atceros ārstes reakciju, kad viņa Vanesu pacēla pret gaismu un sastinga, bet, man neko neteikusi, tūlīt uzrakstīja norīkojumu uz pārbaudēm. Aizbraucām uz izmeklēšanu bērnu slimnīcā, Vienības gatvē, un tad arī... Varbūt man vienkārši nav veicies ar ārstiem, taču toreiz ārsts mani pārķēra gaitenī, kur staigāja cilvēki, un paziņoja diagnozi,” Lindai aizlūst balss. “Akla.” Vanesai toreiz bija mēnesis.

Pēc tam sāku apmeklēt dažādus ārstus – es neticēju, ka neko nevar vērst par labu. Mani vecāki ļoti palīdzēja – visur aizveda ar mašīnu. Bet – nekā. Aizvainota sacīju ārstiem: “Ja jūs nevarat palīdzēt, tad varbūt kaut kur pasaulē kāds cits var!” Nevarēju saprast, vai es runāju nepareizi (tagad domāju – varbūt vajadzēja dot kukuli), jo atbilde skanēja: “Nē! Mēs nevaram, un neviens nevar! Ja jums nav, kur likt naudu, tad brauciet!”

Bet Maskavā Vanesai operēja kataraktu, tas notika līdztekus tam bardakam, kad oficiāli šķīros no vīra. Sameklēju arī kontaktus Sanktpēterburgā, bijām uz operāciju arī tur. Šogad pavasarī vajadzēja braukt vēlreiz, taču nevarēju sazvanīt ārstu. Visu vasaru viņš bija atvaļinājumā, tagad jāmēģina sazināties atkal. Vai iespējams, ka Vanesa kādreiz redzēs? Garantiju neviens nedod. Es jau arī negaidu, jo tā nav tehnika, kurai var dot garantiju. Vienkārši – ko varam, to darām.

Šeit, Latvijā, mediķi jau sen mums pārvilkuši krustu: “Ko jūs skrienat, māmiņ? Būs vēl sliktāk!” Viņi uzskata, ka tās ir tikai to trako māmiņu iedomas, kas ļoti pārdzīvo sava bērna nelaimi un dara to, kam nav atdeves. Bet es zinu kādu māmiņu, kuras puikam ir trīsarpus gadu un veiktas trīspadsmit operācijas, no kurām ir atdeve! Viņš nēsā brillītes un apmeklē parasto dārziņu!

Esam bijuši arī pie vairākiem dziedniekiem – Rīgā, Zaļeniekos, pie Elejas Veronikas, Olainē, Iecavā un vēl Bauskas rajonā, Neretas pusē, pie tā gan mēs ilgi nostaigājām,” Linda nedomā nolaist rokas. “Un viņi visi deva cerību! Kāds teiks, ka tā ir naudas izmešana, bet cerībai taču jābūt! Vienalga, vai tā ir medicīna, psihologs, baznīca vai dziednieks. Jābūt kādam salmiņam, pie kā pieķerties! Vanesai actiņās kaut kas atrofējās, un tāpēc zīlītes nekoncentrējās, nenormāli skraidīja, raustījās. Neretas puses dziednieks nostabilizēja zīlītes. Vismaz kaut kas! Es arī pati pēc tam gāju pie viņa, jo man ir tuvredzība, viņš uzlaboja manu redzi par 0,25.

Kāpēc pārstājām braukt pie Neretas dziednieka? Pēdējā laikā ievēroju, ka viņš vairs ar bērnu tā nenodarbojas. Bet visinteresantākais, tīrā mistika –  mašīna vairs nebrauca pie viņa. Atceros, krustojumā braucu pāri sliedēm, un mašīna pēkšņi apstājas uz sliedēm. Nedarbojas. Labi, ka turpat blakus bija policisti. Šie apstādināja satiksmi, nostūma mani malā un sāka ņemties ap mašīnu – ķibinājās, rakās. Kā jau džeki, kas kaut ko saprot no tehnikas. Atmetu visam ar roku, piezvanīju dziedniekam un teicu: “Atvaino, bet mēs vairs nepagūsim.” Aizgāju līdz mājām, nopsihojos, atnācu atpakaļ, iekāpu mašīnā... un mašīna aizgāja!

Citu reizi pa ceļam pēkšņi sadega motors. Un tā vairākas reizes neveiksmīgi mēģinājām braukt pie tā dziednieka. Galu galā reiz atpakaļceļā pat iekļuvu avārijā. Bija dīvaina sajūta, bailes. Likās – kāds dod zīmes, ka pietiek.”

