Luterāņu baznīca turpina izpārdot īpašumus
Finansiālās grūtībās nonākusī Latvijas evaņģēliski luteriskā baznīca (LELB) turpina izpārdot savus nekutamos īpašumus. Mācītājmuižas tiek piedāvātas bagātiem ārzemniekiem, bet kapsētas – pašvaldībām.
LELB nesekmīgi cīnās ar naudas grūtībām
LELB īpašumu komisijas vadītājs Romāns Ganiņš pat pieļauj iespēja, ka baznīcas īpašumā esošajos Rīgas Lielajos kapos varētu pat ierīkot vasaras kafejnīcas, lai pelnītu naudu. Tāpat tiek runāts, ka var nākties slēgt un pārdot lauku mazās baznīciņas.
Jau pāris gadus luterāņu baznīca cenšas pārdot tai pēc Latvijas neatkarības atgūšanas atgūtos īpašumus – draudzes zemi un mežu laukos, ēkas pilsētās un pat kapsētas. Vēsturiski luterāņu baznīca bija izveidojusies par vienu no lielākajiem nekustamo īpašumu saimniekiem.
Ekonomiskā krīze sāpīgi skāra baznīcas pārvaldi un tā bija spiesta samazināt savu darbību līdz minimumam. Praktiski bankrotēja garīdznieku atalgojuma fonds un vairākiem mācītājiem nācās iestāties bezdarbnieku rindās. Garīdzniecība izvācās no nama Doma laukumā, kur bija izvietota Lutera akadēmija un arhibīskapa apartamenti, jo to vairs nespēja uzturēt. Šogad uz mēnesi līdzekļu trūkuma dēļ pat tika apturēta LELB oficioza „Svētdienas Rīts” izdošana.
No baznīcas var nopirkt visu
Nekustamā īpašuma tirgū parādījies visai plašs LELB piedāvājums: zemesgabals Jūrmalā vairāk nekā divu miljonu latu vērtībā, zivju dīķis sešu septiņu tūkstošu latu vērtībā, piecas kapsētas par 6000 latiem, mācītājmuižas, apbūves zeme, raksta „Latvijas Avīze”.
Pagājušogad viens vācietis no LELB nopircis pat trīs mācītājmuižas: Vecpiebalgā, Vānē un Zaubē – vienu sev, otru bērniem, trešo – kā vietu, kur attīstīt ekoloģisku lauksaimniecību. LELB īpašumu komisijas vadītājs atceras šā pircēja teikto: „Jūs šeit Latvijā paši īsti neapzināties Latvijas zemes un šo vēsturisko vietu vērtību, ko vairo neskartā daba un vēsturiskās liecības.”
LELB daļu no pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados atgūtajiem īpašumiem 2008. gadā nolēma pārdot, lai nodrošinātu ienākumus mācītāju atalgojuma fondā. Pēc tam kad LELB sinode lēma par mācītāju garantētā atalgojuma fonda izveidi, draudzes bija aicinātas ziedot trešo daļu savu īpašumu. Kopējām vajadzībām atdotie īpašumi bija apmēram trešā daļa pēc tolaik noteiktās vērtības, „bet platības ziņā tie nebija 30 procenti. Baznīcai pieder ap 9000 hektāru zemes, un mēs pārdodam tikai ap tūkstoti hektāru”, norāda Ganiņš.
Ziedotas kopējā fondā ir gan stipri remontējamas mācītājmuižas, kuru cena ir no 30 000 līdz 100 000 latu, gan bijušās ķestermājas. Tās, kas laistas pārdošanā, esot diezgan sliktā stāvoklī, bet to lielākā vērtība ir vēsturiskā vērtība, atrašanās vieta un ainaviskais skaistums. Kopējā LELB pārdodamo īpašumu vērtība ir ap 20 miljoniem. Ir daudzi lieli apbūves gabali, ko visizdevīgāk būtu sadalīt mazākos un tad pārdot, bet baznīcai šādai īpašuma sadalei nav naudas.
Pieļauj dievnamu slēgšanu un kafejnīcas Lielajos kapos
„Vietās, kur vēsturiski bijuši dievnami, bet tagad pagastā iedzīvotāju skaits gājis mazumā, tur palikuši tikai simt vai divsimt cilvēki, var būt runa arī par dievnamu slēgšanu. Kaut gan, no otras puses, tā kā daudzās vietās ir reorganizētas pašvaldības, slēgtas pasta nodaļas un citas iestādes, vismaz baznīcai vajadzētu palikt jeb būt pēdējai, kas aiziet no cilvēka,” saka Ganiņš.
Draudžu īpašumā atrodas arī daļa kapsētu, bet pēc likuma apbedījuma vietas jānodrošina pašvaldībai. 50 padomju gadu laikā draudžu kapos ir apglabāti dažādi cilvēki, un arī tagad ar mācītāja klātbūtni notiek mazākā daļa izvadīšanu. Tāpēc ir loģiskāk, ja kapsētu apsaimnieko pašvaldība, uzskata LELB.
Lai šo jautājumu risinātu, pašvaldība vai nu atpērk no draudzes kapsētas, kā, piemēram, noticis Vietalvā un Secē, vai arī maina kapu zemi pret līdzvērtīgu platību citur. Vai arī slēdz patapinājuma līgumu, lai varētu ieguldīt naudu kapsētas uzkopšanā, kapličas uzturēšanā un tamlīdzīgi. Par vienas kapsētas teritoriju Vietalvā baznīca saņēmusi 2000 latu, Secē – 6032 latus par piecām kapsētām.
Rīgā LELB joprojām ir Lielo kapu īpašniece. Ganiņš atminas, ka pašvaldība gribēja mainīt Lielos kapus pret ko līdzvērtīgu, bet Īpašuma departaments šo ideju nobremzēja. Vēlāk bijusi runa arī par to, ka pašvaldība Lielo kapu teritoriju varētu atpirkt. Īpašums novērtēts uz 5,8 miljoniem latu.
Ganiņš saka: „Bijām gatavi runāt arī par mazāku cenu, taču vēlējāmies adekvātu summu, jo savulaik, pirms pusotra gadu simta, draudzes no pilsētas kapsētas zemi bija pirkušas.
Turklāt tagad Lielie kapi ir pavisam citādi, tajos varētu ierīkot pilsētniekiem labu atpūtas vietu ar vasaras kafejnīcām. Ja tur taptu atpūtas parks, būtu droši, ka tas nekad netiktu pārvērsts par kādu apbūves teritoriju.”