Septiņus gadus veco bērnu sāk garlaikot pieaugušo sarunas, un viņa velk mani uz savu istabu. Ievēroju, ka Vanesa savā dzīvoklī jūtas kā zivs ūdenī – soļo droši, nekam neuzduroties. “Nāc te!” viņa pat pamāca mani un strauji sit plaukstas, lai man būtu orientieris – skaņa, pēc kuras vadīties, pārvietojoties svešā telpā, un vēl piebilst: “Uzmanies, te ir durvis!” Vanesas istabā ir sintezators, liela gulta, kurā varētu sagulēt vismaz trīs, ja ne četras Vanesas. Uz galda stāv vijole un dzeltena braila rakstāmmašīna – pēc formas gluži parasta, taču mēma – tai ir tikai septiņi pelēki taustiņi bez apzīmējumiem.

“Vanesa skolā mācās drukāt brailā,” Linda paskaidro, rādot baltu lapu, kas saķēpāta neredzīgo rakstā – sīki sacaurumota, it kā tai pāri būtu gājis ķirmju bars. “Pārlaižot roku, diezgan grūti saprast, kas tie ir par burtiem. Un kā viņi ar grifeli strādā! Grifele ir adatiņa, ar kuru papīrā dur burtus. Ar to viņiem jāraksta no labās uz kreiso pusi spoguļrakstā, lai, apgriežot lapu, varētu lasīt.”

Par ko Vanesa vēlas kļūt, kad būs pieaugusi? Pievēršos meitenei. “Gribu būt klases skolotāja. Bet tikai tad, kad izaugšu liela. Ātrāk ne. Man vienalga, kurā skolā mācīšu, bet es gribu mācīt. Kādus priekšmetus? Ciparus un burtus, ko mācīšu brailā,” Vanesa ir pati nopietnība.

Un kādas ir meitenes mīļākās pasakas un spēles? Turpinu izvaicāt mazo sarunas biedreni. “Par prinčiem un princesēm. Un viss” viņa svinīgi paziņo. “Es tev tūliņ izstāstīšu, kā jāspēlē. Tu esi karaliene un sēdi tronī. Piemēram, zelta tronī. Un tu mētā zelta bumbu pa rokām. Vai nu sudraba, vai zelta. Un tad atnāk meitene – princese zelta kurpēs, ar sudraba bumbu rokās un kliedz kalponei – izdari šo, izdari to!”

Nez kā izskatās Vanesas zelts un sudrabs, pie sevis nodomāju, taču Vanesa ir viltniece, jo, kad sākam spēli, man jāsamierinās ar kalpones lomu. “Kamēr es būšu pagalmā, tev jāsakārto visas manas telpas. Atbildi princesei! Lūdzu, atbildi princesei, Guna! Tev jāsaka: “Piedodiet, kundze, piedodiet, kundze!” Labi. Un tagad, lūdzu, sataisi man matus...”

Princese Vanesa dzīvo savu fantāziju pasaulē.

Linda stāsta, ka Vanesai bijis periods, kad viņa sev blakus iztēlojusies cilvēkus: “Viņa ar tiem sarunājās kā ar reāliem, teica, lai es viņus baroju un uzrunāju. Bet tas, paldies Dievam, ir garām. Pēc dabas viņa ir līdere, kura ātri “atkož” cilvēkus, atrod viņiem pieeju un nemanot ņem virsroku, sāk diktēt savus noteikumus. Ir jāuzmanās – viņu nedrīkst pārslavēt un žēlot, citādi neredzīgs bērns var izaugt par lielu egoistu.”

Vai viņa apzinās, ka ir atšķirīga no citiem bērniem, un par to pārdzīvo? Man uz mēles sāpīgs jautājums. Linda teic, ka to sākusi apzināties nesen. “Šķiet, pirms diviem gadiem mēs nācām mājās no dārziņa, un viņa ieminējās: “Jā, bet es esmu neredzīga meitene.” Bet tā īpaši viņa par to nerunāja. Līdz pagājušogad sāka krasi... vairāk izcelt. Varbūt tāpēc, ka sāka apmeklēt skolu, kur visus bērnus iedala redzīgajos un neredzīgajos. Redzīgajiem skolēniem ir normālas mācības, bet neredzīgajiem – brails un noteikta kārtība, lai viņi cits ar citu nesaskrietos.

Taču kopš agras bērnības Vanesa ir kopā ar veseliem bērniem. Un mammas ir priecīgas, ka viņu bērni jau kopš mazotnes saprot, ka ir citādāki cilvēki, un mācās pieņemt, izprast. Protams, bija periodi, kad līdzaudži tur kaut ko, kaut kā... Bet bērni nav ļauni, viņiem tikai vajag izstāstīt, kāpēc Vanesa neredz putnus, kāpēc viņa nemāk aizmest maizīti gulbīšiem, kāpēc viņai kaut kas jāiedod rokās. Pat trakākajam huligānam, kas pa pagalmiem dzīvojas, ir dvēselīte iekšā,” teic neredzīgā bērna mamma.

Lindas darbalaiks ir no deviņiem rītā līdz sešiem vakarā, taču viņai ar priekšniecību izdevies vienoties, ka viņa neņem brīvu pusdienlaiku, lai stundu agrāk varētu doties mājās. Kopš septembra Lindai palīdz aukle, kas Vanesu ved uz mūzikas skolu un vingrošanu. “Darbā agrāk nevienam nestāstīju, ka meita ir neredzīga. Bija pārāk sāpīgi. Liekas, viņai bija kādi pieci gadi, kad es sāku par to runāt...”

Kā apkārtējie reaģē, redzot aklu bērnu? Cilvēki ir dumji – viņi nesaprot. Veikalā tante lien Vanesai klāt – uķi, uķi –, bet viņa stāv. Turklāt Vanesai galva visu laiku ir nodurta uz leju, tāpēc no malas šķiet: “O, viņa ir dusmīga! Viņa neskatās!” Cilvēki ir dīvaini. Arī viņu reakcija bieži vien ir apbrīnojama. Sāk uzreiz tev līst dvēselē. Tas nav vajadzīgs.

Patiesībā, redzot citu kļūdas, neveiksmes, nelaimes, man šķiet – mēs esam veiksmīgi. Draugi bieži vien saka: “Ak Dievs, mēs te uztraucamies par iesnām, kamēr pasaulē ir lielākas problēmas!” Un es varu teikt to pašu. Kad paskatos uz bērniem, kuriem šī diagnoze ir saistīta ar galvu...

Vanesas spēcīgākais muskulis ir mēle. Viņa acis vēl nav attaisījusi, kad jau sāk runāt. Atceros – pēc operācijas viņa visvairāk pārdzīvoja, ka nevar parunāt. Atpūties, izguli narkozi. Rīkle sāp, viss vēl ir pietūcis, nav spēka, bet viņa knapi kustina lūpas: “Ā, nevaru parunāt!”

Kādreiz domāju – ārprāts, es nekad dzīvē viņai neiemācīšu staigāt, nekad neiemācīšu kļūt patstāvīgai. Bet tad sapratu – tas ir jādara, jo nevarēšu viņai vienmēr būt blakus. Protams, man vieglāk pašai viņu saģērbt, taču tas ir lāča pakalpojums. Tāpēc šogad mēs ceļamies sešos, un Vanesai ir stunda laika, lai patstāvīgi saģērbtos.

Mēs, redzīgie, nesaprotam, ko viņa var. Man arī bieži vien rodas šaubas – kā viņa sapratīs šitādu lupatu (džemperi), iemācīsies izjust, kur kas ir. Bet māk. Visu māk.”

– Kā Vanesai tiek izskaidrotas lietas un parādības, kā viņas iztēlē tiek uzzīmētas bildes? – jautāju Lindai. “Lēnā garā kaut kā pats par sevi aiziet. Atceros, kad Vanesa bija pavisam maza, es viņu tinu autiņos un ievēroju, cik daudz skaņu mēs nedzirdam, izslēdzam no apziņas. Viņa pēkšņi atdarināja suņa riešanu – vau, vau. Sāku klausīties, un tiešām – aiz loga suns rej. Un tad arī es vairāk mēģināju ieklausīties skaņās. Ejot centos izjust telpu – ar to pašu kāju piesišanu. Vanesa ieiet telpā un uzsit ar kāju, lai pārbaudītu tās apjomu, grīdas segumu. Atceros, Vanesa atnāca pie manis uz darbu, un meitenes brīnījās, kā viņa zina to un kā – šo. Ieejot telpā, meita esot teikusi: “O, te ir paklājs, te ir tas, tas un tas.” Iegājusi virtuvē un sacījusi: “Kāpēc jums, lielām sievietēm, ir tik maza virtuve?”

Bet es domāju – galvenais ir Vanesai nemelot. Jo jebkurai lietai ir sava skaņa. Piemēram, tāds sīkumiņš. Saku: “Konfektes nedrīkst ēst. Nē, man nav konfekšu.” Bet tajā pašā laikā man rokās sprakšķ konfekšu papīriņš. Viņa uzreiz: “Mammu, ko tu dari?” Esmu ievērojusi, ka daudzi nonāk pretrunās un sāk viņai melot. To nedrīkst darīt. Ja tas ir konfekšu papīriņš, tad tas ir konfekšu papīriņš. Pretējā gadījumā Vanesa uzreiz ieraujas sevī, viņa nevar sasaistīt kopā to, ko saprot, un to, ko viņai stāsta. Viņai nav tā trešā – redzes, ar ko pārbaudīt, pārliecināties.

Man liekas, Vanesa man uzticas. Viņa vienmēr man prasa – drīkst vai nedrīkst. Par to esmu lepna. Domāju, tas ir tāpēc, ka nekad neesmu viņai atteikusi paskaidrot, vienmēr esmu viņai stāstījusi par lietām. Dažreiz, kad slikts noskaņojums, uz bērna jautājumu – kas tas bija? – ir vieglāk atrunāties – ai, nekas! Tā nedrīkst. Jāpārkāpj sev pāri un jāstāsta, kāpēc, kas tā bija par skaņu. Jo tā ir viņas dzīves uztvere. Protams, es neesmu ideāla. Man arī ir nervi, un bieži vien nolaižas rokas. Nu labi, kādu brīdi atļaujos tās nolaist, bet zinu, ka ilgi tā nedrīkst.”

Vanesa mācās vijoles spēli Rīgas 5. mūzikas skolā, kas atrodas Juglā, netālu no Strazdumuižas internātskolas. Tā ir parasta mūzikas skola, atšķirība vienīgi tā, ka ģeogrāfiskā stāvokļa dēļ mūziku te apgūst arī vairāki neredzīgi un vājredzīgi bērni. “Vanesa ir ļoti jauka,” meiteni slavē solfedžo skolotāja Inga Bāliņa. “Redzīgajiem bērniem viņa ļoti patīk. Cik viņi ir laimīgi, kad var paņemt Vanesu pie rokas un uzvest augšstāvā. Tas ir fantastiski. Viņi pat strīdas, kurš vedīs, kurš sēdēs ar viņu. “Krēslu noliksim. Vanesa, apsēdies! Piestumsim klāt!” bērni rīkojas kā mazi džentlmeņi. No malas tas varbūt izskatās mazliet smieklīgi, bet forši. Kādreiz, kad Vanesu izsaucu priekšā (viņa man uzstājas), meiteni kāds no bērniem atved pie rokas.

Viens no iemesliem, kāpēc Vanesa spēlē tieši vijoli, ir ne tikai viņas labā dzirde, bet arī tas, ka meitene ir pasaulslavenās vijolnieces Vanesas Mejas vārdamāsa. Starp citu, šis vārds viņai nokritis kā no debesīm. “Gaidot meitu, biju izdomājusi vairākus vārdus,” atceras Linda. “Vanesas starp tiem nebija, taču, kad māsiņa slimnīcā jautāja, kā viņu saukšu, es bez domāšanas atbildēju – Vanesa. To sakot, es it kā izdzirdēju savu balsi no malas. Laikam taisnība, ka cilvēkam uzvārdu dod cilvēks, bet vārdu – Dievs.”

“Man visvairāk patīk steps un vingrošana. Un arī solfedžo!” Vanesa nosauc mīļākās nodarbes. Bet mamma par bērna ārpusstundu nodarbībām saka: “Daudzi man pārmet, ka es pārlieku noslogoju bērnu. Bet Vanesas situācijā ir citādi – cits bērns māk sev atrast nodarbi, bet Vanesa ne – viņa sēž... Ap diviem dienā skolā beidzas stundas, nu ko viņa visu dienu darīs?! Muļķi laidīs? Gribu, lai viņai būtu pēc iespējas vairāk fiziskas slodzes. Un, tā kā Vanesai patīk dauzīt kājas, šā gada sākumā izdomāju pamēģināt stepu. Pavasarī aizgājām uz stepa festivālu, paskatījāmies, tad sazvanīju Māri Pūri, un viņš uzreiz bija ar mieru: “Jā, es ņemšu! Mēģināšu!”

Stepu izvēlējos ne jau tādēļ, lai viņa baigi iemācītos dejot, bet lai tīri elementāri iemācās... Vanesa nesaprot, ko nozīmē pacelt celī saliektu kāju. Tas viss ir jāierāda un jāstāsta.”

Vanesas stepa dejas nodarbība. Skolotājs Māris Pūris, notupies pie viņas kājām, mēģina iekustināt meitenes potītes pareizajā virzienā. Vanesa neredz viņa spilgti dzelteno džemperi, melno, nodeldēto grīdu, neredz lilijas, kas uzzīmētas uz sienas, un savas mazās, baltās (kā princesei), ar bleķīšiem apkaltās kurpītes. Bet viņa dzird skolotāja kurpju dzidros klikšķus (viņai pašai vēl jāmācās, lai tie būtu dzidri), dzird mašīnu motorus un lietus šņākoņu aiz loga, jūt telpas vēsumu un tuvumā esošo cilvēku siltumu. Kad Vanesai jautāju, kāds ir stepa skolotājs, viņa nopietni saka: “Labs. Skaists. Gudrs.”

Mārim Pūrim Vanesa ir pirmā neredzīgā skolniece: “Man pašam tas ir izziņas process. Kad mamma piezvanīja, sacīju, ka neko nevaru solīt, taču mēģināt var. Tagad jau esam sadraudzējušies. Pirmajās reizēs bija ļoti grūti – pats mēģināju dejot aizvērtām acīm, lai saprastu, kā būs, ja likšu viņai darīt to un to. Tagad es Vanesai kustinu kāju un skaidroju, kamēr viņa turas pie maniem matiem. Viņa saka: “Tu esi izspūris!” Domāju – nez no kā?

Protams, lai gūtu panākumus, pirmkārt, nepieciešams daudz vairāk laika, otrkārt, meitenei trūkst kustību, līdz ar to kājiņas nav īpaši stipras. Lai gan ar tikpat vājām kājām dažreiz nāk arī redzīgie bērni. Katrā gadījumā sākumā man šķita, ka būs daudz grūtāk, nekā izrādījās patiesībā. Redzēs, kas tur sanāks! Darbs un Dievs rādīs.”

Vanesa zina, ka stepa skolā dzīvo rūķīši. “Kad viņa iepazinās ar telpu, uzdūrās virsū skaņu tumbai, no kuras nokrita kurpīte,” stāsta stepa skolotājs. “Sacīju, ka tā ir rūķa kurpe. Kad tās nav noliktas vietā, viņš ir bijis un dejojis.” Atstājot deju zāli, Vanesa skolotājam pajautājusi: “Vai naktī te dejos rūķi? Es gribu viņus redzēt!”

Linda apzinās, ka viena viņa nevar savam bērnam tik daudz dot. Pietrūkst spēka. “Tikai vēlāk sapratu, ka katrs cilvēks no sevis viņai kaut ko dod – kaut stundiņu pavadot kopā. Un Vanesa labprāt visu jauno pieņem. Pie viena iemācās arī ēst, piemēram, kartupeļu pankūkas...”  “Jā! Es gribu kartupeļu pankūkas vakariņās!” Vanesa iespraucas mūsu sarunā, kas tuvojas beigām. Bet, tā kā rit jau vienpadsmitā vakara stunda, viņa dabū vienīgi desmaizes. Un vispirms notiesā desu, tad – maizi. “Nu, tā man sanāk,” meitene taisnojas.

“Neredzīgajiem bērnībā grūti pieņemt jaunas lietas un parādības,” turpina Linda, “piemēram, mīkstās rotaļlietas. Problēmas ir arī ar ēšanu. Tagad Vanesa jau ir liela, bet agrāk – kā jauns ēdiens, tā panika, histērija. Jāmēģina lēnām, pakāpeniski. Mēs, redzīgie, sākumā ieraugām, novērtējam, iemīlam ar acīm, taču viņai šī iespēja liegta. Piemēram, rīsus viņa pat nepagaršos. Sajutīs mutē jocīgu masu un spļaus ārā.”

“Kas man garšo vislabāk? Desmaizes... Un, zini, kartupeļi ar kotletīti man garšo tā, ka cilvēks var mēli norīt! Un saldējums ar šokolādes mērci – tur jau mēle var pilnīgi iesprūst rīklē!” Vanesa atzīstas.

Viņa ir sajūsmā par manu diktofonu. Izdzirdot savu žiperīgo balsi ierakstā, meitene priekā saberzē rokas un iesmejas. “Es tev pastāstīšu kaut ko vēl, un tad tu atskaņosi, labi? Mamm, vai tu man dzimšanas dienā uzdāvināsi diktofonu…”